Ābeles atjaunošana prasa vairākus gadus
Uģa pirmā profesija nebūt nav žurnālistika, bet gan dārzkopība. Savulaik Bulduru dārzkopības vidusskolā iegūtās prasmes viņam lieti noder arī šodien.
Citi lasa
«Jau vairākus gadus restaurēju vecus ābeļdārzus. Ir gan jauni dārzi, kas jāsakopj, gan vecie jāpieslīpē. Šobrīd tam ir ļoti pateicīgs laiks gan klimatisko, gan arī mentālo apstākļu dēļ. Cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ nav aizņemti darbā vai neslimo, ar prieku iesaistās šajā procesā, dodas man līdzi un apgūst ko jaunu,» PDz stāsta Uģis.
Lai ābeles labi ražotu un izskatītos, tās ir jākopj – jāizzāģē liekie un sausie zari.
«Bieži vien restaurācija prasa pat piecus gadus, jo nevar ierasties dārzā un uzreiz nogriezt pusi ābeles. Tāda ābele ziemu pēc tam var neizturēt, un es taču negribu nobeigt koku, bet padarīt to labāku un veselīgāku, lai tam ir vieglāk,» augļkopības nianses skaidro Uģis.
Darbs, kas izvēdina galvu
Vispār jau kokkopja darbs Uģi fascinējis vienmēr, jo, viņaprāt, nav foršāka kā sēdēt 20 metru augstā kokā un pārdomāt dzīvi. «Man tomēr ir cits pamatdarbs, tāpēc pievērsos vismaz ābeļu restaurācijai, kurai veltu pāris mēnešu gadā. Ar ābelēm varu strādāt arī viens, jo tur nevajag palīgu, kā tas ir kokkopja profesijā.»
Nu jau ir septiņi gadi pagājuši, kopš Uģis no televīzijas brīvo laiku velta ābelēm.
«Ne brīdi nenožēloju! Esmu sapratis, ka tas man padodas, daudz šajā lietā zinu, regulāri eju uz meistarklasēm un mācos vēl. Vai es varētu to darīt katru dienu? Nē! Man patīk svaigs gaiss un iespēja uz kādu laiku atslēgt smadzenes no visa pārējā, kas ir apkārt.
Ābeļu restaurācija to ļauj. Nedomāju, ka es varētu no visa pārējā tik ļoti norobežoties. Šobrīd tās ir divas trīs dienas nedēļā. Un man jau uz priekšu ir saplānots vismaz mēnesis,» atzīst Uģis Joksts.