Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vēlāk uz Latviju atgādāta arī Darjas bandūra. Viņa iemācījusies uz tās nospēlēt un arī izdziedāt latviešu Tumša nakte, zaļa zāle un Pie Dieviņa gari galdi, un drīz iznāks albums Spogulis spogulī, kas ierakstīts kopā ar čellistu Kārli Auzānu.
«Līdz karam es dzīvoju Ukrainas dienvidos, Mikolajivā, un strādāju muzikāli dramatiskajā teātrī. Mans vīrs bija pārcēlies uz citu teātri Odesā, un mēs plānojām, ka man vajadzētu nostrādāt līdz galam savu līguma laiku un arī pārcelties pie viņa uz Odesu.
Vīrs ir režisors, es esmu mūziķe, beigusi Odesas konservatoriju, un man ir divas augstākās izglītības – pedagoģiskā un muzikālā.
Citi lasa
Jau no 18 gadu vecuma strādāju, teātrī vien biju nostrādājusi vairāk nekā 15 gadu. Mūsu direktors deva iespēju attīstīties jaunajiem aktieriem, dziedātājiem, muzikantiem, arī man bija lomas. Tagad trupa ir sarukusi uz pusi, jo daudzi aizbraukuši un nav atgriezušies. Bet teātris turpina darbu, tiek iestudētas izrādes un notiek pirmizrādes.
Kad 24. februāra rītā pamodos, mans telefons bija gandrīz uzvārījies – draudzene zvanījusi turpat vai simt reižu. Piezvanīju, lai pavaicātu, kas noticis. «Daša, karš sācies!» Kāds karš?! Mēs dzīvojām dažus kilometrus no militārā lidlauka, un draudzene stāstīja, ka to jau bombardējot. Bet es laikam biju gulējusi tik cieši, ka pat sprādzienus nedzirdēju. Zvanīju vīram, kas bija Odesā – karš sācies! Viņš bija tikpat pārsteigts kā pirms brīža es – kāds karš?!
Mēs neviens neticējām, ka karš tiešām varētu sākties.
21. janvārī svinējām manas mammas septiņdesmito dzimšanas dienu, satikās visa mūsu ģimene un draugi. Un mans tētis pie viesību galda nopietni sacīja: «Es ļoti baidos, ka varētu sākties karš.» Mēs, visi pārējie, brīnījāmies: «Kāpēc lai būtu karš? No kurienes tu to rāvi?» Bet viņš tikai noteica: «Labi jau labi, gan redzēsiet.» Ziņās, protams, biju dzirdējusi, ka Krievija pie robežas savilkusi kara tehniku, bet darbu gūzmā un skriešanā starp teātri, sadzīvi un bērniem neuztvēru to nopietni.
Bet, lūk, bija pagājis tikai mēnesis kopš mammas dzimšanas dienas, kad tas notika.
Kad tu ieslēdz ziņas un saproti: viņi nāk šurp – no Krimas uz Hersonas apgabalu.
Mana māsa dzīvo Čaplinkā, tas ir tikai 30 kilometru no Armenskas, kas jau pieder Krimai, un desmitos no rīta iebrucēji jau bija Čaplinkā. Tad jau Hersonā… Un vēl pēc 60 kilometriem ir Mikolajiva. Mūsu rajons Mikolajivā uz Hersonas pusi ir pats pirmais. Es iztēlojos karti – kā un cik ātri viņi pārvietosies un kā tanki brauks pa mūsu prospektu… Ak Kungs! Bērni uz dārziņu un skolu, protams, negāja. Vīrs tik tikko paguva atsteigties no Odesas. Bet jau nākamajā dienā paņēma karaklausības apliecību: «Iešu uz kara komisariātu.»
Mūs ar meitām aizveda pie savas mātes – viņa arī dzīvo turpat mūsu rajonā. Vismaz būsim visi kopā, nevis viņa tur un mēs ar bērniem savā septītā stāva dzīvoklī. Labi, ka aizveda, jo pēc tam sākās nepārtrauktas apšaudes.
Turpat blakus Balabanovkā jau trīs ielas bija cietušas artilērijas apšaudēs, mājas sašautas.
Tās bija īstas šausmas. Desmit dienas nosēdējām pagrabā, turpat ēdām un gulējām. 5. martā naktī lidoja raķete – klusums, tad kaukoņa pieņemas spēkā, pēc tam noklust. Saproti, ka šoreiz aizgāja garām, bet ir tik baisi. Lai gan raķete neskāra mūs fiziski, var teikt, ka tā trāpīja man tieši smadzenēs – kaut kas ir jādara, jāpieņem kāds lēmums.»
Desmit dienas ceļā
«Otrajā vai trešajā kara dienā feisbukā man atsūtīja ziņu Inga no Latvijas. Mēs bijām iepazinušās sen, pirms gadiem divdesmit. Biju pat atbraukusi ciemos, bet pēc tam, kā jau tas mēdz gadīties, sakari pārtrūka. Tagad Inga bija mani sameklējusi: brauciet šurp!
Bet kā es varu aizbraukt, ja man ir divi bērni, nav automašīnas un es dzīvoju pašā pilsētas nomalē tajā pusē, no kuras uzbrūk krievi, pilsētā noteikta komandantstunda un notiek apšaudes…
Ko lai es daru? Tiesa, ir evakuācijas autobusi un vilcieni, bet kā lai es nokļūstu līdz tiem pilsētas centrā? Uzturējām sakarus ar paziņām no mūsu mikrorajona, un es vaicāju, vai viņi negrasās doties projām? Jā, viņi gatavojas aizbraukt. Vīram esot baltā biļete, viņš armijai nav derīgs. Un tad es lūdzu, lai paņem mūs līdzi un aizved vienalga, uz kurieni, tikai projām no pilsētas. Viņi paši ģimenē ir četri, automašīna – vecs sestā modeļa žigulis, tomēr viņi paņēma līdzi arī mūs trīs.
Trijās stundās savācāmies, un es rakstīju Ingai: «Mēs brauksim!»
Ceļš līdz Latvijai ilga desmit dienas. Biju paguvusi noskaidrot tikai to, ka uz Moldovu nevajag braukt caur Palancas robežpunktu, jo tur ir milzīgas rindas, bet doties tālāk uz Starokozači, kur cilvēku ir mazāk. Kad atbraucām, bija jau četri pēcpusdienā, tumšs. Robežai tikām pāri, bet ko darīt tālāk?
Tur stāvēja kāds vīrs, un es viņam vaicāju, vai tuvumā nav kāds hostelis.
Mums vajadzētu naktsmājas tikai uz šo vienu nakti, jau rīt dosimies tālāk. Viņš kādam piezvanīja un pēc tam aizveda mūs sev līdzi uz māju, kur priekšā jau bija cilvēki divdesmit pieci. Lai visiem būtu, kur gulēt, uz grīdām izritināti gluži jauni matrači. Noskaidrojās, ka viņš ir ticīgs cilvēks, pēc tam aizsūtīja mūs pie saviem paziņām uz Beļciem Moldovas ziemeļos. No turienes devāmies uz Botošaniem Rumānijā. Mūs tur jau gaidīja kristiešu hostelī, deva gan naktsmājas, gan ēdienu, un varēja palikt kaut divas nedēļas, kamēr izdomātu, kurp doties un ko darīt tālāk.
Rumānijā mūs brīdināja, ka Ungārijā gan mūs – tik daudzus vienā automašīnā – neielaidīs, jo esot pārsniegts atļautais automašīnas svars.
Es ar meitām devos uz Poliju, uz Krakovu, no turienes ar vilcienu uz Varšavu, pēc tam ar autobusu uz Lietuvu. Uz turieni jau pretī atbrauca Inga un viņas paziņa Sergejs un atveda mūs uz Latviju. Ceļš gan nebija tik īss un vienkāršs kā teikums, kurā par to var pastāstīt. No Rumānijas uz Krakovu mēs braucām veselu diennakti, autobuss kavējās, un likās, ka nepagūsim uz Varšavas vilcienu. Turklāt vajadzēja atrast pareizo izeju.
Inga to visu bija izpētījusi un internetā zīmēja man karti.
Bet internets brīžiem darbojās un tad atkal ne. Taču viss kaut kā nokārtojās. Kāds vīrietis, ar kuru kopā braucām vilcienā uz Varšavu, pat neaizbrauca līdz savai pieturai un izkāpa kopā ar mums, lai palīdzētu nokļūt līdz autobusam. Esmu pat sākusi ticēt brīnumiem, jo kas gan cits, ja ne brīnums, mums palīdzēja visur paspēt un nokļūt galā?»
Ar vienu mugursomu
«Man līdzi bija tikai viena pārgājienu mugursoma, tikai pašas nepieciešamākās lietas. Un mums jau arī nebija nekā daudz, ko varētu paņemt līdzi, jo projām devāmies no vīramātes, nevis no savām mājām.
Kad atbraucām, pajumti mums deva Ingas draugi – ģimene ar trim bērniem, Daņilovi, kas jau pirms gandrīz desmit gadiem bija pārcēlusies uz Latviju no Putina Krievijas.
Sergejs ir uzņēmējs, bet viņa sieva Ksenija – cepuru māksliniece. Pie viņiem mēs nodzīvojām mēnesi, un viņi neļāva man daudz skumt. Iepazīstināja ar Amoralle saimnieci Inesi Ozolu, un es nospēlēju koncertu. Bandūru ar ukraiņu biedrības palīdzību izdevās sameklēt Jelgavā. Protams, tas nebija profesionālai spēlei domāts instruments, bet tāds, kādu bērni mācās spēlēt mūzikas skolā.
Pēc tam citi cilvēki, kuri gribēja palīdzēt, piedāvāja pilnīgi iekārtotu dzīvoklīti pašā Siguldas centrā, turklāt bez maksas. Paldies viņiem un Dievam! Tā mēs palikām Siguldā. Šeit es jūtos kā mājās, jau daudzus pazīstu.
Apzinos, ka ne jau visiem ukraiņiem tā paveicies.
Kad atbraucu, man nebija nekā – ne instrumenta, ne nošu, ne tērpu. Tomēr es izveidoju programmu. Pamazām atcerējos dziesmas, ņēmu palīgā arī internetu, vingrinājos. Mums ir liela istaba, bet tikai viena, tajā mēs darām visu – viena zīmē, otra skatās datorā, trešā dzied.
Pirmais koncerts man bija jau pagājušā gada 27. aprīlī. Atbraucām 17. martā, un pēc 40 dienām jau bija koncerts. Mani pamanīja un sāka aicināt spēlēt arī citur. Iegriezās īsts karuselis. Vēlāk pierunāju vīramāti, lai viņa atved šurp manu īsto instrumentu.
Tad atrakstīja Kārlis, ka gribot īstenot kopīgu projektu ar Ukrainas mūziķiem.
Nospēlējām piecus koncertus, un es nodomāju, ka ļoti gribētos vēl kopā ar viņu uzspēlēt. Ziemā viņš aicināja atkal. Katru nedēļu kaut ko ierakstījām, un pēkšņi Kārlis saka, ka apstiprināts jauns koncertu projekts. Vasarā nospēlējām veselu bezmaksas koncertu sēriju Rīgas parkos un apkaimēs. Viss notika it kā pats no sevis. Tagad jau gribas spēlēt atkal ko citu. Mēģināsim autentisku ukraiņu mūziku.
Lai gan ir karš, uzskatu, ka man ir ļoti paveicies, un es esmu laimīga.
No sava teātra esmu vienīgā, kas var darboties mūzikā. Lieku sociālajos tīklos koncertu fotogrāfijas, un daudzi raksta: «Daša, kāds tu esi malacis!» Ukrainā ir daudz brīnišķīgu bandūristu, bet ne visiem ir tik ļoti paveicies kā man. Bet tā ir izveidojušies apstākļi – varbūt zvaigznes sastājušās man labvēlīgi. Ar daudziem mūziķiem esmu jau iepazinusies un iepazīstu arvien jaunus. Turklāt ne tikai Latvijas. Pirms dažām dienām piezvanīja Oksana Nikitjuka. Viņa Ziemassvētkiem gatavo Ukrainas baroka mūzikas projektu un meklē bandūristi.
Viņai ir tik ļoti skaista, tīra balss!
Laiku pa laikam man likās, ka nu jau iespējas koncertēt ir izsmeltas un jāmeklē kāds darbs, kur nopelnīt naudu. No darba nebaidos, varu strādāt arī par apkopēju. Un atkal palīdzēja Sergejs, piedāvājot darbu savā uzņēmumā. No astoņiem rītā līdz diviem dienā strādāju, saiņojot preces internetveikalam. Taču, ja ir mēģinājumi, koncerti vai ieraksti, neviens neiebilst, ja strādāju īsāku laiku vai neesmu darbā. Esmu ļoti pateicīga Sergejam un kolēģiem par šo iespēju un vienmēr saku pati sev un viņiem, ka drīz jau tas beigsies. Taču nebeidzas. Jau otro gadu.»
Mūzika izglāba
«Varu teikt, ka mūzika ir mani izglābusi. Dzirdu, ka paziņa, kas dzīvo Vācijā, cieš no depresijas. Domāju, tas ir arī tāpēc, ka viņai īsti nav ko darīt. Tikai jāgaida. Es griežos kā vāvere ritenī starp darbu, bērniem un mūziku, un domāju, ka tas mani glābj. Un, protams, mūzika. Ziemā, kad mazā meita slimoja un es kādu laiku nespēlēju, gluži fiziski sajutu, ka man vajag spēlēt. Tikko bijām pabeiguši vienu projektu, kā Kārlis jau zvana: «Daša, mums vajadzētu vēl vienu ierakstu!» Domāju – paldies Dievam, ka ir kāds, kas liek būt pastāvīgā kustībā. Tagad Oksana ar savu projektu – būs brīnišķīgi, ja to apstiprinās.
Man tas būs kaut kas jauns, tādu ukraiņu mūziku vēl neesmu spēlējusi.
Mana instrumenta – bandūras – vēsture ir diezgan gara un sarežģīta. Katram Ukrainas reģionam – Harkivai, Kijivai, Ļvivai – ir sava bandūra. Padomju laikā tikai dažās konservatorijās – Kijivā, Harkivā un Ļvivā – bija bandūras klase. Bet kopš 1991. gada, kad Ukraina ieguva neatkarību, bandūras klases atvēra arī citur, piemēram, Odesā, kur mācījos es, arī Doneckā, Dnepropetrovskā. Sākoties karam, var pat teikt, ka bandūra kļuvusi par modes instrumentu. Pašlaik problēma ir instrumenti. Tos izgatavoja Černihivas fabrikā, bet fabrika ir nodegusi.
Bandūras repertuārs mūsdienās piedzīvojis īstu lēcienu.
Sevi jau varu uzskatīt par pieredzējušu bandūristi, un varu tikai apskaust konservatorijas studentus par mūziku, kādu viņi spēlē. Bandūra nav instruments tikai tautas mūzikai. Spēlē arī moderno, tai skaitā ārzemju mūziku.
Ir vēl sīkāks dalījums – bandūristi instrumentālisti, kas tikai spēlē, un bandūristi vokālisti, kas dzied un pavada sevi uz instrumenta. Instrumentālistiem ir spēcīgāka spēles tehnika. Vokālistu uzmanība pārsvarā pievērsta balsij. Es esmu vokāliste. Uzskatu, ka dziedošajam bandūristam nevajag pārspīlēt ar instrumenta spēli, vairāk jāpievērš uzmanība balsij, lai aiznestu līdz klausītājiem dziesmas jēgu un raksturu.»
Būs jāmācās dzīvot no jauna
«Augusta sākumā manam vīram armijā bija divu nedēļu atvaļinājums, un mēs ar Kārli pārcēlām koncertu, lai es ar meitām varētu aizbraukt uz mājām, uz Mikolajivu. Aktīva karadarbība tur pašlaik nenotiek, bet raķetes, protams, atlidot var. Kad bijām mājās, reizēm likās, ka dzīve gandrīz vai atgriezusies savās vecajās sliedēs. Taču sirēnas, kas laiku pa laikam iegaudojas, un pāri lidojošās kara lidmašīnas atgādina, cik tāls vēl ir ceļš līdz uzvarai un vecajai dzīvei.
Un jā, man gribējās drīzāk atgriezties Latvijā, kur valda miers.
Mani vecāki visu okupācijas laiku pavadīja Hersonā. Protams, viņi ļoti pārdzīvoja. Nedēļu pēc kara sākuma tētis pārcieta infarktu. Gribēju, lai arī viņi brauc uz šejieni pie manis. Taču tētim bija vēl viens infarkts, un tad jau tas vairs nebija iespējams. Tagad vecāki mitinās Mikolajivā, mūsu dzīvoklī.
Mans vīrs jau kādu laiku neatrodas karadarbības zonā, taču viņš tur ir bijis, un es pat nespēju iztēloties, ko pārcietis un pārdzīvojis. Pašlaik viņš ir daļēji derīgs karaklausībai un gaida medicīniskās komisijas slēdzienu, kur varētu dienēt tālāk. Tādu kā viņš ir daudzi. Latvijā mēs ar meitām atgriezāmies 22. augustā. Tagad jau pagājis laiks, bet jaunākā meita vēl aizvien ļoti pārdzīvo.
Vakarā, kad izslēdzam gaismu, sauc tēti un saka, ka grib, lai mēs atkal būtu visi kopā.
Stāstu, ka tētis aizstāv Ukrainu, un viņa to lieliski zina un saprot. Taču, kad pēc pusotra gada beidzot atkal satika tēti, pieķērās viņam kā dadzītis un nelaida vaļā. Ne mirkli negribēja šķirties. Tikko neredzēja viņu, uzreiz jautāja, kur tētis. Tagad ļoti ilgojas pēc tēta, skumst un bučo viņa fotogrāfiju.
Vecākā meita visu pārcieš ārēji atturīgāk. Taču domāju, ka viņai ir daudz grūtāk, jo trūkst vienaudžu sabiedrības. Pabeidzot četras klases, viņa tikai pusotru gadu ir gājusi skolā un sēdējusi solā. Vispirms kovids, tad karš. Siguldā ir vēl citi ukraiņu bērni. Tie, kas apmeklē skolu, turas kopā. Tā kā Marija mācās attālināti, viņa ir viena pati pie sava datora.
Divus pirmos mēnešus šeit viņa mācījās Laurenču sākumskolā, un skolotāja ļoti centās palīdzēt iedzīvoties, iesaistīties klases dzīvē.
Taču rudenī ceturtajā klasē, kad visus priekšmetus vairs nemāca viena skolotāja, jau bija daudz sarežģītāk. Meita divas nedēļas pamocījās un tagad mācās attālināti skolā Ukrainā. Viņas vecās skolas fiziski vairs nav, tā tika iznīcināta raķešu uzbrukumā. Marija tagad mācās citā skolā, licejā, un tas ir diezgan sarežģīti, jo gan klase, gan skolotāji ir jauni. Arī skolotājiem nav viegli strādāt tikai attālināti. Un vecākiem ir sarežģītāk iesaistīties bērna skolas dzīvē, parunāt ar skolotāju, uzdot jautājumus. Kad bijām Mikolajivā, aizgājām iepazīties ar klases audzinātāju. No 32 klases bērniem 28 jau ir Mikolajivā, un tikai četri ārzemēs.
Agrāk katru sestdienu braucām uz Rīgu, uz ukraiņu atbalsta centru Common Ground, kur varēja gan satikt citus, gan iedzert tēju, un mēs pavadījām tur visu dienu.
Taču pašlaik centrs ir slēgts, jo tā telpas applūda un jāmeklē jaunas.
Mazā meita Uļjana iet bērnudārzā. Arī šajā ziņā mums paveicās, jo uzreiz dabūjām vietu. Nu jau ir iedzīvojusies, runā latviski, un man liekas, ka pati to pat nepamana. Tikko bija arī uz pirmajām vijoļspēles nodarbībām Baltajā flīģelī. Tiesa, pagaidām bez īpašas aizrautības. Tāpēc es meitai stāstu, ka viņas vijolē dzīvo rūķītis un, ja viņa skaisti spēlēs, tas iznāks ārā sasveicināties.
Mēs droši vien šo ziemu vēl pārlaidīsim tepat. Pie ziemas man bija grūti pierast. Visu laiku nāca miegs, tikai, kad sāku dzert D vitamīnu, mazliet tā kā atmodos. Un izrādās, ka man bija pietrūcis karstās dienvidu saules.
40 grādu karstumā, kad asfalts jau sāk kust un pusdienlaikā nekur neviena cilvēka, es beidzot jutos labi.
Taču es domāju, ka tad, kad atgriezīsimies mājās, mums visiem būs jāsāk mācīties dzīvot no jauna. Līdzīgi kā daudzām ģimenēm. Mēs esam šeit, drošībā, es pat esmu piedzīvojusi radošus panākumus. Bet vīrs ir režisors, kuram bija idejas, plāni, un viņš to visu ir zaudējis, un es pat nespēju iztēloties, ko pārcietis. Saku: palasi kaut ko. Bet viņš nespēj. Nespēj pārslēgties no visa, kas noticis un pārciests.
Agrāk mājās runājām krieviski – kā jau daudzi Ukrainas dienvidos. Bet tagad visur – ne tikai mājās, bet arī transportā, veikalā – cenšamies runāt tikai ukrainiski.»
