Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lai aug!
Pajautāju Uļai, vai viņa kādreiz ir iedomājusies, kāda būtu viņas dzīve un ko viņa būtu darījusi, ja nekļuvusi sportiste. «Absolūti ne! Līdz tam laikam, kad sāk domāt, par ko mācīties un kādu profesiju izvēlēties, es nenonācu. Man bija tikai trīspadsmit gadiņu, kad mani ar varu pagrāba uz Rīgu, tā pilnīgi jāsaka, un ielika rokās basketbola bumbu. Mācījos tikai sestajā klasē – ko es tādā vecumā par nākotni vēl varēju domāt!»
Par Latgales meiteni no Medumiem Rīgā ieminējās Uļas māsasvīrs. Viņš bija sportists – ātrslidotājs, riteņbraucējs. Uļas māsa Tatjana tolaik jau bija zināma slēpotāja, startēja Latvijas izlasē. Bet basketbols Latvijā kļuva arvien populārāks. Treneri meklēja gara auguma meitenes, un Uļas māsasvīrs Raimondam Karnītim, kas trenēja slavenās TTT basketbolistes, bija teicis, ka viņam ir radiniece, slaida meitene. Arī Uļas fizkultūras skolotājs Medumu vidusskolā domāja, ka meitēns labi derētu basketbolam, lai gan Uļai padevās viss – augstlēkšana, lodes grūšana, slēpošana, rokasbumba. «Visur es biju pirmā. Sports man ļoti patika. Bet pēkšņi man, lauku bērnam, bija jādzīvo Rīgā. Es savos trīspadsmit gados trīs reizes tikai līdz Daugavpilij biju aizbraukusi, kas no mūsu Medumiem ir astoņpadsmit kilometru.
Vai, cik grūti bija pierast pie tālās un svešās Rīgas! Mācījos internātskolā Graudu ielā. Tā gribējās uz mājām pie mammas un tēva, pie brāļiem. Kad vien varēju, muku projām uz laukiem.
Sākumā nekādi nevarēju pierast, ka Rīgā katram autobusam, trolejbusam un tramvajam ir cits numurs. Laukos, kurš autobuss nāca, ar to varēja aizbraukt, bet te visu laiku bija jāskatās uz numuru, lai iekāptu īstajā. Par savu krustmāti Rīgā varu nosaukt Dzidru Karamiševu. Viņa tad vairs pati nespēlēja, bija otrā trenere TTT komandā, palīdzēja Karnītim. Viņa mani kā savu bērnu uzmanīja un aprūpēja. Ļoti, ļoti sirsnīgs un labs cilvēks. Visu mūžu viņai esmu pateicīga.»
Mācīdamās Rīgā, savu Medumu skolu Uļa neaizmirsa. Reiz kādās sacensībās slēpošanā aizstāvēja Medumu vidusskolas godu. Treneris pēc tam jautāja: «Tu gribi savu māsu apdzīt?» – «Nē, nē, es esmu citā sporta veidā! Es tikai sava prieka pēc slēpoju.» Bet Sporta manēžā, kad notika vieglatlētikas sacensības, Uļa gāja par savu Rīgas skolu. «Man visur gribējās būt tā kā ārprāts. Skolā stāvēju rindā, lai pierakstītos vieglatlētikas sekcijā, bet mani neņēma. Pateica, ka man jau ir basketbols. Es pusi dienas raudāju. Viss varēja būt mans – volejbols, lodes grūšana, augstlēkšana… Viss labi gāja un ļoti patika. Man bija stiprs lauku meitenes fiziskais rūdījums.»
Lai arī tik daudz gadu pagājis, vecāku mājas Medumos un vienkāršā ikdiena, kādā tur ritēja dzīve, Uļai ir mīļākās atmiņas.
«Mēs dzīvojām grūti un trūcīgi. Tēvs strādāja kolhozā. Kādu darbu viņam iedeva, to par kapeiciņām darīja. Lai mūs, sešus bērnus, pabarotu, katram kaut ko līdzi iedotu, bija ko padomāt. Bet katru rītu drēbītes mums bija tīras un izgludinātas. Visiem baltas krādziņas un baltas manšetes. Līdz Medumu skolai bija pieci kilometri, un katru dienu mēs tos staigājām. Ziemā ar slēpēm pār Medumu ezeru uz skolu slēpojām. Brāļiem, kuri man bija četri, gribējās riteņus. Un tad viņi vasarā gāja uz mežu lasīt zemenītes, veda pārdot, un tiešām riteņiem naudiņu sapelnīja. Rudenī ar jaunu riteni brauca uz skolu, un tas bija tāds prieks! Man arī gribējās savu kapeiciņu, un es gāju kolhozā bietes ravēt, sienu grābt. Lai arī gara auguma, es taču biju tikai bērns, bet darīju visus lauku darbus.
Nezinu, kāpēc ģimenē viena pati tik gara izaugu. Mana māsa garāka par metru sešdesmit astoņi neizstiepās.
Brāļiem bija metrs septiņdesmit seši, septiņdesmit astoņi. Tāpat – tētim. Mamma vecumā sarāvās pavisam sīciņa – metrs piecdesmit pieci. Uz rokām varēju pacelt un izcilāt, kad viņa slimoja un pie manis Rīgā dzīvoja. Es jau bērnībā ātri augu.
Pirmajā klasē aizgāju uz skolu, un visiem vajadzēja nostāties pēc auguma. Biju par visiem garāka, visi puikas palika aiz manis. Biju tik lepna, ka varēju pirmā stāvēt. Kādā piektajā klasē tētis mani aizveda uz Rīgu, uz Stradiņa slimnīcu, lai pārbauda, kāpēc bērns tik briesmīgi aug, – vai nav kāda vaina. Atstāja mani uz pārbaudēm. Kad tētis atbrauca, ārsti viņam teica: «Tik veselu bērnu mēs neesam redzējuši. Ja gribat vēl kādu pārbaudi, varat vest uz Maskavu.» Tētis atmeta ar roku: «Lai aug! Ja ir vesela, lai aug! Cik gara izaugs, tik izaugs.» Man tiešām nekas nekaitēja. Medumos pie mana garā auguma bija pieraduši, un neviens par to nebrīnījās. Kārtīgs lauku bērns.»
