Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Goldele Maboviča
Viņas dzīves pirmie gadi Kijivā pagāja šausminošā nabadzībā. Ne jau velti Maboviču ģimenē no astoņiem piedzimušajiem bērniem izauga tikai trīs, visas meitas. Vidējā – 1898. gadā dzimusī Goldele. Viņai vārdu iedeva par godu vecvecmāmiņai, kura nodzīvoja garu mūžu, 94 gadus. Vecākā Goldele bijusi šerpa un ar dzelžainu raksturu! Pat tēju nesaldināja ar cukuru, bet gan pievienoja sāli, tādējādi sev un citiem diendienā atgādinot par ebreju tautas sūro likteni. Kad mazā Goldele, ko visi gan sauca par Goldu, izauga, viņa mēdza teikt, ka jau kopš bērnības identificējusies ar saviem nepiekāpīgajiem un izturīgajiem senčiem, jo īpaši – ar vectēvu no tēva puses. 13 gadu vecumā puisi spaidu kārtā iesaistīja cara armijā, kur viņš godīgi nodienēja 30 gadu, toties pretojies pievēršanai pareizticībai.
Goldas tēvs bija prasmīgs galdnieks, gana uzņēmīgs un drosmīgs. Atstājis Kijivā sievu ar meitām (mazākā vēl bija zīdainītis), Moše devās tālajā un neziņas pilnajā ceļā uz Ameriku.
Trīs gados viņš, čakli strādājot un taupot, sakrāja nepieciešamo summu, lai ģimenei nopirktu biļetes braucienam pāri okeānam. Par viņu jaunajām mājām kļuva necils dzīvoklītis nabadzīgā ebreju kvartālā Milvoki. Goldai ir astoņi gadi, sākot jaunu dzīvi svešā valstī un cilvēkos.
Meitenei ļoti patīk iet skolā un arī sirds ir īstajā vietā. Redzot skolēnus, kuriem vecāki nevar atļauties nopirkt mācību grāmatas, viņa sāk vākt naudu šim mērķim. Golda vēlas kļūt par skolotāju… Vecāki gan uzskata, ka tas ir neīstenojams sapnis. Turklāt tēvs aizvien teic, ka gudras meitenes vīriešiem nepatīk, viņi gudrinieces negribot precēt. Bet kas tad ir sieviete bez vīra?! Te nu Golda apliecina, ka no vecvecmāmiņas mantojusi ne tikai vārdu, bet arī dzelžaino raksturu.
Par spīti visiem atrunātājiem un kritiķiem, viņa iestājas vidusskolā. Lai sevi uzturētu, pēc stundām strādā gan veikalā, gan bibliotēkā.
Taču ģimene ar to nav mierā, un māte uzstāj, ka laiks precēties un pamest skolu. Mājās turpinās kašķi, līdz Golda neiztur – aizbrauc pāri pusvalstij uz Denveru. Tur dumpiniece apmetas pie vecākās māsas un viņas vīra, atkal iet skolā un strādā. Lai arī Denverā Golda pavada tikai mazliet ilgāk par gadu, šis periods viņas dzīvē ir liktenīgs. Jo māsas ģimenes dzīvoklītī pulcējas jauni cilvēki, kuru sarunu temati pārsteidz un pievelk Goldu. Viņi pārrunā un diskutē par sieviešu vēlēšanu tiesībām, arodbiedrībām, ebreju tautas vēsturi un nākotni, daudzi no viņiem pievērsušies cionismam – politiskai kustībai, kura atbalsta neatkarīgas ebreju valsts pastāvēšanu. Ideja par neatkarīgas ebreju valsts izveidi kļūst par Goldas sapni un dzīves mērķi.
Un vēl šajā jauniešu pulkā ir Moriss Meijersons – kluss jauneklis, kurš maz un reti runā, toties skaisti zīmē, aizgūtnēm lasa grāmatas un klausās mūziku, kad un kur vien iespējams.
Literatūras un mūzikas pasaulē viņš pamazām cenšas ievest arī savu pretpolu, tik enerģisko un skaļo Goldu.
Viņa patiešām neprot sadzīvot ar ģimeni – arī ar māsu rodas domstarpības. Tikmēr vecāki pieņēmuši meitas mērķi kļūt par skolotāju un sirsnīgi aicina atgriezties. Tā nu Golda ir atpakaļ Milvoki, pabeidz vidusskolu un uzsāk trīs gadu mācības koledžā, kur sagatavo skolotājus. Protams, viņa strādā un vēl arī paspēj ebreju centrā mācīt bērniem lasīt, rakstīt un vēsturi. Turklāt, par sirdēstiem tēvam, katram, kurš vien klausās, stāsta par cionismu.
1917. gads deviņpadsmitgadīgās Goldas dzīvē ir ierakstīts ar vairākiem būtiskiem notikumiem. Līdz ar ģimeni viņa kļūst par ASV pilsoni. Novembrī Lielbritānijas valdība pauž savu nostāju jautājumā par Osmaņu impērijas sadalīšanu pēc Pirmā pasaules kara. Golda ir kā spārnos, uzzinot, ka briti atbalsta ebreju tautas centienus par valsts izveidi Palestīnā, tiesa, ar noteikumu, ka netiks apdraudētas tur esošo kopienu tiesības. Viņai uzreiz ir skaidrs, ka jābrauc turp! Decembrī Golda apprecas ar Morisu. Pirms jāvārda teikšanas viņa esot izvirzījusi vienu noteikumu – kļūšot par Morisa sievu tikai tad, ja abi dosies uz Palestīnu un dzīvos kibucā. Nu viņa ir precēta sieva, tagad pasē rakstīts – Goldele Meijersone.
Goldele Meijersone
Kara un pēckara jukas piebremzē Goldas vēlmes izpildi. Palestīnā viņa kopā ar vīru, māsu, māsas meitu un draudzeni ierodas 1921. gadā. Tolaik turp dodas daudzi cerību spārnoti ebreji un sāk dzīvi kibucos. Tās ir lauku iedzīvotāju komūnas, kurās paši izaudzē visu sev nepieciešamo lauksaimniecības produkciju. Katrs kibucs apmetas stratēģiski izdevīgā vietā un apgūst teritoriju, kuru plāno iekļaut topošajā valstī. Darbs ir fiziski smags, vienmuļš, sadzīve – ļoti pieticīga. Taču Golda ir kā spārnos, enerģiski metas gan dārzeņu audzēšanā, gan mājputnu kopšanā.
Jaunā sieviete ir tik aktīva, pamanāma un pārliecinoša, ka drīz vien kļūst par kibuca pārstāvi strādnieku federācijā.
Pretēji sievai, kas atplaukst, Moriss kļūst aizvien nomāktāks. Viņam neveicas lauku darbi, tāpēc jūtas bezpalīdzīgs un neiederīgs komūnā. Turklāt saslimst ar malāriju, atveseļošanās ir ilga un nepatīkama. Moriss nonāk pie atziņas, ka šis eksperiments – kibucs – nav vieta, kur viņš vēlas dzīvot ar savu ģimeni. Zinātāji teic, ka viņš pat atteicies radīt bērnus, ja nevarēs viņus audzināt tradicionālajā vidē. Vīra viedoklis ir noteicošais, un pēc divarpus gadiem, ko Golda reiz nosauca par laimīgākajiem mūžā, abi pārceļas uz Jeruzalemi.
Pilsētā Moriss strādā par grāmatvedi, bet Golda kļūst par pilnas slodzes mājsaimnieci un drīz vien dēla Menahema un meitas Sāras māti.
Nu laulātie ir apgrieztās pozīcijās: vīrs jūtas labi, bet sieva, gatavojot, mazgājot, iepērkoties un taupot, uzskata, ka dienas aizrit bezjēdzīgi.
Goldai ir trīsdesmit, kad viņa nejauši satiek paziņu, kurš piedāvā darbu Telavivā. Lai gan viņa zina, ka vīrs tam nepiekritīs, uzreiz pieņem piedāvājumu. Tā arī notiek: Golda ar bērniem pārceļas uz citu pilsētu, bet Moriss paliek viens un turpmāk ģimeni apciemo brīvdienās. Patiesībā abu laulībai ir pienācis gals, viņi vairs nekad nav kopā…
Katrs dzīvo savu dzīvi, kaut gan oficiāli neizšķiras līdz pat Morisa aiziešanai mūžībā 1951. gadā. Kad tas notiek, Golda ir ministre un par vīra nāvi uzzina kārtējā izbraukumā. «Braucu uz bērēm un visu ceļu domāju, kādu gan dzīvi mēs abi būtu nodzīvojuši, ja es nebūtu tāda, kāda esmu… Bet es nespēju būt tāda sieva, kādu viņš vēlējās un kādu bija pelnījis.» Jo Goldai vienmēr pirmajā vietā ir darbs un ģimene – tikai pēc tā. Lai gan publiski viņai nekad nebija citu attiecību kā tikai ar vīru, mēļoja, ka viņai bijusi virkne mīļāko. Arī laikā, kad vīrs vēl bija dzīvs.
Sapnis par pašiem savu valsti
Darbā Goldai veicas, viņa sevi apliecina tik pārliecinoši, ka drīz vien kļūst par nozīmīgu figūru Vispārējā strādnieku federācijā – izpildkomitejas locekli, organizācijas politiskās nodaļas vadītāju. Otrā pasaules kara laikā viņa nepagurusi strādā Ebreju aģentūrā, kas ir augstākā ebreju varas iestāde Lielbritānijas pārvaldītajā Palestīnā. Golda ir šīs organizācijas pārstāve attiecībās ar britu valdību.
Viņas rīcības pamatā allaž ir galvenais mērķis – pašiem sava valsts.
Pēc kara šis daudzu paaudžu sapnis pamazām sāk tuvoties, bet, lai taptu jauna valsts, ir nepieciešama arī nauda. Rodas ideja, ka jāuzrunā tautieši ASV, lai viņi ziedo šim cēlajam mērķim. Tā kā Golda perfekti runā angliski un pazīst vietējos apstākļus, viņa piesakās doties šajā misijā. Kolēģi lēš – ja izdotos savākt 7–8 miljonus dolāru, tas būtu izcils rezultāts. Golda apceļo ASV pilsētas, ebreju kopienās uzstājas ar runām, kurās skaidro situāciju, apelē pie cilvēku jūtām un no visas sirds lūdz palīdzēt. Viņa savāc vairāk par 30 miljoniem dolāru! Reizēm tiek dēvēta par sievieti, kura ieguva naudu, kas padarīja iespējamu valsts izveidi.
Pārbraukusi viņa jūtas vīlusies, jo netiek iekļauta Izraēlas pagaidu valdībā. Bet tas aizmirstas, kad pienāk 1948. gada 14. maijs – diena, kad tiek izveidota Izraēlas valsts.
Telavivas Mākslas muzejā sapulcējas Ebreju Nacionālā padome un pieņem Izraēlas Neatkarības deklarāciju. Goldele Meijersone ir viena no 24 deklarācijas parakstītājiem. «Pēc tam, kad parakstījos, es raudāju. Tolaik, kad kā skolniece mācījos Amerikas vēsturi un lasīju par tiem, kuri parakstīja ASV Neatkarības deklarāciju, es nespēju iztēloties, kādi cilvēki viņi bija. Un nu es apsēdos un parakstīju Neatkarības deklarāciju…»
Jaunās valsts izveide notika sarežģītos apstākļos, bija pilnīgi skaidrs, ka to nāksies aizstāvēt ar ieročiem rokās. Topošajai armijai, pēc speciālistu aplēsēm, vajadzēja tiem laikiem milzu summu – 25 miljonus dolāru.
Saņēmusi Izraēlas pasi, Golda atkal brauc uz ASV un misiju veic spīdoši – savāc divreiz lielāku summu. Tiek lēsts, ka kopumā viņa Izraēlas vajadzībām savāca ap 90 miljoniem dolāru. Viņa tiek slavēta un vienlaikus tā kā nostumta malā. Vēl esot aiz okeāna, politiķe uzzina, ka tiek nozīmēta par Izraēlas vēstnieci Padomju Savienībā. Viņa ir neapmierināta, jo: «Beidzot mums ir sava valsts, es gribu dzīvot tur. Kāpēc man vienmēr jādodas prom?»
Vēstniece
Lai arī piedzimusi un pirmos gadus nodzīvojusi Krievijas impērijā, Golda neprata krievu valodu. Tā kā nāca ziema, pirms došanās ceļā palīdze viņai ieteica sagatavoties salam – nopirkt siltu kažoku un kārtīgus ziemas apavus. Vēstniece Maskavā ieradās 1948. gada 3. septembrī – padomju funkcionāra Andreja Ždanova bēru dienā. Viņa simpatizēja sociālisma ideāliem un padomju valstij, bet Maskavā redzētais politiķi samulsināja un raisīja kritiskas pārdomas. Pats pirmais, kas krita acīs: slikti ģērbtas, nogurušas sievietes labo ielas un rok grāvjus, bet kā no skatloga izkāpušas elegantas dāmas gaida, kad šoferis piebrauks automašīnu, turklāt izrādās, ka viņas ir partijnieku un funkcionāru sievas…
Vai tā ir vienlīdzība, ko Komunistiskā partija skaļi sludina visā pasaulē?!
Vēstnieces uzdevums ir sarūpēt maksimāli lielu PSRS atbalstu viņas valstij, taču viņa ir pieradusi runāt tiešu valodu, viņai nepiemīt prasme diplomātiski bīdīt savas intereses. Un šerpais raksturs nekur nav zudis! Kā tajā pieņemšanā, kad padomju diplomāts pajautājis, kādā veidā vēstniece tikusi līdz Maskavai, un Golda tulkam teikusi, lai atbildot, ka «mēs ieradāmies, jājot uz ēzeļiem». Pieņemšanās un obligāti apmeklējamajās viesībās vēstniece nedzer šņabi un nedejo. Viņu neinteresē tenkas un mode. Goldu šādas sarunas kaitina un šķiet nevajadzīga laika tērēšana. Jo jādara kas nopietnāks, svarīgāks!
Esot Maskavā, viņa jūtas vientuļa, malā nostumta un pārdzīvo, ka nespēj palīdzēt savai valstij un tās cilvēkiem.
Vēstniece domā, ka arī padomju ebrejiem jāpārceļas uz dzīvi Izraēlā. Rakstnieks Iļja Ērenburgs biedrei Meijersonei iesaka par šo jautājumu skaļi nerunāt, vēl labāk – vispār par to nerunāt. Viņa nesaprot, kāpēc šāds brīdinājums: ja jau beidzot viņiem ir pašiem sava valsts, kāpēc gan tur nedzīvot? Bet rakstnieks zina, ka Staļinam šāda iespēja nav pieņemama, ka vadonis uzskata – uz Izraēlu jāpārceļas ebrejiem no Rietumiem, bet nekādā gadījumā no PSRS. Ko gan tas pavēstītu pasaulei par darbaļaužu valsti, ja no tās aizbrauc cilvēki?!
Vēstniece aiziet uz Maskavas sinagogu, kur viņu sagaida milzu pūlis. Visi grib redzēt sievieti, kuru uztver kā simbolu jaunizveidotajai Izraēlas valstij. Cilvēki skaļi skandē – mūsu Golda! «Es jutos tā, it kā manī ieplūstu tik spēcīga mīlestības straume, ka burtiski aizsitās elpa un palēninājās sirds puksti.» Kad par notikumu izstāsta Staļinam, viņš sadusmojas.
Stāstot par šo Goldas dzīves posmu, allaž tiek pieminēta Poļina Žemčužina – PSRS ārlietu ministra Vjačeslava Molotova sieva, kas pati ieņem augstus amatus.
Abas sievietes esot sadraudzējušās, un, tā kā Molotovs sievai bieži stāstījis, kas notiek Kremlī, par to tikusi informēta arī vēstniece.
Žemčužinu arestē, spīdzina un par noziedzīgu sadarbību ar ebreju nacionālistiem notiesā uz pieciem gadiem izsūtījumā. Padomju Savienībā sākas un pieņemas spēkā antisemītiskas represijas – tiek likvidēta Ebreju antifašistiskā komiteja, citu pēc cita arestē tās aktīvistus…
Kā gan, to uzzinot, var justies Golda? Viņa izjūt vispārēju piesardzību, bailes un neuzticību. Vēstniece nevēlas turpināt šo viņai nepiemēroto darbu, bet gan kandidēt Kneseta vēlēšanās, kļūt par parlamenta deputāti. Vēlme tiek uzklausīta, un viņa atgriežas Izraēlā.
Golda Meira
Kaut gan Knesetā ievēlēta, viņa parlamentā nestrādā, jo tiek apstiprināta par darba ministri. Golda ir atbildīga par darba un mājokļa nodrošināšanu gandrīz 700 000 imigrantu, kas jaunajā valstī ierodas nepilnu divu gadu laikā. Politiķe ir teikusi, ka šo amatu būtu gribējusi saglabāt uz visiem laikiem, taču 1956. gadā saņem citu norīkojumu. Kļūst par ārlietu ministri, kas ir otrais augstākais amats valdībā. Tiek uzskatīts, ka premjerministrs viņu izvēlas galvenokārt tāpēc, ka abi ir domubiedri – uzskata, ka Ārlietu ministrija ir kā Aizsardzības ministrijas sabiedrisko attiecību pārvalde.
Pirms stāšanās amatā politiķe maina vārdu un uzvārdu no Goldeles Meijersones uz Goldu Meiru.
Tobrīd viņa ir pasaulē vienīgā ārlietu ministre sieviete, tāpēc saņem papildu uzmanību no apkārtējiem. Turklāt Golda Meira rīkojas pēc sava prāta itin visur: lidmašīnās lido ekonomiskajā klasē, šokē viesnīcu darbiniekus, pucējot savus apavus un ar rokām mazgājot apakšveļu. Ārvalstu amatpersonas mēdz uzņemt arī savā virtuvē, kur, aizsējusi priekšautu, pasniedz viesiem pašas gatavotu ēdienu, vienlaikus uzturot nopietnu sarunu par Izraēlas drošības jautājumiem.
Savā darbavietā – ministrijā – viņa izturas autoritatīvi, ātri uzliesmo, neieklausās pieredzējušo diplomātu teiktajā. Iepriekšējais ārlietu ministrs, kurš brīvi pārvaldīja septiņas valodas, par pēcteci reiz izteicās varen skarbi: Meira darbā esot izmantojusi tikai 200 vārdu, lai gan viņas vārdu krājums bijis lielāks – 500 vārdu…
Tajā pašā laikā kādreizējā padotā atzina: «Lai izdzīvotu Izraēlas politikā, viņai bija jākļūst skarbai. Meira noteikti izgāja cauri ellei, lai nonāktu tur, kur viņa nokļuva.»
Meira izstaroja autoritāti, taču nespēja pamanīt un izmantot smalkas nianses, kas tik ļoti nepieciešamas ārlietās. Ir eksperti, kas uzskata, ka viņas stūrgalvība un atteikšanās atzīt palestīniešu eksistenci un ciešanas bija klupšanas akmens progresam Tuvo Austrumu konflikta risināšanā.
Arī pati politiķe jūt, ka pēc desmit gadiem tik sarežģītā amatā jāatbrīvo vieta kādam citam. Viņas demisijai ir vēl kāds iemesls, un tā ir sašķobījusies veselība. Ārsti diagnosticē limfomu, ko viņa ārstē slepus. Goldai ir 68 gadi, un viņa saprot, ka ir laiks piebremzēt.
Pirmajā vietā vienmēr likusi darbu, viņa atzīst, ka nav bijusi laba māte, un domā, ka savulaik ir nodarījusi pāri bērniem, jo atstājusi abus novārtā. Nu viņa domā, ka ir laiks kļūt par pilnas slodzes vecmāmiņu, vairāk lasīt grāmatas un klausīties mūziku, gatavot ēdienu un uzņemt viesus, tikties un risināt garas sarunas ar draugiem. Vārdu sakot – politiķe gatavojas baudīt mierīgu un piepildītu pensionāres dzīvi. Pāris gadus viņai tas arī izdodas.
Premjerministre
Un tad notiek negaidītais – pēkšņi letālu sirdslēkmi piedzīvo Izraēlas premjerministrs Levijs Eškols. Politiķi lielā vienprātībā par jauno premjerministri izvēlas Goldu Meiru. Pēc pāris nedēļām jaunajā amatā viņa nosvin savu 71. dzimšanas dienu.
Golda nemaina ne savu ģērbšanās, ne izturēšanās stilu. Viņai, kā allaž, galvenais ir darbs. Grumbu klātu seju, bez kārtīgi ieveidotas frizūras, žaketēs un kleitās, ko neviens neuzdrīkstējās nosaukt par elegantām, ar vecmodīgo somiņu un ortopēdiskajām kurpēm, viņa pilnīgi neatbilst priekšstatam par ietekmīgu politiķi. Tam visam par spīti 1970. gadā viņu atzina par visvairāk apbrīnoto sievieti ASV!
Premjerministre, kas izskatās kā vecmāmiņa un runā tiešu valodu, raisīja simpātijas cilvēkos visā pasaulē.
Taču politiķi zināja, ka aiz šī laipnā tēla slēpjas dzelžaina mērķtiecība.
Starp citu, dzelzs lēdija Mārgareta Tečere par Lielbritānijas premjerministri kļūs tikai tad, kad Golda Meira jau būs nogājusi no politiskās skatuves. Un tieši viņu – pirmo un joprojām vienīgo sievieti, kas vadījusi Izraēlas valdību, – sauca gan par sievieti ar dzelzs gribu, gan Tuvo Austrumu dzelzs lēdiju.
Laikā, kad vēl bija ministre, premjerministrs par viņu reiz izteicās, ka Meira ir vienīgais vīrietis viņa vadītajā kabinetā. Pati būdama valdības vadītāja, viņa reiz šos vārdus komentēja tā: «Amizanti, ka to uztver kā komplimentu sievietei. Es ļoti šaubos, vai kāds ministrs justos glaimots, ja es pateiktu, ka viņš ir vienīgā sieviete valdībā.»
Kādā apcerē par Goldu rakstīts, ka viņa bija sieviete, kas nepagurusi kāpj pa kāpnēm uz augšu, pēc tam velk kāpnes sev līdzi, uzceļ tās augstāk un kāpj tālāk.
Lai gan emancipēta sieviete, viņa neatbalstīja feminismu un nekad tā īsti, no sirds, nav palīdzējusi citām sievietēm.
Padotajām pat šķita, ka Goldai nepatīk sievietes. Patiesībā bija daudz sarežģītāk. Viņa atzina sieviešu svarīgo lomu, taču nevēlējās solidarizēties ar savu dzimumu. Kā premjerministre nekoncentrējās uz bērnu aprūpes politiku un strādājošo sieviešu problēmām, kā arī neizmantoja savu ietekmi, lai iestātos par dzimumu līdztiesību visās dzīves jomās un mudinātu vairāk sieviešu piedalīties valsts pārvaldē. Pašpārmetumi, ka nav bijusi gana laba sieva un māte, viņu nemudināja rīkoties.
Meira uzvedās tā, it kā dzimumam nebūtu nozīmes. Tomēr reizēm viņa par to aizmirsa. Viņas valdības laikā valsts piedzīvoja vardarbīgu izvarošanas uzliesmojumu, un kāds ministrs valdības sēdē ieteica: «Līdz notvers izvarotājus, noteiksim sievietēm komandantstundu.» Meira atbildēja: «Vīrieši izvaro – lai viņiem piemēro komandantstundu!»
Padotie apbrīnoja premjerministres milzu darbaspējas arī cienījamos gados, viņas prasmi zibenīgi uzķert problēmas sakni, pieņemt nestandarta risinājumus un uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.
Viņai piemita spēja būt absolūti pārliecinātai par sevi un to iedvest arī citos.
Svarīgākos jautājumus Meira esot centusies apspriest brīvākā atmosfērā – kā jau kaislīga smēķētāja viņa atļāva (mūsdienās pilnīgi neiedomājami!) valdības sēdēs smēķēt. Mēdza vakaros uzaicināt ministrus pie sevis uz mājām un tad gatavoja vakariņas, visi kopā ēda un pārrunāja valstiski svarīgos jautājumus. Tuvākie padomnieki regulāri gāja pie premjerministres vakaros uz tēju vai kafiju, un sarunas iestiepās pat pēc pusnakts. Meira pieprasīja uzreiz, tiklīdz notiek kāds incidents uz robežas vai kas svarīgs, viņai par to ziņot. Drošības padomnieks pat centies iebilst – viņa negribēs, ka trijos naktī tiek pamodināta tikai tāpēc, lai būtu informēta, jo tāpat neko nevarēs ietekmēt. «Bet es nevaru gulēt, ja mūsu karavīrus ievaino vai viņi mirst!» skanēja strikta atbilde.
Tomēr reiz premjerministre paļāvās uz padomniekiem, neieklausījās savā intuīcijā, un tas valstij izrādījās gandrīz liktenīgi…
1973. gada 6. oktobrī Ēģipte un Sīrija negaidīti uzsāk uzbrukumu Izraēlai, kas vēsturē iegājis kā Salīdzināšanas dienas karš. Divdesmit dienas ilgušais konflikts beidzas ar Izraēlas militāro uzvaru, tomēr ir daudzi kritušie, un valdība saņem pamatotus pārmetumus, ka nav pamanījuši risku un laikus reaģējuši. Meira nožēlo, ka paļāvusies uz militāro ekspertu apgalvojumiem – situācija pie robežas nav bīstama, tāpēc turp nevajagot nosūtīt papildspēkus. 1974. gada pavasarī Golda Meira atkāpjas no amata.
Pēc demisijas viņa aiziet no lielās politikas un šoreiz patiešām kļūst par pensionāri. Vienīgais sabiedriskais amats, ko viņa saglabā, ir Ebreju kopienu izpētes biedrības goda prezidente. Liktenis viņai atvēl četrus mierīgas dzīves gadus… Kad Goldele Maboviča, viņa arī Goldele Meijersone, visbeidzot Golda Meira, aiziet mūžībā, viņu apglabā Jeruzalemē, Hercla kalnā.
