Tā kā Uģis Kuģis ar dārznieka prasmēm pagātnē nav aizrāvies, viņš ar neskaitāmiem puķu stādīšanas jautājumiem vēršas pie savas sievas Lindas, taču tas viņu manāmi uzvelk – Linda vēlas, lai rūpes par jaunajiem telpaugiem uzņemas Uģis, jo viņai darbu mājās jau ir pietiekami daudz.
«Sieva, kas man jādara? Man jākasa smiltis nost saknēm? Viņš paliek bez saknēm, man bail! Nāc, lūdzu, paskaties,» pēc palīdzības sauc Uģis.
«Es negribu neko skatīties, es gribu, lai pats tiec galā. Tu gribēji šo visu, nu tad to arī dari un strādā!» pikta ir Linda.
«Man gribētos, lai viņš mazliet ir tāds patstāvīgāks, varbūt, ka pats tur visu izdara un neprasa man to padomu vai manu palīdzību, jo galu galā tā bija viņa vēlme, tur tās puķes visas dabūt un atvilkt, un pārstādīt.»
Uģim gan ir loģisks skaidrojums sievas īgnumam: «Bija tas saules aptumsums. Un Linda man arī bija aptumšota. Kā es dabūju! Tas jau vēl nebija nekas, bet kas bija aizkadrā – aij, aij, aij!»