Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
13
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Ar Ligitu, viņas vīru Daini un kuplo astoņu bērnu ģimeni iepazinos gadu pēc ugunsgrēka. Nelaime notika 2001. gada Ziemassvētkos, uguns paņēma ģimenes māju ar visu iedzīvi. Nebija palicis vairs nekā. Taču viņi uzsvēra pašu svarīgāko: neviens bērns nav cietis, visi esam palikuši dzīvi. Ģimene pamazām attapās no uguns sapostītās ikdienas, drīz vien sāka celt māju Madonā. Kad vēlreiz viņus apciemoju jau jaunajā mājā, tur valdīja priecīga gaisotne – bērni muzicēja, tētis ar puikām gādāja ziemai malku, meitenes rosījās pa virtuvi.
Pagājušā rudenī izstādē Riga Food gluži negaidīti satikos ar Ligitu – viņa piedāvāja pašas ražotus ārstniecības augu sīrupus. Izskatījās ļoti laimīga, ar īpašu dzirkstelīti skatienā. Pamanīju, ka Ligitai ir cits uzvārds. Viņa neslēpa, ka aiz muguras ir sūri pārbaudījumi, bet nu viss ir mainījies. Tagad Ligita dzīvo un saimnieko Aknīstes pagasta Vilkapurvu mājās, un viņa piekrita atklāt savu stāstu, kā jau ārkārtējās situācijas laikā, attālināti.
Palūdzu Ligitu izrādīt savu saimniecību videorežīmā. Redzu uzartus laukus. Māju, kas tikusi pie jauna jumta. Sakoptu apkārtni.
Ābeļdārzu. Pirtiņu, kurā smaržojot pēc koka un vērmelēm. Dīķi, ko allaž apciemo divi stārķi, lai izķertu vardes. «Es ar stārķiem tā sarunāju, jo man ir bail no vardēm,» smejas Ligita. Pandēmijas elpu lauku viensētā nejūt, tāpat kā vienmēr pavasaros, šeit strādā zemi, liek zemē sēklas, apkopj bites. Vienīgi tad, kad Ligita dodas uz veikalu, «ir nepatīkami redzēt brīdinošos plakātus un dezinfekcijas līdzekļus».
Manas mīļākās rotas
«Mana sirds ir šie lauki, mani mīļie Vilkapurvi. Es ļoti daudz fiziski strādāju, bet galva ir pilnīgi brīva. Vakarā ir patīkami sajust, ka miesa ir nogurusi, bet prāts atpūties un dvēsele guvusi baudījumu,» stāstu iesāk Ligita. Viņas sapnis ir šo vietu izveidot skaistu, lai mazbērniem patiktu šurp braukt, lai bērni te justos kā mājās.
«Ir tāds teiciens – visvērtīgākie dārgakmeņi, kas tev jebkad bijuši ap kaklu, ir tava bērna rokas. Tas ir par mani.» Ligitai dārgakmeņu netrūkst – izaudzināti astoņi bērni. Kad Ligita sagāja kopā ar Daini, abiem jau bija bērni. Jaunā ģimene veidojās neparasta – Dainis ar trim bērniem un Ligita ar saviem dvīņiem. Drīz vien abi saprātojās par kopīgu meitiņu, taču viņai līdzi atnāca divi brālīši – piedzima trīņi.
Lielā ģimene dzīvoja saskanīgi. Ceļoja, vasarā brauca ekskursijās pa Latviju. Ceļā nācās doties divās automašīnās, viena bija puišu ekipāža, otra – meiteņu. Pirmais lielais ģimenes pārbaudījums bija baisā ugunsnelaime. Taču tam viņi izgāja cauri, rokās sadevušies. Postošāks nekā uguns izrādījās pārbaudījums ar naudu.
Man bija bail
«Reiz mana draudzene pameta ideju, ka vajag izdarīt kaut ko dullu, piemēram, atvērt Madonā intīmpreču veikalu. Kāpēc ne? Vēlāk šādu veikalu atvērām arī Jēkabpilī, pēc tam Daugavpilī. Savukārt Dainim bija veiksmīgs meža bizness, mežizstrādes uzņēmums. Mums parādījās nauda, nopirkām džipu, varējām daudz ko atļauties, par ko agrāk pat nesapņojām. Līdzi tam atnāca negācijas ģimenē – meli, sievietes, azartspēles…
Es klusēju, atļāvu sevi pazemot, grūstīt, kliegt, visu pacietu. Kāpēc? Man bija bailes palikt vienai ar astoņiem bērniem.
Tagad domāju – kāda muļķe! Tie bija apmēram divi gadi, kas pagāja kā murgā. Man sākās veģetatīvā distonija. Neviens gan nenoteica šādu diagnozi, tā pati izsecināju, kad vēlāk lasīju dažādus rakstus par šo tēmu. Kājas atteicās kustēties, brīžiem tās vispār nejutu, uznāca tādi kā krampji, ķermeni rāva čokurā. Negribēju dzīvot, daudz domāju par nāvi. Man nebija ne zināšanu, kā sevi glābt, ne kāda, kas palīdz.
Neesmu radusi padoties. Bērni ir mana motivācija, ka nedrīkstu nogrimt. Mans mīļākais teiciens – no katras bezizejas ir trīs izejas. Tagad varu Dainim paklanīties, pateikt paldies, jo tikai caur šīm grūtībām varēju piedzimt citāda es, stiprāka. Bērni saka: mamma, tu atkal esi jautra un smaidoša.»
Lai Dievs mani ved
Ligita saimniekoja intīmpreču veikalā Daugavpilī, uz Madonu brauca tikai brīvdienās. Vecākie bērni jau bija savā dzīvē, vienīgi jaunākie, trīņi, dzīvoja Madonas mājā un mācījās vidusskolā.
«Dzīvojot viena Daugavpilī, daudz lasīju, pārsvarā ezoteriskas grāmatas, sāku izprast Visuma likumsakarības. Man vienmēr bija svarīgi turēt grožus savās rokās, visu kontrolēt, nu mācījos paļauties. Neprotestēt, neapstrīdēt, nespirināties pretī, bet notiekošo pieņemt Dieva mierā. Jo zinu – Dievs katram iedod visvajadzīgāko. Ja kādreiz atkal sagribas regulēt dzīvi, apturu sevi: stop, Ligit, ļauj, lai tā notiek! Arī tad, ja kļūst grūti, pieķeros Augstākajam pie rokas un tipinu līdzi – lai mani ved …
Kā sāku ļauties notiekošajam, sāka parādīties dažādas iespējas. Mācījos dažādos kursos un Taro skolā, apguvu numeroloģiju. Numeroloģija uzrunāja tādēļ, ka man ļoti patīk matemātika. Turklāt astrologs Kristaps Baņķis piedāvāja iespēju mācīties attālināti. Kamēr intīmpreču veikalā nebija pircēju, ķēros pie numeroloģijas skaitļiem,» Ligita atminas intensīvo laiku.
Viņa arī centās īstenot visu, ko nebija varējusi ģimenes rūpju dēļ. Gāja uz kino, koncertiem, brīvdabas pasākumiem. Noskatījās gandrīz visas Daugavpils teātra izrādes. No rītiem vingroja trenažieru zālē, vakaros dejoja zumbu. Mācījās meditēt un veikt jogas vingrinājumus. Lidoja ar paraplānu, leca ar gumiju Siguldā un ar izpletni Daugavpilī. Ligitas dzīve mutuļoja! Viņa iesaistījās arī tā dēvētajā koučsērfingā jeb dīvāna ceļotāju kustībā – piedāvāja naktsmājas. Iepazinās ar visdažādākajiem cilvēkiem. Ar prieku atceras kādu dziesminieku no Japānas, kurš četros mēnešos ar stopiem šķērsoja Krieviju un ieradās Latvijā, Daugavpilī.
Es līmēju vēlmes
«Izlasīju, cik brīnumaini var piepildīties sapņi, ko izliek uz papīra. Nolēmu izgatavot tā dēvēto vēlmju planšeti: nopirku grāmatnīcā liela formāta lapu, griezu no žurnāliem bildes un tik līmēju. Manā vēlmju lapā bija mājiņa laukos, ceļojumi, arī vīrietis, kurš mani nēsā uz rokām, daudzi citi sapņi. Džins tika izlaists no pudeles – viss sāka notikt, piepildīties!
Izlēmu, ka tā ir labi. Un vēl nodomāju, ka vairs nekad neprecēšos. Mana paziņa gan ļoti gribēja apprecēties. Viņa lūdza, lai palīdzu iztulkot iepazīšanās sludinājumus, atlasu labākos. Dažreiz pat gāju līdzi viņai uz randiņiem, jo draudzenei vienai bija bail. Reiz, lapojot interneta sludinājumus, viens kaut kā īpaši iekrita acīs: nemeklēju sev ne sponsori, ne kalponi, bet draudzeni.
Ha! Lai iet, uzrakstīšu viņam. Tas bija Valdis, mans tagadējais vīrs, liktenīgais vīrietis.
Sākām sarakstīties. Viņš stāstīja par savu lauku māju, kā kopj lopus, vada saimniecību, ar izkapti pļauj zāli. Drīz vien Valdis atbrauca uz Daugavpili. Vienkāršs lauku vīrietis, sastrādātām rokām, iesirmiem deniņiem. Mierīgs, labs cilvēks. Es arī devos ciemos pie viņa. Valdis rādīja, kā sācis atjaunot mammas māju. Jumts vēl bija caurs, viss prasījās sakopjams, dušas vispār nebija, tikai bļoda un muciņa ārā…
Nav viegli kādam uzticēties, ja piedzīvota nodevība un vilšanās. Kad satiku Valdi, biju piesardzīga. Ar vienu kāju iekāpu laivā, tomēr ar otru vēl mēģināju balstīties pret sauszemi. Šādi nekas neiznāks! Iekāpu iekšā, atraisīju striķīti un ļāvu, lai laiva mani nes. Kādā tikšanās reizē ieminējos, ka gribu viņam kaut ko izstāstīt. Teicu: esmu intīmpreču veikala saimniece. Nākamajā reizē biju gatava pateikt vēl ko svarīgu: man ir astoņi bērni. Valdis sāka smieties, sak, būs vēl kāds pārsteigums?!
Trīs gadus braukājām ciemos viens pie otra. Man bija žēl, ka tik patīkamām attiecībām nav turpinājuma. Izlēmu tā – ja viņš Ziemassvētkos nespers soli tālāk, pasacīšu paldies, lai viss ir cauri. Viņam neko neteicu, tik tā nodomāju. Piepeši Valdis izcēla gredzenu un mani bildināja!
Pēc pāris mēnešiem slēdzu Daugavpils veikalu un pārcēlos uz laukiem. Daudzi teica, ka rīkojos neprātīgi – pilsētas dzīvi apmainu pret gumijas zābakiem, dodos pilnīgā nekurienē! Bet es klausīju intuīcijai, savai iekšējai balsij.»
Katram sava brīvība
Pirms diviem gadiem Ligita un Valdis apprecējās. Ligita atzīst, ka tas bija pavisam citādi nekā jaunībā, apzināti un skaisti. Bija gan kāzu kleita, gan līgavas pušķis. «Teicu Valdim: būšu ar tevi kopā, ja varēšu saglabāt visu savu brīvību. Viņš to pieņēma. Mēs dodam brīvību viens otram. Mēs viens otru saprotam un atbalstām. Un ļoti daudz smejamies, dzenam jokus. Pārsteidzoši, cik daudz mums ir kopīga – vienas un tās pašas bērnības blēņas, spēles, atmiņas par lietām un notikumiem. It kā mēs būtu kopā uzauguši. Brīvajos brīžos spēlējam galda spēles. Arī šahu – cīkstamies prāta līmenī. Man stiprā puse ir matemātika, viņam – vēsture. Ar Valdi ir interesanti ceļot, jo viņš daudz zina, mums gidu nevajag. Izbraucām Parīzi un Versaļu, Berlīnē veselu nedēļu staigājām pa muzejiem, ne brīdi nebija garlaicīgi.
Mums abiem patīk spējas idejas. Ja piegurstam kaut ko darīt saimniecībā, saskatāmies un – prom. Iekāpjam mašīnā un laižam, kur acis rāda. Ieraugām celiņu, griežam iekšā. Re, tur kalnā ir skaistas dzirnavas – dodamies skatīties. Braucam, klīstam, pēc tam tik navigācijā atrodam, kur esam nokļuvuši.»
18. Sēlijas sala
Daudzi vaicāja, ko tad Ligita laukos darīs. Iesākumā nebija nekādas idejas, tā sacīt – dzīvos vīra maizē. Valdis strādā tuvējā kūdras purvā, viņa pārziņā ir specifiska tehnika, kas nepieciešama kūdras ieguvei.
Tolaik jau bija pārdota Madonas māja, un Ligita savējo naudas daļu ieguldīja Vilkapurvos. Nu varēja nomainīt jumtu, nopirkt mēbeles, iekārtoties. Saimniecībā darāmā allaž pietiek. Savu tiesu prasa lauku darbi, Valdim pieder 18 hektāri zemes. «Staigāju kā tāda gruntīga saimniece, trūka tikai prāva atslēgu saišķa pie jostas,» smejas Ligita.
Tomēr notikumi pavērsās citādi. Ziemā pie viņas vērsās Aknīstes domes ļaudis ar vaicājumu, vai Ligita varētu pagatavot 120 dāvaniņas, kaut ko vērtīgu no augiem. Ligita uzreiz: jā, varu, lai gan tobrīd viņai nebija nekādu lielo augu vākumu. Atbrauca mājās un sāka domāt, ko darīt.
«Bet es taču varu no egles skujām izvārīt sīrupu, arī no aveņu un upeņu kātiem! Tā arī izdarīju. Tas pamudināja sākt darboties ar augiem. Reģistrējos kā mājražotāja, pamazām eksperimentēju, aizrāvos ar dažādu sīrupu gatavošanu – no skujeņiem, vīgriezēm, pelašķiem, viršiem… Braukāju pa gadatirgiem un citiem pasākumiem. Šad un tad lielu kasti ar sīrupiem un tējām aizsūtu misijai Pakāpieni. Toreiz pēc liktenīgā ugunsgrēka viņi mums daudz palīdzēja. Ar prieku padalos, jo zinu, ka veselīgos labumus viņi aizvedīs trūcīgām ģimenēm,» stāsta Ligita.
Ligita ir arī skolota pirtniece. Viņa pabeidza Pirts skolu, pat nenojaušot, vai un kad varēs tikt pie savas pirts. Piepeši vietējā uzņēmēja Ieva Jātniece piedāvāja līdzdalību Leader projektā. Ieva bija apzinājusi 17 sētas, ko iesaistīt tematiskā tūrisma maršrutā, un nodēvējusi tās par Sēlijas salām. Šis projekts daļēji tiek atbalstīts ar Eiropas finansējumu. Pateicoties Ievas uzmundrinājumam, Ligita sāka rakstīt projektu 18. Sēlijas objektam – lai pašas saimniecība varētu kļūt par Zāļu un pirts salu. Ligitai par lielu pārsteigumu projektu apstiprināja. Šā gada janvārī atveda lielo pirti, to novietoja dīķmalā. Nesen parādījās pirtiņa uz riteņiem, kas paredzēta izbraukumiem, vēl gaidāms lielais ūdens kubuls.
Salido no visas pasaules
«Mans spēka avots ir lielā saime. Spēku dod apziņa, ka esmu vajadzīga bērniem. Sazināmies virtuāli, visi sūta bildes un video ar saviem jaunumiem. Cenšos uzturēt sevi fiziskā un garīgā formā, lai bērniem un mazbērniem būtu ar mani interesanti,» uzsver Ligita.
Bērni dzīvo ne tikai Rīgā un Talsos, bet arī Anglijā, Nīderlandē un Francijā. Pie Ligitas un Valda viesojušies arī ārzemju znoti. Viss notiekošais laukos viņiem šķiet kā liels brīnums. «Saku franču znotam, ka man malkas plītī ir trīs ātrumi – norauju mazo riņķi, tad vidējo un visbeidzot lielo!» smejoties stāsta Ligita.
Lai bērni vismaz reizi gadā sabrauktu kopā, Ligita izdomāja rīkot salidojumu. Nu jau tas kļuvis par pasākumu, ko gaida daudzi.
Pērn bija septītā reize ar trim brīnišķīgām kopābūšanas dienām. Atbrauca visi astoņi bērni ar otrajām pusēm un mazajiem (Ligitai ir pieci mazbērni). Ieradās seši krustbērni un viņu bērni – mazkrustbērni, kā Ligita viņus mīļi sauc. Pamazām pasākumam piepulcējās arī bērnu draugi, māsīcas, brālēni.
«Mums ir plaša programma. Pirmajā vakarā sanākam lielajā aplī, katrs stāsta, kā pa gadu gājis. Rītos notiek joga, to vada dēls Kristaps, es vadu rīta zumbu. Vakaros ir danči un dziesmas, rīkojam karnevālu. Notiek pārgājieni, spēles un atrakcijas. Viena noteikti ir sporta diena. Katru salidojumu cenšamies bagātināt ar kaut ko izzinošu, meistarklasi vai lekciju. Salidojuma pēdējā dienā katrs dalās emocijās un novēlējumos, kopā iezīmējam skices nākamajai reizei.
Šogad pasākums droši vien nenotiks. Pagaidām atliktas arī meitas kāzas Francijā…»
Saknes zemē, stari debesīs
«Esmu apguvusi nidra jogu, tā ir dziļa relaksācijas prakse, ko mēdz dēvēt arī par jogas miegu. Kad pamostos, kādu brīdi palieku starpstāvoklī starp miegu un nomodu, atrodos šajā klusumā. Tieši tad atnāk vislabākās idejas. Kad es tāda smaidīga eju pāri pagalmam, Valdis vērīgi noskatās un uzreiz vaicā: ko tu atkal esi izdomājusi?!
Ja sāku ieklausīties sevī, attīstās intuīcija.
Pat ja kāda lieta šķiet nesaprotama, nepieņemama vai pat jokaina, es paļaujos, ka notiks labākais, kas man der. Man ir sava lūgšana, ko noskaitu katru rītu. Tā iesākas ar vārdiem: «Dievs, dod man dvēseles mierā sagaidīt visu, ko jauna diena nesīs.» Būtisks ir arī pēdējais teikums: «Māci mani ticēt, cerēt, paciest, piedot un mīlēt.»
Un vēl man ir pieci P, ko skandinu vairākas reizes dienā: pazemība, pateicība, pieticība, pacietība, piedošana. Un noteikti piebilstu – mīlestība.
Esmu dzimusi laukos – Barkavā, Stalīdzānos. Dzīves aplis ir noslēdzies, esmu atgriezusies atpakaļ laukos, pie zemes, savā būtībā. Te ir manas mājas, mani Vilkapurvi. No rīta izeju ārā un stingri nostājos uz zemes. Paceļu rokas pret debesīm. Es sajūtu, kā manas saknes ietiecas dziļi zemē, bet stari iet debesīs. Es saplūstu ar apkārtni, kļūstu par daļu no Visuma. Esmu laimīga.»
Tā dara Ligita
Jauno egles dzinumu sīrups
Kad eglītēm zaru galos parādās spirgti zaļas adatiņas, ir īstais laiks tās savākt. Dzinumus var sažāvēt un gatavot aromātisku tēja. Tos var samalt pulverī un pievienot ēdienam.
Man patīk jaunie egles dzinumi sīrupā. Tos liek burkā kārtām ar cukuru, kamēr burciņa pilna. Divas nedēļas notur saulē, ik pa laikam apgriežot burku ar vāciņu uz leju. Izveidojas aromātisks sīrups, turklāt šāda burciņa skaisti izskatās. Sīrups ir skābens, smaržo pēc meža un svaiguma. Noder pie elpceļu saslimšanām, saaukstēšanās gadījumā un kā garda aromātiska piedeva kulinārijā.
