Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Uz Taizemi dodas
Janvāra vidū Madara Marta Šverna pameta klīniku Taizemē, lai līdz 19. februārim vēl uzturētos tālajā zemē – izietu karantīnu, pavadītu pēcoperācijas laiku un, ja viss būs kārtībā, atgrieztos mājās jau kā pilntiesīga sieviete ne tikai pēc dokumentiem, bet arī reālajā dzīvē.
38 gadu vecā Madara vairāk nekā 35 gadus bija Māris – precējies IT speciālists ar trim vēl nepilngadīgiem bērniem. Uz savu mērķi – mainīt dzimumu – viņa apzināti gājusi divarpus garus gadus.
«Apziņa, ka īstenībā esmu sieviete, man parādījās, kopš vispār apzinājos sevi. Šo ceļu izvēlējos 2019. gada 22. jūnijā,» atminas viņa. Madara plašāku atpazīstamību ieguva aizpērn, piedaloties ekstrēmo pārvērtību TV šovā Operācija. Jauna dzīve. Šova laikā Latvijas klīnikā viņai veica sēklinieku izņemšanas operāciju.
PDz iepriekš jau rakstīja, ka Madara bija viena no pirmajām, kura Latvijā ieguva dokumentālu apstiprinājumu, ka ir sieviete, lai gan viņai bija vīrieša dzimumorgāns. Tāpat viņa ir viena no mūsu valstī retajām personām, kas atrodas viendzimuma laulībā, lai arī Latvijas likumi to neparedz.
Vairs neļauj sevi sabradāt
Madara atklāj – kopumā dzimuma maiņas process viņai izmaksājis apmēram 20 tūkstoš eiro.
«Šī summa vēl aug, jo jāpavada Taizemē vēl vairāk nekā mēnesis. Taču izjūtas ir neaprakstāmas. Kopš pamodos no anestēzijas, nespēju nepriecāties. Kaut gan šobrīd vēl esmu uz opioīdiem, lai man nesāpētu, sāpes tomēr ir jūtamas. Atlabšana notikusi jau tiktāl, ka noņemtas virspusējās saites, kas mazina diskomfortu. Rezultāts šobrīd nav skatāms cilvēkiem ar vāju nervu sistēmu,» pasmaida viņa.
Madara atzīst, ka jau šobrīd kļuvusi pašpārliecināta.
«Vairs neesmu tā, kas slēpjas stūrītī un visiem ļauj sabradāt sevi. Šī operācija ir tikai manai labsajūtai, lai varu doties uz pludmali un vairs nevajadzētu mocīties, slēpjot to, kā sievietēm nav. Tas viss tādēļ, lai man būtu ērti – nebūtu katru dienu jāpārkāpj sajūtai, ka jāpieskaras tam, lai nomazgātos. Nebūtu tas katru rītu jāiekārto tā, lai maksimāli izskatītos, ka tā nemaz nav. Reizēm tas viss jau pēc pāris stundām pārvēršas agonijā dažādu kustību dēļ, kas liek tam iziet no vietas,» atklāta ir Madara.
Mājās viņu gaida mamma – Madaras lielākais atbalsts, kas ir līdzās dzīves grūtākajos brīžos.
«Bērni ar mani kontaktē, kopumā viss ir kā iepriekš,» nevēloties plašāk ieslīgt personīgās dzīves niansēs, saka Madara. Ar sievu, kurai nebija pieņemams fakts, ka vīrs uzsācis dzimuma maiņu, Madarai jau labu laiku kontakta tikpat kā nebija, bijušas arī runas par laulības šķiršanu, tomēr bērnus vienmēr audzinājuši abi.
Rotaļlieta kļuva par emocionālu atbalstu
Par slimnīcā pavadīto laiku viņa saka – tas, protams, bija vienmuļš, jo šādās iestādēs citādi nemēdz būt.
«Aprūpe Taizemes slimnīcā gan nav salīdzināma ar Latvijā piedzīvoto. Piemēram, ēdiens tika pasniegts trīs reizes dienā, turklāt garšīgs, daudzveidīgs, ar piedevām. Brokastīs bija daži cīsiņi, vafeles, medus, pusdienas – maltas gaļas kotlete ar zaļumiem, kartupeļu biezeni, kā arī krēmzupa, bet vakariņas kaut kas līdzīgas pusdienām.
Man šis pārtikas daudzums šķita reizes piecas lielāks nekā valsts apmaksātajās Latvijas slimnīcās.
Es visu šo kvantumu pat nebiju spējīga apēst!» stāsta Madara.
Pēc operācijas viņai ticis samazināts šķiedrvielu daudzums uzturā, tādēļ augļus – pitaijas un līdzīgus gardumus, kurus deva katru dienu pirms operācijas, pēc tās viņai vairs nenesa.
Slimnīcā kopā ar Madaru visu šo laiku kopš 9. janvāra bija arī mīļmantiņa – rotaļu lācītis.
«Tas bija man ļoti īpašs, jo kāda dāma, ar kuru esmu pazīstama tviterī, šo lācīti man atdeva. Lācītis bija manas jaunās dzīves pirmais emocionālais atbalsts, un tāpēc tā nozīme manā dzīvē ir ļoti liela. Tomēr nu ir pienācis laiks lācītim sniegt emocionālu atbalstu citiem cilvēkiem. Kad devos prom, lācītis palika nodaļā, lai būtu blakus kādam, kuram to vairāk vajadzēs. Viena māsiņa klīnikā man palīdzēja iepazīties ar meiteni, kurai vispār nebija nekāda emocionāla atbalsta, un viņai tad arī palika mans lācītis. Gan jau vēl kādai nākotnē noderēs,» tā Madara.
Krūšu implantus tomēr vajadzējis likt
Tagad, izvērtējot garo ceļu līdz dzimuma maiņai, Madara atzīst – savu izvēli ne mirkli nenožēlo. «Manā ceļā īsti kļūdas netika pieļautas, ja vien neskaita šova laiku, kad atteicos no krūšu implantiem. Man bija cerība, ka krūtis izaugs, balstoties uz hormoniem, taču kļūdījos,» saka Madara.
Šajā ceļā viņai bijuši gan aizkustinoši momenti, gan vilšanās. «Paldies Latvijas Lesbiešu, geju, biseksuālu un transpersonu kopienas personāžam, kurš norādīja – lai cik laba es būtu, es vienmēr būšu sliktā. Vēl paldies gribu pateikt Latvijas LGBT kopienas personālam. Kad vērsos pēc palīdzības pēc dzīvībai bīstama uzbrukuma, šis uzbrukums izrādījās ne tik bīstams, jo divu nedēļu laikā neviens pat neizlasīja manis rakstīto,» rūgti nosaka viņa.
«Šādu brīžu dēļ esmu sapratusi – ja vēlamies kaut ko sasniegt, varam paļauties tikai uz sevi. Esmu sapratusi, ka Latvijas LGBT kopienas ir tikai, lai parādītu, ka pie mums kaut kas tāds tomēr ir. Bet kas tieši, to neviens nezina, jo šīm kopienām nav ne mājaslapas, ne kontaktu. Viss figurē tikai starp LGBT cilvēkiem. Ja esi apjucis, nobijies, bailīgs – tu pat īsti nezini, kādu palīdzību vari dabūt, kur iet, kur satikt savējos, kur jutīsies droši.»
Madaras dienasgrāmata
6. janvārī Madara saņēma negatīvu Covid-19 testu un 8. janvārī jau varēja doties Taizemi. Tās dienas rītā viņa sāka rakstīt savas piezīmes par dzimuma maiņas ceļojumu.
«9. janvāris. Esmu Taizemē. Ir tikai pulksten 8.45 no rīta, bet svelme jau diezgan liela – 27 grādi, gaidāmi 33 grādi. Tagad tieku transportēta uz slimnīcu.»
«10. janvāris. Mani pārvietoja no karantīnas zonas uz manu palātu. Veica rentgenu plaušām, EKG un asins analīzes. Tikko bija ienācis psihiatrs, parunājās, pierakstīja šo to, papļāpājām. Beigās pateica paldies par foršo sarunu un to, ka es noliku testu. Šeit bez psihiatra slēdziena no izcelsmes valsts un šejienes psihiatra slēdziena nevar neko darīt.»
«11. janvāris. Uztraukums sit augstu vilni. Paredzams liels diskomforta līmenis un, iespējams, sāpes. Pastāstīja, ka dos morfīnu trīs reizes dienā. Vakarā nāks taisīt klizmu, pēc kuras neko ēst nedrīkstēšu, dzert gan līdz pusnaktij drīkstēšu. Operācija paredzēta pulksten 8.30, tās ilgums 5–6 stundas.»
«12. janvāris. Pēdējās minūtes pirms operācijas. Uztraukums. Dodos…
Esmu tikusi atpakaļ palātā. Sešu stundu operācija ir galā. Laimes sajūta līst pāri malām. Nogurums liels, laiks pasnaust. Laimīgākā diena manā mūžā. Jauna dzimšanas diena.»
«13. janvāris. No rīta māsiņas klāt ar daudziem jautājumiem. Nomazgāja mani, apmainīja zāles, satīrīja visu, kas apkārt. Tāda sajūta, ka esmu kaut kāda karaliene.»
«14. janvāris. Ienāca no rīta dakteris – paprasīja, vai varu palaist balodi. Uz ko atbildēju, ka varu. Tad nogrieza gabalu apsēja un pateica – ja vajag pa lielam uz būdiņu, jāsauc māsiņas. Tā kā ēst īsti nav vēlme, tad arī uz būdiņu īsti nav vajadzības iziet.»
«15. janvāris. Ļoti garlaicīgi, viss apnicis. Sāpju nav, diskomforts arī pazudis. Ēst īsti negribas, bet šo to jau apēdu.»
«16. janvāris. Visu dienu pa gultu. Mēģināja man izņemt katetru, bet laikam to ņems ārā rīt. Rīt būs pirmā diena, kad varēšu izkāpt no gultas – un tikai māsiņu pavadībā. Tikšu ieiet dušā un nomazgāties. Būs pirmā meistarklase šuvju apkopei un pēcmazgāšanās apkopei.»
«17. janvāris. Ar lielām grūtībām un divām māsiņām tikām līdz dušai, kur es nomazgājos un beidzot izmazgāju matus. Teikšu atklāti – nostāvēt kājās nav viegli, knapi to spēju izdarīt. Bet tomēr – esmu tīra, ar tīriem, jaukiem matiņiem. Šodien, paskatoties uz iznākumu, sanāca smiekli – četri cīsiņi sasieti blakus… Bet ne uz ilgu laiku… Parīt došos uz viesnīcu, un sāksies Taizemes uzdzīve…»
