Traumatologs – Mairis Briedis, bokseris
«Kādreiz mana iesauka bija Traumatologs, un tas nozīmē, ka tagad ringā satiksies divi dakteri,» gatavojoties cīņai Pasaules boksa supersērijas finālā pret kubieti Junieru Dortikosu, saka Latvijas boksa zvaigzne Mairis Briedis. Viņa pretinieka iesauka esot Nokautu dakteris. «Traka buļļa sarkanas acis, pielietas ar asinīm,» pēc abu pirmās tikšanās Dortikosu raksturoja Briedis. «Būs laba cīņa, jo pretinieks ir labs. Es ceru, ka viņš nav balamute, jo mēs gatavojamies ļoti nopietni. Paldies Dievam, cīņa būs Rīgā, jo tā man ir ļoti nozīmīga. Tas piešķir papildu motivāciju,» norāda latvietis.
Telefons – Kristaps Janičenoks, basketbolists
«Iesauka Telefons ir vecs joks, kuram jau sen beidzies derīguma termiņš. Tā radās ļoti, ļoti sen – laikā, kad parādījās un populārs kļuva portāls draugiem.lv. Tur, veidojot profilu, tika prasīts norādīt savu iesauku, un es vienkārši uzrakstīju – Telefons. Pat neatceros, kāpēc. Iespējams, man tobrīd vienkārši līdzās bija telefons. Šai izvēlei nav nekāda dziļāka pamatojuma. Ilgu laiku savā profilā neko nemainīju, arī iesauku ne. Tā radās joka pēc, un tieši tā to uztveru – kā senu joku. Patiesībā par Telefonu mani neviens reālajā dzīvē nekad nav saucis. Draugi mani sauc par Krisīti.»
Stīvais – Aigars Krēsla, grupas Jumprava mūziķis
«Tā kā grupā Jumprava bijām trīs Aigari, tad jau veidošanās laikā ar steigu bija nepieciešams izdomāt iesaukas, lai nebūtu tā, ka sauc vienu Aigaru, bet atsaucas trīs. Paralēli muzicēšanai grupā spēlēju arī pūtēju orķestrī, un nereti mani aicināja spēlēt bērēs. Un Grāvis (Aigars Grāvers, kura iesauka atvasināta no uzvārda – PDz) man iedeva iesauku Stīvais. Ļoti ilgi pretojos šādam vārdam, man nepatika, taču tas pielipa tā, ka visā Latvijā, visos koncertos un pat žurnālisti jau mani sauca par Stīvo.
Neko darīt – kā ir, tā ir, nākas ar šo vārdu sadzīvot vēl šodien. Labāka situācija bija, aizbraucot uz ārzemēm, kad mani sauca par Stīvensonu. Skandināvu versija man patīk labāk, un nu jau arī Latvijā mani tā dažkārt sauc.»
Strēlnieks – Aigars Grauba, grupas Jumprava mūziķis
«Savu īsto vārdu un uzvārdu lietoju, ja sevi prezentēju kā režisors, bet Jumpravā esmu Strēlnieks. Šīs iesaukas izcelsmei ir divas versijas. Pirmā nāk no grupas Zvaigznīte laikiem, kurā es spēlēju Uģa Prauliņa slavenajā strēlnieku dziesmu ciklā. Un mani sasaistīja ar šīm dziesmām. Otrā – braucot uz pirmo Jumpravas mēģinājumu, toreizējais solists Ingus Ulmanis man teica – ja tu smēķē, tev grūti klāsies. Pārējie grupā nesmēķējot. Jau pēc laiciņa grupā smēķēja visi, un no manis streļīja cigaretes, un tam visam klāt vēl arī sāka dēvēt par Strēlnieku.»
Muravejs – Aleksandrs Sircovs, basģitārists
«Pēc 8. klases iestājos mūzikas koledžā kontrabasa klasē. Man bija liels – četras ceturtdaļas – kontrabass, ko iedeva skola. Man vajadzēja to nest gan uz skolu, gan no tās vai arī pie pedagoga uz mājām. Es tagad neesmu nekāds garais – 170 centimetri, bet tolaik biju vēl sīkāks – vien nepilni 160 centimetri. Tas kontrabass bija divas reizes lielāks par mani. Un, kad nebija kāds draugs, kurš man varētu palīdzēt aizstiept kontrabasu, ņēmu to uz pleca un nesu cauri visai pilsētai. Turklāt man bija ļoti lielas brilles. Mācījos krievu skolā. Reiz, mani ieraudzījis, viens skolasbiedrs teica – nu, ti prjamo kak muravej (nu, tieši kā skudra – PDz). Iesauka Muravejs man pielipa uzreiz. Var teikt, ka tā mani draugi sauc kopš 15 gadiem.
Ne brīdi neesmu dusmojies, ka mani tā dēvē. Tieši otrādi – pats par to pasmējos, iedomājoties, kā no malas izskatos. Tiešām, kā īsts muravejs. Pēc skolas mani iesauca armijā. Tur neviens nezināja, ka esmu Muravejs. Kad gadu jau biju nodienējis orķestrī, stāvējām blakus komandanta rotai, kurā, kā izrādījās, bija iesaukts mans skolasbiedrs, kurš armijā bija aizgājis gadu vēlāk par mani. Ieraudzījis mani, viņš uzkliedza: «Muraveiiii!» Visa rota, orķestris un oficieri uzreiz paskatījās uz mani, un šī iesauka man jau pēc vienas šīs reizes pielipa arī armijā.
Vienīgā vieta, kur mani nesauc par Muraveju, ir Igaunija. Savulaik tur sešus gadus strādāju un mācījos. Tur man bija cita iesauka, kas atvasināta no uzvārda daļas sirco. Igauņu valodā tas nozīmē purva sienāzis. Tā mani tur arī saukāja. Kā jūs saprotiet, visas manas iesaukas grozās ap kukaiņiem.»
Sīmanis – Mārtiņš Liepa, Valmieras Drāmas teātra aktieris
«Jau vairāk nekā 20 gadu mani pazīst kā Sīmani. Kad pagājušā gadsimta 90. gadu beigās stājos Kultūras skolā, kas tagad kļuvusi par Kultūras koledžu, iestājeksāmenos runāju Doku Ata fabulu Par Sīmani. Tajā galvenā persona bija zemnieks Sīmanis. Nu un mani potenciālie kursabiedri izdomāja – ja es iestāšos, viņi man uz muguras uzrakstīs vārdu Sīmanis.
Tolaik man bija tāda smieklīga pelēka veste, kas man šķita ļoti kruta. Tāpēc, kad iestājos skolā, kursabiedriem neļāvu neko uz tās rakstīt. Tad viņi paziņoja – O.K., tad mēs tevi sauksim par Sīmani! Tā tas arī aizgāja.
Par Sīmani daudzi mani turpina saukt arī pēc skolas absolvēšanas. Daži arī teātrī mani tā dēvē, tajā neko sliktu nesaskatu.
Manu draugu lokā ir cilvēki, kurus es sauc pa savam. Piemēram, aktieri Oskaru Morozovu saucu par Askoldu. Bērnībā Saldū mums bija viens džeks, kuru visi sauca par Osi. Es ilgu laiku domāju, ka viņa vārds ir Oskars. Taču izrādījās, ka viņam vārds ir Askolds, nevis Oskars. Tāpēc Morozovu saukāju par Askoldu. Speciāli iesaukas neizdomāju, tās rodas pašas.»
Ādolfs jeb Ādis – Kristaps Valters, basketbolists
«Par Kristapu tieku saukts tikai ģimenē. Pārējie mani jau kādus 30 gadus dēvē par Ādolfu, un es neiebilstu. Man pat labāk patīk, ja mani sauc par Ādolfu, nevis Kristapu. Jo parasti ir tā – kad saka Kristaps, esmu labais tēls, ja grib pateikt ko skarbāku, tad esmu Ādolfs.
Pie iesaukas tiku jau bērnībā. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā es trenējos Valtera basketbola skolā, un tur bija tāds šoferis Uldis. Viņš vadāja mūs uz basketbola turnīriem un jokojot mēdza man teikt: «Pieliec pie lūpām divus pirkstus, un tu izskatīsies pēc Ādolfa!» Līdz 18 gadu vecumam man bija pasmags raksturs, tādēļ šī iesauka man arī pielipa.»