Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Latvijai būs vajadzīgi virsnieki…
Kad nesen īsā atvaļinājumā Valdis Jurgelāns ciemojās Latvijā, Ievas Stāstiem bija izdevība viņu satikt. Jau nākamajā dienā viņš devās atpakaļ uz Ukrainu. «Man ir raiba biogrāfija,» Valdis pasmejas, kad jautāju par viņa dzīves svarīgākajiem notikumiem. «Esmu bijis saistīts gan ar civilo, gan militāro dzīvi. Mana pirmā profesija ir agronoms. Beidzu Saulaines sovhoztehnikumu, un tajā pašā 1984. gada pavasarī mani uzreiz iesauca padomju armijā. Divus gadus nodienēju tankistos toreizējā Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Interesanti, ka dienēju uz T-64, kas tika ražoti Ukrainā.
Pēc diviem gadiem atgriezos mājās, rudenī iestājos Lauksaimniecības akadēmijā. Tur bija arī militārā katedra. Sākoties atmodai, studenti pretojās padomju militārajām mācībām. 1988. gada vasarā ceturtā un piektā kursa studentiem bija jābrauc uz kara katedras mācībām Igaunijā, visās Latvijas augstskolās pret to protestēja. Es biju ceturtajā kursā, piedalījos akcijās.
Beigās visus piespieda, bet Lauksaimniecības akadēmija, būdama vislatviskākā, vienīgā nepakļāvās pavēlei.
Citi lasa
Es atceros, ko toreiz mums pateica akadēmijas rektors Imants Gronskis: «Puiši, ko jūs darāt?! Latvijai būs vajadzīgi virsnieki…» Mēs nosmējāmies un nebraucām. Nākamajā gadā militārā katedra akadēmijā tika likvidēta, dedzinājām krievu armijas reglamentus. 1991. gadā bijām pirmais izlaidums jau brīvajā Latvijā. Mums teica, ka saņemsim jaunos Latvijas diplomus, bet izlaidumā deva vecos padomju laika – zilos vāciņus ar PSRS ģerboni. Gronskis, redzot, cik vīlušies esam, noteica: «Ko esat pelnījuši, to arī saņemat…» Kā vēlāk izrādījās, vismaz man tas diploms, lai ārzemēs iestātos doktorantūrā, tieši tāds labi noderēja, jo ar šo diplomu skaitījās, ka man jau ir maģistra līmeņa izglītība.
Kad 1991. gadā sākās barikādes, būdams vēl pēdējā kursa students, kļuvu par barikāžu dalībnieku. Biju sācis strādāt par agronomu SIA Olaine, kas pirms tam bija padomju saimniecība. Barikāžu laikā olainieši sargāja Zaķusalu. Bijām tur no pirmās dienas. Barikādes sākās 13. janvāra naktī. Man 14. janvārī ir dzimšanas diena, un tajā jau biju barikādēs. Atceros pirmo nakti. Tā bija ļoti auksta. Mums vēl nebija malkas ugunskuriem, bet gatavība kailām rokām stāvēt pret jebkādu uzbrukumu – milzīga.
Kad pēc augusta puča sāka veidoties zemessardze, pieteicos Olaines vienībā. Man piedāvāja kļūt par rotas komandieri. Mūsu Olaines rota bija 1. Rīgas apriņķa pulkā. Neaizmirstama palikusi zemessardzes zvēresta nodošana Siguldas baznīcā 1992. gada februārī, kad zvērestu nodeva ļoti liels zemessargu skaits. Izvēlējos turpmāk iet militāro ceļu. Dienot zemessardzē, varēju paralēli palikt savā agronoma profesijā, kas man patika, bet es pilnībā aizgāju militārajā dzīvē. Mans pēdējais amats Olainē bija siltumnīcu vadītājs. Manā pārziņā bija lieli siltumnīcu kompleksi. Tajos ieejot, varēju nolasīt augus, redzēju, kādus mikroelementus tie saņēmuši un kādus tiem vēl vajag. No laukiem nākušam, zeme man bija tuva, bet vēlēšanās kalpot atjaunotajai Latvijas valstij, veidot tās militāro aizsardzību, lai nekad mūs vairs nevarētu okupēt, bija stiprāka.»
Dienesta gadi
«Kad 1993. gadā nodibināja Nacionālo aizsardzības akadēmiju, es tajā iestājos. Biju pirmajā izlaidumā, akadēmiju pabeidzu leitnanta dienesta pakāpē un paliku tajā par mācībspēku. Biju taktikas pasniedzējs. Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem mācīju topošos virsniekus. Man patika plānošana un organizatoriskā puse, kā pareizāk un labāk sagatavoties kaujas taktikai.
Godīgi atzīšos, lai arī esmu militārists, kaujas lietas man nav tuvas, tāpēc izvēlējos būt par taktikas pasniedzēju.
1997. gadā, kad Latvija bija uzsākusi stingru virzību, lai varētu iestāties NATO, man bija iespēja mācīties ārzemēs. Mums bija laba sadarbība ar Čehijas Militāro akadēmiju, un es, pirmais no Latvijas, aizbrauca uz bataljona komandieru kursiem Brno Militārajā akadēmijā. Lai varētu pilnvērtīgi mācīties, pusgada laikā apguvu čehu valodu, jo pamatā viss notika tajā. Man nebija problēmu sazināties arī slovāku valodā. Mums bija slovāku pasniedzējs, un viņš runāja savā valodā. Nu jau abas šīs valodas sāk piemirsties, bet ir tikai jāieklausās, lai atkal varētu runāt. Bez tulka tagad saprotu ukraiņu valodu, bet sarunāties gan vēl neiet tik viegli.
Kad 1998. gadā atgriezos no mācībām Brno, Aizsardzības akadēmijā biju jau docenta amatā. Līdz 2000. gadam nostrādāju par vecāko pasniedzēju un saņēmu piedāvājumu turpināt mācības Čehijā brigādes komandieru kursos. Pēc tam radās iespēja studēt tur doktorantūrā. Sākās dokumentu kārtošana, lai mani varētu pielīdzināt maģistram, un tas padomju laika diploms, kuru man izdeva, beidzot Lauksaimniecības akadēmiju, un kas man tik ļoti nepatika, tagad izrādījās noderīgs. Maģistrantūrā nevienu dienu neesmu mācījies, bet, pateicoties tam zilajam diplomam, man piešķīra inženiera grādu. Čehu valodā nokārtoju iestājpārbaudījumus. Bija jāuzraksta referāts ar nosaukumu: Par ko es gribētu rakstīt disertāciju?
Es biju pirmais ārzemnieks, kas tur iestājās doktorantūrā, un kļuvu par filozofijas doktoru militārajās zinātnēs, tobrīd vienīgais Latvijā. Čehijā kopumā esmu pavadījis piecarpus gadus, bet pavisam dzīvot tur nevarētu. Tā aura nav mana. Kādreiz nevarēju savas sajūtas izskaidrot, bet jebkurā zemē, kur aizbraucu, izjūtu tās vietas strāvojumu. Arī Ukrainā visur nejūtos labi, bet Poltava mani pieņēma. Enerģētiski uzreiz to sajutu.
2004. gadā pēc mācībām atgriezos Latvijā, sāku strādāt Nacionālo bruņoto spēku štābā par Attīstības daļas priekšnieku. Manā pārziņā bija ilgtermiņa plānošana, uzturēju ciešu saikni ar Aizsardzības ministrijas cilvēkiem. Štābā sabiju līdz 2008. gadam, bet tad gribēju atgriezties Aizsardzības akadēmijā. Sākumā biju Taktikas katedras vadītāja vietnieks, pēc gada kļuvu par prorektoru. Tajā laikā likvidēja Policijas akadēmiju, iznīcināja profesionāli spēcīgu augstskolu. Sāka reformēt arī Aizsardzības akadēmiju. Pateicoties četrām programmām, kuras izveidoju, akadēmija netika pilnībā iznīcināta. Mūsu studenti mācību militāro daļu apguva Aizsardzības akadēmijā, bet bakalaura daļu citās augstskolās.
2012. gadā atvaļinājos no Bruņotajiem spēkiem. Kādus trīs gadus nosacīti atpūtos, atjaunojos darbā Apvienotajā štābā kā civilais darbinieks, strādāju par analītikas ekspertu. Sāku rakstīt grāmatu par krīzes pārvaldību, kurā izteicu apsvērumus, kādai jābūt krīzes vadības sistēmai. Rakstīju par militāro, ekonomisko un individuālo drošību. 2016. gadā grāmatu pabeidzu, bet vēl arvien tā nav izdota, jo tam vajadzīgs atbalsts. Es pats to nevaru pacelt.
Vairākus gadus biju Latviešu virsnieku apvienības priekšsēdētājs. Pirms devos uz Ukrainu, tās pilnvaras noliku, bet Virsnieku apvienības biedrs paliku.»
Norberta loma
«Manā dzīvē interesants pagrieziens bija darbošanās kā aktierim. Esmu filmējies vairāku filmu epizodēs. Filmā Dvēseļu putenis biju viens no mediķiem rekrutēšanas centrā, kur latviešu puiši pieteicās strēlniekos. Esmu filmējies masu skatos. Pirms kāda laika nofilmējos nelielā epizodē filmā, kas, manuprāt, uz ekrāniem vēl nav iznākusi. Tagad, atbraucot atvaļinājumā, savā Latvijas numura telefonā izlasīju aicinājumu filmēties, bet tas jau bija nokavēts. Kādas filmas epizodē man bija paredzēta ārsta psihiatra lomiņa. Ja arī būtu to zinājis, nevarētu atbraukt uz filmēšanos.
Atsevišķs stāsts ir par Norberta lomu trīs gadus ilgā sižetu sērijā veikalu tīkla Rimi reklāmās. Šo aicinājumu saņēmu, braucot trolejbusā. Zvanīja reklāmas aģentūras darbiniece, slikti varēju dzirdēt, ko man piedāvā, sapratu tikai, ka tā būs ilgtermiņa reklāma. Piekritu, jo tā ir lieta, kas man patīk. Bērnībā spēlēju dramatiskajā pulciņā, Lauksaimniecības akadēmijā darbojos amatieru teātrī. Biju militārists, kad pieteicos reklāmas aģentūrā, un kopš tā laika esmu tur datu bāzē. Uzrakstīju iesniegumu savai militārajai vadībai un saņēmu atļauju, ka drīkstu filmēties. Pēc tā zvana pagāja kādas trīs nedēļas, nekādu ziņu vairāk nebija. Domāju, ka tas bija joks, un tad saņēmu aicinājumu uz atlasi. Uģis Olte bija režisors. Pirmā atlase – fotografēšanās, otrajā notika filmēšana. Man vajadzēja pastāstīt biogrāfiju un izstāstīt kādu smieklīgu atgadījumu no savas dzīves. Reklāmas rullīši bija iecerēti ar smieklīgām situācijām, tāpēc atlasē tika dots tāds uzdevums. Neviens no četriem, kurus apstiprināja sižetu pamatsastāvam, nebijām aktieri. Tāda bija iecere – visi esam cilvēki no malas, nevis atpazīstamas un sabiedrībā zināmas sejas. Šīm reklāmām personāžus meklēja vecumā līdz 45 gadiem. Man jau bija piecdesmit. Oltem jautāju, kāpēc izvēlējās mani, un Uģis teica: «Tev ir dzīvīga seja.» Pēc dabas esmu pozitīvs un labsirdīgs, tāpēc kļuvu par militāristu. (Smejas.)
Militāro studiju laika puiši, ar kuriem kopā mācījos, teica: «Valdi, tu un armija ir divas nesavienojamas lietas…»
Mans Norberts trīs gadus biju viena no Rimi sejām. Katru mēnesi filmējām jaunu rullīti ar citu sižetu. Parasti teksts bija dažas frāzes, bet visgrūtākās bija epizodes bez teksta, kad tikai ar mīmiku un skatienu vajadzēja paust savu attieksmi pret notiekošo.
Tajā laikā cilvēki uz ielas mani atpazina, lūdza autogrāfu, gribēja kopā nofotografēties. Reiz bija smieklīga situācija Rimi veikalā, kad iegāju tur kā parasts pircējs. Kādas četras meitenītes, skolniecītes, pieklājīgi sveicināja un jautāja, vai varētu ar mani nofotografēties. Katra atsevišķi arī gribēja. Siguldas Aparjodā, filmējot Ziemassvētku sižetu, viens gribēja ar mani nofotografēties, lai savam puikam parādītu, ka mani saticis, bet tāpēc nekļuvu iedomīgs. Zvaigžņu slimība man nepiemetas.»
Laulības, kas neizdevās
«Militāristiem ģimenes dzīvē bieži rodas problēmas. Man bija trīsdesmit gadi, kad pirmo reizi apprecējos. Strādāju Aizsardzības akadēmijā un pirmo reizi uz pusotru gadu aizbraucu mācīties uz Čehiju. Man tur iedeva dienesta dzīvokli, sieva varēja braukt līdzi, bet negribēja, taču arī mana ilgā prombūtne viņai nepatika. Kad iepazināmies, mums bija dzirkstelīte, bet manas prombūtnes dēļ sākās konflikti. Es varēju atbraukt tikai uz Ziemassvētkiem.
Otrajā reizē, kad aizbraucu uz brigādes komandieru kursiem, visa laulības dzīve mums praktiski pajuka.
Attālums darīja savu. Sieva pa to laiku atrada citu, bet vissāpīgākais, ka arī dēlu viņa turēja pa gabalu no manis. Viņam šogad paliks divdesmit septiņi gadi. Anglijā studē loģistiku, mācās pēdējā kursā, bet mums diemžēl nav kontaktu, jo sieva darīja visu, lai to nebūtu. Sirds sāp, ka mēs nesazināmies.
Mana otrā sieva bija no akadēmiskās vides. Izcila pedagoģe, studentu un kolēģu cienīta. Gudra, ar augstu intelektu, mums bija, par ko runāt, ar viņu bija interesanti, bet esmu domājis, ka otrajā reizē apprecējos tāpēc, ka negribējās būt vienam. Kad izšķīros ar pirmo sievu, morāli jutos diezgan nomācoši. Vienos Jāņos nejauši satiku sievieti, ar kuru pēc gada apprecējos. Strādājām katrs savā augstskolā, un arī mūs izšķīra attālums. Viņa dzīvoja Cēsīs, es – Kadagā, satikāmies brīvdienās un arī ne vienmēr, jo sestdienās viņai bija ar darbu saistīti pasākumi, man darbs poligonā. Tolaik strādāju gan akadēmijā, gan Apvienotajā štābā.
Ar laiku sapratu, ka labāk tomēr dzīvot vienam… Man abas laulības ilgušas apmēram piecus gadus. Ar otro sievu saglabājušās labas attiecības. Kad šķīrāmies, viņa teica: «Valdi, man pietrūks tavu garšīgo zupu…» Bet es sevī lūdzos, lai viņa atrod sev citu vīrieti, ar kuru dzīve būtu veiksmīga, un esmu priecīgs, ka tas ir noticis. Viņa man bija otrā sieva, es viņai – ceturtais vīrs. Viņai joprojām ir mans uzvārds, bet tam pievienojusi tagadējā vīra uzvārdu, kas viņai ir piektais vīrs. Dzīvē notiek arī tā.»
Olena
«Olena ir mana trešā sieva un manā dzīvē kaut kas neiespējams. Ja pirms tam man teiktu, ka tā var notikt, es smietos. Mēs viens otru atradām iepazīšanās saitā. Kad izšķīros no otrās sievas, ponta pēc starptautiskā iepazīšanās portālā ieliku savu profilu. Bez fotogrāfijas, ar ļoti skopām ziņām par sevi – vīrietis kā vīrietis, ar visām labajām un sliktajām īpašībām. Uzrādīju vecumu. Biju ļoti pārsteigts, ka man rakstīja tik daudzas sievietes. Visas gribēja mīlestību. Ko gribēju es, pats nezināju. Nevienu sievieti līdz tam pirmais nebiju uzrunājis, visas uzrunāja mani. Un tad, ieraugot Olenas foto, man notika klikšķis. Ne tikai tāpēc, ka viņa ir ļoti trausla un smalka, jauna, pievilcīga sieviete. Izjutu spēcīgu strāvojumu. Domāju – tā tikai tāda pirmā sajūta – un to ignorēju. Pēc laika paskatījos viņas profilu vēlreiz un nolēmu uzrakstīt. Sākās mūsu sarakste, un tad es nolēmu, ka uz Ziemassvētkiem braukšu viņu apciemot.
Reizēm vajag to spontāno rīcību. Es nekad nebiju bijis Ukrainā. Uzrakstīju, ka braukšu pie viņas iepazīties. Aizlidoju uz Kijivu, tad ar autobusu kādas trīs stundas līdz Poltavai, kur Olena dzīvo. 2019. gada Ziemassvētkos iepazināmies.
Ieraudzīju viņu un jutu, ka enerģētiski mēs saslēdzāmies.
Tā nebija mīlas vai kaisles dzirkstele, bet kaut kas spēcīgāks enerģētiskā līmenī. To grūti izskaidrot. Divi cilvēki kļuvām kā viens vesels. Olena vēlāk teica, ka viņai bijušas tādas pašas izjūtas.
Olenas vīrs bija miris. Gados jaunam cilvēkam, braucot uz darbu, apstājās sirds. Meita šogad beidz devīto klasi. Pēc vīra nāves vairāk nekā gadu Olena staigājusi sērās, un paziņa teikusi, ka viņai, lai tiktu laukā no depresijas, vajag satikt kādu cilvēku. Pierunājusi izmantot iepazīšanās aģentūru. Tur Olenai bija teikts, ka viņa nav perspektīva, jo par četrdesmitgadīgām lielas intereses neesot. Olena aizpildījusi anketu, parakstījusi vienošanos un pieļāvusi, ka cerību viņai nav.
Tagad daudz esmu domājis par izjūtām, kādas pārņem, kad saproti – esi atradis īsto cilvēku. Zemapziņā tas jau ir ieprogrammējies. Kad jaunībā dienēju padomju armijā un tuvojās demobilizācija, puiši runāja par precēšanos, pārsprieda, kādu sievu gribētu. Tas bija 1986. gads, un es pateicu: «Manai sievai ir vēl tikai pieci gadi…» Tas bija joks, bet tagad, to atceroties, attapu, ka Olenai tajā laikā tiešām bija pieci gadi…
2021. gada 29. jūnijā mēs Latvijā apprecējāmies. Tā bija viņas otrā reize te. Pirmā bija viņas atbildes vizīte pie manis 2020. gada februārī. Pēc tam sākās kovids, mēs vairāk netikāmies, sazinājāmies tikai pa telefonu un e-pastā. Es sapratu, ka esmu saticis savu īsto un vienīgo, un zināju, ka mēs būsim kopā. Pasūtīju abiem vienādus sudraba laulības gredzenus ar latvju zīmēm: jumi, Māras slotiņu un Māras krustu. Arī saderināšanās gredzenu viņai uzdāvināju sudraba ar dimanta actiņu. Olenai patīk Latvija, mūsu tradīcijas, bet viņa baidījās, kā te iedzīvosies, ko darīs. Viņai ir divas augstākās izglītības. Viena – muzikālā, otra – ekonomikas. Viņa ir strādājusi bankā, rīko dažādus pasākumus, spēlē klavieres. Olenas tēvs bija ukrainis, māte – krieviete, ģimenē sarunu valoda bijusi krievu. Tēvs ir miris, māte aizbraukusi uz Krieviju. Viņa ir krievu ideoloģijas atbalstītāja, un Olenai ar māti vairs nav nekādu attiecību. Olena viennozīmīgi ir Ukrainas pusē.»
Lādiņi lido garām
«Nolēmām, ka es pārcelšos dzīvot pie Olenas uz Poltavu. Atceros nakti, kad sākās karš. Pamodāmies no trauksmes signāliem. Dzirdējām, kā raķetes lido pāri Poltavai.
Man nebija šaubu, ka došos palīdzēt Ukrainai.
Kad Latvijā atgriezos Bruņotajos spēkos, sākotnēji man viens no atbildības uzdevumiem bija pētīt situāciju Ukrainā, taču nekad nedomāju, ka došos cīnīties par Ukrainas brīvību, bet es te nonācu. Pieteicos pašaizsardzības spēkos vienā Poltavas bataljonā. Tie ir teritoriālie spēki, līdzīgi mūsu zemessardzei. Nodarbojos ar aizsardzības jautājumiem. Mana atbildība ir ierakumu izvietošana un rakšana, blindāžu ierīkošana. Plānoju, kā pareizi rakt, kur ierīkot slēpņus, lai, sākoties artilērijas apšaudei, karavīri varētu paslēpties. Esmu kopā ar ukraiņu karavīriem zem apšaudēm tuvu frontes zonai. Teritorijā, kur lido gan ienaidnieku, gan savējo lādiņi.
Sieva zina, ka esmu militārajā dienestā, bet domā, ka esmu salīdzinoši drošā vietā. Es nestāstu, cik bīstams ir mans darbs. Lielāko daļu es patiešām atrodos drošākā zonā nekā karavīri, bet man regulāri nākas braukt arī tur, kur notiek apšaudes. Vienā reizē kādu piecdesmit metru attālumā no manis nokrita tanka lādiņš, bet neeksplodēja, ierakās zemē. Šķembas tuvu garām ir lidojušas, bet es jūtu kādu aizsardzību. Ap mani ir enerģētiski spēcīgi cilvēki.
Man tuva ir ezoterika. Man ir reiki otrais līmenis. Kad sāku praktizēt reiki, mana dzīve ļoti mainījās. Zināmā mērā aizgāju projām no armijas, lai pārdomātu savu dzīvi, un tad arī sākās mana garīgā izaugsme. Reiki mācība mani kā personību un manu skatījumu uz dzīvi izmainīja pilnībā. Pilnīgi nemaz nelietoju alkoholu, nesmēķēju, kļuvu veģetārietis. Savu organismu nekam neesmu spiedis, tas pats atsakās no nevajadzīgā. Pēdējais no gaļas un zivju produktiem, no kuriem organisms atteicās, bija siļķe. Veģetārietis esmu kādus septiņus, astoņus gadus. Savā laikā ļoti daudz dzēru kafiju, bet organisms no tās atteicās. Kafija, arī gaļa un zivis ir zemās enerģijas, un, tās uzņemot, organismā rodas stress un agresija. Lietoju piena produktus un olas, neesmu svaigēdājs. Varbūt līdz tam vēl nonākšu.
Šajās dienās, kad esmu Latvijā, visi man jautā par stāvokli Ukrainā.
Mana atbilde – es skatos uz Ukrainas iespējām cerīgi.
Nešaubīgi – ukraiņu tauta uzvarēs! 2014. gada kara iespaidā tā sāka veidoties kā nācija. Ukraiņi beidzot pamodās, un tagadējais karš viņus vēl vairāk ir saliedējis. Labi, ka šajā politiskajā situācijā prezidents ir Zelenskis. Viņš ir saliedējis ukraiņus kā nāciju, bet arī viņš ir tikai cilvēks, kuram ir savi melnumi, taču tauta tos piedod. Ukrainā ir ļoti liela korupcija, kas grūti izskaužama, jo tā ir laidusi dziļas saknes, un korupcija kara apstākļos ir milzīgs trieciens Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Korumpanti pamanās savā labā izmantot visu, arī piegādes armijai, bet neviens korumpants, karam beidzoties, nenoslēpsies. Ukraiņu tauta pret tādām varas nelikumībām ir daudz neiecietīgāka un vienotāka nekā mēs. Ja latvieši būtu tādi kā ukraiņi, situācija Latvijā būtu pavisam citāda.
Latvijā pats esmu saskāries ar korupciju un redzu, ka valdošajai elitei nav gribas ar to cīnīties, un tauta arī pie tā ir vainīga, jo uz visu vienaldzīgi noskatās un Saeimā ievēl tos pašus, kas gadiem ilgi ļāvuši korupcijai notikt.
Mums ir pārspīlēti augsta tolerance. Tas, ka Latvijā tik daudzi atbalsta krievu agresiju Ukrainā, lamā mūs par fašistiem un arī te gaida krievu tankus, ir sekas mūsu tolerancei. Mums Saeimā sēž prokrieviski noskaņoti deputāti, valstiski nozīmīgus amatus ieņem cilvēki, kuri neatbalsta Ukrainu. Viena daļa latviešu aizstāv krievus, kuri nezina valsts valodu, iebilst, ka tāpēc viņiem var nepagarināt uzturēšanās atļaujas, un valdībā jau sākas atkāpšanās no šīm prasībām. Ukraiņi ir daudz izlēmīgāki. Viņi ir brīvību patiešām mīloša nācija.
Kad es nākamreiz atbraukšu uz Latviju? Pēc kara! Ja tas nebūs tik drīz, tad 2024. gadā noteikti.»
