Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mīlestība no pirmā skatiena
Abi ir vizuāli pievilcīgs pāris. Aija vairāk atgādina uguni – aktīva, enerģiska, sarunā vairākkārt ņem stāstāmo savās rokās. Arnis – stalts, iznesīgs vīrietis, kas runā maz, bet vienkārši izstaro mieru un stabilitāti. Abi satikās kādā kopīgu draugu mājas ballītē. Aija tobrīd jau vairākus gadus bija HIV pozitīvas personas statusā. Par to zināja tikai ģimenes locekļi un daži tuvākie draugi. Domas par bērniem, par ģimeni viņa tolaik bija aprakusi.
«Viņš ienāca pa durvīm tāds stalts, baltā kreklā un mētelī, un viss – tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena,» atminas Aija. Arī Arnim izteiksmīgā tumšmate uzreiz iekritusi acīs. Tūlīt pat nolēmis, ka jāmēģina uzsākt sarunu un parādīt sevi no labākās puses. Gan vienam, gan otram tobrīd aiz muguras jau bija citu ilgstošu attiecību pieredze un vilšanās, un arī vēlme pēc kaut kā īpaša, jēgpilna un skaista. Un tā Arnis uzaicināja Aiju uz randiņu – vienu, otru reizi. Kamēr viņš domāja par pievilcīgo meiteni, Aijai prātā bija citas domas…
Nepanikot un nebēgt
Tovakar bija abu kārtējais randiņš – ar mašīnu izbraukuši atpūsties dabā. «Sapratu – ir jāsaliek punkti uz i,» Aija stāsta par nozīmīgo sarunu. «Man Arnis patika, gribēju iet ar viņu uz randiņiem, gribēju turpinājumu, un tad jau nav izvēles – ir godīgi jāpasaka.
Protams, ir cilvēki, kas novelk atklātu sarunu līdz pēdējam vai nepasaka vispār, bet es tā nedarītu. Mans uzskats – jo ātrāk pasaki, jo labāk. Ja cilvēks tevi nepieņem, tad vieglāk no viņa atteikties, kamēr vēl neesi pieķēries. Tomēr – lai kāds būtu cilvēks, lai cik labi tu viņu pazīsti, nekad nevari zināt, kā viņš uz šo reaģēs. Ir jābūt gatavai pilnīgi uz visu. Mašīnā pagriezos un pateicu, ka ir… tā un tā.»
Atbilde nebija ilgi jāgaida. «Nu un? Kas no tā mainās?» mierīgi atbildējis Arnis.
Atceroties šo epizodi, abi saskatās un sasmaidās. Jā, protams, toreiz sekoja arī skaidrojošā sadaļa – Aija izstāstīja, ka jau pāris gadus lieto terapiju. Mūsdienās šīs infekcijas ārstēšanai ir iedarbīga terapija, un tie, kas regulāri lieto šīs zāles, citus cilvēkus vairs nekādā veidā neapdraud – vīrusa infekcija organismā ir un paliks tur visu mūžu, taču nodot to tālāk nevienam nevar. Nenosakāma vīrusa noslodze organismā – tā šo stāvokli dēvē medicīnā.
Laimīgā kārtā arī Arnis bija par to jau lasījis un šo to zināja. «Nebija tā, ka mani būtu pārņēmušas kaut kādas bailes,» atceras Arnis. «Nebija nekādu tādu dižu emociju, elpu neaizcirta. Es jau vispār esmu tāds mierīgais. Protams, iekšā bija daudz visādu jautājumu: ko šādās attiecībās drīkst, ko nedrīkst, kā viss būs? Kaut arī zināju inficēšanās ceļus, uzdevu dažus jautājumus, un Aija paskaidroja. Vakarā, kad aizbraucu uz mājām, pasēdēju un padomāju, kaut ko palasīju internetā. Un sapratu, ka nav no kā baidīties. Man viņa patika, es gribēju būt ar viņu kopā.»
Tālāk viss attīstījās strauji. Sapratuši, ka jādzīvo kopā, jo tāpat visu laiku gribējies būt otram blakus. Aija saka: «Dzīvē tas klikšķis – varam to saukt arī par rozā brillēm – bieži ir vienpusējs. Mums tas bija no abām pusēm. Un man pirmo reizi dzīvē bija tā, ka skaidri redzu – arī tam otram tiešām ir klikšķis… Jūtu ķīmija nostrādājusi – tad kāpēc netiekties uz kaut ko, ko mēs abi ļoti vēlamies?»
Arnis īsi un konkrēti informējis savu ģimeni: «Negribēju par šo situāciju klusēt, lai nav tā, ka vēlāk tas kaut kur uzpeld, un tad ir: ko tu neteici!? Bet manā ģimenē tas pat netika kaut kā baigi apspriests – ak, jel, kā tā! Nē. Nebija arī tā, ka būtu mainījusies attieksme pret mani. No draugiem gan par sievu zina tikai daži, visiem nestāstu.»
Arnim bija kaķis, Aijai – suns. Viņš sapakoja mantas, paņēma kaķi, un sāka dzīvot visi kopā pie Aijas.
Bērni izvēlas vecākus
Loģisks turpinājums bija vēlme pēc kopīga bērna. Tā kā Aija regulāri lieto viņai noteikto terapiju, viņa vīrusu tālāk ne ar kādiem ķermeņa šķidrumiem nodot nevar, tāpēc šādiem pāriem pilnībā iespējams ir arī sekss bez prezervatīva.
«Biju jau ieguvis informāciju, tāpēc, kad pārstājām izsargāties, nekādas trauksmes man nebija. Nu nebija man tādas baigās bailes – bet ja nu tomēr? Kaut gan zinu, ka daudzi līdzīgās situācijās baidās riskēt. Bet tas nav par mums,» saka Arnis. Tomēr Aija pēc brīža piebilst: «Protams, iekšā kaut kur ir tā sajūta, ka… Kaut arī ar prātu saprotu, ka nekas slikts nevar notikt, patiesībā man vienmēr bijusi un ir kaut kāda tāda trauksmīte. Tāpēc mēs abi regulāri ejam uz testpunktu, kur var ātri veikt eksprestestus un pārbaudīties.»
Nekādas īpašas, kopīgas veselības pārbaudes pirms bērna ieņemšanas abiem nebija vajadzīgas. Vienīgi Aijai Latvijas Infektoloģijas centrā ar savu ārstējošo ārstu vajadzēja pārspriest, kāda būs terapijas gaita grūtniecības laikā, jo ne visas zāles ir piemērotas topošajām māmiņām. «Nolēmām, ka esam gatavi riskēt un pieņemt likteņa izaicinājumu. Un nepagāja necik ilgs laiks, kad paliku stāvoklī. Mēs jau neizvēlamies – bērni tur augšā izvēlas, pie kā viņi nāks. Mēs patiešām ticam, ka vecākus izvēlas bērni. Bez šaubām!»
Kad grūtniecības tests rādījis divas svītriņas, Aija nav varējusi nociesties un nosūtījusi vīram testa attēlu. Arnis atceras: «Biju bezgala priecīgs! Man tā bija ļoti gara darbadiena, nevarēju vien sagaidīt vakaru – skaitīju stundas, kad tikšu mājās!»
Problemātiskā grūtniece
Grūtniecība noritēja ideāli, ko nevar teikt par sadarbību ar dažādām veselības iestādēm. Grūtības pāri piemeklēja jau pašā sākumā, kad veselības aprūpes iestāde atteicās ņemt Aiju grūtnieču uzskaitē: «Mana ginekoloģe, kura zināja par manu statusu, laikam bija atvaļinājumā vai kaut kur aizbraukusi, tāpēc bija jāatrod cits ārsts. Aizgāju uz kādu veselības centru, bet tur ārste pēkšņi paziņoja, ka viņai esot pilns pieraksts.
Tad abas ar māsiņu manā klātbūtnē izskatīja citas iespējas, pie kuras viņu kolēģes varētu iet, diezgan atklāti skaļi komentējot, ka statusa dēļ šī mani neņems, šī un arī šī ne.
Teica, lai eju uz Dzemdību namu. Tā arī darīju, bet arī tur gāja jautri.»
Kļuvis skaidrs, ka pat ne visiem mediķiem ir līdz galam saprotama HIV infekcijas ārstēšanas gaita un fakts, ka Aija nevienu inficēt nevar. Arnis uz šo vizīti gājis līdzi: «Interesanti, ka pret mani kā vīru un cilvēku, kuram nav HIV, attieksme bija pilnīgi normāla. Bet pret sievu – ne. Jau pirmajā sarunā bija skaidrs, ka viņi grib Aiju atšūt – ne tā brutāli un uzreiz, bet jau daudz smalkāk, tomēr tas neizdevās.»
Aija uz to brīdi jau bija ļoti dusmīga, par piedzīvoto pirmajā ārstniecības iestādē viņa jau bija uzrakstījusi oficiālu sūdzību atbildīgajām iestādēm savā un citu HIV pozitīvu mammu vārdā, turklāt darījusi to ar savu pilnu īsto vārdu un uzvārdu, kam tomēr vajadzīga liela drosme.
«Kur vēl apzinīgāks pacients par mani! Ierados jau ar visiem papīriem – ar apstiprinājumiem no laboratorijas, Infektoloģijas centra analīzēm. Mediķiem atkrita daudz klapatu, jo pati jau visu biju sagādājusi. Bet pretī: nu, nezinām, kā būs, jārunā ar vadību, vai var ņemt šādu problēmu grūtniecību… Tad pavaicāju tieši: un kur šeit būtu kāda problēma? Man atbildēja, ka nezinot pietiekami daudz par HIV. Es teicu: jums jau nav jāstāsta man par HIV, par to es visu zinu pati. Nāku šeit ar grūtniecību,» stāsta Aija.
Galu galā viņa tomēr paņemta uzskaitē. Arnis, kad vien varējis, nācis līdzi uz visām regulārajām pārbaudēm. Bijis klāt arī sonogrāfijā, kad noteikts gaidāmā bērniņa dzimums. «Gribēju meitu, bet sieva juta – nē, būs puika. Tā arī bija – gaidījām puiku. Nu ko, ātri pieradu pie šīs domas un nosmēju – būs jākrāj nauda otram mocim,» atceras jaunais tētis.
Turpmāk – trijatā
Grūtniecības laikā pāri atbalstījusi dūla, kas arī diplomātiski izmantojusi izdevību izzināt svarīgāko par HIV pozitīvām mammām, lai tādējādi papildinātu savas zināšanas un varētu tās izmantot turpmāk. Aija uzstājusi, ka vīram noteikti jāpiedalās dzemdībās. «Man faktiski netika dota izvēles iespēja. Sieva pateica – tu nāksi, un viss,» smejas Arnis. «Zināju, ka tās būs garas stundas un sievai mani vajadzēs.»
Dzemdības bijušas ilgas, un visi paspējuši ne pa jokam nogurt. «Dūla mums bija mācījusi dažādus vingrinājumus, pozas. Es mēģināju, bet sieva jau bija tik nogurusi, ka negribēja par tiem ne dzirdēt. Pēc tam pats griezu nabassaiti. Man parādīja, kur un kā, un teica, lai nesteidzos, lai pagaidu, kamēr beidz pulsēt,» atceras Arnis. Dzemdības noritējušās labi, vecmāte bijusi lieliska. Agrāk visām HIV pozitīvām mammām ieteikts ķeizargrieziens, bet tagad, ja vīrusa noslodze ir nenosakāma, kā tas ir Aijai, sieviete var dzemdēt pati.
Pēc piedzimšanas dēliņš automātiski paņemts uzskaitē, pirmajā dzīves gadā viņam vairākkārt ņemtas analīzes, taču tās visas bija negatīvas. «Pirmo mēnesi divreiz dienā puikam bija jādod profilaktiskais sīrups. Es nedrīkstēju barot ar krūti, un valsts apmaksāja piena maisījumu, kaut gan par šo pasaulē jau tiek diskutēts. Tomēr neviens negrib uzņemties risku – bet ja nu kas notiek… Bērnam trīs reizes veica asins analīzes.
Man, protams, bija žēl, ka bērns šādi jāmoka tikai tāpēc, ka es esmu HIV pozitīva. Tas bija smagi, un smagi bija arī gaidīt šos rezultātus – bet ja nu tomēr? Ja nu kaut kas nogājis greizi? Es uztraucos. Kad saņēmām atbildi, ka viss labi, vīrs mierīgi noteica: loģiski, tā tam bija jābūt. Viņam tāds vēss prāts. Kad bērnu noņēma no uzskaites, tad bija tāds atvieglojums!»
Kamēr dzeru zāles, nevienu neapdraudu
Citādi šīs ģimenes dzīve norit gluži parasti. Gan Aija, gan Arnis uzsver, ka ļoti vēlētos, lai sabiedrība saprot – šādas attiecības ir iespējamas, un ģimenes ikdiena ne ar ko neatšķiras citu ģimeņu dzīves – skafandrā mājās neviens nestaigā, visi ēd no vieniem traukiem un Aijas personīgās mantas neglabājas aiz atslēgas, jo HIV šādā ceļā iegūt nevar.
«Tiešām kaitina joprojām cirkulējošie vecie stereotipi, piemēram, ka inficēties var pie zobārsta un manikīra vai ka HIV ir tikai gejiem, prostitūtām un narkomāniem. Neesmu ne prostitūta, ne gejs, ne narkomāne,» Aija sarauc pieri un ieskicē savu stāstu. Tolaik Aijai bijis tikai 20 gadu, un infekciju viņa ieguvusi pastāvīgās attiecībās. Tagad šis vīrietis jau ir miris.
Viņš līdz pēdējam noliedzis infekcijas esamību – līdzīgi kā tagad ir cilvēki, kas noliedz kovidu.
HIV noliedzējus mēdz dēvēt par HIV disidentiem. Kad Aija uzzinājusi, ka ir inficēta, bijis jāgaida vēl vairākus gadus, līdz kļūst tiešām slikti, jo tolaik tikai tad valsts piešķīra terapiju. Tad arī dzimusi doma, ka pašai savu ģimeni nekad neizdosies piedzīvot. Bet, kad terapija beidzot piešķirta, situācija strauji uzlabojusies. Tagad kārtība ir mainījusies, un ārstēšanos iespējams uzsākt uzreiz. Tāpēc ir svarīgi par iespējamo infekciju uzzināt laikus.
«Kamēr dzeru savas zāles – vienu nieka tableti dienā –, es nevienu neapdraudu. Tiesa, ja es tās pārstātu lietot, tad gan vīruss atjaunotos, pieņemtos spēkā, un viss būtu citādi,» uzsver Aija. Un dalās savās bažās – HIV pozitīvos cilvēkus šobrīd uztrauc tas, vai notikumi pasaulē kaut kādā veidā nevarētu apdraudēt zāļu piegādes.
Pārbaudīties un piesargāties
Taču arī tagad, pandēmijas laikā, dzīve rit, kā ierasts, – katrs dodas uz savu darbu, puika uz dārziņu. Tajā neviens par zēna mammas statusu nav informēts. Aija skaidro: «To zina tikai bērna ģimenes ārsts. Bērnudārzā neviens nebija jāinformē, un labi, ka tā, citādi sāktos cīniņš par normālu attieksmi. Mūsu bērns ir vesels, bet pietiktu jau, ja kāds dārziņā uzzinātu, ka mamma ir HIV pozitīva, – attieksme kardināli mainītos. Un, ja – nedod, Dievs! – vēl arī bērns būtu pozitīvs, tad vispār ir čau. HIV pozitīvu bērnu mūsu valstī ir diezgan daudz, mazākie iet parastos dārziņos. Viņi tāpat saņem terapiju, tā viena tablete tiek izdzerta mājās, un tāpēc neviens par to apkārtnē nav jāinformē.»
Ģimene dzīvo tāpat kā citas. Vislabāk viņiem patīk pavadīt laiku izbraukumos dabā, laukos Zemgalē. Kā jau daudzi šogad – braukājuši pa Latviju, izzinājuši skaistākās vietas. «Diezgan regulāri bērnu atdodam vecmāmiņai, jo ir svarīgi arī kādu laiku pavadīt divatā. Dūla ar mums par to daudz runāja, un to redzu arī, skatoties uz pāriem mums apkārt,» stāsta Arnis.
Ģimene arī kopīgi apmeklē dažādus pasākumus HIV pozitīviem cilvēkiem un ģimenēm, kurus infekcija kaut kādā veidā ir skārusi – turp nāk, piemēram, vecāki, kuriem saslimis bērns, nāk dzīvesbiedri, māsas, brāļi. Vasarās ģimenēm notiek kopīga nometne, kur mazāk runājot par HIV, bet par veselīgu dzīvi kopumā. Aija uzsver, ka visvairāk viņu kaitinot cilvēki, kas uzskata – ai, labāk nezināt!
«Tā ir tāda strausa politika, cilvēki izvēlas nezināt, un tad nonāk jau AIDS stadijā. Bet tik vienkārši jau nenotiek – hops un nomirsti. Tā miršana tad ir lēna un mokoša. Esmu pārliecināta – labāk ir zināt un dzert to vienu tableti. Daudzi cilvēki ir gatavi izdzert sauju nezināmu vitamīnu, bet noskaidrot savu statusu un ārstēties, lietojot tikai vienu tableti dienā, – to negrib!»
Aija arī atgādina, cik svarīgi ir būt uzmanīgiem seksuālās attiecībās: «Man bija draudzene, stipri jaunāka par mani, kam bija ļoti vieglprātīga attieksme pret drošību seksā. Visu laiku viņai teicu: sāc taču izsargāties, nedari muļķības! Viņa manī neklausījās, tik pa gaisu vien! Tad pateicu: «Paklausies – man ir HIV!» Draudzenei tas bija šoks, viņa beidzot ieklausījās. Tāpēc es skatos pēc situācijas – ja redzu, ka cilvēkam vajag saprast, tad atklāju patiesību par sevi. Sanāk, ka esmu tā pusi uz pusi ārā no skapja. Pirms grūtniecības jau biju viena soļa attālumā no atklātā HIV statusa, bet tad paliku stāvoklī. Tad uzreiz novilku līniju un pateicu sev – nē. Šobrīd ne, jo viņam tomēr jādzīvo normāla dzīve. Kad izaugs bērns – varbūt tad atklāšos.»
Arnis piebilst: «Nevajag baidīties veidot attiecības ar HIV pozitīvu cilvēku, ja jūti, ka esi sastapis īsto.»
Atvadoties abi atklāj savas šā brīža vislielākās bažas – valstī spriež par kritērijiem, kādā secībā glābt cilvēkus, ja smagu kovida slimnieku kļūs par daudz un visiem palīdzību nevarēs sniegt. «HIV pacienti varētu arī nebūt augšgalā sarakstos, kurus noteikti glābs. Atklāti sakot, par to mēs šobrīd drusku esam satraukti.»
