Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
20
-
0
-
1
-
4
-
0
-
0
-
5
-
Pirms diviem gadiem 19. jūlijā tobrīd tikai 32 gadus sasniegusī dziedātāja TV šova Latvijas talants 2008 uzvarētāja Aija Eriņa pāragri devās mūžībā. «Pirmais gads bez viņas bija vissmagākais – nebija dienas, kad kāds neskumtu un neraudātu par Aiju,» sarunā ar PDz teic Aijas māsa Agnese Eriņa. «Vēl ilgi pēc māsas nāves, kaut ko redzot vai dzirdot, mana pirmā doma bija – jāpiezvana un jāpastāsta par to Aijai. Un tad es aprāvos, jo sapratu – vairs nav, kam piezvanīt… Vēl ļoti ilgi pēc Aijas aiziešanas es nespēju izdzēst viņas telefona numuru,» nočukst Agnese.
«Visgrūtāk bija tētim. Viņš paziņoja, ka pēc Aijas aiziešanas nekad vairs nekāps uz skatuves un nedziedās. Ģimenes un draugu pierunāts, viņš savu lēmumu tomēr mainīja. Pirmajās reizēs uz skatuves viņš kāpa ar asarām acīs… Arī man vēl joprojām aizraujas elpa brīdī, kad radio dzirdu skanam vairākas dziesmas – Bez mīlestības nedzīvojiet, Klusiet jauni, klusiet veci, Elpo. Tās mūsu ģimene ar Aiju priekšgalā savulaik izpildījām šovā Dziedošās ģimenes. Arī tētis nesen atzinās, ka dziesmu Elpo vēl joprojām nespēj ne klausīties, ne nodziedāt, jo viņiem tā asociējas tieši ar Aiju,» stāsta Agnese.
«Ja nebūtu Aijiņas izcilā vokāla, dziedošā Eriņu ģimene nekad nebūtu kļuvusi tik pieprasīta.
Pēc dalības Dziedošo ģimeņu šovā mums bija vairāk nekā 80 koncertu pa visu Latviju. Tieši pateicoties Aijiņai, mēs šovā tikām tik tālu,» uzsver Aijas tēvs Andris.
Eriņu ģimene 2009. gada TV šovā Dziedošās ģimenes ieguva 3. vietu. «Atceros, Aijiņa tikko bija atlidojusi no Londonas, kur 10 mēnešus pilnveidoja vokālās prasmes. Tā bija balva, ko viņa ieguva, uzvarot šovā Latvijas talanti. Ģimeņu šova atlase Rēzeknē bija jau beigusies, tādēļ mēs ātri samēģinājām dažas dziesmas un aizbraucām uz Valmieru. Atrādījām, ko mākam, un žūrija pēkšņi jautāja – vai varam nodziedāt kādu dziesmu svešvalodā? Es pie sevis nodomāju: «Tā, nu ir dimbā!» Bet Aijiņa paziņoja: «Jā, protams!» – un a-capella nodziedāja dziesmu angļu valodā,» atminas Andris un atzīst – viņš jūtot, ka Aijas dvēsele vēl tepat li«Kā reiz šobrīd taisām remontu istabā, kurā Aijiņa aizgāja… Varbūt pēc tam kaut kas mainīsies… Lai gan ne. Visiem, kas, mani mierinot, teica: «Andri, nebēdā, pēc gada tev būs vieglāk,» – tagad varu atklāt, ka vieglāk nekļūst. Laiks nedziedē,» aizlūstot balsij, pavēsta Andris. «Mans lielākais pārdzīvojums ir par to, kāpēc Aijiņai, vēl dzīvai būdamai, nebiju aktīvs sociālo tīklu lietotājs. Ja būtu, noteikti būtu izlasījis daudzos Aijiņas feisbuka ierakstus. Lai gan pēdējā pusgadā to bija aizvien mazāk, daudzos tajos bija jūtama depresija un bezcerīgums. Ar visiem ierakstiem iepazinos tikai pēc viņas nāves – ejot cauri visiem Aijiņas pierakstiem un meklējot meitas tik pēkšņās aiziešanas iemeslus.
Sapratu, ka Aijiņa gribēja mūs pasaudzēt. Viņa nežēlojās par neziņu un bailēm, kuras viņu mocīja. Ja viņa būtu mums vairāk stāstījusi, iespējams, būtu viņu pierunājuši atgriezties laukos un dzīvot šeit mierā un bez lieka stresa. Reiz viņa man atzinās, ka labprāt to būtu darījusi, taču vispirms gribēja sakārtot attiecības. Lai varētu būt kopā ar savu tā brīža dzīves draugu, viņa aizgāja no darba Gorā un pārcēlās uz dzīvi galvaspilsētā. Diemžēl attiecības izjuka. Aija sāka strādāt LSM portālā par kultūras ziņu redaktori, taču drīz vien štatu samazināšanas dēļ viņa kā nesen darbā pieņemtā darbiniece tika atlaista. Aija to šausmīgi pārdzīvoja. Īsu brīdi pastrādāja par sabiedrisko attiecību speciālisti augstskolā Turība, taču saprata, ka tas īsti nav viņas aicinājums, un pēc abpusējas vēlēšanās arī šīs darba gaitas beidza. Jaunu darbu atrast viņai ilgu laiku tā arī neizdevās.
Atminos, kā pēc kādas darba intervijas viņa man atklāja: «Pēc tam es vairākus kvartālus nogāju raudādama…»
Daudz paturēja pie sevis
«Pēc Aijiņas aiziešanas atradu viņas pierakstos tekstus – «mana lielākā vājība ir tā, ka es pārdzīvoju par visu un visiem», «es būšu laimīga, ja man būs darbs un laba veselība», un «pienāks reiz diena, kad es būšu vesela». Pazīstu vairākus cilvēkus, kuri brīžos, kad jūtas patiešām slikti, sauc ātros. Aija tāda nebija. Dienās, kad viņa jutās slikti un kāds no ģimenes ierosināja piezvanīt ārstiem, viņa kategoriski iebilda. «Kāpēc traucēt ārstus, viņi mani atkal ieliks slimnīcā,» šādos brīžos sacīja Aija,» stāsta Andris.
Viņš neslēpj, ka pēdējā gada laikā Aijai bieži esot sāpējusi galva. «Aijas nāves cēlonis bija trombs plaušās. Vismaz tā mums pateica uz mājām atbraukusī ātrās palīdzības brigāde,» atceras Aijas māsa Agnese. «2016. gada vasarā Aijiņu naktī uz ielas smagi piekāva – nozaga maku ar naudu, viņa tika stipri piekauta. Varbūt šis notikums izveidoja liktenīgo asins sarecējumu? Aijiņai tika veikta deguna dobumu operācija – varbūt tam ir kāds sakars ar viņas pēkšņo aiziešanu?» vaicā Aijas tētis.
«Atminos, kā Aija pēc garākas pastaigas un uzkāpšanas 5. stāvā atzinās – viņai kļūstot grūti. Tā kā galva reibstot, tā kā elpas trūkstot. Tikai tad, kad viņa bija devusies viņsaulē, atklājām – viņa daudz ko mums nestāstīja, arī to, cik bieži bija apmeklējusi ārstus,» teic tētis. Savukārt māsa Agnese piebilst: «Pēc Aijas došanās viņsaulē vēlējos, lai viņai tiek veikta sekcija, lai mēs pārliecinātos, ka nāvē vainojams tieši trombs. Mamma un tētis to negribēja, un es respektēju vecākus. Aija atdusas Dricānu Jaunajos kapos. Viņas kapu kopiņa atrodas labi redzamā vietā – tieši blakus kapličai.»
Tētis atklāj, ka meitai uzstādījis skaistu pieminekli. «Uz tā redzama Aijiņas fotogrāfija, zem kuras ir iekaltas notis no viņas pirmās dziesmas Atsagrīst. Uz pieminekļa izlasāmi arī Aijiņas pašas bieži sacītie vārdi – Pasaule ir mana dievišķā vieta, ja tajā mīt mūzika. Pie meitas dodos pēc katras savas uzstāšanās – noskaitu Tēvreizi un visus sev sadāvinātos ziedus atstāju viņai,» atklāj Andris. «Tas ir pārsteidzoši, cik bieži, ejot uz kapiem, redzam: Aijai kāds ar ģimeni nesaistīts cilvēks jau atkal nolicis ziedus vai svecīti. Trīs nedēļas pēc Aijas aiziešanas bija kapusvētki, kuros visa viņas kapu kopiņa bija noklāta ziediem. Tas pats atkārtojās arī pērn. Ziedus nesa gan mums zināmi, gan nezināmi cilvēki. Ir patīkami, ka cilvēki joprojām atceras un piemin Aiju,» atzīst Agnese.
Konkurss Aijas dzimšanas dienā
«Aijiņa piedalījās arī daudzos konkursos, turklāt sarunās ar mani neslēpa – viņa ļoti gribētu strādāt ar jaunajiem talantiem. Nu, pieminot viņu, es organizēju piemiņas konkursu, kura mērķis ir atrast tīrradņus. Jaunus talantus, kuri varbūt ne reizi savā dzīvē nav devušies pat uz mūzikas skolu. Arī Aija, kad tika pirmo reizi pamanīta, mūziku nekur nebija mācījusies. Tik vien, cik bērnudārzā. Pirmajā konkursā Cālis 1989 viņa piedalījās triju gadu vecumā. Aizbraucām uz Rēzeknes atlasi, un viņa nodziedāja divas dziesmiņas, kuras es pavadīju uz klavierēm,» atminas Andris, kurš tolaik strādājis par muzikālo audzinātāju bērnudārzā. «Aijiņa uzvarēja un ieguva iespēju braukt uz lielo Cāli. Tajā piedalījās bērni no visas Latvijas, un konkurss notika trijās grupās. Mēs bijām ļoti agri cēlušies, mērojuši vairāk nekā 200 kilometru un tikām trešajā bērnu grupā, kas uz skatuves kāpa pašā vakarā. Aijiņa tad jau bija nonīkusi un nogurusi, tādēļ nodziedāja ne šā, ne tā un nekur tālāk netika,» stāsta Andris, kurš vēlāk bieži uzstājies kopā ar meitu. «Aijiņa bija sava ceļa gājēja – šlāgermūzika, kurā vairāk darbojos es, viņu neuzrunāja. Aijiņai patika etnoroks, bet, braucot automašīnā, viņai vienmēr skanēja klasiskā mūzika,» atminas tētis Andris.
Līdz 24. aprīlim Aijas tētis e-pastā [email protected] gaida pieteikumus meitas piemiņas konkursam no jaunajiem talantiem vecumā no 4 līdz 19 gadiem. «Konkurss risināsies Latgalē, lai cilvēki no visas Latvijas varētu atbraukt un apskatīties, cik pie mums ir skaisti. Latgale šobrīd ir sakopta un attīstīta. Tajā ir daudz ko redzēt, jo īpaši pavasarī – 12. maijā, Aijas dzimšanas dienā, kad pļavās zied pienenes. Atminos, kā bērnībā es jubilejā pinu viņai pieneņu vainagu. Šogad tas paliks māsas galvā neuzlikts,» saka Agnese.
