Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tu ļoti apzināti izvēlējies būt žurnālistikā, studēji šo profesiju, bet zinu, ka esi arī gribējusi no tās aiziet. Kāpēc?
– Tas bija tieši pirms kovida – man bija rutīnas posms darbā. Bet man ļoti svarīgs ir gandarījums un sajūta, lai tas, ko daru, kādam būtu vajadzīgs. Tik daudzi cilvēki saka – es ziņas neskatos, man televizora vairs nav, kam man tas ir vajadzīgs… Protams, ka tas ietekmē.
Bija sajūta – rakstu tekstus un stāstu ziņas, bet cilvēkiem Latvijā tas nešķiet svarīgi, tas nav aktuāli un neko nemaina.
Saguru arī no šī sava rīta ritma – tas tomēr ļoti traucē ģimenes dzīvei. Vairs nespēju menedžēt sevi starp Rīta panorāmu, bērniem, attiecībām, kāzu filmēšanām. Likās – visa ir par daudz. Un manī nobrieda pārliecība, ka visi būsim laimīgāki, ja atteikšos no televīzijas, lai arī tā ir tik liela daļa no manis. Uzrakstīju atlūgumu, priekšniece teica: nu, lūdzu, padomā vēl! Un tad sākās kovids. Sapratu – atkal visi skatās ziņas, atkal žurnālista darbs cilvēkiem liekas ļoti svarīgs. Kovida dēļ tas bija smags laiks, bet es atguvu sajūtu, ka mans darbs ir svarīgs un dod cilvēkiem labumu. Un paliku televīzijā. Esmu sapratusi, ka tā ir mana vieta, kur jūtos labi. Tieši televīzija mani ir izveidojusi par to cilvēku, kas esmu.
– Teici, ka agrie rīti traucē ģimenei. Skatītājiem varētu šķist pavisam citādi – tu beidz savu darbdienu, kad citi tikai sāk, un tev ir daudz laika ģimenei.
– Skatītāji droši vien neaizdomājas, ka ceļos trijos naktī, un, kad deviņos no rīta atkal esmu mājās, man reāli aiz muguras ir gandrīz pilna darba diena. Ēterā pavadītais laiks ir tik intensīvs, ka, pārbraukusi mājās, uzreiz visiem saku arlabunakti un eju uz divām stundām gulēt. Turklāt vakaros pati rakstu ziņu tekstus, un tas aizņem trīs, četras stundas. Lai es labi justos, man vajag astoņas, deviņas stundas miega, bet, lai cik agri es ietu gulēt, tik daudz stundu miegam nevaru dabūt. Līdz ar to esmu nemitīgā miega badā. Mārcis saka: «Redzu, ka tu funkcionē – vari uztaisīt ēst vai pastrādāt pie datora, bet nespēj cilvēciski parunāties vai kaut ko izplānot – tas ir kā ar robotu dzīvot.» Attiecībām tas ļoti traucē. Zinu, ka, diendienā strādājot agros rītus televīzijā, es kļūstu par cilvēku, ar kuru kopā citiem nav forši. Tāpēc tagad esmu sakārtojusi savu režīmu tā, ka televīzijā esmu vienu dienu nedēļā, pirmdienā, un strādāju piecas dienas mēnesī.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla Ieva jaunākajā numurā.
