Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Melnbaltajā fotogrāfijā notverts mirklis, kurā vīri skarbām sejas izteiksmēm skatās zārkā uz kaut ko pārogļojušos. Vien paraksts izskaidro situāciju – Komarova mirstīgās atliekas. Ķermenis novietots pozā uz muguras. Par ko gan tobrīd domāja šie cilvēki formas tērpos? Vai par steigas izraisītajām kļūmēm, vēlamā pieņemšanu par esošo, padomju varas centieniem par katru cenu apsteigt amerikāņus? Varbūt par to, ka arī kāds no viņiem varēja atrasties sadegušajā kosmosa kuģī? Tikai pirms divām dienām tas, kas atradās zārkā, bija viņu kolēģis Vladimirs Komarovs.
Sirsnīgs, gudrs, neatlaidīgs un dzīvespriecīgs cilvēks, kuru lidojumā pavadīja skaistule sieva, sešpadsmitgadīgais dēls un deviņgadīgā meita. Vismaz viena lieta Komarova līdzgaitniekus nenomāca – kosmonauta nāvi viņiem nenāksies noklusēt un par to melot. Jo 23. aprīlī Padomju Savienības lielākās avīzes ziņoja, ka pulksten 3.35 pēc Maskavas laika startējis jaunais kosmosa kuģis Sojuz-1, ko vada kosmonauts Vladimirs Komarovs. Acīmredzot pie varas esošie bija tik pārliecināti par lidojuma izdošanos, ka nekavējās jaunumu izziņot. Tieši tāpēc nebija iespējams noklusēt par misijas izgāšanos un kosmonauta nāvi. Tikai pēc diennakts avīzes atkal publicēja Komarova fotogrāfijas, tikai nu jau melnā sēru rāmītī…
Pirmie uz Mēnesi!
Kosmosa apgūšanas vēsture ir nesaraujami saistīta ar divu lielvalstu – ASV un PSRS – sāncensību. Kura pirmā, kura pierādīs savu pārākumu? Padomija izrāvās priekšā, aizsūtot pirmo cilvēku kosmosā. Bet amerikāņi pievērsās Mēness programmai! Maskava negribēja atpalikt un izdeva slepenu rīkojumu, kas paredzēja – 1967. gadā, par godu Lielā oktobra sociālistiskās revolūcijas 50 gadiem, padomju kosmonautiem pirmajiem jāaplido ap Mēnesi. Lai to paveiktu, lielā steigā tapa jauns kosmosa kuģis Sojuz. Tas vēl nebija gatavs, kad jau izvēlējās kosmonautus un izstrādāja pirmā lidojuma plānu, turklāt kādu – kaut ko vēl nepieredzētu!
Vispirms ar trīsvietīgo Sojuz-1 izlidos viens kosmonauts, un tas būs Vladimirs Komarovs. Nākamajā dienā misijā dosies trīs kosmonauti ar Sojuz-2.
Abi kuģi orbītā savienosies, divi kosmonauti izies atklātā kosmosā, pārsēdīsies pie Komarova, kuģi atvienosies, un visi laimīgi atgriezīsies uz zemes.
Kāpēc par Sojuz-1 komandieri apstiprina tieši Komarovu? Jo visi ir vienisprātis, ka veicamajam sarežģītajam uzdevumam nepieciešams vispieredzējušākais vīrs. Komarovs ir no pirmā iesaukuma kosmonautiem, gados vecākais, pierādījis prasmīgi rīkoties negaidītās situācijās, vienreiz jau pabijis kosmosā – kā komandieris vadījis trīsvietīgo Voshod-1, turklāt – tobrīd Vladimiram vienīgajam no kosmonautiem ir inženiera izglītība. To, ka tā nav tikai uz papīra, apliecina fakts, ka Komarovu darbā uz savu konstruktoru biroju vairākkārt centies pārvilināt viens no padomju kosmonautikas tēviem – galvenais konstruktors Sergejs Koroļovs. Viņš pat Komarova sievai Valentīnai lūdzis – sak, pierunā tu viņu beigt lidot, lai nāk un liek lietā savu gudro galvu un pieredzi! To, ka viņai nav izdevies vīru pārliecināt, atraitne vēlāk rūgti nožēloja…
Interesanti, ka par Komarova dublieri apstiprina Juriju Gagarinu. Ir eksperti, kas uzskata – ja tobrīd vēl būtu dzīvs pirmais galvenais konstruktors, notiktu otrādi, un par rezervistu kļūtu Komarovs, jo Koroļovs esot apsolījis Gagarinam vēl vienu lidojumu kosmosā. Taču skeptiķi iebilst: nezin, vai pie varas esošie pieļautu atkārtotu pirmā kosmonauta Gagarina – padomju simbola – sūtīšanu misijā, riskējot viņu zaudēt.
Kaut gan ir arī versija, ka Komarovs, apzinoties gandrīz drošu bojāeju, piekritis lidojumam, lai glābtu savu draugu Gagarinu.
Pret to stingri iebilst ģimene, atceroties, cik ļoti Komarovs vēlējies lidot, cik skrupulozi gatavojies misijai pat sīkumos, piemēram, jau pusotru mēnesi pirms lidojuma, lai tikai nesaaukstētos, pat nedzēris tikko no ledusskapja izņemtu pienu un kefīru.
Un tomēr… Kosmonauta meita Irina Komarova, gandrīz 50 gadus pēc notikušā, atceras, cik savādi tēvs izturējies pirms sava otrā kosmiskā lidojuma, uzskaitot konkrētus piemērus. Vispirms viņš uzstājis, ka sievai jāiemācās vadīt auto un jāiegūst autovadītājas apliecība. Tādēļ Komarovs vairs nav sēdies pie stūres savai volgai (saņemtai par pirmo lidojumu), bet gan licis, lai par viņu šoferi kļūst Valentīna. Savukārt 8. martā uzdāvinājis sievai milzu servīzi ar vārdiem – lūk, pēc tam varēsi uzņemt daudzus viesus!
Pirms došanās uz startu esot atbildējis uz visām vēstulēm, perfekti sakārtojis savu rakstāmgaldu un parādījis sievai, kur stāv dzīvokļa dokumenti un garāžas atslēgas.
Kā vēlāk izrādījies, viņš slimnīcā apciemojis slimo kolēģi un teicis – deviņdesmit procenti, ka lidojums būs neveiksmīgs.
Irina atceras: «Mēs abas ar mammu stāvējām dzīvokļa durvīs, tēvs ar čemodānu rokās aizgāja līdz liftam un ilgi ilgi stāvēja, skatoties uz mums. Nē, tēvam nebija sliktas nojautas, toties viņš zināja, kāda ir reālā situācija.»
Trīs neveiksmes
Līdz liktenīgajam Komarova lidojumam notika trīs Sojuz izmēģinājuma lidojumi bez pilota. 1966. gada beigās gaisā pacēlās pirmais Sojuz, un viss ritēja veiksmīgi līdz brīdim, kad, veicot nosēšanos, tas devās Ķīnas virzienā. Kuģi nācās iznīcināt. Otrais izmēģinājums beidzās jau startā – tehniskas kļūmes dēļ aizdegās termoregulācijas sistēma, kas izraisīja sprādzienu un postošu ugunsgrēku… Trešais bezpilota modeļa lidojums aizritēja sekmīgi, izņemot piezemēšanos. Kuģis iekrita Arāla jūrā. Trīs diennaktis glābēji to meklēja milzu teritorijā, līdz atrada jūras dzelmē! Kā pēc gadiem skumji secināja viens no darbos iesaistītajiem ģenerāļiem – ja mēs nebūtu atraduši, tad Komarovam nevajadzētu lidot…
Par spīti neveiksmēm, kas brīdināja, ka kuģis vēl nav gatavs un jāturpina tā pilnveidošana, viss nenovēršami virzījās uz ambiciozā plāna īstenošanu.
Partijai bija apsolīti panākumi, pie varas esošie gaidīja padomju zinātnes triumfu! Turklāt janvārī nomira galvenais konstruktors Koroļovs, viņa vietā sevi centās pierādīt pēctecis V. Mišins, kas juta apkārtējo vārdos neizteikto skepsi par viņa atbilstību amatam. Tā nu bez ievērības palika dažu konstruktoru iebildumi, ka nav droši vēl negatavā kuģī sēdināt cilvēku. Ir aculiecinieki, kas stāsta, kā pats Komarovs izteicies: Ja jau vesela nozare šeit, uz Zemes, nespēj saprast, ko darīt, lai Sojuz darbotos bez kļūmēm, ko gan es viens pats tur spēšu izdarīt ar tādu lūzni?!
Tomēr, kad pienāca diena, kurā noteica lidojuma datumu, kā arī gatavojoties startam, nedz kosmonauts, nedz kāds cits neiebilda pret sasteigto lidojumu. Iespējams, neviens neuzdrīkstējās apšaubīt veltījumu padomju varas piecdesmitgadei, bet varbūt cerēja, ka, par spīti sarežģījumiem, viss tomēr izdosies.
Valdība nolēma, ka pienācis laiks, un dienu pirms starta Sojuz-1 atradās kosmodromā. Kad pulksten 11 sapulcējās visi iesaistītie, konstruktori, inženieri un tehniķi apliecināja kosmonautiem, ka tehnika nepievils, un novēlēja veiksmīgu lidojumu. Aculiecinieki neatstāsta, ko atbildes runā teica Vladimirs Komarovs, laikam jau tikai tukšas pieklājības frāzes. Pusstundu pirms pusnakts lidojuma valsts komisijas sēdē galvenais konstruktors apliecināja – Sojuz-1 un visi dienesti ir gatavi startam, kuģa komandierim V. Komarovam veiktas nepieciešamās medicīniskās pārbaudes, un pēc sešu stundu miega viņš gatavojas lidojumam.
Kosmodromā spožā starmešu gaisma nakti pārvērta dienā, un viss notika precīzi pēc grafika. Kad kosmonauts ar liftu pacēlās līdz kosmosa kuģim, viņam līdzās atradās Jurijs Gagarins un palika blakus, iekams aizvēra lūku. Starts 23. aprīlī pulksten 3.35 izdevās bez aizķeršanās. Kad 540 sekundes pēc tā kosmiskais kuģis iegāja orbītā, notikumā iesaistītie cits citu apsveica ar panākumiem.
Valdīja svētku noskaņojums, kas tikai pēc diennakts būs pārvērties līdz nepazīšanai. Jo Sojuz-1 neatnesa triumfu, bet gan katastrofu…
Varam tikai mēģināt iedomāties, cik satriekts jutās lidojuma vadības centra darbinieks, kurš ap pusdiviem 24. aprīļa naktī dzirdēja sarunu ar Sojuz-1, kuru viņš atstāsta šādi. PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Aleksejs Kosigins uzrunājis kosmonautu: «Biedri Komarov, sveicināti! Kā mani dzirdat?» Kosmonauts atbildējis: «Sveicināti! Dzirdu jūs normāli.» Tad Kosigins teicis: «Mēs uzmanīgi sekojam jūsu lidojumam. Zinām, ka esat saskāries ar grūtībām, un darām visu, lai tās novērstu…» Uz šo apgalvojumu Komarovs nav atbildējis, un iestājies neveikls klusums. Pēc nepatīkamās pauzes Kosigins uzdevis tikai vienu jautājumu: «Ko mēs jūsu labā varam izdarīt?» Komarovs sev neraksturīgā, pārvērstā balsī atbildējis: «Parūpējieties par manu ģimeni!…» Ar šiem vārdiem abu saruna beigusies.
Bez cerībām
Piederīgie par notiekošo nezināja, bet, protams, raizējās. Kā gan citādi, ja mīļotais cilvēks lido apkārt Zemei?!
To, ka notiek kaut kas nelāgs, kosmonauta sieva Valentīna saprata, kad pamanīja – vairs nedarbojas telefons, tas ir atslēgts.
Komarovi dzīvoja Zvaigžņu pilsētiņā, kur kaimiņos mita gan citu kosmonautu, gan tehnisko darbinieku ģimenes. Meita atceras, kā pie viņu mājas piebraukusi melna volga, izkāpis ģenerālis ar svītu un devušies uz viņu dzīvokli.«Kad iegāju pie mammas, viņa mani apskāva un teica: «Iročka, mēs tagad dzīvosim trijatā!»
Nezin kāpēc nospriedu, ka traģēdija notikusi ar manu brāli Žeņu. To, ka tētis gājis bojā, man pateica Valentīna Tereškova, kura dzīvoja mūsu kāpnēs.» Protams, pirmā sieviete kosmonaute meitenei nestāstīja, cik šausmīgi tas notika.
…Bija skaidrs, ka problēmu mocītais kosmosa kuģis jānosēdina uz zemes pēc iespējas ātrāk. Pēc ilgām speciālistu konsultācijām nolēma, ka Sojuz-1 piezemēsies, septiņpadsmito reizi lidojot ap Zemi, taču tas nenotika aparatūras sliktās darbības dēļ. Tad kuģa komandierim deva rīkojumu uzsākt piezemēšanos deviņpadsmitajā aplī, turklāt – to veikt pašam, nevis ļaujot automātiski strādāt tehnikai, kā tas bija paredzēts. 26 stundas un 45 minūtes pēc starta Komarovs uzsāka nosēšanos. Bremzēšanas iekārta sāka darboties virs Āfrikas, tomēr tā izslēdzās pirms paredzētā laika. Kad kosmosa kuģis atradās pie padomju lielvalsts dienvidrietumu robežas, ar to pazuda sakari.
Pēc saspringtiem mirkļiem lidojuma vadības centrā visi atviegloti nopūtās, izdzirdot Komarova mierīgo balsi – viss esot kārtībā, kuģis izgājis no orbītas, tūlīt piezemēsies. Un atkal sakari pārtrūka, bet tas nevienu neuztrauca, jo tā mēdza notikt. Tāpēc centrā valdīja līksms noskaņojums līdz pat brīdim, kad atskanēja meklēšanas komandas ziņojums no piezemēšanās rajona – kosmonautam nepieciešama steidzīga mediķu palīdzība. Taču arī šī vēsts vēl neliecināja, ka notikusi traģēdija.
Izrādās, tolaik slepenajos kodos nebija paredzēts ziņot par kosmonauta bojāeju, tāpēc glābēji izmantoja maksimāli sliktāko kodu – par nepieciešamo mediķu palīdzību…
Tobrīd neviens vairs nespēja palīdzēt Komarovam. Meklēšanas grupa jau pa gabalu pamanīja milzu ugunsgrēku stepē. Kad helikopters nolaidās, viņi ieraudzīja, kā atsteigušies vietējie iedzīvotāji cenšas apslāpēt uguni, degošajam kosmosa kuģim metot virsū zemi. Uz jautājumu, vai kāds no aculieciniekiem ir redzējis katapultējamies kosmonautu, atbildes nebija… Kosmonautu vienības vadītājs ģenerālis Nikolajs Kamaņins ir atstājis tolaik rakstītās dienasgrāmatas, kurās vaļsirdīgi stāsta par padomju kosmosa ēras aizkulisēm.
Šī traģēdija nav izņēmums. Ģenerālis raksta, kā ar IL-18 lidojis uz Orsku: «Tā kā pēc Sojuz-1 piezemēšanās bija pagājušas jau divas stundas, domāju, ka Komarovu satikšu lidlaukā. Taču tur nekas neliecināja par priecīgo notikumu, bet gan ieradās meklēšanas grupas pārstāvji un ziņoja – Sojuz-1 piezemējies 65 km uz austrumiem no Orskas pulksten 6.24, kuģis deg, kosmonauts nav atrasts. Kad ierados notikuma vietā, kuģis vēl dega. Tur atradās meklēšanas grupa un ļoti daudz vietējo iedzīvotāju. Viņi stāstīja, ka kuģis kritis milzu ātrumā, bet izpletnis nav bijis piepildīts ar gaisu. Vien uzmetot skatienu ar biezu zemes slāni apbērtajam, joprojām degošajam kuģim, bija skaidrs – Komarovs ir gājis bojā un atrodas degošajās atlūzās.»
Pēc ģenerāļa pavēles tika savāktas kosmonauta sadegušā ķermeņa atliekas un tūlīt nogādātas Orskā. Taču visus pelnus un sīkās atliekas nebija iespējams savākt, tāpēc klātesošie tās sabēra vienviet kā kapu, un kāds no lidotājiem pēc tradīcijas uz uzkalniņa nolika savu formas cepuri.
Savukārt Orskas lidlaukā ar karaskolas kursantu godasardzi vēlā vakarā ceļā uz Maskavu pavadīja zārku ar to, kas bija atlicis no Komarova.
Maskavā lidmašīna ielidoja vienos naktī. Līdz ar kosmonautiem to sagaidīja arī Komarova sieva. Viņu gan bija mēģinājuši atrunāt to darīt, laikam jau baidoties, ka sieviete publiski pārmetīs par vīra bojāeju. Bet Valentīna bija stingri atbildējusi: «Pēdējās stundas es būšu kopā ar viņu. Es visu savu dzīvi esmu gatava viņa priekšā stāvēt uz ceļiem.»
Visi, kas Komarovus pazina, zināja, cik saskanīgi šis pāris dzīvo. Turklāt Vladimira un Valentīnas iepazīšanās ir kā no romantiskas filmas! Jaunais lidotājs dienēja Groznijā, kad kādā 1949. gada dienā fotoateljē skatlogā ieraudzīja fotogrāfiju – skaista tumšmate baltā kleitā. Meitene viņam tik ļoti iepatikās, ka jaunais virsnieks gāja iztaujāt fotogrāfu, kur svešinieci varētu satikt, bet bez rezultātiem.
Tomēr meiteni aizmirst Vladimirs nespēja, tāpēc brīvajā laikā kopā ar draugu pastaigājās pa pilsētas galvenajām ielām, cerot skaistuli satikt. Un viņam veicās!
Kādu dienu studentu pulciņā Vladimirs pamanīja meiteni no fotogrāfijas. Izsekoja, kur viņa dzīvo, iepazinās.
Tā kā tolaik lidotājiem izsniedza arī šokolādi, Vladimirs ar to cienāja Valentīnu, kas izrādījās pedagoģiskā institūta studente. Jau pēc pusgada abi apprecējās. Drīz ģimenē piedzima dēls Jevgeņijs, vēl pēc astoņiem gadiem – meita Irina. Valentīna vīru atbalstīja itin visā. Arī, kad viņš pieteicās kosmonautu vienībā, kad viņu no tās veselības stāvokļa dēļ atskaitīja, bet viņš pēc pāris mēnešiem pierādīja, ka drīkst atgriezties un trenēties, kad pirmo reizi lidoja kosmosā un izlēma to darīt otrreiz.
Pēc bēru komisijas pavēles no lidlauka zārku aizveda uz Burdenko slimnīcas morgu, lai saņemtu oficiālo nāves slēdzienu. Tur pārējo kosmonautu acu priekšā zārku atvēra. Uz balta atlasa gulēja tas, kas palicis no Vladimira Komarova… Pēc tam skumjā procesija devās uz krematoriju. Urnu ar pelniem ļoti pompozā bēru ceremonijā ievietoja Kremļa sienā. Turpmāk, lai piederīgie turp varētu aiziet, viņiem nācās lūgt, lai izraksta caurlaidi. Iespējams, arī tādēļ Komarova atraitne regulāri daudz labprātāk veica pusotru tūkstoti kilometru tālo ceļu līdz vīra bojāejas vietai Orenburgas stepē. Viņu aizkustināja tur valdošā sirsnība – netālās kara daļas virsnieki un karavīri izveidoja pieminekli, bet vietējie cilvēki kosmonauta bojāejas vietā iestādīja kociņus. Tā kā tuvumā ūdenskrātuves nebija, valdīja nerakstīts likums – katrs, kas pa netālo ceļu brauca garām, iegriezās un no līdzpaņemtām kannām aplaistīja kociņus. Tikai 20 gadus pēc traģēdijas, kad koki jau bija izauguši lieli, padomju vara šeit izveidoja piemiņas obelisku.
Iemesli un minējumi
Tā kā Sojuz-1 sadega, izpalika iespēja noskaidrot, kas tad īsti notika ar kosmosa kuģi. Ir daudzi minējumi un dažādas versijas. Lūk, visbiežāk pieminētā! Izejot orbītā, ar kosmosa kuģi sākās ķibeles. Neatvērās telemetriskās sistēmas dublējošā antena, pārstāja darboties orientācijas sistēma, taču – pats trakākais – neatvērās saules baterijas paneļi, līdz ar to kuģim nācās darboties skopi taupīgā enerģijas režīmā, kā arī tika traucēts tā balanss. Padomi, ko sniedza lidojuma vadības centrs un izpildīja kosmonauts, uzlabojumus nepanāca. Tika apsvērta iespēja izpildīt daļu no iecerētā, kas kļūtu par Komarova glābšanas plānu.
Lai startē Sojuz-2, ne ar trijiem, bet vien ar diviem kosmonautiem, un savienojas ar Sojuz-1. Tad Komarovs to pamestu un pārietu uz otru kuģi, kas visus nogādātu uz zemes. Taču nebija pārliecības, vai šādu operāciju iespējams veikt ar orbītā esošo problēmu mākto kuģi. Tāpēc nolēma pēc diennakts ieplānoto otrā kosmosa kuģa startu atcelt un pēc iespējas ātrāk sākt enerģiju pamazām zaudējošā Sojuz-1 atgriešanos uz Zemes. Tāpēc kosmonautam nācās veikt pašam daudzas manipulācijas, kam bija jānotiek automātiski.
Šķita, ka pieredzējušais Komarovs izglābsies, jo viņš darbojās pārliecinoši un veiksmīgi. Lidojuma vadības centrā jau līksmoja, uzzinot, ka kuģis izgājis no orbītas, tātad – kaut misija izgāzusies, kosmonauts atgriežas dzīvs! Prieki izrādījās pāragri.
Kuģa avārija notika deviņu kilometru augstumā, kad vajadzēja izšauties un atvērties galvenajam izpletnim, taču tas nenotika.
Tobrīd kuģa ātrums, salīdzinot ar iepriekšējo, bija jau neliels – apmēram 200–300 kilometri stundā (50–70 metri sekundē). Komarovs gan pēc izjūtām, gan pēc rādītājiem uz paneļa saprata, kas noticis, un ķērās pie pēdējās viņam atlikušās iespējas – atvērt rezerves izpletni. Tas izdevās, ātrums sāka mazināties, bet gandrīz uzreiz bremzēšanas izpletņa stropes aptinās ap rezerves izpletni, un tas zaudēja gaisu. Līdz ar to Komarovs bija nolemts nāvei – kosmosa kuģis milzu ātrumā krita, ietriecās zemē, izveidojot pusmetru dziļu ieplaku, triecienā uzsprāga, un kosmosa kuģis, cilvēks un atlikusī degviela dega milzīgā ugunskurā…
Uguns iznīcināja arī kosmonauta balss ierakstus, un līdz šim nav zināms, kādi bija Komarova pēdējie vārdi.
Kosmosa kuģis krita ar tādu ātrumu, ka no apjausmas par neizbēgamo līdz nāvei Komarovam atlika vien divas vai trīs minūtes…
Galvenais konstruktors Mišins turējās pie pārliecības, ka traģēdijā vainojama kļūme izpletņa mehānismā. Starp citu, tiek runāts par neoficiālu eksperimentu, ko paveica inženieri ar kosmosā neaizsūtīto Sojuz-2. Izrādījās, ka arī tad, ja viss notiek, kā nākas, galvenais izpletnis… neatveras! Taču šo informāciju, apzinoties sekas, neizpauda, toties citiem kosmosa kuģiem palielināja izpletņa konteineru, un ar tā darbību problēmas nekad vairs neradās.
Divas miršanas apliecības
Kad Valentīnai Komarovai izsniedza vīra miršanas apliecību, viņa sašuta par tajā rakstīto: kā miršanas vieta bija norādīta Ščolkova, bet nāves iemesls – smagi apdegumi. Kāda pilsēta, kādi apdegumi, ja no ķermeņa nekas nebija palicis pāri?!
Savādo dokumentu viņa parādīja Jurijam Gagarinam, kas, to izlasot, nobālēja.
Tieši viņš devās skaidroties, līdz atraitne saņēma jaunu miršanas apliecību, kurā ierakstīta patiesība. Pēc nāves Vladimirs Komarovs tika apbalvots ar otro Zelta Zvaigznes medaļu. Viņa ģimene gan nekad šo apbalvojumu nav redzējusi. Savukārt pirmo Zelta Zvaigzni, ko Komarovs pēc pirmā kosmiskā lidojuma saņēma komplektā ar Padomju Savienības Varoņa nosaukumu, ģimenei nācās atdot muzejam.
Tautas valodas skaistuli Valentīnu Komarovu salaulāja gan ar ģenerāļiem, gan pat Kosiginu, kad tas kļuva par atraitni. Taču līdz savai aiziešanai 65 gadu vecumā viņa nodzīvoja viena, un stāstīja, cik bieži pie viņas sapņos nāk Vladimirs. Pēc vīra nāves, lai novērstu skumjās domas, Valentīna sāka strādāt ziņu aģentūrā Novostji par redaktori. Tolaik viņu satrauca dēla nākotne. Jau kopš bērnības puika bija pārņemts ar jūras lietām, kopā ar tēvu izgatavoja kuģus un laivas, ko peldināja vannā. Kad pēc vīra nāves viņa saņēmās dēlam pajautāt par iecerēto profesiju, Jevgeņijs atbildēja: «Neuztraucies, mamma, es nebūšu ne lidotājs, ne jūrnieks, es būšu fiziķis.» Un par to viņš arī izstudēja. Savukārt meita Irina pēc augstskolas dienēja armijā – bija militārā tulce.
Bet no Zvaigžņu pilsētiņas Komarovi pārcēlās uz dzīvi Maskavā. Tiesa, Valentīna atteicās no piedāvātā dzīvokļa valdības ēkā netālu no Kremļa, jo: «Es nespēšu katru reizi, izejot uz balkonu, redzēt vīra kapavietu.»
