Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Piepilda māsas sapņus
Pirms pieciem gadiem jaunā māksliniece Anda Skadmane uzticēja savu stāstu žurnālam «Privātā Dzīve». Toreiz viņa godināja māsu ar piemiņas izstādi. Tik ilgam laikam bija jāpaiet, lai Anda atkal spētu skatīties uz savas mīļās māsas mākslas darbiem… Arī katram izstādē apskatāmajam Andas darbam bija kāds īpašs stāsts. Pēdējais izstāstīts 2013. gadā, kad Zolitūdes traģēdija vienā dienā Andai nolaupīja tēti Jāni un viņas tuvāko cilvēku pasaulē – dvīņu māsu Dainu.
«Kad uzzināju, ka Daina ir mirusi, šķita – man dvēseli izrauj no krūtīm. Bija liels tukšums. Šķita – palikusi vairs tikai puse no manis,» atceras Anda. «Visskumjāk ir tad, kad palieku viena ar savām domām. Tāpēc mans glābiņš ir mākslā – vienkārši eju un daru,» stāstīja Anda.
«Mēs bijām sarunājušas – maģistros abas studēsim glezniecību. Sapņojām, ka noslēgsim studijas ar kopēju izstādi. Tas šķita lieliski – kopā strādāt, kopā prezentēt. Mēs viena otru labi papildinājām. Tāpēc gleznojot bieži domāju par māsu. Man tik ļoti gribētos redzēt, kā tagad gleznotu Daina un kā gleznotu es, ja mēs vēl aizvien būtu kopā. Kad gadās kādi kreņķi vai šķiet – kaut ko nevaru pagūt –, atgādinu sev – Daina teiktu – vienkārši saņemies un dari!» Dvīņu māsas nāve izmainīja ne tikai Andas dzīvi, bet arī mākslinieces domāšanu un rokrakstu.
Vienmēr – rokās sadevušās
«Kad bijām mazas, vecāki mūs ģērba vienādi. Vēl tagad atceros mūsu sarkanos kombinezoniņus. Visur gājām kopā un vienmēr – rokās sadevušās. Bijām diezgan klusas, kārtīgas un kautrīgas, divatā mums bija drošāk.
Arī vecāki vienmēr atgādināja – jūs tikai turaties kopā! Tā bija laba sajūta, ka māsa ir blakus.
Ejot uz skolu, vienmēr viena otru pagaidījām. Es gan biju tā lielākā čamma, biežāk nācās gaidīt Dainai,» ar smaidu atcerējās Anda.
«Izbaudīt un uzjautrināties par to, ka esam līdzīgas, sākām Rīgas Amatniecības vidusskolā. Sākumā daudzi vēl nezināja, ka esam divas, un bieži mūsu jauca. Daina mācījās Vides, bet es – Tekstilmākslas nodaļā. Reiz mana klasesbiedre pēc sarunas ar Dainu bija pārsteigta – nez kāpēc esmu nolēmusi mainīt nodaļu? Tad arī sapratām, ka varam samainīties ar apģērbiem un izspēlēt kādu joku,» smējās Anda. To dvīnes izdarījušas vēlāk – studiju laikā Latvijas Mākslas akadēmijā. «To, kādā situācijā tas notika, pasniedzējiem izstāstīšu pēc pāris gadiem, kad studijas būs galā. Taču mēs labi viena otru nospēlējām, un es nemaz neizrādīju, ka pirmo reizi redzu Dainas kursabiedre, kura mani tik draudzīgi uzrunāja,» smejas Anda. «Mēs pašas gan brīnījāmies – nu, kā mūs var sajaukt? Jā, vizuāli bijām līdzīgas, taču raksturi un runas maniere taču bija atšķirīgi! Turklāt kopš 6. klases ģērbāmies dažādi, arī frizūras veidojām dažādas.»
Interese par mākslu dvīnēm parādījusies agri. «Mūsu vectēvs bija metālmākslinieks. Atceros, kā bēniņos pētījām viņa skices uz nodzeltējušām lapām. Tik smalkas! Bija arī akti un citi zīmējumi, mums tas šķita kaut kas nereāls,» pirmos pieskārienus mākslas pasaulei atceras Anda. «Vecākā māsa un brālis jau mācījās skolā, un mēs ar Dainu mājās izpaudāmies ar viņu guaša krāsām. Māsa Maija stāstīja – atlika tikai atstāt kādu kladi nepieskatītu, tā tur noteikti kaut kas tika iezīmēts! Piecu gadu vecumā ar prieku apmeklējām vizuālās mākslas pulciņu Imantā, un jau pamatskolā mums bija pārliecība, ka reiz mācīsimies akadēmijā,» tā Anda. «Paldies vecākiem, kas mūs atbalstīja, lai varam apmeklēt kursus Mākslas akadēmijā, jo ar finansēm tik lielā ģimenē nebija viegli. Nebijām izlutināti un dzīvojām diezgan pieticīgi. Taču bērnu izglītība vecākiem bija prioritāte. Viņi atrada naudiņu, un mēs ar māsu priecājāmies – cik forši ir apgūt to, kas tev padodas un no sirds patīk.»
Dainu atceras skaistu
«Ar Dainu bijām ļoti tuvas – ne tikai kā māsas, bet arī labākās draudzenes. Arī profesionālajā jomā viņa bija mans labākais komandas biedrs. Cilvēks, kuram varēju pilnībā uzticēties,» stāsta Anda. «Mums bija liela ģimene – pieci bērni, un privātmājā Zolitūdē mums ar Dainu bija kopēja istaba. Neatceros nevienu dienu savā mūžā, kad nebūtu satikusi Dainu. Taču tagad, domājot par Zolitūdes traģēdiju, atceros, ka tieši tajā dienā – 21. novembrī – mēs redzējāmies ļoti maz. Atmiņā palicis moments, ko visu laiku cenšos paturēt prātā, jo tas bija pēdējais… Daina ieskrēja pie manis Tekstila nodaļā, un mēs kā vienmēr apskāvāmies. Taču viņa bija ļoti steidzīga, jo bija jānokārto kaut kas saistībā ar Dainas topošo dizaina objektu – Vēja egle. Atceros pēdējos vārdus, ko teicām viena otrai. Jautāju: «Kur tu tā skrien?» Un Daina atbildēja: «Mēs taču vēl tiksimies!»
Turu sirdī to, kā viņa tajā mirklī izskatījās.
Viņai mugurā bija melna kleitiņa un zaļš mētelis, galvā berete. Dienu pirms traģēdijas Daina bija ielikusi matos ilgviļņus. Viņa bija ļoti skaista.»
Kaut viņi nemocītos sāpēs…
Liktenīgajā vakarā Daina grasījās doties uz «Depo», lai iegādātos līstes savam studiju darbam, taču tētis viņu apturēja. Teica – laukā tumšs, viņš aizvedīs meitu ar auto. Mamma mājās skatījās televizoru, kad pēkšņi izdzirdēja sprādzienu. «Viņa palūkojās pa logu, no kura redzams lielveikals. Priekšā bija tikai melna tumsa. Lai saprastu, kas noticis, viņa ar māsu Maiju tūdaļ devās turp. Lielveikala stāvlaukumā viņas uzreiz ieraudzīja tēta mašīnu. Visapkārt valdīja liels apjukums, un viņām nebija ne jausmas, ko iesākt,» stāstīja Anda. Viņa tobrīd vēl bija Mākslas akadēmijā. «Man piezvanīja Maija. Teica, ka lielveikala jumts ir sabrucis un viņa nezina, kur ir Daina un tētis.»
«Man tovakar kaut kas bija noticis ar mobilo telefonu – tas slēdzās laukā. Braucu mikroautobusā uz Zolitūdi, un galvā bija tikai viena doma – jāpagūst piezvanīt brālim, kurš dzīvo Londonā, lai pateiktu, ka noticis kaut kas šausmīgs un mums jālūdz Dievs.» Kad mikroautobuss tuvojās nelaimes vietai, Daina atskārta – viss ir daudz nopietnāk, nekā tas šķita. «Visi cēlās kājās, un es skaļā balsī kliedzu: «Lūdzu, kāpiet ārā!» Skats notikuma vietā bija drausmīgs. Saproti, ka cilvēki ir tur apakšā un tu neko nevari izdarīt.» Kad izskanēja ziņa, ka pirmie upuri nogādāti slimnīcās, Skadmanes steidzās mājās, lai apzvanītu slimnīcas un uzzinātu, vai nav ievesti viņu mīļie. «Tad atgriezāmies notikuma vietā, kur bija milzīgs haoss. Kad kļuva ļoti auksti, devāmies mājās, lai atpūstos. Iegāju istabā un pirmo reizi sāku skaļi raudāt.
Man šausmīgi sāpēja sirds, un es domāju – kaut viņi tur apakšā nemocītos sāpēs…» atceras Anda.
Agri no rīta mājās no izbraukuma sacensībām atgriezās jaunākā māsa Rūta. Lai gan ģimene neteica, kas noticis, māsa visu saprata. Mamma un Maija atkal devās uz nelaimes vietu, bet Anda un Rūta bija mājās, kad ieradās policija, lai paziņotu – tētis ir atrasts. «Viņu balsis bija tik mierīgas, acis tik skumjas. Uzreiz sapratu, ka viņš nav slimnīcā…» atminējās Anda.
«Mammu vienmēr biju uzlūkojusi kā stipru sievieti, kas spējusi laist pasaulē piecus bērnus, pabarot, izaudzināt, izskolot un mīlēt. Un tad es viņu ieraudzīju pārnākam mājās tik salauztu… Policisti palīdzēja mammu aizvest uz gultu, jo viņai bija slikti ar sirdi. Es biju šausmīgi nobijusies. Šķita, ja tagad pazaudēšu arī mammu, sajukšu prātā… Ap pulksten desmitiem uzzinājām, ka arī Dainas vairs nav. Patiesībā viņu atrada tikai 15 minūtes vēlāk nekā tēti, taču policisti un mediķi nespēja mums uzreiz to pateikt.»
Tēti atpazina tikai pēc apģērba
Drīz vien no Londonas atbrauca vecākais brālis, un skaudrās zaudējuma sāpes mijās ar satraukumu. «No vienas puses, visi mūs centās atbalstīt un palīdzēt. No otras, bija pilna māja ar svešiem cilvēkiem. Nāca skolas psihologs, sabrauca radinieki. Tas radīja lielu stresu,» atcerējās Anda. «Mums ar Maiju ir tikai pusotra gada starpība, taču vienmēr izjutām viņu kā vecāko māsu. Viņa bija tas nopietnais cilvēks, kuram bērnībā vecāku prombūtnes laikā uzticēja pieskatīt, aizvest uz skolu, un paēdināt mūs, trīs jaunākās māsas.» Arī brīdī, kad bija jāizlemj, kurš atpazīs tēti un māsu morgā, turp devās Maija. «Apbrīnoju Maijas spēku un vēl aizvien pārdzīvoju, ka negāju viņai līdzi. Šis notikums Maijai bija milzīgs psiholoģisks trieciens. Pēc tam dzirdēju, kā viņa brālim teica – tur bijis daudz sakropļotu cilvēku.
Tēti māsa atpazinusi tikai pēc apģērba. Šo skatu viņa nespēj aizmirst…»
«Pēc divām nedēļām, kad beidzot atļāva apglabāt tuviniekus, man bija jāatrod drēbītes Dainai. Biju domājusi – ko tādu varbūt piedzīvosim tikai sirmā vecumā. Gribēju, lai viņa aizejot ir smuka. Izvēlējos kleitiņu, kas māsai ļoti patika. Un baltu džemperīti… Taču tādu es viņu vairs neredzēju. Mēs nolēmām, ka zārki bērēs netiks atvērti. Lai cilvēki tēti un māsu atceras tādus, kādi viņi bija dzīvi.»
Vēl tikai vienu apskāvienu
«Sākumā pat nevarēju saklāt māsas gultu. Ilgu laiku Dainas lietas istabā stāvēja tā, kā bija viņas dzīves laikā. Bija pagājis vairāk nekā pusgads, kad izņēmu no skapja māsas drēbes un sapratu – tas nepāriet. Manī bija gan sāpes, gan dusmas. Vēl aizvien nespēju saprast – kāpēc ir aizgājis tik brīnišķīgs, talantīgs cilvēks. Kāpēc tas noticis ar manu ģimeni? Mēs taču nebijām slikti cilvēki…»
Pēc traģēdijas pretī Skadmaņu mājas logiem iestādīta eglīte. Tā izaugusi neticami ātri un jau sniedzas līdz jumta korei, aizsedzot skatu uz nelaimes vietu.
«Pirmos divus gadus pēc nelaimes bieži domāju – izdarītu visu, lai tikai vēl vienu reizi ieraudzītu tēti un māsu. Man šausmīgi gribējās viņus apskaut!» sacīja Anda.
