Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
PIETURZĪMES
- Dzimusi 1958. gada 16. aprīlī Varakļānos.
- Beigusi Latvijas Universitātes svešvalodu fakultāti Ģermānistikas nodaļu, mācījusies KPFSR Izglītības ministrijas augstākajos svešvalodu kursos Maskavā.
- Bijusi redaktore apgādos Avots, Liesma, Vaga, Latvijas Grāmata, Jāņa sēta, Atēna.
- Kopš 2007. gada strādā par tulkotāju apgādā Zvaigzne ABC.
- Iztulkojusi desmitiem grāmatu.
- Tikko izdota Silvijas sarakstītā grāmata Baigās piezīmes.
- Saņēmusi Literatūras gada balvu par labāko tulkojumu.
- Apbalvota ar Atzinības krustu.
- Precējusies vairāk nekā 40 gadu, vīrs Vladimirs.
- Ir meita Juta un dēls Kristaps. Mazbērni Morics, Nora un Dagmāra.
AGNESE: Fotogrāfs Matīss fotografējot jums sacīja: tagad, lūdzu, zibsni acīs! Jūsu tikko iznākušo grāmatu Baigās piezīmes lasot, man visu laiku bija sajūta, ka šis zibsnis ir klātesošs. Tāpat kā šerpums.
SILVIJA: Nē, es esmu maiga un pūkaina! Tur jau tas joks, ka grāmatā publicētais netika rakstīts ar nolūku to jebkad izdot. Kaut ko jau pieraksta tikai tajos brīžos, kad kaut ko baigi spilgti atceries, tomēr pārsvarā jau tad, kad sirds iet pāri emociju dēļ. Galvenokārt dusmu dēļ. Pirmajā grāmatas daļā, kas ir par tulkošanu, ir pateikts šis tas, ko es domāju.
Manuprāt, nav normāli, ka autors tiek iznīcināts. Ir tāda tulkotāju harta, un tev kā tulkotājam ir atbildība. Tu nedrīksti savas nevarības pēc grāmatas autoru pataisīt par muļķi. Vismaz man ir bijuši gadījumi, kad paņemu lasīt kādas grāmatas tulkojumu no valodām, kuras pati neprotu, un nevaru palasīt. Redzu, ka aiz tā ir autors, bet cilvēks, kurš tulko, to dara savu iespēju robežās. Un šīs iespējas ir vājas. Tā nav ne augstprātība, ne iedomība, tas fakts.
Citi lasa
Divdesmit piecus gadus strādāju par redaktori un drēbi es pazīstu. Izrediģēt ko tādu, kas viscaur ir nevarīgs, ir gandrīz neiespējami. Vieglāk pārtulkot no jauna. Tāpēc tās dusmu lēkmes. Jo – varēja būt, bet nebija. Trakākais, ka, salasoties ko sliktu (un, redaktores laikos rediģējot, tā ik pa laikam gadījās), tu aizej pie sava tulkojuma, bet nevari patulkot! Jo tulkotājs ir kā papagailis. Viņš uzsūc sevī nepareizo. Tā, it kā visu laiku būtu šķību melodiju dzirdējis. Un arī tava melodija aiziet šreijā. Tad nekā… Tāpēc – vai nu rediģē, vai tulko. Abus reizē nevar. Tāpēc vietumis tie šerpie vērtējumi, kurus atsevišķos gadījumos uzskatu par pelnītiem.
– Dzīvojam laikā, kad politkorektums tiek uzskatīts par vērtību. Tāpēc baidāmies būt pārāk atklāti, un viss kļūst tāds…
– …pliekans. Bez garšvielām. Es nezinu, kā mēs visi esam iešamaņoti pārliecībā, ka nedrīkstam teikt savas domas. Kurš to ir teicis, ka mēs nedrīkstam paust savas domas?! Taču, tiklīdz pasakām kaut ko pret oficiālo spalvu, uz mums rāda ar pirkstu vai aizrāda – kāpēc tu lietoji tādu vārdu. Vai pārmet to, ka atzinīgi vai nosodoši esi izturējies pret kādu parādību.
Šis politkorektums piezadzies nemanāmi, visi pieņēmuši to kā normu. Bet tas noved pie tā, ka ir viena liela karojoša nometne, kas pārējos tur grožos. Un ir niecīga pretēja nometne, kas ar to nesamierinās. Turklāt nenonākot līdz ekstrēmismam. Cilvēks vienkārši izsaka savas domas, nevienu, viņaprāt, neaizskarot.
Ja kāds interpretē, ka tāds vai šāds vārds ir aizskarošs, tā ir viņa problēma.
Vārds ir neitrāls, ja vien tas nav lamuvārds. Un pat par tiem var strīdēties.
Piemēram, man ir dabas mīkla, kāpēc latviešu valodā pēkšņi nedrīkst lietot vārdu nēģeris. Ko ir noziedzies latviešu valodas vārds nēģeris? Ja Amerikā vēsturiski negro ir nomelnojošs, aizskarošs, apsaukājošs vārds, kāda tam saistība ar latviešu vārdu nēģeris? Bet latviešiem nav tādas vēstures, kurā šis vārds būtu lietots nomelnojoši. Mēs arī sāksim rediģēt Krusttēva Toma būdu un Pepiju Garzeķi? Man tas šķiet skandalozi! Politkorektumu novest tik tālu, ka tu vairs nedrīksti runāt savā valodā. Amerikāņi tagad saka – cilvēks ar krāsu. Vai arī tam skriesim pakaļ?
– Tas varētu būt aizvainojoši mums, bezkrāsainajiem…
– Tieši tā! Tāpēc politkorektums, manuprāt, ir nenormāla smadzeņu skalošana. Es nerunāju par neonacistiem, komunistiem, tiem, kas aicina uz vardarbību vai citiem ekstrēmistiem. Es runāju par valodu.
– Zinu, ka cīnītāja esat bijusi kopš bērnības. Ceturtajā klasē uzrakstījāt vēstuli Liepājas Pedagoģiskajam institūtam, lai atsūta jaunu skolotāju, jo darbmācības skolotāja pret bērniem rupji izturas un žņaudz ar centimetru mēru…
– Tas nāk no muļķības un iedomām, ka es visai pasaulei patīku. Pārāk vēlu dabūju pa galvu. Kamēr nebiju dabūjusi, es biju ļoti nebēdnīga, drosmīga. No tiem skolēniem, kas ļoti labi mācās, bet reizē ir šausmīgi huligāni. Viss aizgāja galīgā šreijā no kādas devītās klases, kad sāku ballītēs spēlēt ģitāru un dziedāt, un tomēr labi mācījos. Duāli… Tagad jau tas šķiet smieklīgi, bet man ilgi bija muļķa drosme – ilūzijas, ka drīkstu teikt, ko domāju.
– Ja bērns ko tādu atļaujas, tas nozīmē – mājās pret viņu izturējušies ar cieņu.
– Kā lai labāk pasaka…
– Vai arī vienaldzību…
– Viņu ir likuši mierā – tā būs precīzāk. No manis neko neprasīja, neteica: lai tev būtu piecnieki! Man tāpat tie bija. Ko vēl tu no bērna prasīsi? Man nebija baiļu, es nebiju iebaidīta. Man trūka respekta. Protams, tajos laikos ļoti respektējām skolotājus, par to nav runas. Nebija pat domas, ka varētu nepaklausīt vai, piemēram, saukt skolotāju vārdā. No tiem man respekts bija, bet no vecākiem gan ne.
Bet to vēstuli, ko pieminējāt, gan es nekad neaizmirsīšu. Ceturtā klase! Prātiņ, nāc mājās! Cik naivam jābūt, lai neiedomātos, ka klasesbiedrene, direktores meita, tūlīt neaizies mājās un to neizstāstīs mammai. Ziepes bija baigās! Bet man vispār patika organizēt lietas. Nebiju bērnudārza bērns. Viņi uz pirmo klasi atnāca jau tādi… audzināti. Es atnācu kā pūķis. Citējot Jaunsudrabiņu: «Es nācu kā pūķis, rokas plātīdams.»
– Kur šobrīd ir jūsu ģitāra?
– Tās jau sen vairs nav, ļoti sen. Nejūtu ne mazākās ilgas pēc ģitāras. Muzicēšanas posms beidzās, šķiet, 1978. gadā, un vairs neesmu par to ne domājusi, ne vēlējusies atgriezties. Tāds posms, kas bija jāizdzīvo.
Kad sešpadsmit gadu vecumā sāku spēlēt, tas bija izaicinājums, jo spēlēja tikai puikas.
Man arī vajadzēja. Man vajadzēja pierādīt – es arī varu. Dziedāju arī. Mums visiem ģimenē ir mūzikas dzīsla un laba balss. Mammai bija dievīga balss, un, kamēr viņa bija dzīva, mēs visas trīs – es, māsa un mamma – smuki dziedājām. Tagad vairs ne. Arī tas ir pazudis, kopā ar mammu aizgājis. Jā, vēlme izpausties mūzikā ir sen aizmigusi, un nav, kas to pamodina. Un vai vajag… Šad tad, traukus mazgājot, gan padziedu.
– Ko jūs dziedat?
– Kur tu skriesi, vanadziņi vai Deg sveces tumšā vagontelpā. Tā ir sena karavīru dziesma, ko zina retais. Šo dziesmu man iemācīja mamma, to skaisti dziedājām duetā. Interesanti, es taču nezināju, ka man to jautāsiet, bet vakar vakarā, gulēt ejot, domāju par Zaļo mēteli. Tā sauc šo dziesmu. Pēdējoreiz ar mammu tikāmies šeit kādos ģimenes svētkos un atkal dziedājām Zaļo mēteli. Bet vai tad tobrīd kāds zināja, ka tā ir pēdējā reize…
– Varbūt es kļūdos, bet, kad pieminat mammu, par viņu runājat īpašā tonī.
– Mhm… Pati negaidīju, ka tā viss uzjundīs. Redziet, mamma nomira pirms sešiem gadiem. Jo ilgāk dzīvoju, jo beidzot manī modās sajūta, kā tas ir, kad tevi mīl bez nosacījumiem. Mamma mani tā mīlēja. Iespējams, viņa daudz ko nesaprata, bet, kad divas reizes nedēļā sazvanījāmies, viņa vienmēr atrada vārdus, kā mani nomierināt, ja kaut kas bija izgājis greizi. Lai tie ir simtkārt meli, ko mamma saka, bet tu tam tici un nomierinies.
Viņai es varēju teikt arī lietas, kas man traucēja dzīvot, – pat nesaprotot, viņa prata nomierināt. Es tak neesmu jauns cilvēks. Bet… kad viņa aizgāja, tu – klaukts! – piepeši stāvi bezdibeņa malā, un tev aiz muguras neviena nav. Galvenais nav tas, ka aiz muguras neviena nav un tev ir bail, bet – tev vairs nav, pret ko atbalstīties. Pilnīgi viens tu stāvi ar aukstumu mugurā.
Pēc mammas aiziešanas sākās ļoti nopietna neveiksmju virkne, kas ilga piecus gadus. Tā padarīja mani no ļoti priecīga cilvēka par diezgan rūgtu cilvēku. Īsi pirms tam vienā intervijā biju teikusi, ka esmu pateicīga dzīvei, tā mani saudzējusi. Ha, ha… Tagad tas posms, liekas, ir pāri. Bet tāpēc manas emocijas, mammu atceroties un pieminot, ir tik sāpīgas. Tas bija kā zaudēt pieturas punktu. Cīnies nu viena…
Kad piedzimst bērns, tu iegūsti jaunas emocijas, kuras tev neviens nevar izstāstīt. Bērna piedzimšana ir laime vistīrākajā veidā. Tā ļauj piedzīvot brīnumu. Tu pēkšņi apjēdz, ka ir arī šāds mīlestības veids. Kad aiziet kāds cilvēks, kas bijis tev tuvs, tu arī iegūsti jaunas emocijas. Tādas, ko nevar ne iztēloties, ne aprēķināt, tu vienkārši krīti bezsvarā.
– Kur, bezsvara stāvoklī esot, atradāt pieķeres punktu?
– Darbā. «Strādāsim, jo darbs ir prieka tēvs,» teicis Stendāls. Darbs ir dzīves būtība. Protams, kad piedzima bērni, tā bija pavisam cita opera. Veltīju viņiem par maz laika, jo strādāt vajadzēja, ne tikai es to vēlējos. Strādāju ļoti daudz, šobrīd pat nevaru aptvert, kur tam ņemt veselību un spēku. Tas bija traks ātrums, kādā Atēna spēra laukā grāmatas. Nodevu manuskriptu, un jau pēc trim nedēļām iznāca grāmata, bet es tulkoju nākamo.
Ja dzīvē ir kas sāpīgs, es strādāju, jo nezinu cita līdzekļa. Es nevaru bezmērķīgi iet pastaigāties.
Tāpat domas jauksies pa galvu. Tulkošana ir tāda joma, kurā iegrimsti ļoti dziļi, ar dziļām domām, pilnīgu iejušanos. Personāža valoda, kas ir ļoti dažāda, tev pirmajam jāsadzird un jāspēj atveidot. Tas tevī pilnībā ievelk sevī, un viss cits paliek aiz durvīm. Kā rakstījusi Virdžīnija Vulfa, sievietei vajag savu istabu un piecsimt mārciņu gadā. Ja tev ir telpa, kur strādā darbu – nevairīšos no šā vārda –, ko mīli, un tev ir durvis, ko aiz sevis aizvērt… Tu esi glābts.
Neapšaubāmi, atbalsts ir arī ģimene. Grūtās situācijās tas pierādījies. Nekad nevēlētos piedzīvot, ka palieku viena kā pirksts.
– Runājāt par beznosacījumu mīlestību. Kam to veltāt jūs pati?
– Mazbērniem. Ar bērniem esmu pieļāvusi daudz kļūdu. Mana pārmērīgā darba dēļ bērni nesaņēma tik daudz, cik vajadzētu. To apzinos, bet tas vairs nav labojams. Par laimi, ar bērniem par šo sāpīgo tēmu es varu runāt. Kad dzima bērni, mums bija mazliet pāri divdesmit. Padomju iekārtā dzimuši un auguši, bez mazākās sajēgas par psiholoģiju un attiecību smalkumiem. Kā mācējām, tā māvām, kā rakstījis Jaunsudrabiņš. Un maut nozīmē peldēt, nevis maut kā govij! Kā mums izdevās, tā izdevās.
Mūsu vienīgais attaisnojums ir tas, ka citādi nemācējām. Tagad zinu un saprotu daudz vairāk nekā toreiz, un mazbērni ir apbrīnojama otrā iespēja, ko dzīve dod. Ja esam kopā, cenšos veltīt laiku, lai kopā kaut ko darītu. Galvenokārt jau lasītu. Ar vecāko mazdēlu, astoņgadīgo Moricu, man ļoti patīk iet pastaigāties, jo tad viņam nav planšetes un mēs sarunājamies. Bet ar divgadīgo Dagmāru un četrgadīgo Noru galvenokārt lasām un spēlējamies ar mīkstajām mantām.
– Līdzīgi kā Mozus ar savu tautu izgājāt cauri tuksnesim. Ko pieminētais piecu gadu periods jums iemācīja?
– Pazemību. Pieņemt to, kas ar tevi notiek. Un to, ka jācīnās pašai. Jo tu nevari tuvākajiem uzvelt savas problēmas. Mēs varam tās pārrunāt, bet klusībā jau tu zini, ka būs jātiek galā vienai. Kamēr dzīve bija rožu dārzs, par to nevajadzēja domāt. Bet šo piecu gadu laikā jau paguvu pie tā pierast.
– Jūs varat kaut vai mazliet iezīmēt tās lietas, kas jūs nolika uz ceļiem? Jo pazemība jau nozīmē tieši to.
– Tās bija attiecību problēmas ģimenē. Vissāpīgākās bija attiecību problēmas ar manu dēlu, kuras turpinājās ilgi, un es ceru, man šķiet, ka esam atgriezušies pie pieklājīgas draudzības. Tam visam klāt bija arī veselības problēmas, vēl šis tas. Viss, kas mani nekad nebija piemeklējis, pēkšņi piemeklēja. Bet nosaukt kaut ko vārdā nevaru, jo tas ir velnišķīgi sarežģīti. Lai ko es teiktu, tas būs nepilnīgi vai pārprotami.
Pacietību, pacietību, pacietību, un tās galā nāk pazemība. Ja tu esi dabūts līdz pazemībai… Tā nav nolikšana uz ceļiem, tā ir pieņemšana. Un pieņemt… ir ļoti grūti.
– Pēc tam, kad šis periods pagājis, rodas sajūta, ka gribas vēl sauli redzēt?
– Rodas, rodas. Tikai tu pats nosaki, vai to sauli vēl gribi redzēt. Ja esi pietiekami izmācīts, tad tu ļoti gribi to redzēt. Un redzi arī. Ja vēl neesi izmācīts, tad ceri, ka to sauli tev kāds atnesīs. Nu nenesīs. Banālajam teicienam – laime ir mūsos pašos – ir simtprocentīga taisnība. Apziņa par to, ka par visu dzīvē jāmaksā, gan man nāca vēlu. Bet arī tam teicienam ir liela taisnība.
– Vai darbs kā tāda špaktele aizpilda arī izsistos emocionālos robus?
– Nē, emocionālos robus gan ne. To var tikai cilvēciskā saskarsme. Godīgi sakot, grāmatas šos emocionālos robus vēl tikai pakašā vaļā. Par laimi, kā jau teicu, ir ģimene. Ar draugiem ir drusku citādi. «Tu kļūsi vientulīgāks gads pēc gada,» rakstījis Rainis. Tā ir. Draugu rindas izretinās, un tagad vēl nāk sērga, kad cilvēki vispār vairs nesatiekas. Kaut gan tulkotājs jau ir pieradis būt viens.
Labs spieķis man ir Facebook. Pirms astoņiem gadiem tajā sāku ieskatīties tādēļ, lai zinātu, kas notiek. Uz Rīgu es nebraucu, tikai retu reizi uz darbu parakstīt kādu dokumentu. Un es nezinu, kas notiek kultūras dzīvē. Facebook ir dzīvs organisms, kas tev daudz ātrāk parāda visu, kas notiek, turklāt tur tas parādās daudz ātrāk nekā jebkur citur. Jūtos tā, ka zinu, kas notiek, un tas ir ļoti patīkami. Facebook apspriežu arī valodas problēmas.
– Grāmatas sākumā rakstāt, ka tulkotājs «iemērc rokas asinīs». Tas nozīmē, ka normāli – kā parasts lasītājs – vairs nevarat palasīt?
– Jā, tā tas ir. Tulkotājs lasa citādi. Viņš dzird autora balsi, tā noskaņa paliek ar viņu. Kaut vai tā pati jau pieminētā Virdžīnija Vulfa. Viņas personīgā noskaņa, viņas balss paliek ar tevi. Tāpat man gājis ar Mārgaretu Atvudu, ar manu iemīļoto Kaķaci. Tu zini, kā ir juties rakstnieks, un es to jūtu. Atļaušos teikt – diezin vai to zina lasītājs. Un laikam jau arī lasītājam tas nemaz nav jājūt, viņam svarīgi dzirdēt grāmatas varoņu balsis, just, kā jūtas varoņi.
Un vēl – es jau izmēģinu visu to, kas rakstīts grāmatā. Ja rakstīts, ka varonis izstiepa roku, bet ar otru kaut ko satvēra, es to visu izmēģinu. Tulkoju Roberta Galbraita romānus, tāpēc pazīstu visas tās vietas Londonā, kas šajās grāmatās pieminētas. Nekas nav uz dullo, no zila gaisa – neviens stūris, nevienas garāžas durvis vai pakāpiens pie namdurvīm. Ja uzraksta pārprotami, es to desmit reižu pārbaudīšu. Denmarkstrītu, divsimt metru garu ieliņu, pazīstu kā savu kabatu. No iekšpuses zinu visus krogus. Un, ja nu kādā neesmu bijusi, es izpētu, noskaidroju katru sīkumu.
– Jūs taču bijāt arī draugos ar pašu Ginteru Grasu!
– Tas vēl bija dzīves kā rožu dārza laikos un man likās pilnīgi pašsaprotami. Viņam bija savs tulkotāju loks – apmēram desmit cilvēku –, kurus viņš aicināja uz savu jauno darbu apspriešanu. Mēs braucām un draudzīgā, taču reizē ļoti lietišķā gaisotnē ķidājām šos darbus pa teikumam tik dienu, cik tas bija vajadzīgs.
Tulkotājs jau nav vārdnīca, viņam jāsaprot, ko rakstnieks domājis. Piemēram, ko viņš domājis, uzrakstot – maija piens.
Izrādās, neko vairāk kā to, ka govs maijā ēd zāli. Kad dažās valstīs no jauna vajadzēja izdot Skārda bungas, Ginters atkal sarīkoja tulkotāju tikšanos un grāmatas ķidāšanu, kaut šoreiz tas nemaz īsti nebija vajadzīgs. Pats skaistākais, ka tas notika Dancigā, Gintera dzimtajā pilsētā. Aizbraucām uz Kašūbiju, kur dzīvoja viņa vecmāmiņa, aizgājām uz viņa vecāku māju, kur notiek Skārda bungu darbība. Mēs bijām Jēzus Sirds baznīcā, kur Oskars mēģināja iemācīt Jēzuliņu bungot… Un tas viss notika plecu pie pleca ar Ginteru Grasu, un tas bija fantastiski. Tikai tolaik man šķita pilnīgi normāli, ka braucu pie viņa uz mājām, ka esam uz tu, ka apkampjamies, kopā iedzeram… Tagad, pēc tiem tuksneša gadiem, es vairs neko neuztveru kā pašsaprotamu.
– Jūsu darbs ir jūsu kaislība. Kā ar šo kaislību sadzīvo jūsu vīrs Vladimirs?
– Diez kā jau nesadzīvo… Tas, kurš pats nedara šo darbu, to nemaz nevar saprast. Es netraucēju viņu ar to, ko emocionāli jūtu tulkojot. Nu labi, tulkojot Skārda bungas, mazliet vīram uzbāzos, baigi gribējās, lai viņš dzird, ar ko nodarbojos. Dzīvojam katrs savā pasaulē – viņš savā tehniskajā, ar ko ir ļoti apmierināts, un es savā tulkošanas, ar ko arī esmu ļoti apmierināta. Patiesībā mums nerodas nekādas domstarpības, tikai tās mūsu pasaules ir ļoti atšķirīgas. Un reizēm atšķirības nāk par labu.
Es negribētu dzīvot ar otru tulkotāju un vārīties vienā putrā. Jo tas, goda vārds, ir atsvaidzinoši, ja otrs dara kaut ko citu. Tāda mierīga līdzāspastāvēšana, un neviens nevienam neuzmācas ar savu pasauli, jo tam nav jēgas. Nevaru vīru uztaisīt par literāru cilvēku, ja viņš ir tehnisks cilvēks. Jaunībā bija mēģinājumi iet virsū ar literatūru, bet tas neko labu nenesa. Ja tevi piespiež sēdēt un lasīt… Vai dieniņ, pašam jāgrib lasīt! Mazos gabaliņus no savas grāmatas gan lasīju viņam priekšā. Vīrs nosmējās, un es redzēju – viņam patīk. Jo humora izjūta mums ir līdzīga, ļoti melna. Tās ir bruņas pret ne tik saldo dzīves īstenību.
– Kā jūs savulaik satikāties?
– Viņš bija skaņu operators mūzikas grupā, uz kuru atnācu dziedāt. Esam kopā četrdesmit gadu. Paģībt un nepiecelties. Kad esi tajā iekšā, viss it kā rit normālā laikā. Bet, kad atskaties, nesaproti, kā dzīve tik ātri paskrējusi. Kā nepazaudēt to, kas kopīgs, un neizšķīst tajā, kas atšķirīgs?
Labākais no tā, kas ir kopīgs, ir ceļojumi. Aiziešana no sadzīves, ikdienas, kad abi kļūstam it kā jaunāki. Mēs citādi sarunājamies, citādi izturamies viens pret otru, mums ir interesanti. Attiecības atplaukst, un tu atkal saproti, ka tev blakus ir cilvēks, uz kuru vari paļauties. Tā, man liekas, ir atslēga – cilvēks, uz kuru vari paļauties. Tu neesi viens pret pasauli, jūs esat divatā. Ja tas, ka viens otru balsta, nav pazaudēts, tad viss ir labi. Skaidrs, problēmas ir visiem. Neticu nevienam, kas saka – mums problēmu nav. Taču tas pāriet, jo to izraisa ne tikai tavs vīrs, bet citu apstākļu kopums. Tagad, pēc vairāk nekā četrdesmit gadiem laulībā, ticu – tas pāriet. Tikai vajag pacietību un pazemību.
– Būt pazemīgam ir ļoti liels izaicinājums mūsu ego.
– Vārds pazemība daudzus maldina, liekot iztēloties, ka tas ir kaut kas līdzīgs pieglaimībai. Krieviski tas ļoti labi apzīmēts ar vārdu смирение. Kristīgā izpratnē tas nozīmē – es samierinos ar to, ka viss ir tavās rokās. Bet tā nav samierināšanās, kas nozīmē bezcerību.
Ziniet, un man arī nenākas grūti lūgt piedošanu. Es vienmēr esmu gatava lūgt piedošanu, ja esmu rīkojusies nepareizi. Ja es to saprotu, apzinos, man ir viegli lūgt piedošanu.
– Lai tērētu sevi, kā jūs to darāt tulkošanā, nepieciešams sevi ik pa laikam uzlādēt. Kā jūs uzlādējaties?
– Man ir bijusi tā laime daudz dzīvot citās vietās – vairākus mēnešus Vīnē, Berlīnē, Minhenē. Gadiem esmu braukusi uz vienu tulkotāju māju Vācijas ziemeļos… Ja vari, piemēram, Vīnē, katru dienu klīst pa ielām, apmeklēt muzejus, baznīcu, Hābsburgu pili, parkus, tas ir kolosāli. Esot prom, tu vairs neesi tu, tāpēc tā dzīve, kurā nonāc, ir ļoti svaiga un krāsaina. Varbūt tai brīdī tu to neapzinies, bet tagad, kad Eiropa aizcirtusies ciet, saproti, cik tā ir milzīga bagātība.
Lai iegūtu šo svaiguma sajūtu, vasarā katru rītu ar riteni braucu skatīties saullēktu. Bet tagad abi ar vīru vienkārši ejam pastaigāties. Elpojam.
– Un kura ir tā grāmata, kurā noslēpjaties?
– Man bezgala patīk Jānis Jaunsudrabiņš. Ik pa laikam krustām šķērsām pārlasu viņa kopotos rakstus. Valodas dēļ un tāpēc, ka viņam nepatīk sievietes (smejas). Jo vairāk lasu Jaunsudrabiņu, jo vairāk redzu cauri viņa attiecībām ar dāmām. Tas mani amizē. Viņam ir izdevies noķert un nofiksēt tīrās sajūtas, un arī viņa valoda ir brīnišķīga, ar visiem Sēlijas apvidvārdiem. Lasu un lasu, veseliem gabaliem zinu no galvas, un šie darbi mani joprojām sajūsmina.
Bet atslēgt prātu, iztīrīt galvu man palīdz krimiķi. Tos lasu tonnām, steriem. Tajos aizmirstos brīnišķīgi. Skleroze jau arī palīdz, vari lasīt no gala, neatceroties, ka reiz jau lasīts (smejas).
Bet tumsa, kas mums katram visu laiku nāk virsū… No tās atkauties palīdz mazbērni.
Man ir bezgala interesanti redzēt, kā viņi aug un attīstās. Un man ir interesanti viņus mīlēt. Jo es vairs nezinu, kas tā mīlestība ir. Pret mazbērniem jūtu jauna veida mīlestību, kādu neesmu jutusi ne pret vienu.
