Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti Nr. 5 2021. gadā
Tēlnieci apciemoju Jelgavas privātmājā ar plašo darbnīcu vienā spārnā. Pirmais pretim izskrien putnu suns, tad durvis ver Rasas vedekla Ilze, iznāk saimnieces meita Ilizane… Iecietīgi aizslīd kaķis. Un tad jau nāk pati Rasa. Viņi visi ir mākslinieki un visi mīt šajā mājā ar gleznām, skulptūrām un milzīgu vīksnu aiz loga.
Omulīgi sprakšķ kamīns, mūs ietin kafijas aromāts, un Rasa tik brīnišķīgi stāsta par savu dzīvi.
Citi lasa
Brīnos – tik trausla sieviete nodarbojusies ar tādu smagnēju un monumentālu mākslu. Bet iespaids mānīgs – smalka augumā, liela domās. Rasa ir sīksta un drosmīga. Stipra pēc vella. Turklāt atzīst, ka viņas jaunībā valdījis nesalīdzināmi lielāks ideālisms, izvēles nebija pragmatiskas. «Absolūts ideālisms, to varu teikt.»
***
Rasa piedzima Dobelē, mācījās Liepājā un Igaunijas Mākslas institūtā. 60. gadu sākumā pabeidza Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu pie paša Kārļa Zemdegas. Kopš tā laika viņa dzīvojusi un radījusi Jelgavā, piedalīdamās izstādēs Latvijā un Krievijā.
Ķēriens uz veidošanu Rasai atklājies jau bērnībā. «Esmu gultā uzaugusi – kā jau ar plaušu tuberkulozi smagi slims bērns, drīkstēju tikai gulēt un ēst. Pētīju žurnāla Atpūta komplektus, kur katrā numurā bija mākslas darbu attēli. Mani valdzināja Līzes Dzeguzes kokgriezumi, pēc tiem sāku veidot pati. Par tādu plastilīnu neko nezināju, un kur gan mēs varētu ņemt mālu… Sākumā veidoju no maizes! Klaipiņš taču maksāja ļoti dārgi, pēc tā bija jāstāv rindā, bet man pirksti niezēja, mīcīt prasījās.
Kad mamma ieraudzīja manus no maizes izviļātos Maksi un Moricu, tad bija šausmās.
Tomēr viņa aizgāja uz divus kilometrus attālo krāsns podiņu cehu un atstiepa man pamatīgu kluci māla. No slimnīcas, kur strādāja laboratorijā, dabūja oranžo vaskadrānu, apsedza ar to manu segu, un es varēju peckāties ar māliem. Veidoju cilvēku figūriņas, un man bija pārliecība, ka darbi ir jāapgraiza, it kā no koka būtu izgrebti, – ar naželi apskaldīju šķautnēs.
Kad jau gāju skolā un Rīgas Pionieru pilī bija mākslas izstāde, divus manus darbiņus aizveda uz turieni. Dabūju prīzi, un Dobeles pilsdrupās pilsētnieku priekšā man svinīgi pasniedza lielu, skaistu grāmatu. Jutos tik laimīga. Bet, tā kā nebiju pioniere, uzreiz pēc pasākuma skaisto grāmatu man atņēma. Jutos tik apkaunota, tik nelāgi bija ap dūšu… Bet grāmata turpmāk stāvēja uz galda skolas sarkanajā stūrītī, un es kaunīgi gāju to skatīties tur.»
Kā pēckara gados varēja izsprukt no iestāšanās pionieros? «Vienkārši. Kad pārnācu no skolas un mammai laimīgi paziņoju, ka tagad visiem ir jāstājas pionieros, viņa jautāja: «Bet vai tu zini, kas ir pionieri? Pēc tam viņi būs komjaunieši, pēc tam – partijas biedri…» Tie briesmīgie boļševiki, par kuriem zināju no omītes? Viņai taču nebija briesmīgāka lamuvārda – nu tu uzvedies kā boļševiks… «Vai tu gribi tāda būt?» – «Nē! Neparko.» Mamma pamācīja, lai atsaucos uz slikto veselību, ka nevarēšu piedalīties ne sportošanā, ne ugunskuros, dziedāt, dejot arī nedrīkstēju. Man jau divreiz teikt nevajadzēja, pašai viss bija ārkārtīgi skaidrs – sešu gadu vecumā izlasīju pirmo grāmatu, kontrrevolucionāru romānu Dzimtene pie Donas. Bija kara laiks, puišus iesauca vācu armijā, cits pēc cita krita paziņas, aizgāja tēta draugi… Mīlestības sāpju asaras lija arī mūsmājās, nāca viesi, puišus izvadīja uz fronti, mums bija pianīns, mamma sēdās spēlēt… Ar bērnudārza draudzenīti izspēlējām visu, ko biju izlasījusi vai noklausījusies no mammas un viņas kolēģiem..»
***
«Man vēl nebija četri gadi, kad tēvam atklāja ātro tuberkulozi – formu, kas strauji progresē, viņš visu laiku dzīvoja pa sanatorijām, mājās uzturējās vienīgi savā kabinetā… Man bija noteikts, ka nedrīkstu tētim tuvoties. Atceros, kā lūdzos, ka tikai ar muguriņu, tikai ar muguriņu tētim piespiedīšos… Un man bija iemācīts, ka cita lietas nedrīkstu aiztikt… Un to tad nu uztvēru burtiski – ja tētim bija uzsegta vecmāmiņas villaine, es to kampu nost; ja vecmāmiņa iekāpusi tēta kalašās, lai ietu uz āra mazmājiņu, es ieķēros papēžos, līdz viņa kāpa ārā sniegā, bet es kalašas aiznesu atpakaļ un noliku koridorā zem tēta drēbju pakarināmā…
Kad man bija seši gadi, tētis nomira. Tas notika Tērvetes sanatorijā, un kopš tā laika šī vieta bija mans lielākais bieds.
Sākot no trešās klases, lielāko tiesu skolas laika arī es nogulēju ar tuberkulozi, kas sākās visai smagi.
Normāli skolā pagāju tikai sestajā klasē, pēc tam atkal nogūlos – akūts locītavu reimatisms.
Mamma strādāja slimnīcā par laboranti, tādēļ arī visas infekcijas, kādas tikai Dobeles slimnīcā bija, no laboratorijas pārnesa mājās, un es rāvu vaļā i šarlaku, i difteriju, i masalas, vējbakas, cūciņas, pa vidu arī aklās zarnas iekaisums…
Dzirdēju, kā mammai atklāti teica kaimiņiene: «Vita, tu esi jauna sieviete, elli izbridi jau ar vīru. Tagad tev jāsaprot, ka jāliekas mierā, jāgādā bērnam zārks un jādzīvo dzīve tālāk.» Un tad… Kā jūs domājat, vai mani varēja vairs aizsūtīt uz Tērvetes sanatoriju? Zināju droši, ka no turienes dzīva neatbraukšu. Nav pasakāms, cik man bija drausmīgi bail! Laikam normālam cilvēkam tādu baiļu nav un tādas vēlēšanās dzīvot, un visa mūža garumā – dzīves novērtēšana…
Dobeles ārstam Edgaram Francmanim biju tāda kā izmēģinājuma žurka. Viņš par mani sarakstījās ar citiem ārstiem, studēja literatūru, karoja gan ar manu tuberkulozi, gan reimatismu. Beigās izmisumā taisījās man griezt muskuli, likt tur iekšā gabalu placentas, lai ātrāk izsauktu menstruācijas, jo tās tad stabilizētu veselību. Tikai neatrada pietiekami jaunu, atbilstošas asinsgrupas dzemdētāju. Tā nu gulēju nodaļā, man špricēja sasildītu sēra emulsiju, gandrīz karstu, pēc kuras divas dienas mocījos ar augstu temperatūru un sāpēs. Zem maniem ceļgaliem lika karsta parafīna kompreses, nocepināja ādu jēlu… Un tad vēl neskaitāmās kaļķa sērijas… Ja ceļi sāpēja vēl pirms tuberkulozes, tad nu sāka sāpēt arī rokas, un vēl visu mūžu man ir tahikardija – ļoti ātri sitas sirds, ar pārsitieniem. Reiz mamma nakts vidū mani uzrāva kājās, vazāja naktskreklā pa istabu, neļāva gulēt, līdz sirds ritms normalizējās…»
Rasas mamma Vita bijusi ne vien apbrīnojami stipra cīņā par meitas veselību, bet arī mazliet māksliniece. «Viņa ļoti labi zīmēja un visu vācu laiku un arī pēckara gados naktīs pēc darba laboratorijā taisīja rotaļlietas. Tie bija ļoti kvalitatīvi un glīti jēriņi, lācīši, mikipeles, no rozā apakšbiksītēm taisīti laimes sivēniņi ar zaļu tūka āboliņlapu mutē… Vācu virsnieki pirka kā traki, glauni iepakoja un sūtīja uz Vāciju. Jā, mammai bija ķēriens. Lai varētu mani kopt, viņa pameta darbu laboratorijā un iemācījās šūt apģērbu. Vecaimātei bija smalka šujmašīna… Mammas klienti bija slimnīcas medmāsas, dakteri, pēc tam arī mani apšuva un vēlāk – manus bērnus… Šūšana turpmāk bija mammas mūža darbs.»
***
Bet Rasas pieaugšana bijusi viena vienīga medicīna. «Dakteris Francmanis tikai priecātos, ja es arī nolemtu kļūt par ārsti, jo uzskatīja, ka esmu ļoti prātīgs un mērķtiecīgs bērns. Bet man medicīna – fui. Visas tās dakteru būšanas kopš bērnības bijušas pāri galvai.»
Rasai ārsti prognozēja, ka 30 gadu vecumā viņa būs invalīdu ratiņos. Un te nu viņa ir – garš mūžs, divi bērni, liela tēlniecība.
Kad jautāju, kas deva spēku un darīja veselu, viņa bez domāšanas atbild: menstruācijas! «Daktera Francmaņa prognoze piepildījās – tikko sākās menstruācijas, tā mans organisms sakārtojās. Bet līdz 11 gadu vecumam esmu gājusi cauri ellei.
Vienīgā laime – domas par mākslu. Visa slimnīca zināja, ka Vitas slimais bērniņš zīmē, glezno, veido… Kopēju Purvīti… Par akvareļa tehniku nezināju neko, gleznoju kā ar eļļu – ar biezu triepienu kopēju Grotusu. Čakli žurnālus izlasot, zināju kultūrvēsturi. Radioaparāts murkšķēja visu dienu, tādēļ zināju dziedātājus, gleznotājus, tēlniekus, viņu darbus… Mammas paziņa, pašdarbniece gleznotāja, aizstiepa mani uz Rīgu pie gleznotāja Edgara Vintera, kurš pasniedza gleznošanu tagadējā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Rādīju viņam savus veidojumus, un viņš domīgi teica: «Vai, meiten, jums noteikti jānāk uz mākslas skolu – tā veido otrais, trešais kurss…» Bet uz Rīgu mācīties tomēr neaizgāju – togad tur keramiķos neuzņēma, bet tēlniecību nemācīja vispār. Vispirms iestājos Kuldīgas mākslas skolā, vēlāk – Liepājā.
Tēlniecību devos studēt uz Tallinu. Biju ļoti trausla, un igauņu augstskolas dakteris, mani ieraudzījis, uzreiz teica: «Jūs nevarēsiet strādāt tēlniecībā, vai jums prāts – ar tādu komplekciju!» Es brēcu, ka tikai tēlniecības dēļ esmu šurp braukusi…
Vēlāk, kad jau studēju Latvijā, mums abiem ar studentu Igoru Vasiļjevu uztaisīja kursu pie Kārļa Zemdegas. Viņš bija gara tēlnieks un vienmēr teica, ka amatu jau var mums iemācīt, bet par māksliniekiem pataisīt nevar – dvēsele mūsu darbos vai nu ir, vai nav.
Mēs strādājām akadēmijā arī vēlu vakaros. Es gribēju būt viena, man bija vajadzīgs klusums, pat sarunas nedrīkstēja būt, ja nu vienīgi mūzika. Vasiļjevam savukārt vajadzēja burzmu, viņš īdēja: «Nu, panīksti pie manis, man nepatīk strādāt vienatnē…» Un tad es sēdēju viņam blakus un vienkārši lasīju grāmatu. Zemdega mums veda grāmatas, un esmu absolūts grāmatu tārps.»
***
Savu nākamo vīru Māri Grīnbergu mākslas studente Rasa Kalniņa satika Ļeņingradas Baltikumā – šīs pilsētas augstskolās studējošie latvieši, lietuvieši un igauņi bija izveidojuši neformālu un nereģistrētu kultūras apvienību, kas rīkoja kopīgus pasākumus.
«Baltikuma priekšnieks tolaik bija manas draudzenes Lilitas nākamais vīrs Šteinbergs, vēlākais visiem zināmā Jura Šteinberga papus. Reiz ar Lilitu pie viņa uz Ļeņingradu aizbraucām, un tur bija arī Māris Grīnbergs, stipri kompleksains volejbolists, Tirdzniecības institūta Ekonomikas nodaļas students, pārņemts ar ekonomiku. Ballītē sadancojāmies. Māris man saka – cik patīkami beidzot dejot ar garu meiteni… Parasti labi dejojot maziņās, garās esot jāstumj… Smējos, ka jūtos šausmīgi pagodināta – ja mani kāds nosauc par garu meiteni. Akadēmijā man ļoti bieži teica mazais. Arī ar Māri man bija 20 centimetru starpība… Un tā viņš man pielipa, un turpmāk jebkurās brīvdienās, kad man bija vaļas trallāt, arī Māris bija atbraucis uz Latviju. Kopā aizbraucām ceļojumā, un es redzēju, cik Māris ir rūpīgs – prata diskrēti palīdzēt, atbalstīt. Nevaru ilgi nostāvēt, man ļoti ātri sāk sāpēt mugura… Un man pēkšņi gadās atbalstošs plecs vai elkonis, tā neuzkrītoši, smalkjūtīgi.
Apprecējāmies 1961. gada 2. augustā, nākamā gada novembrī piedzima mūsu meita. Pēc desmit gadiem pasaulē nāca dēls… Māris sapazinās ar maniem kolēģiem, sadraudzējās. Un – strādāja man līdzi. Gan, kad vēl bija Jelgavas kultūras nama restorāna direktors, gan tad, kad jau strādāja Tirdzniecības ministrijā – pēc darba bija mans melnstrādnieks: stiepa spaiņus, ģipša maisus… Tēlniecībā jau viss ir smags. Dabūjām Jelgavā dzīvokli ar darbnīcu…
Tā bija neaptverama laime – dabūt pašiem savu darbnīcu, un štrunts, ka 6. stāvā, Māris tad bija mans lifts!
Skulptūras veidoju tikai pēc dzīviem modeļiem… Un reiz bija gadījums tai 6. stāvā… Iepretī bija piecstāvu māja, un tur dzīvoja pēc zemestrīces nomitinātie taškentieši. Kad manā darbnīcā pozēja plikie meitēniņi, no piecstāvenes bija ziņojuši milicijai, ka pie manis notiekot orģijas – dienām stāv plikas sievietes. Tad es tā domāju – vīriešiem taču nevarētu būt nekas pretī, ja stāv meitenes, tātad ziņojušas būs viņu sievas.»
***
« Mākslas vides intrigās nepinos. Jebkura kompānija mani labprāt ņēma pulkā, jo nebiju nevienā grupējumā, nevienā pusē, – biju jelgavniece, prom no visiem.
Pirms sezonas izstādēm tēlnieki profesionāļu komisijai iesniedza iecerēto darbu skices, un nekad nezināji, vai skici pieņems. Biju no tiem laimīgajiem, kuru skici ļoti bieži izstādei pieņēma. Tad avansā saņēmu ceturto daļu no pasūtījuma naudas, lai badu neciestu un būtu, no kā darbu izveidot. Kad darbs gatavs, tad tēlnieks saņēma atlikušo summu. Bet ar avansu parasti nepietika, tādēļ no katra iepriekšējā honorāra krietnu summu nācās nolikt nākamo darbu veidošanai. Gadījās, ka nepieņem jau gatavo darbu, tad avansu atmaksāt nevajadzēja, bet vairāk arī neko nesaņēmi. Un vēl notika pirkšana, pirka Mākslas fonds un muzeji.»
60. gadu vidū uz gadskārtējās izstādes skiču skati bija atbraukuši arī maskavieši, viņus ieinteresēja Rasmas skulptūra Ābele. Jauna sieviete, matu viļņi pār muguru… Uz augšdelma un plaukstas atbalstīts bērns, kurš sniedzas pēc ābola sievietes augstu paceltā otrā rokā… Ar Vissavienības Kultūras ministrijas akceptu maskavieši to pasūtīja apmēram metru lielā izmērā. Rasa to atlēja alumīnijā, nopatinēja. Kad gatavo skulptūru izstādīja Rīgā, to pamanīja lietuviešu ainavu arhitekts Alfons Ķišķis. Viņš tobrīd veidoja Ančupānu memoriāla plānu Latgalē. Ančupānu kalni – tā šo vietu dēvē rēzeknieši. 1941. gada vasarā šai vietā vācu okupācijas režīms nogalināja Rēzeknes apkārtnes un tuvējo pilsētu ļaudis…
Lietuvietis aicināja Rasu veidot memoriāla centrālo pieminekli – Māti ābeli – kā dzīvības nemirstību.
«Ančupānu kalnos ir ļoti skaists mežs… Ķišķis nebija spējis iedomāties, kā noformēt piemiņas vietu, kur ir tikai aizaugusi grava un akmeņu mūris, agrākā aizsargu šautuve. Kad viņš ieraudzīja manu Ābeli, tad piepeši saprata, kā jādara: viens gals gravai jāapber, augšā jātaisa neliels laukums, kur kā simbols dzīvībai būtu mana Ābele. Apakšā kapu lauks, tad piecus metrus augsta platforma, uz tās četrus metrus augsts piemineklis… Atklāšanā nāca tautas masas, vispirms gāja caur kapu lauku, tad bija dzīvības un nāves siena, caur kuru kāpnes veda augšup uz laukumu ar Ābeli. Tas ir pārsteigums: jo tu ej pa tīru mežu, kur nekā nav, un piepeši – piemiņas laukums ar ābeli. Ar domu, ka mātes un ābeles ir neiznīcināmas, viņas būs vienmēr, un tauta zaļos… Cilvēki nāca kā uz kapu svētkiem – Latgales sievas baltos lakatiņos, tumši ģērbtas, ar ziediem… Augšstāvā dziedāja koris, skanēja orķestris un stāvējām mēs, autori… Kad Centrālkomitejas vīri reiz braukuši uz Rēzekni, tad pie viena viņiem rādīts jaunais piemineklis. Un tiem lieliem vīriem bijušas asaras acīs… Mani izvirzīja Komjaunatnes prēmijai. »
Jā, Ančupānu kalnu memoriāls ir emocionāli spēcīgs un mākslinieciski augstvērtīgs. Ieslēpts koku audzē, aiz gara ceļa cauri kapu laukam, ko noslēdz melns uzraksts Viņi mira, lai dzīvotu tu…, pa kāpnēm augšup uz pārdzīvojumu – Māte ābele… *
Rasai kā laureātei, turklāt jelgavniecei, pilsētas vadība bez konkursa uzticēja radīt pieminekli karā sabombardētajai Jelgavai jeb – kā ideoloģiski pareizi tas skanēja – Jelgavas atbrīvotājiem no fašisma. Un vieta bija nolemta – parkā pie stacijas. Kad pieminekli 1984. gadā uzstādīja, jelgavnieki to acumirklī iedēvēja par trīsgalvaino pūķi. Šodien pieminekļa vairs nav, bet māksliniece atzīst, ka arī prieka par šo monumentālo darbu viņai neesot bijis. «Skiču apspriešanā pieaicināja Jelgavas kara veterānu biedrības varoņus ar daudziem apbalvojumiem… Un tad sākās… Piedāvāju skici pēc skices, neviena nederēja. Visbeidzot nonācu pie tēla: divas plēsīgas ļaunas rokas bronzā, kam izskrien cauri kāds spēks un apvērš tās otrādi, pārvēršot liesmās. Vidus no tā spēka tiek spoži izpulēts – kā metālam cauri lode izgājusi… «Un kur zaldāti?» prasīja veterāni. Atbildēju: «Tas ir uguns simbols, nevar dzīvus cilvēkus…» – «Vajag, tie ir atbrīvotāji!» Uztaisīju arī zaldātus. «Uztaisi spēcīgākus!» Atbildēju, ka nedrīkst, jo tad būs tā, it kā viņi skrietu cauri papardēm… Tik un tā vajagot. Zināju, ka Bulduros karavīrus ļoti skaisti veidojis tēlnieks Jānis Karlovs. Sazvanījos: «Brauc man taisīt zaldātu galvas savā stilā, skarbas!» Tad nu viņi kopā ar manu vīru taisīja tās galvas. Ģipsi liet Māris jau bija iemācīts, iemācījās arī metināt. Vai man pašai pieminekļa rezultāts gāja pie sirds? Vienīgi tās liesmas! Pie tām esmu fotografējusies – pieminekļa aizmugurē, kur galvas nav redzamas. (Smejas.)»
***
Līdztekus lielajai mākslai Rasai bija arī maizes darbs – kopš 1970. gada līdz 80. gadu nogalei viņa veidoja smalkus keramikas niekus – romantiskas ziedu brošas, kulonus, velniņus, amoriņus… Bija precīzi trāpīts modes dzīslā, jo veikalos jau šādu skaistu lietu nebija. Īpaši liels pieprasījums bija pēc brošām.
Ne vienai vien šodien sirmai kundzei rotu lādītē joprojām var uziet šo keramikas fenomenu ar iniciāļiem RG.
«Kad būvējām šo māju, man ieteica, lai fasādē ielieku lielu brošu. Nē, atbildēju, likšu mazu mazītiņu, jo tā brošu taisīšana man nebija nekāda goda lieta. Pie tām nonācu gluži prozaiski. Gaidīju puišeli, un man bija grūtnieces kleita no diviem dažādiem auduma toņiem. Lai tos saskaņotu, Jelgavas keramiķei Brigitai Šmēdiņai pasūtīju atbilstošu brošu. Rādīju audumus, bet viņa teica – diez vai sanāks. Divreiz taisīja – nekādi neizdevās tonis, kādu man vajag. (Ilizane: «Mamma ir maksimāliste!») Tad Brigita iedeva man glazūras, un es veidoju pati, pie viņas nesu tikai nodedzināt. Brigita iesaucās: «Ko tu, dumā, pasūti citiem, ja pati vari labāk!» Tā nu man sanāca vesela sērija brošu. Ieraudzīja ciemos atnākušais mākslinieku nodaļas vadītājs Strupulis un sāka bļaut: «Mīļais Dievs, mums nāk Jelgavas izstāde, izliec arī tās brošas.» – «Vai tu galīgi traks!» Bet viņš brošas pievāca, aizstiepa uz muzeju, izstādīja nelielā vitrīniņā uz samta. Un muzeja direktore smējās, ka es viņai dabūšot maksāt par grīdas pārkrāsošanu, jo tai brošu vitrīnai riņķī noberzta krāsa. Skatos – sieviešu dibeni uz visām pusēm riņķī, visas noliekušās un skatās. Atbrauca Maskavas komisija, un viena no dāmām teica: «Dariet, ko gribat, bet šīs divas es ņemu no vitrīnas ārā, tās vajag man…» Tādai lielai sievai taču muzeja direktore nevarēja atteikt un atdeva arī. Tā tautās aizgāja manas pirmās brošas. No tā brīža tik sēdēju un knubināju nākamās… Tolaik tādas brošas salonā gāja par 8 un 12 rubļiem gabalā, man no tā palika pieci un astoņi.»
Staltā Grīnbergu privātmāja ar milzu vīksnu pie loga tapa pēc Ābeles. Mazs baseiniņš arī sanāca, kas nu jau ir puķu dobe, jo avotaina grunts, betons plaisā… «Tobrīd krājām naudu mājas būvei, jo vajadzēja gan dzīvojamo daļu, gan ērtu darbnīcu ar piebrauktuvi un lielām divviru durvīm. Ābeles līgums bija par 2800 rubļiem, bet man samaksāja 4800 – kā par īpašu radošu veiksmi. Ar tādām naudām pie mājas jau kaut ko varējām pasākt. Un – ar talkām. Brauca Šteinbergi, bijušie baltikumieši… Te reiz gājis Jēkaba kanāls, mitra vieta, uzcēlām augšā, uzvedām desmitiem kravu zemes…»
***
Rasas radīto skulptūru tēli nav abstrakti, tās ir konkrētas personas. Visām cilvēku figūrām viņai pozējuši modeļi. Rasas darbos pamanu ne vien savdabīgu poētiku, bet arī – tādu kā vielisku ķermeniskumu, gandrīz antropoloģisku pētniecību. Rasa savus modeļus gājusi speciāli meklēt. Un par katru skulptūru tēlniece varētu uzrakstīt stāstu.
Arī viņas meita, vēl būdama maza, ir sēdējusi, pozēdama uz augsta postamenta, baidīdamās, pievilkusi kājiņas… 80. gados Rasa viņai likusi stundām sēdēt uz viena sāna, un tapusi apburošā, savērstā bronzas meitene Zane. Ilizane: «Mamma vienmēr teica, ka esmu par tievu, ka no manis nekā nav, tikai karkasu varot taisīt. Jo viņai patīk sulīgas sievietes ar masīvām kājām.»
Rasa: «Mani vienmēr uzrunā skulpturāls tēls. Jā, burtiski pievelk spēks. Kā cilvēkam pašam nav, pēc tā viņš ilgojas. Vasarā varēju uz Jūrmalu aizbraukt, bet – ej nu atvelc modeli no turienes uz Jelgavu. Tie, kas dzīvoja Jūrmalā, piemēram, kolēģis Vasiļjevs, ne tikai pludmalē modeļus noskatīja, bet pat sievu tur dabūja, otro pēc kārtas. (Smejas.)
Ir tādi cilvēki, kurus redzot pārstāju viņus dzirdēt, uz viņiem skatos tikai kā uz skulptūru. Redzu kompozīciju, nevis viņus.
Tāda bija, piemēram, Lauksaimniecības akadēmijas profesore Ella, botāniķe, kura nāca pie manis pirkt brošas. Vispār negants sievišķis, bet savdabīgi skaista. Viņai bija brīnišķīgs kakls, čūskas kustības un milzīgi mati. Kad viņa tos izpina un sukāja, tie plūda tādi viļņaini, melni, biezi…
Modeli Ābelei atradu Jelgavas peldbaseinā. 14 gadu veca krievu meitenīte, bet fiziski jau tik nobriedusi, ka viss ir savā vietā. Ārkārtīgi vaļsirdīga, to, ko nevar runāt mājās un ar mammu, to viņa runāja ar mani, stāstīja, jautāja – par savām romantikām, ka samīlējusies studentā. To stāstu zināju cauri un cauri, ka puisis teicis, lai meitene nepiesaistās, jo ir vēl bērns, ka viņš nevarot ar viņu draudzēties kā ar sievieti. Un viņa bija tāds jauks bērns, bet nu iemīlējusies kā kaķene. Kad jau viņa bija beigusi pozēt, uzzināju, ka izdarījusi pašnāvību, izlēkusi pa 5. stāva balkonu… Jo ieraudzījusi to puisi ar citu meiteni sauļojamies uz viena paladziņa. Un es domāju – ak Dievs, tas rumpis tev darbojas kā pieaugušai, bet prāts vēl nav pieaudzis. Kāda drausmīga nelaime, ka mūsu sadarbību biju jau beigusi, jo… es būtu viņu nomierinājusi, savaldījusi. Vajadzēja tikai prātīgu cilvēku blakām. Jo dvēseles sāpes taču var norunāt, vai ne.»
***
«Tā kā skulptūras bronzā atliet maksāja ļoti dārgi, izstādēs tās izlika vienīgi ģipsī. Bet tēlnieku konstatējums skan tā: darbs piedzimst mālā, mirst ģipsī, augšāmceļas cēlmateriālā. Mēs gribējām vienīgi šo cēlmateriālu. Lielākā daļa savus darbus izstādīja keramikā bez glazūras. Citi iemācījās interesanti glazēt, bet tā ir šausmīga ķēpa. Man vislabāk patika akmens, katru darbu veidojot, domāju – kā varētu izkalt. Bet ar akmeni es netiku galā. Tāpēc, ka… Mans darba paņēmiens ir klāt likšana nevis nost skrubināšana. Man vajag, lai veidojuma vieta būtu svaiga, tad tā elpo. Lai gaisma, slīdot pāri, rada faktūru. Lai virsma ir dzīva … Es it kā audzinu miesu kārtu pa kārtai – audzinu darbu. Bet akmenī ir pretēji – tu ņem nost. Nost ņemšanu es nejutu, tā ir cita domāšana.
Tātad man vajadzēja atrast savu īsto cēlmateriālu. Draugi, ievērojami ķīmiķi, teica – iedosim tev epoksīdu un cietinātāju, citi no tā taisa laivas! Un es eksperimentēju ar pildvielām. Dauzīju gan sarkanos ķieģeļus, gan drenu caurulītes, atsijāju viena rupjuma frakcijas… Māris palīdzēja. Tad veidoju pirmo darbu Mūrnieku brigadiere Aņečka… Ak kungs… Jau tā ģipša forma smaga, tai apkārt ir kape. Taisīt varēja tikai uz grīdas, jo izcilāt nebija iespējams. Māris jauca masu, es pakāju iekšā un ar puskilogramīgu svara bumbiņu cītīgi visu piedauzīju. Iznāca ļoti skaista faktūra. Lai nolasītos seja, no pulvera jaucām masu uz šķīvja, un es ar skalpeli spiedu virsū, sanāca ādains, tad to nodedzinājām…
Epoksīds degdams šausmīgi kūp un smird. Bet ģībt nav vaļas, tā ir kā dzemdēšana, saprotiet! Nevari ne uz priekšu, ne atpakaļ, tev jādara līdz galam.
Par to, ka elpojām indi, pat neaizdomājos. Tad šo darbu aizsūtīja uz izstādi Maskavā, kur to nopirka par bargu naudu.»
***
Kad Rasai bija nedaudz pāri 50 gadiem, viņa pauda, ka jūtas sevi mākslā piepildījusi. Un pārslēdzās uz ģimenes ligzdu. «Dienā, kad nomira mana mamma, pa īstam aptvēru, ka mūsu ļoti saskanīgās ģimenes centrā bijusi tieši viņa – kamēr ar Māri esam skrējuši darbos, vienmēr galdā bijis viņas sarūpēts ēdiens, sadzīve gludi ritējusi, bērni labi audzināti… Meita ironiski teica: «Jā, nav jau viegli pēc 50 gadiem par mammu mācīties…» Bet tagad jau gadiem pati esmu gan mamma, gan vecmāmiņa, allaž sagaidu savējos ar siltu ēdienu… Priecājos, ka esmu vajadzīga.»
Rasai ar vīru bija lemta gara dzīve, 2011. gada augustā viņi svinēja zelta kāzas. Piecus gadus vēlāk Māris devās mūžībā. «Bet dzīve joprojām ir krāšņa, par spīti dīvainajam laikam. Tiesa, telefona sarunas ar senajiem draugiem un kolēģiem man ir visai nosacītas. Viņi šad tad piezvana, un, tā kā slikti saklausu zemos reģistrus, man ir jāmēģina trāpīt ar jā vai nē, vai o! un ko tamlīdzīgu… Tāpēc labāk tarkšķu pati, tad vismaz zinu, par ko ir runa. (Smejas.) Kāds no bērniem allaž ir manas ausis – ārpus mājas visur pavada.
Atbrauc pie vedekliņas lērums keramiķu, sagaidu viņus ar vislielākajā bļodā pagatavotu tomātu zupu ar grauzdiņiem. Nāku no virtuves ar lielo bļodu, iepazīstos ar kompāniju un saku, ka esmu vecmāmiņa. Ilze ar vienu no igauņu keramiķēm ieiet darbnīcā, tur tās lielās bildes no Jelgavas izstādes, ir arī piemineklis… Un meitene jautā: «Kas jums ir šī māksliniece?» – «Tā ir mūsu vecmāmiņa!» Igauniete pakampj bildi, nāk no darbnīcas, kliegdama: «Meitenes, skatieties, kas šo gaspačo mums taisījis!»»
