Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Fitness joprojām ir modē?
– Jā, un motivācija cilvēkiem ir ļoti dažāda. Joprojām aktuāla ir sezonālā vingrošana – vingro trīs mēnešus un tad pazūd. Tāpēc mēs vēlamies maksimāli izglītot cilvēkus. Nevajag pirmajos treniņos šausmīgi močīt, jo svara nomešana nav panākama ar augstāko intensitāti. Tieši otrādi – ar mērenāko. Mēs gribam parādīt, ka fiziskā slodze var būt izklaidējoša un gudra.
– Ko nozīmē gudra vingrošana?
– Nenodarot sev pāri. Lai nebūtu absurds, ka cilvēki grib daudz močīt sevi, lai iegūtu ātrus rezultātus.
– Bet tas taču nozīmē, ka jūs zaudējat klientus, jo cilvēki meklē ātrus rezultātus.
– Jā, mūs tas neinteresē. Ja cilvēks grib ātru rezultātu, viņš pēc trim mēnešiem pazudīs no mūsu apmeklētāju loka.
– Cik no tiem, kas sāk nākt uz sporta zāli, turpina to darīt ilgtermiņā?
– Kādi četrdesmit procenti apmeklētāju. Mēs jau no pirmā kontakta ar klientu sniedzam viņam profesionālus padomus. Pie mums nestrādā neviens, kurš nebūtu profesionāls treneris. Mēs zinām populārākās kļūdas un atrunājam cilvēkus no tām. Piemēram, ja jūs būtu cilvēki no ielas, nevis žurnālisti, nemaz nelaistu jūs abus tik augstas intensitātes treniņā. Teiktu, ka jāsāk ar kaut ko mierīgāku un muskuļus nostiprinošu.
– Kādas ir kļūdas?
– Atnākt, izmocīt sevi, nosprāgt. Atnāk pēc nedēļas atkal izmocīt sevi, atkal nosprāgt. Ar nosprāgšanu te domāju muskuļu sāpes, bezspēku un nevēlēšanos turpināt, jo intensitāte bijusi par lielu.
– Man vienmēr licies, ja nebūtu žurnāliste, būtu trenere. Tas ir tāds kā sapņu darbs. Kas tu būtu, ja nebūtu treneris?
– Es būtu pilots. Ietu tēva pēdās. Esmu izmēģinājis roku aviācijā un nedaudz tur darbojies. Aviācijā ir forši, bet man tā likās pārāk liela rutīna. Man patīk nojaukt robežas un likumus, nevis tos stingri ievērot. Aviācijā tu visu laiku vadies pēc likumiem un tikai tad, kad kaut kas noiet greizi, vari izpausties. Tikai tad sākas lielākā jautrība.
– Un kad trenerim sākas lielākā jautrība?
– Es jau vairs neesmu tikai treneris. Esmu arī pasniedzējs un veidoju programmas, pēc kurām strādās citi treneri, tāpēc man lielākais izaicinājums un gandarījums ir izveidot produktu, ko kvalitatīvi un gūstot no tā baudu var izmantot citi treneri.
– Treniņos kaut kas mēdz noiet griezi?
– Protams! Pudeles, kas aizlido no skatuves, ar stieni dabūju pa zodu. Bet nav jau iespējas nokāpt vai apstāties, jo treniņš ir iestudēts no A līdz Z.
– Mēs varam izvēlēties – nākt uz treniņu vai nenākt. Jūtamies slikti, tātad nenāksim. Bet tev šīs izvēles nav – jākāpj uz skatuves un jāmočī.
– Kopš deviņpadsmit gadu vecumā sāku strādāt par treneri, līdz darbam DCH studijā ir bijuši dažādi varianti. Esmu vadījis treniņus arī ar četrdesmit grādu temperatūru un sliktu dūšu. Bet mūsu studijā ir obligāts noteikums – ja treneris jūtas slikti, viņš treniņu nevadīs.
– Bet ja jūties emocionāli slikti?
– Jā, tā ir mūsu ikdiena – neatkarīgi no tā, kāda ir bijusi diena, kāpjam uz skatuves. Labi, dažreiz ir bijis tā, ka uz skatuves kāpju ar briesmīgām galvassāpēm, jo nav bijuši varianti samainīties. Es to daudz neslēpju – pasaku, kā ir. Stulbi nesmaidu, ja jūtos slikti.
– Varbūt nav korekts jautājums, bet vai dažreiz nav tā, ka ieraugi kādu cilvēku un nodomā, ka vajadzētu viņu šodien pamocīt? Iedzīt kā naglu grīdā. Lai saprot, uz kurieni atnācis.
– Pa šiem gadiem savu ego jau esmu nolicis vietā. Drīzāk ir otrādi – nākas nomierināt tos, kuri nākuši treniņu sevi piebeigt. Nu tā, lai viņi neietu ārā no treniņa ar putām uz lūpām.
– Kādreiz treniņā kāds ir arī apvēmies?
– Nē. (Smejas.) Man šķiet, pie mums neviens nav vēmis. Bet zinu, ka Čehijā ir krosfita boksi, kuros speciāli dara tā, lai cilvēki vemtu. Jo tad tas skaitās kruta! Mums ir sagatavotas cukura standziņas, ja cilvēkam pavisam sareibst galva.
– Mēs bijām uz GRIP nodarbību. Cik saprotu, tas ir lielākais hardcore, kas jums te ir.
– Nē, hardcore var būt vai nu lielāki svari, vai augstāks kardio. Tos īpaši mīl meitenes, jo viņām tomēr ir labāka kardioizturība. Ir arī treniņi, kur 60–70% no visa laika kājas ir virs grīdas.
– Kā pēc darbadienas tu neitralizē sevi?
– Parasti ar peldi. Pagājušogad uzsāku auksto peldēšanos. Pirms tam ļoti daudz slimoju. Katru sezonu man bija vairāki plaušu karsoņi. Tā, ka temperatūra turas ap trīsdesmit septiņiem grādiem un ir milzīgs diskomforts. Pagājušajā vasarā kā sāku katru nedēļu peldēties, tā neapstājos līdz ziemai.
Sāku ar to, ka kliedzot un ņemoties pa trepītēm kāpu āliņģī un tad skrēju uz mājām siltā dušā.
Pēcāk, pirms āliņģī kāpšanas, izskrēju aplīti, ielīdu āliņģī, tur sēdēju, vērojot pulkstenī sirds ritmu. Centos nekustēties, lai sirds sitas pavisam mierīgi. Tā sēdēju septiņas ar pusi minūtes. Dažreiz pulss nokrita pat līdz 50 sitieniem. Kādā brīdī tas sāka apnikt, tāpēc sāku āliņģī strādāt – atbildēju uz vēstulēm un sūtīju ziņas. Sūtīju cilvēkiem video no āliņģa, un viņi bija šokā. Man patīk sajūta, kad novelc cepuri un panirsti zem ūdens. Visgrūtāk ir palaist vaļā trepītes, jo liekas, ja ienirsi, vairs netiksi ārā, jo būs ledus virsū. Rezultātā vairs neslimoju. Vienīgā reize, kad saslimu, – pavasarī aizbraucu uz Karību salām un plus trīsdesmit grādos nolikos ar temperatūru.
– Ir cilvēki, kam nepatīk sporta zāles, kaut nekad tajā nav bijuši. Kā viņus iedrošināt?
– Ir individuālisti, un ir grupu cilvēki. Individuālisti parasti izvēlēsies trenēties kopā ar treneri. Lieta tāda, ka viņi paši diezin vai parakstīsies iet trenēties divatā ar treneri. Vispār jau nevajag sevi spiest uz stereotipisko fitnesu. Vajag sev piemeklēt ko citu. Sākt skriet vai peldēt. Vienkārši jāatrod kustība citā formā, nevis sporta zālē. Fitness kā tāds jau ir ļoti stereotipisks, tāpēc cilvēki mēdz baidīties no tā. Paskatoties Instagram tēmturi #fitnessmotivation, vemt gribas.
To, ka nevēlos strādāt standarta sporta klubā, sapratu, kad redzēju džeku, kurš tur bučoja savu bicīti.
– Kā tu no tā distancējies? Tu tomēr arī esi šajā fitnesa sabiedrībā…
– Uzskatu, ka neesmu šajā sabiedrībā. (Smejas.) Pie mums ir nedaudz veselīgāk. Piemēram, nav spoguļu.
– Bet tie taču ir nepieciešami, lai saprastu, vai pildi vingrinājumu pareizi…
– Kad noliecies pozā un griez galvu uz spoguļa pusi, tā noteikti nebūs pareiza poza. Kustība pašam ir jāizjūt un jāsaprot, kā to veikt pareizi. Kad sajūti kustību līdz pašiem pamatiem, tad arī saproti, ka tā nav bezgalīga. Nu, nerunājot par deju… Fitnesā kustības ir vienkāršas. Tu vari stumt. Tu vari vilkt. Tu vari griezties. Tu vari spert soli. Pa lielam – viss. Ja saproti katras kustības pamatus, tad zināsi, ko darīt.
– Tev fitness sākās ar deju.
– Jā, kolektīvā Zelta sietiņš nodejoju 15 gadu. Pēc tam man bija nepieciešams turpinājums. Aizgāju uz Latvijas pirmo sporta klubu A+S, kas savulaik atradās Lāčplēša ielā 60. Vingrojot sporta zālē, dzirdēju, ka otrajā stāvā notiek reāls tusiņš. Uzeju augšā un skatos – visi riktīgi lēkā. Tā bija stepa aerobikas nodarbība, kas tolaik bija treniņš numur viens pie mums. Man lēkāšanas jau sāka pietrūkt, jo Zelta sietiņā mēs visu laiku trakojām. Redzēju, ka te valda jautrība, un pievienojos nodarbībām. Kluba vadītāja Inete Auziņa saprata, ka manī kaut kas ir. Tā nu sāku tur strādāt par administratoru, līdz izmācījos par treneri.
– Cik gadu tu jau trenē?
– Sāku 19 gados, un nu jau man ir 38.
– Mūsdienās arī ir tā, ka pamani labu klientu un saki viņam, lai kļūst par treneri?
– Klienti mūsdienās paši nereti izdomā mācīties par treneriem. Parasti tas ir tāpēc, ka cilvēki vēlas padziļināt savas zināšanas. Ne vienmēr viņi pabeidz kursus, bet visas zināšanas jau nāk tikai par labu.
– Kad tu sāki, topā bija stepa aerobika. Kas ir tagad?
– Stepa aerobika joprojām turas Lietuvā – tur viss vēl notiek. (Smejas.) Latvijā stepa aerobika nu jau ir retums. Pie mums tagad topā ir funkcionālie treniņi visās to izpausmēs. Tie ir treniņi, kuros kustības ir pietuvinātas tām, kuras veicam ikdienā. Dzīvē bieži nesastapsi kustību, kur uz augšu spied stieni, bet sastapsi stumšanu vai celšanu. Vispopulārākais tagad ir TRX, kas ir vieglākais veids vingrošanas uzsākšanai. Tas ir drošs un loģisks treniņš.
– Kā tu gribētu, lai cilvēki tevi atceras pēc simts gadiem?
– Es gribētu būt tas cilvēks, kurš vismazāk uzkritis citiem uz nerviem. Cilvēks, ar kuru bijis visvieglāk saprasties. Lai par mani teiktu:
«Ar viņu vienmēr varēja normāli parunāties, jo viņš klausījās.»
– Tātad tu gribētu būt labs cilvēks.
– Ir jau arī labi cilvēki, kas krīt uz nerviem. (Smejas.) Mūsdienās lielākā problēma ir klausīšanās. Ļoti novērtēju cilvēkus, kas tiešām uzklausa, nevis dara to pienākuma pēc. Jo pārsvarā visi grib runāt, bet neviens negrib klausīties.
– Tu klausies?
– Man nav lielas vēlēšanās runāt. Es labāk paklausos. No tā var iegūt daudz vairāk.
– Var dzirdēt ko saprātīgu.
– Tieši tā. Vari klausīties un pats padomāt par sevi.
– Cilvēki treniņos mēdz runāt pretim?
– Man – nē, bet vispār mēdz. TRX treniņā kolēģim ir gadījies, ka pasaka, lai viņš atšujas. Vai arī dāma saliek rokas sānos un nosaka: «Pats dari šo idiotismu…»
– Kā tev liekas, televīzija tavu autoritāti ir padarījusi stiprāku?
– Nedomāju, jo raidījumam Gudrs un vēl gudrāks ir cita auditorija. Tie ir mazi bērni vai seniori. Nav nācies saskarties ar to, ka cilvēki kaut ko teiktu par mani. Bet Latvijā jau cilvēki vispār nerunā un nesaka acīs nedz labās, nedz sliktās lietas. Noskatās, patīk, bet par to nerunā.
– Kuri zālē ir neatlaidīgāki – sievietes vai vīrieši?
– Protams, ka sievietes! Viņas ir pacietīgākas.
– Viņām svarīgāk būt tievām, saki, kā ir…
– Viņas vairāk var paciest sāpes un diskomfortu. Sievietes arī konkrētāk zina, ko grib. Jo, ja džeks ļoti konkrēti zina, ko grib, tad nav labi. Tad tur nav kaut kas kārtībā.
– Kāpēc?
– Džekam vajadzētu vieglāk izturēties pret savu ķermeni. Vienkārši kustēties, vingrot, būt izturīgam un spēcīgam. Spēt pacelt tā, lai nesāpētu mugura. Bet, ja sākas tie gājieni, ka gribētu nedaudz vairāk te un te (norāda uz bicepsu un kaklu) un nedaudz mazāk te (norāda uz augšstilbiem), tad ir auzas. Tā gan nav mūsu sporta kluba publika.
Pie mums nāk pēc veselības, labas pašsajūtas vai kvalitatīvas laika pavadīšanas.
Dažreiz jau pajautā, uz kuru treniņu labāk iet, lai dabūtu nost te un te. Atbilde: vienkārši vingro! Dari visu pēc kārtas un dari dažādi!
– Un nerij!
– Ja rij, tad vingro vēl! Es nekad nebūšu ēšanas vergs. Nekad man nebūs fileja un brokoļi. Nekad mūžā man nebūs sagatavoti plastmasas trauciņi ar ēdieniem. Nekad! Tas nav man. Kamēr, pastiepjot roku un taisot selfiju, varu panākt iespaidu, ka man ir sešpaka, tikmēr viss ir kārtībā. Un, ja tajā brīdī man tā sešpaka neizskatās, tad es vienkārši neizstiepju roku selfijam. Zinu, ka, sasniedzot trīsdesmit gadu vecumu, lielākais ienaidnieks ir cukurs un baltie milti. Ja pie tā piedomā un iegrožo, lēnā garā no tā var atteikties pavisam.
Pirms gadiem četriem pirmo reizi atklāju majonēzi. Es nezināju, ka majonēze ir tik garšīga.
Biju pie draudzenes dzimšanas dienā, un viņai uz galda bija Hellmanns majonēze. Es taču pusburku izēdu! Majonēze ir tik garšīga! Skaidrs arī tas, ka ar katru dienu kļūstam vecāki un dzīves ilgums samazinās. Pasaule kļūst vecāka, un neviens nav teicis, ka pasaule nebeigsies. Tad kāda jēga neapēst to majonēzi?
Intervija publicēta žurnālā EJ! 2018. gada Nr.3.
