Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kungfu un budisma iedvesmots darbs
Bijušās rūpnīcas Boļševička telpās skatāma septiņu pagājušā gadsimta 90. gados dzimušu mākslinieku kopizstāde Sintēze. Īstenības pētīšana caur kustību, attīstību un pretrunām. Tās galvenā tēma – totalitārisma idejas mūsdienās. Viena no izstādes dalībniecēm ir tēlnieka Aigara Bikšes un gleznotājas Laimas Bikšes meita Aina ar ekspozīciju Pasivitātes mistērija.
Pirms novērtē mākslinieces veikumu, jāizlasa pamācība: «Atrodi vietu telpā un izvēlies divus objektus – vienu sev kreisajā pusē, otru sev labajā. Atbrīvo ķermeni un ar labo aci sāc vērot objektus labajā pusē un ar kreiso aci objektus kreisajā. Novēro, kā prāts norimstas.» Idejas pamatā ir sena mākslinieces aizraušanās – no sešu gadu vecuma Aina nodarbojas ar kungfu cīņas mākslu un interesējas par budismu.
«Kungfu mēs daudz meditējam par ārēju un iekšējo spēku. Ir arī budistu dārzi, kur akmeņi ir izvietoti tā, ka tos nav iespējams visus uzreiz ieraudzīt,» par to, kur smēlusies iedvesmu savam darbam, PDz stāsta Aina. Tie ir dažādos līmeņos saskrūvēti dēļi, un, ejot tiem apkārt, var vērot, kā mainās to paralēles. «Tu katrā momentā redzi kaut ko jaunu, un smadzenes mēģina visam izsekot, lai saprastu darba struktūru.
Citi lasa
Mana ideja bija ļaut, lai cilvēks mazliet apstādina savu nepārtraukto domu ritumu,» teic jaunā māksliniece.
«Man patīk, ja skatītājus var iesaistīt izstādē. Protams, gleznas var būt ļoti spēcīgas. Tomēr, kad strādāju galerijā Daugava, novēroju – cilvēki vienkārši ienāk, paskatās un pat nepamēģina iedziļināties darbā. Vienkārši skrien tālāk,» pārdomās dalās viņa.
Bērnībā māksla neinteresēja
Pasivitātes mistērijā izmantotas videoinstalācijas un koka skulptūras, kas savienotas ar trosēm uz atsperu podestiem. Stāstot par materiālu izvēli, Aina atklāj – izvēlējusies vecām lietām dot otru dzīvi. «Braukāju pa Rīgas mikrorajoniem un meklēju atsperu gultas pie miskastēm. Tādas atradu Dzegužkalnā un Purvciemā. Viena atspere internetā maksā 10 eiro, un visiem objektiem tās izmaksātu ap 300 eiro. Savukārt kokmateriālus nopirku no draugiem Grundzālē, tas ir ciemats pie Igaunijas robežas,» stāsta Aina.
Izstādē ikviens var palēkāt uz podestiem un apjaust, kā mainās telpa apkārt. Gluži kā pārmaiņu skartajos deviņdesmitajos – Ainas bērnībā.
«Atceros, ka toreiz piens maksāja 25 santīmus. Parasti es gāju pakaļ divām pakām. Mamma vienmēr bija mājās. Dzīvoju Jūrmalā, skraidīju pa mežu, man ļoti patika darboties ar plastilīnu,» atceras viņa.
Viņa augusi radošā vidē, taču bērnībā māksla Ainu neesot saistījusi. «Vecāki man ļāva vienkārši būt, nekādu ierobežojumu profesijas izvēlē nebija. Bērnībā gribēju kļūt par policisti, tad – zobārsti. Pakāpeniski nonācu līdz mākslai. Studēju grafiku, bet tagad iestājos maģistrantūrā LMA Vizuālās komunikācijas nodaļā,» stāsta Aina.
Atbalstīja tēva centienus būt politikā
Taujāta, vai studējot LMA, viņu ietekmējis tas, ka Aina ir akadēmijas profesora meita, jaunā māksliniece atzīstas – šo informāciju parasti neizpauž. «Daudzi nemaz nezina, ka esmu Aigara Bikšes meita. Taču ik pa laikam kāds uzvaicā – o, tu esi Aigara meita?»
Viņa lepojas ar savu talantīgo tēvu, arī viņa centienus iesaistīties politikā atbalstījusi. Diemžēl ne Saeimā, ne Rīgas domē Bikši neievēlēja. «Viņš ir gatavs politikai, jo saskata iespējas pārmaiņām un var tās veikt. Tētim labi sanāk komunicēt ar cilvēkiem, turklāt viņš ir gudrs. Labi saprot citus un nav nekāda gaļas mašīna.
Ja es domāju par valsti, tad mākslinieks Bikše šim darbam ļoti labi derētu, bet, ja par tēti – tad būtu norūpējusies, jo darbošanās politikā tomēr ir milzīgs stress. Taču startēt vēlēšanās bija viņa izvēle. Un, gluži tāpat kā viņš man ļauj izvēlēties jebko šajā dzīvē, tā arī es viņam to ļauju,» saka mākslinieka meita.
