Rīga +18°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Krievija, ardievu!» tagad dzied kolorītais ukraiņu mākslinieks, kurš vēl nesenā pagātnē centās ierakstīties Krievijas šovbiznesā. Pasaule ir mainījusies, bet viņa popularitāte – ne. Arī šovasar viņš uzstājās Laimas Vaikules festivālā, bet vēl pirms tam – sniedza ekskluzīvu interviju žurnālam Privātā Dzīve.
Ar kādām izjūtām šovasar braucāt uz Latviju?
Es jau sen mīlu Latviju, un izrādās, ka šai mīlestībai ir kāds dziļāks pamatojums. Eirovīzijas laikā notika reklāmas akcija Manas saknes. Tika izvēlēti četri konkursa mākslinieki, kuriem piedāvāja tajā piedalīties. Viens no tiem biju es, un devos uz analīzēm Kopenhāgenā, kur man mutē bāza kociņu, un viss šķita ļoti uzjautrinoši. Pēc tam taisīja analīzes un smalki aprakstīja, kāda ir mana izcelsme.
Es biju neizsakāmi pārsteigts, kad uzzināju, ka manī vairāk nekā 50 procenti ir baltiešu asinis.
Biju domājis, ka esmu cēlies no ebrejiem, jo esmu viltīgs. Taču šīs atklājums izskaidroja, kāpēc allaž esmu lolojis siltas jūtas pret Baltijas valstīm. Nupat brokastoju un teicu kolēģiem – jūs jūtat, ka šai kafijai ir izteikts Rīgas aromāts? Kaut kāds smaržu sajaukums – mazliet pēc vaska, svecēm, pēc kaut kā ļoti senatnīga, mierpilna. Nedod Dievs, ka nāktos dzīvot kādā citā valstī, bet, ja tā gadītos, es gribētu dzīvot tieši Vecrīgā. Šīs mazās, senās mājiņas, pieklusinātā atmosfēra – šeit man kļūst tik mierīgi ap sirdi.
Skatuves mākslinieki gan mēdz sūkstīties, ka Latvijā esot vēsa publika.
Tātad tas nav labs mākslinieks, ja viņam publika vēsa. Ar manu publiku gan Ukrainā, gan Amerikā, gan Latvijā viss ir labi. Jāatzīst gan, ka padomju laikā cilvēki gan bija citādāki – noslēgti, sasaistīti. Atceros, kad tajos laikos pie mums notika pirmie Toto Kutunjo koncerti, viņš bija šokēts, ka cilvēki nespiedz, nedzied līdzi. Bet ne jau mums nepatika! Cilvēki vienkārši baidījās mākslinieku iztraucēt. Latvijas publiku dievinu, te nav nekādu problēmu. Vienīgi – kāpēc nekur nav redzamas koncertu afišas? Senāk staigāju pa Rīgu un tās bija uz katra stūra, bet tagad nekā – tikai pusaudži skraida apkārt un prasa: «Var selfiju?» Puikas, lieciet man mieru, ļaujiet taču mierīgi nopirkt skūšanās putas!
Bez Sedjučkas kostīma jūs arī atpazīst?
Tagad mani pašu sākuši atpazīt vairāk nekā jebkad agrāk. Es pat domāju, ja es izietu uz ielas kā Serdjučka, cilvēki vienkārši nodomātu – ai, kaut kāds muļķis pārģērbies! Bet, tā kā staigāju cepurītē un ar parastu melnu sejas masku, tad atpazīst uzreiz. Kara sākumā paziņoju, ka novilkšu masku tad, kad tas beigsies. Protams, nedomāju, ka vilksies tik ilgi. Tagad daudzi mani sazīmē tieši maskas dēļ.
Kā karš ir mainījis jūsu dzīvi?
Tā pa īstam pirmo reizi mana dzīve mainījās pandēmijas gadā, kad visi sēdēja mājās, māksliniekiem nebija darba. Slikti izklausās, bet es pa šo gadu no sirds izgulējos. Pirmo reizi daudzu gadu laikā varēju nesteigties. Man nemaz negribējās iziet no mājas. Gulēju gultā un skatījos filmas, vēl taisīju revīziju – beidzot izmetu laukā vecas kasetes un krūzītes ar uzrakstiem I Love You London. Tas bija svētīgs laiks, lai beidzot atvilktu elpu. Tagad mana dzīve ir tāda pati kā pirms pandēmijas – nemitīga braukāšana, koncerti. Tikai ceļš kļuvis ilgāks, nogurdinošāks. Kara pirmajos mēnešos gan visu laiku biju mājās Kijivā un pirmo reizi izbraucu ārpus valsts jūlijā. Devos uz koncertu Amsterdamā, kur Ukrainas atbalstam uzstājās Eirovīzijas zvaigznes. Sapratu – Serdjučkai tur noteikti jābūt.
Teikšu godīgi – cilvēks pierod pie visa. Karā ir tāpat kā bērnībā, kad dodies uz vasaras nometni – viena ir laba, bet cita – ne tik laba.
Taču tāpat atrodi gultiņu, kur piemesties, plauktiņu, kur salikt savas lietas. Vienkārši pierodi, un tev jau ir normāli. Un, lai cik traki tas nešķistu, tieši tāpat pierodi pie kara – pie sirēnām, sprādzieniem. Šausmīgi, bet tāda ir cilvēka daba.
Mainījies ir arī tas, ka ukraiņu zvaigznes vairs nav daļa no lielā Krievijas šovbiznesa. Kā jūs tas ietekmē?
Mēs – ukraiņi – vienmēr esam bijuši atsevišķa sala šajā okeānā. Nekad neesmu ierakstījies viņu soļankās – tajos apvienotajos zvaigžņu koncertos. Ciest tos nevarēju! It kā jau kopā iedzeram un viss ir normāli, bet es vienmēr tur esmu bijis kā tāds ieliktais zobs. Lai gan pat mēģināju adaptēties, izskatīties mazāk ekstravaganti un koši. Man vienmēr labāk patikuši slēgti pasākumi vai solo koncerti, kad cilvēki nāk klausīties tieši mani. Jo tad nav jācenšas viņus iekustināt, nav jābūt ar tiem, kas mani nevar ciest. Es vienkārši nebiju Krievijas mākslinieks, bet
viņi nebija mana publika – bez humora izjūtas, veci un pretīgi.
Ar bijušajiem skatuves kolēģiem no Krievijas attiecības uzturat?
Protams, bet viņu nav daudz, un šos vārdus publiski nesaucu. Taču jūs viņus labi zināt. Mēs sazvanāmies, lai gan ne bieži. Es viņus redzu kā absolūti normālus cilvēkus, kas nonākuši tādā situācijā, kuru diemžēl nespēj mainīt. Bet sagādāt sev problēmas, pasakot ko lieku, gan var.
Oktobrī jums bija liela jubileja – apaļi 50.
Tā nu ir noticis. Kaut kāds dīvains cipars. Atceros sevi sestajā klasē, kad skatījos uz vidusskolēniem un domāju – viņi ir tik pieauguši, gandrīz onkuļi. Bet pēc tam tev ir 20, tad – 30, un, kad pienāk 40, šķiet – tas vispār ir vāks! Bet 40 arī paiet, un saproti – nekas jau nemainās, ir normāli. Vecuma sajūta ir tikai sabiedrības uzspiesta, apvīta ar nepamatotām bailēm.
Verkai Serdjučkai ir vecums?
Visam ir vecums. Oktobrī apritēja tieši 30 gadi, kopš Serdjučku pirmo reizi parādīja televīzijā. Pēc sajūtām viņai ir tikai 16, kad kautrīgi slēpjas vannasistabā un pludmalē sāk valkāt bikini. Bet patiesībā 33, jo pirms tik gadiem viņa radās. Reiz Jūrmalā krievu humoristi pajokoja par manu vecumu, un tas man iedzēla sirdī. Es esot pieaudzis onkulis, bet spēlēju Serdjučku. Toreiz nodomāju – varbūt viņiem taisnība? Taču tad sapratu – ja šajā tēlā attīsties, ņemot vērā savu vecumu, tad viss ir labi. Ir lietas, kuras Serdjučka vairs nevar atļauties, bet tās var darīt viņas mamma. Jo veci cilvēki jau arī pārvēršas par bērniem, sāk blēņoties, nepareizi teikt vārdus, tēlot, bet pēc tam – arī tīkot pēc gados jauniem mīļākajiem.
Kur slēpjas Serdjučkas fenomens? Kāpēc viņu grib dzirdēt jau tik daudzus gadus?
Dieva dēļ, nedomājiet, ka sevi ar viņu salīdzinu, bet ir tādi cilvēki kā Vladimirs Visockis – kāds viņu uzskata par aktieri, kāds par dzejnieku, vēl kāds par dziedātāju –, bet viņš ir parādība. Nesen kārtējo reizi noskatījos filmu Tikšanās vietu mainīt nedrīkst, un domāju – tik interesanti šo cilvēku vērot. Viņš ir gan personāžs, gan personība. Un arī Serdjučka nav ne dziedātāja, ne aktrise, bet personāžs, kas 90. gados kļuva par tiltiņu no padomju laika humora, kas jau bija beidzies, uz mūsdienu humoru – stāvizrādēm un šoviem, kas vēl nebija sākušies.
Tāpēc Serdjučkas sadzīviskie joki kļuva populāri ne tikai Ukrainā, bet arī citviet. Tajos, protams, bija arī kaut kas no padomju laika – visiem saprotamā un zināmā. Serdjučka ir vilciena pavadone, un visi bija braukuši ar vilcienu, dzirdējuši tur šādas intonācijas. Vienmēr esmu teicis – cilvēkiem patīk klausīties par sevi. Un Serdjučkas teiktais nebija literāri monologi, kādi vienmēr bijuši cieņā Petrosjanam, Raikinam, Zadornovam. Spilgti atceros pirmo uzstāšanos Humora naktī festivālā Slāvu bazārs 1995. gadā. Tur bija visi slavenie un es viens tāds – nelaimīgs, tieviņš, džinsa kreklā. Režisors prasīja: «Un ko tu dari?» Šausmīgi samulsu: «Nu, es stāstu par vilciena pavadoni.» Viņš šausmās iesaucās: «Ah…tj!» Un viņa palīgs uzreiz ierosināja: «Ieliksim viņu kaut kur pa vidu, lai nebūtu tik liela izgāšanās.» Pēc tam viņi šo lēmumu nožēloja, jo skatītāji vārtījās no smiekliem, un pēc uzstāšanās vēl desmitiem reižu nācu paklanīties. Pēc tās reizes vairs neviens nešaubījās, kur mani likt.
Uz ko gatavoties, ejot uz Jūsu koncertu?
Vienkārši beidzot atslābstiet! Varat pirms tam mājās uztaisīt sev zvaigžņu kroni no folijas, un noteikti lieciet to galvā. Man patīk cilvēki, kas tā gatavojas. Ja mēs visi satiksimies, pamuļķosimies un atcerēsimies vecos labos laikus, kad bijām jauni un iereibuši dejojām Serdjučkas dziesmu pavadībā, būs lieliski. Un nenāciet kā uz koncertu, kad apsēžaties un skatāties. Nāciet baudīt atmosfēru! Paņemiet līdzi mazo šampīti, ja jums izdosies to ienest koncerta teritorijā, un bišķi, ne jau daudz, iemalkojiet! Un kārtīgi iztrakojieties! Serdjučka ir draivs, šampanietis un svētku salūts. Esmu par to, lai mēs cits no cita kaifotu!
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
