Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā IEVAS STĀSTI 2021. gada 7. numurā.
Uz Rīgu, uz Rīgu!…
«Ļoti agri, kādu četru gadu vecumā, gluži nejauši iemācījos lasīt. Lieli lasītāji bija arī mani vecāki. Man šķiet, ka pat mans vārds ir ņemts no Brigaderes lugas Maija un Paija, lai es būtu tā čaklā mātes meita, kas visiem palīdz un par to beigās tiek atalgota. Es piedzimu 1937. gadā.
Gājis ir raibi, daudz ko negribas atcerēties, bet ir vietas, par kurām palikušas gaišas atmiņas.
Tāda ir Galgauskas septiņgadīgā pamatskola, kur ieguvu pirmo izglītību. Pēdējos pirmskara gados celta trīsstāvu ēka, kā lauku skola tā bija ļoti smalka ar visai profesionāliem pedagogiem. Kā teicamniece beigusi pamatskolu, būtu gribējusi tālāk mācīties vidusskolā, bet tajā laikā par mācībām vidusskolā bija jāmaksā, bet skolas naudu nevarējām atļauties, un mana dzīve aizgāja ne tajā virzienā, kādā es būtu gribējusi.
Gāju ceturtajā klasē, kad vieglprātīgi izšķīrās vecāki, ko vēlāk paši rūgti nožēloja. Karš bija beidzies, grūtākais laiks pārdzīvots, tēvs dzīvs atgriezies no leģiona, lai gan skaitījās kritis. To es tikai nesen uzzināju, jo tēvs no vācu armijas bija dezertējis, slēpās, brīnumainā kārtā viņu nenoķēra un neviens nenodeva. Un tad, kad dzīve daudzmaz nokārtojās, viņi izšķīrās, un tas bija neveiksmīgi abiem. Es paliku pa vidu, un, pabeidzot pamatskolu, manas saites ar dzimto pagastu satrūka.
Braucu uz Rīgu stāties kādā tehnikumā, kur maksātu stipendiju. Ar savu teicamnieces atestātu varēju izvēlēties jebkuru, iestājos finanšu tehnikumā, kas tagad ir Banku augstskola.
Man bija četrpadsmit gadi, un došanās uz Rīgu izvērtās bīstamā dēkā.
Naktī man bija jāiekāpj vilcienā, kas nāca no Krievijas. Pieturā, līdz kurai tumsā pa mežu gāju desmit kilometrus, vilciens apstājās uz pusminūti, un man ar savu koferīti vajadzēja iekļūt pārpildītā vilcienā. Krievi bariem brauca, lai dzīvotu Latvijā, un ar savām paunām bija aizņēmuši visu vilcienu. Es paspēju uzmesties uz vagona kāpšļa un braucu, stāvēdama uz pakāpiena. Beigās kāds mani ievilka vagonā.
Braši ierados Rīgā. Tālāk vajadzēja ar tramvaju nokļūt pie radiem, kas dzīvoja pie Pāvila baznīcas. Tramvajs gāja pa Čaka, toreizējo Suvorova, ielu. Man bija pieteikts, ka tramvajs pieturā ilgi nestāv, tāpēc nākamajā pieturā žigli lēcu laukā, lai gan bija jābrauc vismaz vēl septiņas. Pēc kājās nostāvētas negulētās nakts biju galīgi apjukusi. Sapratu, ka esmu izkāpusi stipri par ātru. Stāvēju mazs, dumjš skuķis, Rīgā neko nezinādams, bet līdz tantei tomēr aizkūlos.
Tehnikumā mani uzņēma, dabūju vietu kopmītnē, radās draugi, ātri apguvu Rīgu, bet jēgas šiem pūliņiem nebija. Finanses mani neinteresēja, taču tehnikumu tomēr pabeidzu. Mani nosūtīja uz Lauksaimniecības bankas filiāli Aknīstē, kaut septiņpadsmit gadu vecumā nekāda dižā bankas aizdevumu inspicētāja nebiju. Mans uzdevums bija kolhozos taisīt revīzijas, no kurām maz ko sapratu. Par laimi, man bija priekšnieks, kas aktus sarakstīja manā vietā.
Tad Aknīstes rajonu likvidēja, man ieteica iet uz kolhozu par grāmatvedi, taču gan kolhozi, gan grāmatvedība mani maz interesēja. Līdzīgi kā Čehova māsām – uz Maskavu, uz Maskavu… –, man bija tikai viens sapnis: «Uz Rīgu, uz Rīgu!…» Taču Rīgā mani nelaida iekšā, jo nebija pieraksta, un dabūt darbu bez pieraksta nebija iespējams. Lauksaimniecības banka mani sūtīja gan uz Cēsīm, gan uz Ventspili. No finanšu inspektores, kas galīgi nebija mans aicinājums, beigu beigās pārmetos uz klubu darbu. Kādā reizē Ventspils teātra režisors Teodors Mažāns bija gatavs aicināt mani par asistenti, tikai apjautājās, vai es varu uz rakstāmmašīnas pārrakstīt lugas eksemplāru.
Nekad to nebiju darījusi, bet man likās, ka tā nu nav liela māksla. Mažāns prasīja, cik ilgā laikā varu pārrakstīt, teicu, ka pāris dienas vajadzēs. Viņš nopriecājās, ka ātri gan. Tikai sākot rakstīt, sapratu, ka esmu sevi pamatīgi pārvērtējusi. Ilgi meklēju uz klaviatūras īsto burtu, ar vienu pirkstu klabināju. Gāja gausāk par gausu, bet es tomēr ļoti ātri iemanījos un tā arī visu rakstāmmašīnas periodu līdz datoram ar vienu pirkstu turpināju rakstīt, un gāja gluži veikli. Dators mani biedē ar daudzajiem man nesaprotamajiem taustiņiem, uz kuriem nejauši trāpot sadaru tādus posta darbus, par kuriem man nav ne mazākās nojausmas, kā tos izlabot.»
Sevis meklējumi
«Beidzās arī Ventspils periods un piepildījās sapnis par Rīgu. Laimīgā kārtā Tautas mākslas namā mani paņēma par sekretāri. Dzīvoju Pierīgā, toties strādāju Rīgā. Gribēju būt aktrise, sapnis par teātri bija ļoti nopietns, taču, iespējams, biju tam jau par vecu. Stājos Dailes teātra Trešajā studijā, kurā izauga Olga Dreģe, Ilze Vazdika, Astrīda Kairiša, Helga Dancberga, Lidija Pupure. Viņas visas par mani bija jaunākas, man nebija arī tik labas muzikalitātes un dejošanas prasmes kā citām, bet rādījās, ka studijā mani paņems, tomēr es zaudēju konkurencē ar Ludmilu Tarasovu. Bijām izskatā līdzīgas, izteiktas tumšmates, mazliet austrumnieciska izskata, un tādu tipu vajadzēja tikai vienu. Tarasova bija muzikāla, dejiska, ļoti atraktīva. Biju jau sacerējusies un pārdzīvoju, ka teātra studijā netiku. Sirds krietni par to nosāpēja. Sapnis par teātri beidzās, bet droši vien labi vien bija, ka mani nepaņēma. Mana aktrises karjera, iespējams, būtu bijusi ļoti īsa un sāpīga.
Lai nu kā, mans lozungs – uz Rīgu, uz Rīgu!… – bija piepildījies, un es turpināju meklēt savu īsto vietu. Tā nonācu Fundamentālajā bibliotēkā, kur nevis darbojos ar grāmatām, bet visās pasaules tautu valodās pārrakstīju katalogu kartītes. Kopā ar kolēģēm stājos bibliotekāros, bet netiku – sacerējumā par saturu dabūju pieci, bet gramatikā izgāzos. Šajās zināšanās man bija robi, jo lielu posmu pēc pamatskolas biju izlaidusi. Man vienkārši trūka vidējās izglītības. Finanšu tehnikumā latviešu valodas stundu nebija. Nākamajā gadā stājos žurnālistos. Līdz tam iemācījos vairāk vai mazāk pareizās vietās salikt komatus, un mani uzņēma. Studēju neklātienē, un toreizējais laikraksta Padomju Jaunatne redaktors Rihards Treijs man piedāvāja darbu avīzes korektūrā. Smieklīgi!
Pati īsti nezinādama gramatiku, laboju žurnālistu kļūdas.
Kad pati jau strādāju par žurnālisti, nācās atbildēt dažādiem rakstu iesūtītājiem, kuriem gribējās tikt nodrukātiem. Reiz vienai autorei, nosūtot atpakaļ viņas sacerējumu, uzrakstīju, ka jāpiestrādā pie tēmas izklāsta un stila, uz ko viņa man atbildēja, ka man pašai derētu pamācīties, kā pareizi salikt komatus. Laikam arī tad vēl kādu nebiju ielikusi īstajā vietā.
Rihards Treijs drīz aizgāja prom, rakstīja disertāciju, un galvenā redaktora krēslā iesēdās Voldemārs Krustiņš. Es tad vēl strādāju korektūrā. Krustiņš mani nemīlēja. Padomju periodā viņš bija viens no diviem riktīgajiem partijai un padomju varai fanātiski uzticamajiem komunistiem, ar kuriem man nācās saskarties. Krustiņš stāvēja un krita par komunistisko partiju un tās idejām, un es biju šausmīgi pārsteigta, cik viņš veikli, mainoties politiskajai situācijai, pārmeta kažoku uz otru pusi, kļuva par Kārļa Ulmaņa dievinātāju. Par nopelniem Latvijas labā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Tas bija tik neticami pārsteidzoši. To divkosību mans prāts nespēja saprast.»
C`est La Vie
«Mana apzinīgā dzīve bija no padomju laika sākuma līdz tā beigām. Sāku iet skolā, kad bija iestājušies kārtīgi padomju laiki, un beidzu savu aktīvo darba dzīvi, kad beidzās padomju laiki. Domājot par tiem ilgajiem vairāku gadu desmitiem, man ir sajūta, ka visam tam garajam posmam es kaut kā dīvaini izslīdēju cauri, neaizķeroties nevienā padomju pilsonim obligātā organizācijā. Galgauskas pamatskolas pēdējā klasē komjaunatnē gan iestājos, jo uzņemšana notika Gulbenē, un pats brauciens man likās ievērības cienīgs, taču uzskaitē es nestājos, jo man nebija interesanta ne darbošanās komjaunatnē, ne tie, kas tur darbojās. Kad nonācu komjaunatnes avīzē Padomju Jaunatne, biju vēl komjauniešu vecumā, bet nevienam neienāca prātā, ka es neesmu komjauniete. Kad beidzot laimīgi no korektores kļuvu par žurnālisti, mani ielika tieši komjaunatnes daļā, un pēc pāris mēnešiem atklājās, ka es neesmu komjaunatnē.
Krustiņš dusmās lēca stāvus gaisā, kliegdams: «Padomājiet, Kudapa nemaz nav komjaunatnē!…»
Savu karjeru komjaunatnes daļā diezgan ātri beidzu. Sieviešu dienas numuram katrs rakstīja kādus jociņus, arī es uzrakstīju, un tad uz mani paskatījās – ā, Kudapa varētu rakstīt humorus! Tā es pati uzzināju, ka spēju rakstīt smieklīgi, un kļuvu par profesionālu humora rakstītāju. Dzīves smieklīgās puses redzēšana man bija neapzināta. Kad tagad palasu, ko tolaik esmu rakstījusi, redzu, cik tas bijis smieklīgi, bet tolaik tās situācijas man likās drīzāk dramatiskas. Es rakstīju pirmajā personā, un varēja domāt, ka tas viss ir noticis ar mani. Naivāki lasītāji teica – nav brīnums, ka ar viņu tā notiek, ja viņa ir tik nesaprātīga! Tos uztvēra kā manus stāstiņus pašai par sevi, kas nemaz tā nebija. Kaut kas jau bija atgadījies arī ar mani, bet visumā tie notikumi un cilvēki bija citur noskatīti. Taču man pa dzīvi gāja patiešām diezgan draņķīgi, un es nesapratu, kāpēc tā vienmēr notiek. Es biju diezgan neaizsargāta, un tas droši vien bija viens no neveiksmju iemesliem. Kad nav aizmugures, ātri vari dabūt pa degunu arī no mīļotām draudzenēm, kuras kādā brīdī pateica: «Nu, ko tu te iztaisies un kas tu tāda esi?!…»
Par padomju laika nebūšanām rakstīt nedrīkstēja, bet paradokss, ka feļetonos ironizēt un smieties varēja par daudz ko, jo to varbūt uzskatīja par joku. Feļetonus cienīja gan latviešu, gan krievu prese. Krieviem tie bija ļoti augstā profesionālā līmenī un daudz sarkastiskāki. Padomju Jaunatnē bija satīras lappuse Asā slota, kur drukāja feļetonus. Galvenie rakstītāji bijām mēs ar Žani Ezīti. Cenzūra visu lasīja, un bez cenzora paraksta drukāšanai nekas netika aizlaists. Esmu uzrakstījusi simtiem feļetonu, un, lai cik dīvaini nebūtu, ne reizi man nesanāca ziepes, lai gan kur vēl piemērotāks žanrs, lai iekultos nepatikšanās un dabūtu pa kaklu.
Atceros tikai vienu skandālu ar cenzori, un tas arī nebija par manu feļetonu. Brigita Krūmiņa, Kinostudijas režisore, kura nodibināja japāņu skolu, bija arī ļoti asprātīga rakstītāja un kādā reizē iesniedza feļetonu ar virsrakstu Selavi, kas tulkojumā no franču valodas nozīmē – Tāda ir dzīve. Cenzorei to paskaidroju. Viņa teica, lai virsrakstā lieku latvisko – Tāda ir dzīve. Stāstiņš bija par tīģeri, un viņa attapa: «Ko nozīmē – tāda ir dzīve, ja feļetonā darbojas tīģeris? Lieciet virsrakstu – Tāda ir tīģera dzīve.» Tā arī tas tika nodrukāts, un visi, kas to situāciju zināja, gadiem par to smējās.
Tāda ir tīģera dzīve mums kļuva par klasisku teicienu. Feļetonā it kā darbojās tīģeris, bet feļetons nebija par tīģeri.
Asā slota beidzās, kad Žanis Ezītis aizgāja uz žurnālu Dadzis, es arī devos savā kārtējā dzīves izmēģinājumā. Feļetoniem metu mieru, vienu daļu no uzrakstītā apkopoju un izdevu divās grāmatiņās. Labākos esmu vēl pataupījusi, un domāju, ka tos varētu izdot. Pārsteidzoši brīvdomīgi tam laikam un arī tagad nemaz nav novecojuši. Cilvēka daba nemainās, dzīves situācijas atkārtojas, bet feļetons kā žanrs ir gandrīz miris. Latvijas Avīzē to vēl kopj Egils Līcītis, pa kādam uzraksta mana kursabiedrene Monika Zīle, vairāk arī nezinu, bet es vēl arvien ceru uz feļetona atdzimšanu un tā skaisto rītdienu.»
Traumu dziedināšana
«Humoristi savā dzīvē ir visai drūmi cilvēki, un es arī neesmu nekāda jautrā un sabiedriskā. Savā būtībā esmu nopietna, visu ņemu pie sirds, uztraucos un taisnojos. Labāk būtu aiztaupījusi sev emocijas, bet no otras puses – emocijas ir interesantas, un bez tām dzīve būtu garlaicīga. No vecumdienu torņa nav slikti uz tām paskatīties un pasmaidīt. Arī par to, ka visi mani sapņu prinči tādi krupīši vien izrādījās. Pat nobučoti, par prinčiem nepārvērtās. Gan jau arī pati nebiju bez vainas, un tas, kas kādreiz šķita traģisks, nebija pat pieraudāta mutautiņa vērts.
Dzīves klupienus es kompensēju ar ceļošanu, un ceļojumi jau kopš jaunības kļuva par ļoti būtisku manas dzīves daļu. Padomju laikā ar autostopiem izlaidu lielus līkumus. Tā bija viena no manām neprāta izpausmēm. Kādā rudenī, tāda, kā stāvēju – plašķītī un ar somiņu pie rokas –, iekāpu trolejbusā, aizbraucu līdz Rīgas robežai, kur šosejas malā nostopoju mašīnu, un sākās mans ceļš uz Karpatiem. Tobrīd es biju tādā dvēseles stāvoklī, ka man ne no kā nebija bail, un nebiju arī pieredzējusi, ka tāda veida ceļošana varētu būt bīstama. Man bija dvēseles trauma. Kārtējais princis bija izrādījies krupītis. Tas mani skumdināja, un kāds ieteica, ka traumu varētu dziedēt, kaut kur aizbraucot.
Naudiņas man bija ļoti maz, bet tolaik Latvijā bija modē autostopi. Izlēmu, ka jābrauc iespējami tālu, par maršrutu biju padomājusi, gluži nezināmā virzienā nedevos. Balsoju tikai smagās mašīnas, nekad nekāpu vieglajās. Drošībai man somiņā bija pat pseidorevolveris, kuru nevajadzēja izmantot. Šoferi bija patiešām atsaucīgi, ļoti ieinteresēti, ka es tā ceļoju. Citur Padomju Savienībā autostopi nebija populāri. Neviens naudu par vešanu man neprasīja. Šoferīši reizēm izmaksāja kaut ko ēdamu. Neviens neko ļaunu nedarīja, nevienam nebija sliktu nodomu. Padomju cilvēks nemaz tik slikts nebija. Šāda traumas dziedēšana izrādījās patiešām laba un iedarbīga.
Vienai draudzenei ik pa laikam, kad tiku pie telefona, devu ziņu, ka ar mani viss kārtībā. Mans mērķis bija Odesa, un pēdējā ceļa posmā gadījās vienīgais misēklis.
Vienīgo reizi nostopoju vieglo mašīnu un netiku no sava vedēja vaļā. Viņš mani gribēja vest arvien tālāk un tālāk.
Tas cilvēks mani pārprata, domāja, ka es tādā veidā pelnos. Kad no viņa pamuku, tuvākajā ciemā gribēju pārnakšņot, gāju uz ciema padomi jautāt, vai viņiem ir kāda naktsmītne. Teica, lai eju kalnā, tur esot viesnīca. Uzkāpu, bet viesnīcai tikai pamati bija ielieti. Man laimējās nostopot autobusu, kurā brauca kāda zinātniskā institūta darbinieki, vīrieši vien. Viņi mani savāca, aizbraucām gandrīz līdz Rumānijas robežai un tur tikām viesnīcā. Visi sakrita, kur nu kurais, man atvēlot vienīgo gultu. Tā bija milzīga, pieciem pietiktu vietas, bet es gulēju viena kā karaliene.
Ceļā satiku daudzus brīnišķīgus cilvēkus. Viens šoferis Aizkarpatos speciāli izmeta līkumu, lai parādītu man vienreizīgu skatu, jo citādi es tur nenokļūtu. Kad tuvojāmies tai vietai, viņš teica, lai turu acis ciet, un skats tiešām bija elpu aizraujošs. Brīžiem lielus gabalus gāju kājām, lasīdama valriekstus. Vīnogu laukā saēdos vīnogas, kas bija vēl palikušas. Tā es braucu pa visu Padomju Savienību. Mani ceļojumi bija vesela epopeja, ko gribēju pat aprakstīt, bet kolēģis, kuram, mājās atgriezusies, stāstīju, pateica: «Kas tādas stulbības drukās!…» Un tā tas palika neuzrakstīts.»
Noturēties seglos
«Citādi ceļojumu piedzīvojumi bijuši neatkarības laikā, un tie sākās, kad aizgāju pensijā. Laika kļuva daudz, naudas maz, un ceļojumos mani veda meita. Viņai ir izglītība, labs darbs, un mēs atklājām, ka spējam abas ne tikai dzīvot kopā, bet mums ir interesanti kopā arī ceļot, un meita, zinot, ka tas man ļoti patīk, vienmēr izdomā, kā mani iepriecināt. Esmu bijusi jau četrdesmit sešās pasaules valstīs. Sākumā braucām pa Eiropu ar autobusiem, galvenokārt Impro un Jēkaba aģentūras rīkotajos ceļojumos. Pēc Eiropas apgūšanas domāju, ka esmu pietiekami daudz redzējusi, bet kādam eksotiskam ceļojumam, kurā devās meita, pēdējā brīdī atteicās viņas ceļabiedre, es piebiedrojos, un mums sākās eksotisko valstu epopeja.
Šajos tālajos ceļojumos esam ar Ievu savā ziņā īpatnējs pāris – kundzīte gados un stipri jaunāka sieviete. Parasti uz eksotiskām zemēm kopā ceļo vienaudzes, bet visbiežāk – pretēja dzimuma pāri. Esam bijušas Šrilankā, Tanzānijā, Zanzibārā, Meksikā, Korejā, Ķīnā, Taivānā, Indijā, Pakistānā…
Man pat ir pārmests, kā es tā atļaujos uz meitas rēķina apceļot tik dārgas zemes.
Mans eksotiskākais ceļojums bija uz Pakistānu – pilnīgi traks un neaizmirstams. Tas bija pamatīgs brauciens, ar daudziem piedzīvojumiem, bet pēdējā – kalnu daļa – bija pilnīgi ārprātīga. Mums teica, ka kāpiens būs pagrūts, bet tas notiks jāšus, un es savos gandrīz astoņdesmit gados piekritu. Kāpu zirga mugurā, lai dotos Hindukuša kalnos, kas ir vieni no augstākajiem, uz kādu tās virsotni, kur bija paredzēta nakšņošana. Kad sākām jāt, bija jau krietns vakars, sāka krēslot. Pie zirga vešanas bija vietējais puisis, kurš man palīdzēja tikt zirgam mugurā. Varbūt segli nebija kārtīgi nostiprināti, un es vienā brīdī kopā ar tiem nogāzos zemē. Pusdzīva no šausmām, uzstutējos atkal zirgā. Kad tas, apiedams līdz takas vidum izgāzušos klints radzi, sagriezās, es vēlreiz novēlos zemē. Pavadonis bija satraucies, bet zirgam es nepatiku, un viņš to izrādīja ar visu savu būtību. Juta, ka esmu galīga nejēga. Mēnesnīcā jau bija redzama Hindukuša kalna augstākā virsotne Nangaparbats. Kad bijām tikuši nakšņošanas punktā, es nokritu trešo reizi. Mans zirgs iezviedzās un aizskrēja tumsā. Satikos ar meitu, viņa jau bija uzjājusi. Kalnos pārlaidām velnišķīgi aukstu nakti, no rīta atkal kāpām zirgam mugurā un devāmies lejā.
Tajā kalnu daļā man likās, ka beigas klāt, bet vēlāk, to visu atceroties, ir prieks, ka kaut kas tāds piedzīvots. Notikums visam mūžam. Kad man prasa, kurš bijis neaizmirstamākais un eksotiskākais ceļojums, saku, ka tā bija Pakistāna. Bijām tur laikā, kad pakistānieši demonstrēja pret amerikāņiem, bet tā kā nekādu amerikāņu tur nebija, viņi, šaudami gaisā, demonstrēja pret mums. Baltie paliek baltie.
Nezinu, vai došos vēl kādā eksotiskā ceļojumā. Tādās grupās visi ir ļoti spēcīgi un trenēti, arī sievas, kas skriešiem iet augšā kalnā. Man jātur līdzi, cik spēju, un es to arī daru. Par tiem piedzīvojumiem varētu uzrakstīt ļoti smieklīgus stāstiņus, sevišķi par situācijām, kas bijušas absolūti traģiskas, bet tajās ir tāda dzīves garša, kas nekad neaizmirstas.»
