Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Statistikas dati ir baisi – Latvijā slīkst visvairāk cilvēku Eiropā. Kāpēc?
Daudziem joprojām ir priekšstats, ka ūdens ir droša vide bērniem, ka pie tā ir labākā vieta ballītēm, ka jebkura ūdenstilpne ir derīga peldēšanai. Nav! Šo mītu dēļ esam līdervalsts Eiropā noslīkušo ziņā. Šī problēma mūsu sabiedrībā nav pietiekami aktualizēta, turklāt pētījumi rāda cilvēku domu nesakritību ar viņu iespējām. Pagājušajā gadā veiktajā aptaujā par peldētprasmi Latvijā atklājās, ka vien 6% māk teicami peldēt, un lielākā daļa to apguvuši pašmācības ceļā. Savukārt uz jautājumu, vai sniegtu palīdzību slīkstošam cilvēkam, lielāka daļa aptaujas dalībnieku ir atbildējuši apstiprinoši.
Ir mīts: piepeldēšu klāt un padošu roku – viss būs kārtībā. Šādos gadījumos nereti viena bojāgājušā vietā ir divi…
Gustav, tev pašam ir gara peldēšanas vēsture. Kā tu sāki peldēt?
Nāku no Valmieras puses, un peldēt sāku otrajā klasē, paralēli dejojot tautu deju ansamblī Pērkonītis. Dejas atkāpās sporta priekšā, un es nopietni pievērsos peldēšanai, jo ģimenes ārsts ieteica nodarboties tieši ar šo aktivitāti. Man viens plecs bija nedaudz uzrauts uz augšu, un peldot šādu ķermeņa disbalansu var vienkārši izlabot. Laika gaitā peldēšanas treniņi pārvērtās par brīvā laika pavadīšanas veidu. Man patika, jo bija laba komanda un treneris.
Kļuvi par profesionālu peldētāju?
Nē, nesanāca. Vienmēr, kad bija mans labākais peldēšanas laiks, apslimu un zaudēju formu. Atbildīgajos mačos rezultāti bija stipri viduvēji, bet atveseļošanās posmos, kad rezultāts nebija tik aktuāls, peldēju labi. Otrs – es nekad nebiju pats labākais peldētājs, bet mans mērķis bija tikt līdz labākajiem. Peldēšanā visi izdevumi bija jāsedz no savas kabatas. Un pienāk brīdis, kad vairs nepietiek tikai ar labu tehniku un spēku, bet nepieciešams sportam nodoties pilnībā. Peldēšana ir sports bez puslaikiem, starplaikiem un tiesnešu svilpēm. Ir tikai tava distance, un pats esi atbildīgs, cik ļoti gatavs tai būsi.
Tu kļuvi par glābēju. Kāpēc tāda izvēle?
Tas notika drīz pēc vidusskolas beigšanas. Jūrmalas glābšanas dienests veidoja jaunu struktūru, veica glābēju apmācības, pieaicinot ārzemju speciālistus – Glābšanas asociācijas instruktorus. Meklējot darbiniekus, uzrunāja sporta skolu audzēkņus. Man, puisim no Valmieras, kam patīk ūdens, šī likās lieliska iespēja. Jūrmala, darbs, stabilitāte, ienākumi – tas izklausījās ļoti labi. Otrs – iespējams, tās bija manas nepiepildītās sportiskās ambīcijas.
Pabeidzu apmācības, bija jāapgūst daudz jauna. Peldēt mācēju labi, bet atklātos ūdeņos ir specifiski apstākļi – saule, vējš, viļņi. Peldēšana peldbaseinā ir kā braukšana F1 trasē – visiem ir vienādi apstākļi. Atklāti ūdeņi ir sava veida rallijkross, kur ir neparedzami apstākļi un jābūt savai peldēšanas pieejai. Man iepatikās atklāto ūdeņu pasaule. Peldbaseins ir monotons darbs celiņā ar tehnikas pilnveidošanu, sekunžu un īrienu skaitīšanu, kurā lielākā cīņa ir vien ar sevi. Savvaļā ir milzīga brīvības izjūta un vienlaikus – respekts pret apstākļiem, jo zini, ka blakus nav bortiņa, pie kā pieturēties. Par glābēju nostrādāju piecas sezonas.
Strādāt par glābēju noteikti ir emocionāli smagi.
Tajā brīdī, kad esi glābējs, tu dari savu darbu. Piemēram, tu nāc pie manis uz interviju un nedomā par to, ka tev tagad būs jārunā ar svešu čali un jāuzdod jautājumi, tēlojot, ka tevi tas interesē. Tāpat arī bija glābšanas darbā – tu nedomā par situācijas traģiskumu, bet gan par to, kā cilvēku nogādāt no punkta A uz punktu B pie mediķiem.
Kādi ir glābēja pienākumi?
Glābēja funkcija ir ne tikai glābt cilvēku. Glābējs izvērtē situāciju, sagatavo peldvietu. Tiek novietotas bojas, līdz kurām cilvēki tik bieži grib aizpeldēt, samīļot, apķerties un nobildēties. Līdz bojām ir tā drošā vieta, kur glābējs tevi vēl redz un spēj nokļūt triju minūšu laikā. Bojas arī atdala peldētājus no kuģu ceļa. Ikdienā glābējs apseko savu akvatoriju, apskatās, vai pludmale ir tīra un droša. Peldēties oficiālā peldvietā, kas iezīmēta ar bojām, nozīmē to, ka cilvēks ir pasargāts no ārējiem apstākļiem, piemēram, laivām un ūdenssportistiem, un tā ir labiekārtota. Cilvēks zina, ka var saukt pēc palīdzības – un taps ievērots.
Labs glābējs strādā tā, lai viņa maiņā nebūtu nelaimes gadījumu. Kad tāds notiek, tā jau ir cīņa ar sekām, kuras ne vienmēr ir uzvaramas.
Ja cilvēks māk peldēt peldbaseinā, vai viņš māk peldēt arī atklātā ūdenī?
Tas ir tāpat kā salīdzināt asfalta skriešanu ar taku skriešanu – ja cilvēks ir gatavojies un zina, kā to dara, tad viss būs labi. Ja nav, tad paklups pār pirmo sakni. Tāpat – pie pirmā vilnīša, atstraumēs vai vēja brāzmās. Daudzus gadus biju pavadījis peldbaseinā, bet nevarētu teikt, ka pirmais gads Jūrmalā man būtu bijis viegls. Ūdens ir sajūtu sporta veids. Ir jāspēj sajust īrienu. Gluži tāpat kā skriešanā, kad jāsajūt katrs solis un cik tālu tas tevi aiznes. Lūk, bet cilvēki bieži vien nespēj sajust, vai tiek ar to īrienu uz priekšu vai ne, jo ūdens masa šūpojas. Reizēm pat pietiek ar vienu vēja brāzmu, lai aizrītos un kristu panikā. Vainīga ir nevis jūra vai vējš, bet gan nespēja pielāgoties šiem apstākļiem. Diezgan bieži cilvēki kritiskos apstākļos nonāk tāpēc, ka nav izvērtējuši risku un savas spējas. Taču, ja peldbaseinā ir iegūta stabila peldētprasme, atklātos ūdeņos drošības sajūta palielinās, taču atkal – bez pārgalvībām. Kā saka: viss, kas sākas ar re, kā es varu, beidzas slikti.
Ko tad, ja redzu, ka cilvēks slīkst, bet pati ne pārāk labi peldu?
Saucam palīgā, pievēršam apkārtējo uzmanību, zvanām glābšanas dienestam uz 112. Ja ir pieejams kas peldošs – tukša plastmasas pudele, bumba vai kas cits –, vajag mēģināt pamest to. Katrs priekšmets, pie kā cilvēks pieķersies, palīdzēs viņam saglabāt peldspēju. Galvenais – izvairīties no tieša kontakta, jo atbrīvoties no slīcēja satvēriena ir ļoti grūti. Man pašam reiz pie rokas pieķērās maza, nobijusies meitenīte. Varētu domāt – ko tad bērns var nodarīt? Viņa pieķērās tik cieši, ka nedēļu ap apakšdelmu bija zilums.
Jāsaprot – brīdī, kad cilvēks slīkst, otrs cilvēks nav viņam nedz tēvs, nedz draugs, bet gan objekts, pie kā pieķerties, lai izdzīvotu.
Ir sākusies instinktīvā cīņa, kurā nav nedz loģikas, nedz emocionālu lēmumu.
Ja redzi, ka cilvēks slīkst un kliedz, viņš ir pie samaņas, taču, iespējams, zaudējis orientāciju. Pirmais, kas jādara, ir jāsauc uz krasta pusi. Ja komunikācija neizdodas un cilvēks nereaģē, jāmēģina viņam padot priekšmetu, pie kā var pieturēties. Kaut plastmasas pudeli. Iespējams, cilvēks sāks peldēt līdzi un vienā brīdī pats spēs nostāties uz kājām.
Panika var sākties jebkurā ūdenstilpnē – peldbaseinā vai pat vannā. Cilvēks var pieķerties pie jebkā un nelaist vaļā – instinkti neļauj. Loģika šajā brīdī nestrādā. Lieliski, ja tuvumā ir glābējs vai zinošs biedrs, kurš var padod kārti vai kā citādi palīdzēt izkļūt ārā.
Lielās bailēs un kritiskā situācijā katrs cilvēks reaģē dažādi, un to nav iespējams prognozēt.
Palīdzēt var prasmes un paša pārliecība. Peldētprasme ir dzīvību saglabājoša prasme, jo Latvijā katrs otrais dzīvo ūdens tuvumā.
Kurā brīdī cilvēks var teikt, ka māk peldēt?
Par šo ļoti daudz diskutējuši skandināvi. Arī pie mums šobrīd tiek atbalstīts viņu modelis, un tas ir – cilvēks pēc iekrišanas ūdenī spēj pusminūti līdz minūti saglabāt guļošu stāvokli virs ūdens, mierīgi elpojot, bez liekām un spēcīgām kustībām. Spēj veikt 200 metru peldējumu, tajā skaitā uz muguras, ienirt un atkal nogulties uz muguras. Ja cilvēks spēj šo izpildīt un pats izkāpt no peldbaseina, neesot ļoti pārguris, viņš spēj peldēt. Tos 200 metrus var peldēt stilā, kā katram pašam ērtāk, – var arī vardītēs un sunīšos. Galvenais – lai varētu viegli mainīt stilu no vēdera uz muguru, spēt atpūsties, saglabājot mieru.
Cik ilgā laikā iespējams iemācīties peldēt?
Es negribu saukt termiņu. Ir cilvēki, kam tas prasa gadus. Ir tādi, kuriem vien dažus mēnešus.
Esmu dzirdējusi, ka bērni uzreiz jau māk peldēt.
Elektrum Olimpiskajā centrā veicam peldētapmācību zīdaiņiem jau no sešu mēnešu vecuma. Un, jā, bērni spēj atkārtot kustības, taču viņi to nedara apzināti, patstāvīgi. Tikko piedzimušiem bērniem, nonākot ūdenī, noslēdzas rīkle – tas ir reflekss.
Bērnībā iemācīties peldēt ir tāpat, kā iemācīties braukt ar velosipēdu – tātad pratīšu visu mūžu?
Atkarībā no tā, cik liels bijis pārtraukums un kāda ir fiziskā sagatavotība pēc pārtraukuma. Ja fiziskā veselība to atļauj, tad, jā, mācēsi. Bet tas, ka agrāk varēji ar riteni uzbraukt kalnā, nenozīmē, ka varēsi to pašu pēc desmit gadiem. Ūdenī ir bīstamāk, jo tu ielec, esi ezera vidū un tikai tad saproti, ka vairs nav tie gadi un peldēšana vairs tā nepadodas… Iznākums var būt letāls. To, vai spēj peldēt kā agrāk, labāk pārbaudīt pakāpeniski.
Kāpēc no glābēja aizgāji par treneri?
Pārstāju nodarboties ar cilvēku glābšanu un sāku viņus mācīt peldēt. Gribēju risināt cēloni, nevis cīnīties ar sekām. Visus izglābt nevari, bet tos, kurus ikdienā apmāci, vari ietekmēt. Man pašam ir ticība, ka šādi es varu izglābt vairāk. Daudz mācos, apmeklēju starptautiskus seminārus. Nu jau vairāk strādāju ar treneriem, arī pie datora, svarīgi ir pilnveidot apmācības metodiku – nevar šodien mācīt tāpat kā pirms 30 gadiem.
Zinu, ka esi pirmais un vienīgais latvietis, kurš aizpeldējis līdz Roņu salai. Kā nonāci pie šāda lēmuma?
Man bija nakts dežūra kopā ar kolēģi Pēteri Pētersonu, kurš kā glābējs bija piedalījies pirmajā mēģinājumā aizpeldēt līdz Roņu salai. Es viņam prasīju: kā tas bija? Ko viņš tur darīja? Kas nesanāca? Pēteris man atbildēja: baigais gudrinieks tu esi – varbūt pašam jāaizpeld? Teicu: labi! Pēteris apņēmās organizēt tehnisko pusi un sarunāja kuģa kapteini, kurš bija ar mieru pievienoties. Kolkas rags ir pazīstams ar to, ka tur satiekas Rīgas jūras līcis ar Baltijas jūru un valda nesaprotamas straumes un viļņi. Pats domāju, pats lēmu un dzinu sevi uz priekšu, jo nebija neviena, kam paprasīt padomu. Bija video, kur ārzemnieki peld pār Lamanšu, bet Lamanšs, starp citu, ir par 4 kilometriem īsāks nekā maršruts Kolka–Roņu sala.
Tu peldēji un pa ceļam un ēdi.
(Smejas.) Jā, tieši tā arī bija. Abas nodarbes man patīk.
Cik stundas peldēji?
38 kilometrus – 12 stundās un 45 minūtēs. Lielākā prasme lielos attālumos ir turpināt kustību uz priekšu, sevi lieki nepārslogojot. Īsajos atelpas brīžos jādara viss, lai kājas atbrīvotos. Ik pēc pusstundas ēdu enerģētisko uzturu. Tas ir ļoti salkans, un sestajā stundā to vairs nespēju norīt.
Nebiju vēl ticis līdz pusei, kad uznāca lūzuma punkts. Jūras pusotra metra lielie viļņi pamatīgi šūpoja, bija ļoti grūti,
un prognozes solīja, ka brāzmas vēl palielināsies. Domāju pie sevis: labi, tagad ir slikti, būs vēl sliktāk. Netiku uz priekšu tik ātri, kā plānots, pašsajūta briesmīga. Šo visu nebiju gaidījis, taču notika brīnums – pretēji prognozēm, jūra nomierinājās.
Kāda bija sajūta, izkāpjot krastā?
Es īsti neizkāpu. Es izrāpoju. Pludmale bija ar glumiem akmeņiem, un nevarēju piecelties uz tiem kājās – spēka pavisam maz. Tomēr tas bija lielisks piedzīvojums, kuru nenožēloju un kuru līdz šim brīdim neviens latvietis vairs nav atkārtojis.
Esi arī pasaules čempions ziemas peldēšanā. Kā tas atnāca?
Nonākot glābšanas dienestā Jūrmalā, man pavērās jauna, plaša pasaule ārpus ierastā peldbaseina. Redzēju, kā cilvēki – arī sirmā vecumā – nodarbojas ar ziemas peldēšanu, un viņi jautāja, kāpēc es to nedaru. Likās – ja jau šie cienījamā vecuma cilvēki spēj to izdarīt, tad arī es pamēģināšu. Tā atklāju, ka peldēt var visu cauru gadu – sezona var nebeigties. Reizi divos gados tiek rīkotas meistarsacīkstes ziemas peldēšanā. Dalībnieku ir daudz –teju 1500 – dažādās vecumu grupās. Pirmajās sacensībās bija tā, kā bija… Bet no kļūdām mācās, un savās revanša sacensībās Somijā, Lapzemē, uzvarēju. Gribu piebilst, ka jebkuras fiziskās aktivitātes nedrīkst būt kampaņveida – tādas veselībai kaitē. Sportošanai – arī ziemas peldēm – jābūt mērķtiecīgām un pakāpeniskai nodarbei, nedrījst vienu dienu ziemā izdomāt, ka nu jāsāk peldēt. Jāsāk ar peldbaseinu, jātrenējas.
Kā nenonākt bīstamā situācijā uz ūdens — iesaka GUSTAVS ZĀLĪTIS
- Nedodies ūdenī pārkarsusi. Ūdenī jāiet pakāpeniski, lai straujas temperatūras maiņas rezultātā muskuļi nesaraujas krampī un nesākas elpošanas spazmas, kas var novest līdz panikas stāvoklim un nepareiziem lēmumiem.
- Nepeldi dziļumā, bet gan paralēli krastam, lai vienmēr būtu iespējams nostāties uz kājām. Peldvietu un plānoto distanci ieteicams izpētīt, sākumā noejot ar kājām. Pats arī tā daru, pārbaudot, vai nav koki un zari. Tā ir arī laba sagatavošanās peldēšanai un pierašana pie ūdens temperatūras.
- Nepeldi vienatnē. Vienmēr vajag vismaz vienu cilvēku, kurš tevi redz un spēs izsaukt palīdzību vai pats palīdzēt. Peldoties vienatnē, paies laiks, līdz kāds sapratīs, ka esi pazudusi. Arī glābējs neiet ūdenī viens.
- Izvērtē savus spēkus un peldvietu. Svarīgi ne tikai ieiet vai ielēkt, bet pašas spēkiem spēt tikt arī ārā. Arī mālaini, aizauguši krasti var novest pie letāla iznākuma, ja cilvēks ir noguris, nosalis un nav spēka pārvarēt šķēršļus un izkļūt ārā. Tāpat ļoti bīstamas ir aizaugušās ūdenstilpnes, kur lielajās niedrēs iespējams apmaldīties.
- Nepeldies nogurusi, pēc ilgāka pārtraukuma pārbaudi savas spējas. Pat ja agrāk esi bijusi laba peldētāja, bet pagājuši gadi, jāsāk ar maziem soļiem un vēlreiz jāpārbauda savas peldētprasmes. Arī tad, ja esi nogurusi vai pēc kārtīgas ballītes nevajadzētu peldēt. Nogurums, nepietiekama fiziskā sagatavotība, pārgalvība un bezatbildība, lietojot alkoholu, kā rāda statistika, ir iemesli daudzām traģēdijām.
- Nepeldies naktī un tumsā. Naktī mainās gan ūdens temperatūra, gan vēji, turklāt, ja gadīsies nelaime, tu vienkārši nebūsi pamanāma.
