Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
«Man svarīgs ir ģimeniskums, tas man laikam būs no manas mammas,» spriež šodienas jubilārs Marts Kristians Kalniņš. Viņa vecāki ir slavenais komponists Imants Kalniņš un Velga Hānberga. Viņam ir slaveni pusbrāļi un pusmāsas, un visus mūziķis izjūt kā savējos.
«Šo ligzdas un rūpju sajūtu citam par citu, kas man kā bērnam radīja drošības sajūtu, visspilgtāk atceros no Piebalgas vasarām. Laimīgā bērnība man asociējas ar Vecpaulēniem. Tās ir sajūtas, kas manī paliks uz mūžu, un gribu, lai tādas piedzīvotu mani bērni. Manās atmiņās ir rīti, kad bezrūpībā guļu un zinu, ka priekšā būs gara, skaista diena. Virtuvē ir iekurināta plīts, mamma kaut ko gatavo, es sajūtu garšīgas smaržas. Tētis kafijas dzirnaviņās maļ kafiju, un māju piepilda kafijas smarža. To posmu savā dzīvē es atceros kā bezrūpīgu, ko piepildīja milzīga drošības sajūta, kas bērnam ir vissvarīgākā,» saka mūziķis.
Savukārt no tēva Martam Kristianam iedzimusi bezgalīga mīlestība un kaislība uz mūziku. «Dievs manam tēvam ir iedevis milzīgu dāvanu – viņa talantu, un tēta mūzika mani ir pavadījusi visu dzīvi. Tā ir pamats visām manām programmām gan grupā Autobuss debesīs, gan Raxtu Raxtos. Liela ietekme tai bijusi jau no bērnības, no Turaidas Rozes laika, kuram kopā ar vecākiem visu laiku dzīvoju līdzi. Manas bērna atmiņas ir nofiksējušas, kā es tieku ņemts līdzi un ievests sajūtās, kas ar iekšēju muzikālu pārdzīvojumu deva man pārpasaulīgu impulsu tēva mūzikas pasaulē. Lielā skatuve un izpildītāji radīja pavisam citas sajūtas nekā tās, kad dzirdēju tēvu spēlējam mājās. Turaidas Roze man deva lielu pārdzīvojumu, un manī visu laiku dzīvoja ideja, ka reiz man būs pašam sava grupa, un tas notika,» intervijā žurnālam Ievas Stāsti atklāja Marts Kristians Kalniņš.
Citi lasa
«Pateicoties mammai, nonācu Dārziņskolā. Viņa aizveda mani uz sagatavošanas grupiņu, lai noskaidrotu, vai man ir talants un būtu iespēja apgūt mūziķa profesiju. Tētis toreiz šajā procesā, cik zinu, nepiedalījās. Laikam uzskatīja, ka bērni aug paši, bet man šķiet – attiecībās abiem vecākiem jāapzinās, ka bērni paši neaug. Viņiem ir jāpalīdz izaugt un saprast, kas ir viņu ceļš,» atklāts ir mūziķis.
Viņa pirmā uzstāšanās bija 1995. gadā Imantdienās. Martam bija jau 15 gadi, viņš no Dārziņskolā bija pārgājis no pianistiem uz obojas klasi. «Tētis man uzrakstīja obojai notis, ko es varētu spēlēt koncertā,» atceras Marts Kristians.
