Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Padodiet balsi!
«Šeit, Strazdumuižas neredzīgo ciematā, es ļoti labi orientējos un staigāju kaut aizvērtām acīm,» stāsta Svetlana. «Protams, ja kas gadās pa ceļam, varu to nepamanīt un paklupt, un kādreiz tas notiek arī tāpat. Apkārtni redzu kā aiz bieza, caurspīdīga aizkara, un acu priekšā lido tādas kā pūciņas un mušiņas. Grūtāk staigāt tad, kad ir melnais ledus vai peļķes un rodas atspīdumi. Nesen nokritu, jo paslīdēju uz vēja nopūstas lapas.
Cenšos viena ārpus ciemata teritorijas neiet un nebraukt, bet kādreiz tomēr sanāk. Pie tuvākās pieturas apstājas tikai 14. autobuss, bet vietās, kur pietur vairāki satiksmes līdzekļi, neredzot ir gadījies arī iekāpt nepareizā autobusā. Tagad daudzās vietās ir skaņas luksofori un vadlīnijas uz ietvēm, kas ļoti palīdz cilvēkiem ar redzes traucējumiem pārvietoties. Ja to nav, tad eju kopā ar citiem gājējiem. Dažreiz luksofori ir ļoti spoži, bet visbiežāk gaismas neredzu.
Tie, kas mani pazīst, negaida, ka kādu uz ielas sveicināšu, jo es viņus vienkārši neredzu. Esmu priecīga, ja viņi sveicina pirmie.
Citi lasa
Kā es saku – padodiet balsi, lai es jūs atpazītu.»
Brilles nepalīdz
«Ģimenē esam trīs bērni, pārējiem redzes problēmu nav. Man ir iedzimta tīklenes distrofija no tēva mātes. Problēmas parādījās 1. klasē, kad redze bija vairāk jāpiepūlē. Mani aizveda pie acu ārsta, viņš izrakstīja brilles un sacīja, lai nēsāju cītīgi, vēlāk vairs nevajadzēšot. Tā arī darīju, bet 2. klasē nācās pāriet uz vēl stiprākām brillēm, un 3. klasē redze pasliktinājās vēl vairāk. Mācību gada beigās sapratu, ka no pirmā sola uz tāfeles neredzu pilnīgi neko. Mani nosūtīja uz pārbaudi Bērnu slimnīcā un pēc tam uz neredzīgo skolu Strazdumuižā. Mūsdienās, visticamāk, es varētu palikt mācīties savā skolā Staļģenē.
Kaut gan man bija tikai deviņi gadi, ļoti labi atceros, ka dakteris skatījās manas acis aparātā, pēc tam paprasīja, lai iedodu viņam savas brilles, un izmeta tās miskastē. Tobrīd nopriecājos, ka brilles vairs nebūs jānēsā, bet patiesībā tas nebija nekas labs.Man bija noteikta nepareiza diagnoze un vajadzēja citādu ārstēšanu. Manai slimībai briļļu nav.
Tīklenes distrofija nozīmē, ka nervu šūnas atmirst un vairs neatjaunojas. Jo vairāk atmirušu šūnu, jo sliktāka redze.
Kad mani desmit gadu vecumā sāka ārstēt, redze līdz 45 gadu vecumam vairs nepasliktinājās. Divreiz gadā gulēju Gaiļezera slimnīcā, un man špricēja acīs. Pēc tam nostādnes par ārstēšanu mainījās, un vairs to nedarīja, bet es uzskatu, ka injekcijas man palīdzēja, jo redzi neesmu zaudējusi pavisam. Taču ar šādu diagnozi to atgūt nav iespējams arī mūsdienās. Man bija iespēja veikt nelielas operācijas, kas varbūt redzi varētu nedaudz uzlabot, taču atteicos, jo droši nevar zināt, kā tās beigtos – baidījos riskēt.
Esmu dzimusi 1970. gadā, tātad pienācis vecums, kad arī agrāk labi redzošām acīm vajag brilles. Man ir piešķirta pirmā invaliditātes grupa. Nevaru teikt, ka gatavojos pilnīgai neredzībai, taču tāds liktenis varētu mani piemeklēt. Dakteri teic, ka nevajag stresot, cilāt smagumus, liekt galvu uz leju, lai nerastos spiediens, iesaka ēst dilles un mellenes. Tas arī viss.»
Sūrā dzīves skola
«Biju absolūts lauku un mājas bērns, un man ir ļoti jaukas bērnības atmiņas. Dzīvojām Lielupes krastā. Neredzīgo skolā man ļoti nepatika, nevarēju ne ar vienu sadraudzēties, nemitīgi raudāju. Man pietrūka ģimenes. Laukos vecāki strādāja kolhozā, un mēs, bērni, ar vecmammu dzīvojāmies pa māju. Mamma jau gribēja mani ņemt no skolas laukā, bet klases audzinātāja Mudīte Zēberga ieteica pamēģināt vēl vienu nedēļu. Vairs neatceros, kas notika, bet paliku un nomācījos skolā sešus gadus līdz devītās klases beigām.
Mums, valsts apgādībā esošajiem bērniem, rīkoja dažādus pasākumus, veda ekskursijās, uz kino un teātri. Kad paaugos, varēju pati braukt mājās katru sestdienu un pirmdienās no rīta atpakaļ uz skolu. Padomju laikos bija sava specifika. Tikām ļoti stingri uzraudzīti un pieskatīti, tāpēc man par šo laiku ir pretrunīgas atmiņas. No mazām dienām paši sev šuvām, mazgājām drēbes, tīrījām istabas. Agri pieradu pie darba un dzelžainas disciplīnas. Tā bija sūra un rūgta dzīves mācība. Nebija neviena, kas mani aizstāvētu. Pašai bija ar visu jātiek galā.»
Divas augstākās izglītības
«Jā, arī neredzīgie spēj piešūt pogu, izgludināt drēbes, nomazgāt traukus. Ne gluži visi un ne vienmēr labi, bet var. Protams, tas nav tik vienkārši kā redzīgiem cilvēkiem. Mums skolā bija mājturības stundas. Man ļoti patīk adīt, zeķes adu neskatoties, rakstus gan ne, taču ir arī absolūti neredzīgi cilvēki, kas ada rakstos un atšķir krāsas ar tausti. Tā ir augstākā pilotāža! Es krāsas varu saskatīt, tikai nespēju atšķirt smalkus toņus.
Kad bērni bija mazi, adīju viņiem džemperus un jaciņas. Tagad redzu sliktāk nekā agrāk un vairs to nedaru, arī laika adīšanai vairs nav.
Skolas gados man ļoti patika cept kūkas, gribēju stāties Jāņmuižas profesionālajā skolā, lai mācītos par konditori. Bet, kamēr no Jaunsvirlaukas aizbraucu līdz Jāņmuižai, brīvu vietu vairs nebija, kaut arī man starp kandidātiem bija ceturtais labākais atestāts. Man piedāvāja mācīties par piena laboranti, bet es negribēju. Pēc tam strādāju kolhozā par svaru mājas priekšnieci un mācījos Staļģenes vakarskolā.
Sešpadsmit gadu vecumā iestājos Latvijas Neredzīgo biedrībā. Divus gadus nostrādāju neredzīgo uzņēmumā Jelgavā, kur montēju elektrības slēdžus. Tur bija ļoti jauki darbabiedri, taču es negribēju visu mūžu skrūvēt. Sāku mācīties par bērnudārza audzinātāju. Gadu nomācījos, labi nostrādāju praksi, bet biju ļoti spuraina jauniete, tādēļ savas spītības dēļ nedabūju diplomu. Taču man patika darbs ar bērniem. Pēc tam vēl strādāju internātskolā par audzinātāju – tādu kā pēcpusdienas mammu.
Sekoja neveiksmīgi mēģinājumi studēt.
Tā kā mani interesēja mājturība, iestājos Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē, taču tolaik mācības nebija pielāgotas cilvēkiem ar sliktu redzi.
Piepūle bija milzīga, un sapratu, ka redze tomēr ir svarīgāka nekā augstākā izglītība, un nosolījos sev vairs nemācīties, taču vēlāk nāca burvīgs piedāvājums Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā Attīstība cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Man jau bija pāri 40 gadiem, un biju izslāpusi pēc zināšanām. Ļoti priecājos, ka ieguvu augstāko izglītību – gan kā sociālā rehabilitētāja, gan sociālā darbiniece. Uz galda jau biju salikusi dokumentus arī maģistra grāda iegūšanai. Tomēr nolēmu, ka pietiks.»
Vīrs iepatikās uzreiz
«Ar vīru Aināru iepazinos klasiski – ciemos pie radiem. Atceros, ka viņa tēvs ienāca telpā un sacīja: «Es šito smuko meiteni ņemšu par vedeklu!» Otrreiz tikāmies pēc pāris gadiem. Kaut arī slikti redzu, man Ainārs uzreiz iepatikās. Arī neredzīgajam ir svarīgs izskats, bet tas bija kaut kas vairāk. Viņš ir lauksaimnieks, divus gadus vecāks par mani un labi redz. Mans vīrs ir ļoti saimniecisks un visu prot, bet, ja nezina, kā kādu darbu veikt, ilgi urķējas internetā, līdz tiek skaidrībā.
Ainārs jau sākumā zināja, ka es slikti redzu, taču tas mūsu attiecībās netraucēja. Apprecējāmies Ziemassvētku vakarā. Laulības īpašos datumos mūsu dzimtā ir tradīcija. Arī vīra vecākiem kāzas bija Ziemassvētkos, maniem vecākiem Jāņos, bet vīramāsai un manai krustmātei ar krusttēvu 31. decembrī.
Kad piedzima bērni, ik pusgadu vedu viņus pie acu ārsta pārbaudīt, vai nav parādījušās manas slimības pazīmes. Nu Raitim jau 27 gadi, bet meitai Ēvisai 22, un abiem, paldies Dievam, ar redzi viss kārtībā.
Es daru visus mājas darbus, vīrs un bērni palīdz. Ne visu varu paveikt tik labi kā vajadzētu, piemēram, nomazgāt logus. Varbūt maizi nenogriežu taisni, noleju kaut ko garām. Kūkas cepu reti. Tagad galvenā patikšana ir puķes. Man ir liels puķu dārzs. Aizņemtības dēļ mēģinu to samazināt ar domu, ka, ejot pensijā, atkal palielināšu. Galvenokārt audzēju tādas, kas prasa mazāk darba, jo tikai piektdienu vakaros braucu uz mājām Anneniekos. Sakņu dārzā, kamēr augi vēl mazi un es tos neredzu, ravē vīrs vai meita, bet manas puķes neviens nedrīkst aiztikt.
Abi ar Aināru esam izaudzinājuši ļoti labus bērnus. Kā smejos, man ir studenta dzīve, kādas agrāk nebija – piektdienās braucu uz mājām, svētdienās atpakaļ uz Rīgu. Parasti mani ved vīrs, citreiz meita vai dēls, kuri arī tagad dzīvo Rīgā.
Man ir svarīga arī ģimene plašākā izpratnē – ne tikai mans vīrs un bērni, bet arī brālis, mamma un vīra radi. Turamies kopā arī ar vīra brāļu un māsu ģimenēm. Dzimšanas dienās sanākam kopā kādi divdesmit cilvēki…»
Krūzīšu un trauku fane
«Tas ir pilnīgi aplams stereotips, ka neredzīgajam ir vienalga, kā izskatās pats un kāda ir apkārtējā vide. Kad kādai pilnīgi neredzīgai sievietei vajadzēja nopirkt krekliņu un stāstījām viņai, kādā krāsā tas ir, viņa sacīja: nē, man tāda nepatīk! Pārdevēja brīnījās: «Ja jūs neredzat, vai tad jums nav vienalga, kādā krāsā ir apģērbs?» Nu, nav vienalga!
Kaut arī slikti redzu, protams, arī es tāpat kā citas sievietes lietoju kosmētiku un apmeklēju skaistumkopšanas iestādes. Kosmētiku izmantoju maz, tādēļ tas pārāk lielas grūtības nesagādā.
Man ir svarīgi labi justies, sakārtota un skaista vide – gan darbā, gan mājās. Esmu krūzīšu fane.
Kaut skaidri neredzu, man patīk dažādi trauki, pannas un smuki katliņi. Nevaru paiet garām skaistām krūzītēm – bet kur gan lai liek iepriekšējās?!
Tā kā neredzu nianses, vai prece nav iedauzīta vai ieskrambāta, viena cenšos neiepirkties. Parasti ņemu līdzi kādu kolēģi, draudzeni vai meitu. Kādreiz tikai pēc piena aizeju viena. Neredzu cenu, drēbju izmēru, precīzi neatšķiru krāsu. Papīra naudu varu atšķirt, bet monētas – ne.»
Gribu izdarīt ko labu
«Man dzīvē ir ļoti paveicies. Neredzīgam cilvēkam iespējas atrast darbu ir minimālas, taču es vienmēr esmu strādājusi. Arī tad, kad auklēju bērnus un man bija saimniecība, slaucu govis, kūlu sviestu un tirgoju.
Man ir veicies, ka joprojām redzu, kaut arī slikti. Svešinieki mēdz žēlot: ak tu, nabadzīte, vai tu mani nemaz neredzi? Neesmu nekāda nabadzīte, daudz ko pati varu izdarīt. Esmu izaudzinājusi bērnus, ieguvusi izglītību, strādāju – ko gan vēl?!
Vispirms mani ievēlēja par Latvijas Neredzīgo biedrības Jelgavas teritoriālās organizācijas priekšsēdētāju, bet vēlāk par Latvijas Neredzīgo biedrības centrālās valdes priekšsēdētāju. Šis man ir jau otrais termiņš. Manas pilnvaras beigsies 2022. gadā. Darba apjoms ir liels, jo Neredzīgo biedrībai ir filiāles visā Latvijā un seši uzņēmumi. Apsaimniekojam bijušo rūpnīcu ēkas, iznomājam telpas, izīrējam dzīvokļus un sniedzam sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, nodrošinām neredzīgos ar tiflotehniku. Teikšu godīgi – neesmu pārliecināta, vai gribētu, lai mani vēlreiz ievēlē par priekšsēdētāju, jo šis darbs prasa daudz veselības un nervu.
Vadot Neredzīgo biedrību, esmu ļoti daudz iemācījusies. Vienu dienu esmu elektriķe, otru juriste, trešo – vēl kas cits. Daudzas lietas jāpārzina vismaz izpratnes līmenī – iepirkumi, būvniecība, remontdarbi, likumdošana.
Man darbs paņem ļoti daudz spēka, taču gribu just, ka esmu ko labu paveikusi.
Varu strādāt ar datoru, jo izmantoju speciālu datorprogrammu Magnifier, kas palielina burtus, kā arī lietoju TextAid programmu, kas nolasa tekstu. Tā noder gariem tekstiem, piemēram, Ministru kabineta noteikumu projektu lasīšanai. Visu dienu pie datora nesēžu, daudz ko izdara citi darbinieki, arī palasa man priekšā atsūtītos dokumentus. Parasti kāds aizved uz sapulcēm un uzturas blakus. Pastāvīgi pie mums strādā līdz trīsdesmit darbiniekiem, bet, kad ir projekti, tad vēl vairāk.
Lai arī ir grūti, darbā gūstu gandarījumu. Man ir svarīgi, lai mums būtu labs mikroklimats. Uzskatu, ka katra darbinieka veikums ir tikpat nozīmīgs kā manējais, vienīgi man ir nedaudz lielāka atbildība. Vismaz reizi gadā braucam atpūtas braucienā, piemēram, pagājušajā gadā plostojām pa Gauju, bet Ziemassvētkos bijām Tallinā. Kopīgi svinam dzimšanas dienas.»
Protu lūgt palīdzību
«Daudzi neredzīgie kautrējas kaut ko vaicāt, jo cilvēki mēdz atbildēt ar pretjautājumu: «Vai tad tu neredzi?» Es spēju un protu lūgt palīdzību. Saprotu, ka neviens ar palīdzību pats neuzbāzīsies. Uzreiz pasaku: «Es slikti redzu, vai, lūdzu, nepateiksiet, cikos būs nākamais autobuss?» Ja jau pati redzētu, tad nejautātu.
Braila rakstu nelasu, tas agri un regulāri jāmācās. Manā vecumā tas ir teju neiespējami – rakstīt vēl varētu, bet izlasīt ne, jo pirksti vairs nav tik jutīgi. Kad aizeju pie frizieres, žurnālus gan šķirstu, bet neko izlasīt nevaru. Rēķinus un ēdienu receptes paskatos ar lupu.
Redzi zaudēju pakāpeniski, tādēļ ir vieglāk pielāgoties, nekā tad, ja tas notiek pēkšņi. Pieņemt to ir grūti, bet nekādas unikālas receptes nav – ir jāizsāp un jādzīvo tālāk. Jau sen savu bēdu esmu izraudājusi.
Protams, ir bijuši daudzi sāpīgi brīži. Piemēram, kāpju autobusā, uzrādu apliecību, un šoferis man saka: «Tagad jau visiem ir apliecības, nez kur tādu esi dabūjusi.» Reiz, kad rādīju apliecību, vadītājs teica: «Būtu zinājis, nebūtu apstājies, jau viss autobuss pilns ar invalīdiem.» Cenšos saprast, ka cilvēki ir dažādi, un to visu neņemt pie sirds.»
Var iemācīties gandrīz visu
«Protams, vājredzīgais vispirms meklē palīdzību ģimenē, pie draugiem un kolēģiem, bet var nākt arī uz Neredzīgo biedrību. Pateicoties sociālajai rehabilitācijai, var iemācīties visu, ko cilvēks tajā brīdī spēj, taču pašam ļoti jāgrib. Mums ir dažādi pakalpojumi. Ar neredzīgo strādā speciālistu komanda – māca pašaprūpes iemaņas, lietot datoru un telefonu, orientēšanos un citas dzīvē nepieciešamas prasmes. Mājās neredzīgajam nereti kāds uzsmērē maizi un ielej tēju, taču jāatceras, ka vīrs, sieva vai vecāki nebūs blakus mūžīgi. Cilvēkam pašam jākļūst pēc iespējas patstāvīgākam.
Pirms gadiem pieciem organizējām nometnes jauniešiem. Bieži neredzīgajiem ir perfekta muzikālā dzirde, taču slikta kustību koordinācija. Arī otru pusīti atrast grūti, tāpēc nolēmām līdzās citām aktivitātēm organizēt deju vakarus, un izdevās tīri labi. Pēc šīm nometnēm radās pat dažas ģimenes.
Esmu novērojusi, ka cilvēkiem, kuri atnāk uz sociālo rehabilitāciju, bieži vien liekas, ka tikai viņam ir tik slikti, bet, kad ierauga arī citus ar līdzīgu problēmu, kuri var kaut ko izdarīt pašu spēkiem, tas uzmundrina un motivē.
Te nevienam nepārmet kā dažam mājās, ka atkal kaut kas ir izliets vai neizdodas.
Ja nepieciešams, pie mums ar neredzīgajiem strādā arī psihologs. Īpaši grūti ir vīriešiem, kuri bijuši ģimenes apgādnieki un pēkšņi palikuši bez darba. Augstskolā man mācīja, ka pirmais atbalsts, zaudējot redzi, ir ģimene, taču bieži vien realitātē tā pačab.»
Meklēju labas sajūtas
«Man ļoti patīk ceļot. Esmu bijusi daudzās valstīs gan darba darīšanās, gan kopā ar ģimeni. Latviju esam izbraukājuši krustu šķērsu. Vienīgi Ludzā un Krāslavā vēl neesam bijuši. Ar mašīnu ceļojām arī pa Rumāniju, Slovākiju un Poliju. Vairākkārt esmu bijusi Spānijā un Itālijā. Man ļoti patika Atēnās, uz kurieni aizbraukt bija mans sapnis. Man patīk pilis un muižas, pa tām varētu visu dienu staigāt, bet vīram – ne, taču daba ir tuva mums abiem. Vēl gribētos kādu eksotisku ceļojumu, kas tagad, kovida laikā, nav iespējams.
Labprāt eju uz teātri. Parasti pērkam biļetes pirmajās rindās, taču vienalga vizuāli tur maz ko varu izbaudīt. Taču man patīk sajūtas, ka ir zvans, gaismas, mūzika, skatītāju čuksti, kas rada patīkamu atmosfēru. Apmeklējam arī koncertus. Man ļoti patika grupas Dagamba koncerts Arēnā. Kolosālas izjūtas guvu Dziesmu svētkos un Prāta vētras koncertos Mežaparka Lielajā estrādē.
Arī neredzīgie teic, ka lasa grāmatas un skatās televizoru, lai gan patiesībā klausās. Es arī televizorā filmas biežāk klausos, bet, ja gribu redzēt aktieru emocijas, pielienu pavisam tuvu ekrānam. Man patīk filmas ar laimīgām beigām, tad ļaujos sentimentam un mēdzu apraudāties.
Priecājos, ka redzu vismaz tik daudz, cik redzu, un arī varu kaut ko izdarīt. Ceru, ka auklēšu mazbērnus un ka viņus man uzticēs pieskatīt.»
Svetlanas ieteikumi
- Ja esi pamanījusi, ka nedaudz sliktāk sāc redzēt, nekavējoties dodies pie acu ārsta. Nenodarbojies ar pašārstēšanos, piemeklējot šķietami atbilstošas brilles.
- Ja ir noteikta nopietna diagnoze, aizej pie vēl viena ārsta, lai salīdzinātu viedokļus.
- Ja esi gatava savā labā kaut ko darīt, tad atradīsies arī kāds, kas būs gatavs palīdzēt. Tikai pašai jāgrib un jābūt atvērtai.
- Ja tev ir smagi redzes traucējumi, piesakies valsts apmaksātiem pakalpojumiem – sociālajai rehabilitācijai un tiflotehnikai -, lai atvieglotu savu ikdienu.
- Centies atrast kādu aizraušanos, lai saturīgi pavadītu laiku.
- Nekaunies par savu slikto redzi! Pats svarīgākais ir pašai sevi pieņemt un saprast.
