Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2007. gadā (Nr20).
Tajā trešdienā, 12. septembrī, par visu vairāk Uļa gribēja būt Spānijā, kur Madrides priekšpilsētā Alkobendā viņa tika uzņemta Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) Slavas zālē. Bet viņa sēdēja savā kabinetā Latvijas Olimpiešu sociālajā fondā. Pret sienu pie viņas krēsla balstījās kruķis, bez kura pēc gūžas operācijas Uļa nevar paspert ne soli. Savējiem viņa bija uzklājusi galdu ar maizītēm, kafiju un konjaciņu, un pulksten divpadsmitos, kad Madridē bija par stundu mazāk un tur sākās oficiālā ceremonija, teica runu saviem apsveicējiem. «Pateicu paldies saviem vecākiem, kuru man vairs nav, treneriem, savai komandai, paldies tiem cilvēkiem, kuri mani izvirzīja Slavas zāles godam un novērtēja manu cīņu sporta laukumā…» Uļa stāsta un apraujas. Acīs asaras. «Esmu ļoti emocionāls cilvēks. No viena teikuma varu raudāt. No atmiņām. Tāda biju un visu dzīvi paliku.
Kad skatos filmas, raudu. Dzirdu kādu dziesmu, kas nāk ar atmiņām, apraudos. Redzu vecus cilvēkus – atceros savu tēvu un mammu, atkal asaras.
Mana mamma bija ļoti sirsnīga. Oi, cik sirsnīga! Visi teica – cik tava mamma laba! Pat sveši cilvēki, kas viņu pirmo reizi redzēja, skatījās uz viņu kā uz saulīti. Actiņas viņai staroja. Mamma nevienu dienu skolā nebija gājusi, tēvs – tikai četras klases, bet viņi bija tik dzīves gudri, tik krietni. Kādus labus padomus viņi mums, bērniem, dzīvei iedeva! Pirmais, ko vienmēr tādos brīžos, kad man bija uzvaras, medaļas, godināšanas un aplausi, iedomāju – savus vecākus.»
