Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
5
-
0
-
1
-
0
-
Trīsdesmitgadīgā Ginta jau vairākus gadus ierindojas pasaules visvairāk pieprasīto modeļu topā un bez kautrības atzīst, ka viņas karjeras virsotne jau ir sasniegta. Laiks doties tālāk.
– Sākot modeles karjeru, reiz intervijā teici: tu pat nespējot izstāstīt, kāda ir tava dzīve!
– Jo šī dzīve bija liels juceklis! Nedēļā trīs četras reizes lidoju uz citu pilsētu vai valsti, kur parasti nostrādāju vienu divas dienas un tūlīt devos tālāk uz nākamo darbu. Tas bija kas pilnīgi pretējs mierīgajai, rutīnas pilnajai dzīvei Aizkrauklē, kad katru dienu gāju uz skolu, nodarbojos ar sportu, mākslu, dejošanu. Pusaudžu vecumā mana dzīve ļoti mainījās.
– Tavs stāsts ir kā no kinofilmas: piecpadsmit gadu vecumā tevi uz ielas pamanīja un uzrunāja DANDY Model Management vadītājs Nils Raumanis un pēc trim mēnešiem tu jau biji Ņujorkā.
– Man pašai tas šķiet neticami! Tolaik pat īsti nezināju, ar ko nodarbojas modeles. Iedevu Nilam mammas telefona numuru, un, kamēr tiku līdz Aizkrauklei, viņi jau visu bija izrunājuši. Mamma mani sagaidīja ar vārdiem: varbūt tev vajag pamēģināt? Es pat nobrīnījos, gaidīju citu reakciju.
Rīgā notika pirmā fotosesija. Man tik ļoti patika!
Joprojām priecājos par brīdi, kad grims uzlikts, mati ieveidoti, stils izveidots un ir radīts tēls, kas nav Ginta. Šīs pārvērtības mani fascinē.
Vienu dienu esi mīļais tēls, otru – seksīgā meitene, bet trešo – grandžīgā būtne. Nu, jā, un pēc pirmās fotosesijas aģents sacīja, ka jūtot manī potenciālu. Kad uz Latviju atbrauca divas aģentūras no Amerikas, abas gribēja, lai parakstu ar tām līgumu. Izvēlējos vienu un vasarā braucu uz Ņujorku. Pirmos pāris gadus regulāri braukāju no Ņujorkas uz Latviju, jo mācījos Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā.
– Kā tas bija kā pusaudzei nonākt otrā pasaules malā?
– Traki. Pirmais lidojums uz Ņujorku vispār bija mans pirmais tālais ceļojums. Iepriekš tikai reizi ar deju kolektīvu biju Vācijā.
Kad nonācu Ņujorkā… Es nebiju radusi pie cilvēku burzmas, trokšņiem, dinamikas. Mani jauki uzņēma, aģentūras darbinieki palīdzēja saprast, kā pārvietoties ar metro, kā runāt ar klientiem. Bet tālāk kūlos viena. Pietrūka padoma, kā ģērbties, kā sarunāties ar klientiem. Nebija arī psiholoģiska atbalsta. Tajā laikā saņēmu ārkārtīgi daudz atraidījumu.
Daudzas meitenes sapņo par modeles karjeru, un daudzām nesanāk tieši tāpēc, ka pienāk brīdis, kad gribas padoties un braukt mājās.
Mēs visi esam tikai cilvēki, un ar vārdiem ir tik viegli aizskart… Ar modelēm neviens neauklējas. Daudzkārt esmu jutusies sagrauta. Piemēram, kastingos par sevi dzirdēju: man nepatīk Gintas acis; nepatīk Gintas mati; Ginta ir par īsu; Ginta ir par resnu; nezinu, kas tieši, bet kaut kas Gintā nav… Pusaudžu gados tu ej cauri pubertātei, kas tāpat nav viegli, bet cilvēki apkārt tevi vēl kritizē. Ir bijuši neskaitāmi vakari, kad esmu zvanījusi mammai un raudājusi.
Nākamajā dienā tu atkal ej uz kastingu, un tur priekšā vēl simts meiteņu un visas skaistas. Kā sevi pierādīt, lai izvēlas tieši tevi?
Pagāja divi gadi, kuru laikā piedzīvoju gandrīz tikai atraidījumus. Bija mazie klientiņi, ar kuriem strādāju, bet neviens no lielajiem zīmoliem mani neizvēlējās par savu modeli. Dzīvoju finansiālos mīnusos. Aģentūra nodrošina modelēm dzīvošanu, bet uz parāda: tiklīdz tev ir darbs, viņi atvelk no tavas algas iztērēto. Un, jo ilgāk darba nav, jo vairāk uztraucies par to, cik daudz būs jāstrādā, lai šos mīnusus aģentūrai nosegtu.
– Milzīgs spiediens.
– Esmu gribējusi padoties, braukt mājās. Bet kaut kāds krampis manī ir. Kādā brīdī apjautu, ka strādāju ar ļoti mazu aģentūru, tāpēc pati pieklauvēju pie Woman Model aģentūras durvīm. Viņi mani paņēma. Tā ar saviem čemodāniem no vieniem modeļu apartamentiem devos uz citiem.
Milzīgs atbalsts bija mamma, viņa bieži teica: pamēģini vēl nedēļu, bet zini, ka tu vienmēr vari atgriezties!
Un es mēģināju atkal. Ja esi neatlaidīga, kādā brīdī apkārtējiem vairs nav izvēles. Dizaineriem sāk šķist: Gintu esam redzējuši trīs reizes, varbūt tiešām viņā kaut kas ir? Jāpamēģina!
– Ja tevi izmet pa durvīm, tu iekāp pa logu…
– Jā, tā bija. Bet es domāju, ka modelēm tādām ir jābūt, ja vien gribi strādāt.
Ir, protams, gadījumi, kad meiteni uzreiz ievēro kāds liels dizainers, taču viņām parasti ātri sakāpj galviņā un tikpat ātri viņas no industrijas pazūd.
Grūtais ceļš un sāpes, ko esi piedzīvojusi, laika gaitā tomēr spēlē tev par labu.
– Tavā ģimenē notika traģēdija, un, iespējams, tā lika tev agri kļūt pieaugušai un arī nepadoties grūtībām. Pieņemu, ka meitene ar citu bērnības stāstu sen būtu atgriezusies mājās…
– Kad man bija pieci gadi, tētis gāja bojā autoavārijā. Brālim tobrīd bija tikai trīs mēneši. Mammai visa dzīve sagriezās, viņai bija jāspēj uzturēt divus bērnus, jāsāk viss no sākuma. Es kļuvu par mammas lielo atbalstu, centos viņai visā palīdzēt, pieskatīju brāli. Vēlāk mūsu dzīvē ienāca patēvs, kas kļuva par mammas lielo balstu, bet tas notika jau vēlāk. Jā, es ātri pieaugu. Mani vispār ļoti ietekmējušas dzimtas sievietes, visas ļoti stipras. Sapratu, ka arī man jāiet dzīvē un jācīnās pašai par sevi.
– Skaudri.
– Jā, bet, aizbraucot uz Ņujorku, man nešķita, ka esmu vēl bērns. Domāju: man jau ir sešpadsmit! Ļoti gribējās būt patstāvīgai. Mammai bija jāuztur brālis, es negribēju neko prasīt.
Kad nopelnīju savu pirmo lielo naudiņu, par kuru nopirku datoru, lai tālmācībā varu pabeigt vidusskolu, man āķis jau bija lūpā.
Taču vienmēr arī zināju, ka varu atgriezties mājās pie mammas. Kad sākās lielie darbu maratoni ar modes nedēļām, zināju: tiklīdz darbus pabeigšu, braukšu pie mammas, patēva un brāļa uz Aizkraukli. Viņi dzīvo mājā pie meža un ūdens, kur ir miers un klusums, – tā ir vieta, kur varu sasmelties spēku.
– Tu esi nonākusi pasaulē visvairāk pieprasīto modeļu topos. Kā sākās tavs uzvaras gājiens?
– Ņujorkā vairāki modes šovi man jau bija apstiprināti, kad dizainers Proenza Schouler piedāvāja veidot viņa ekskluzīvo šovu, kas nozīmē, ka modes nedēļā, kas vienmēr sākas Ņujorkā, strādāju tikai pie viņa. Mana aģentūra tam piekrita, un, aizbraucot uz Eiropu, kur modes nedēļa secīgi turpinās Londonā, Milānā un Parīzē, dizaineri jau zināja: Ginta Lapiņa ir uztaisījusi šovu Schouler. Tālāk viss noritēja strauji: tajā pašā gadā uz savu šovu mani uzaicināja Dolce & Gabbana, Īvs Senlorāns, Miu Miu. Tieši modes nedēļu šovos tevi ievēro arvien jauni dizaineri, pamana žurnāli, tu kļūsti pazīstama. Bet, kad nonāc modeļu topos, faktiski jau esi visu sasniegusi.
– Modeļu biznesā ir milzīga konkurence. Ar ko tu izcēlies pārējo meiteņu vidū?
– Pat nezinu… Patiesībā kastingos ļoti viegli ir aiziet negatīvo domu pavadā, jo apkārt ir simtiem skaistu meiteņu. Bet es sev vienkārši neļāvu tā domāt. Labi, ir atnākušas vēl citas blondīnes, bet katrai ir citāds ķermenis, cita acu krāsa un galu galā darbā tevi vienmēr paņem tavas odziņas dēļ. Ne tikai izskats, bet arī personība ir svarīga. Tev klients ar kaut ko ir jāuzrunā.
– Man savukārt šķiet, ka modeles darbā sava personība vispār jānoliek malā.
– Jā un nē. Tev jābūt ar odziņu, lai klientu ieinteresētu, lai būtu, par ko parunāt. Organizēju modeļu nometni Unlikely Model Camp, un kopā ar Karlīnu Cauni esam nodibinājušas arī savu modeļu aģentūru ASE Model Management – par to es vienmēr varu pastāstīt. Tas ir liels pluss, ja līdz ar modeles darbu tev ir vēl kaut kas. Pašai savi projekti – tas izceļ uz pārējo meiteņu fona.
Bet modeles darbā esmu zināma ar to, ka vienmēr esmu smaidīga un pozitīva.
Esmu tipiska sweetheart, droši vien tāpēc amerikāņiem patīku.
Sevi jānoliek malā tādā ziņā, ka, nākot uz kastingu, lai kas būtu noticis, tev jārāda: viss ir kārtībā. Sevi jāspēj parādīt no labākās puses, neraugoties ne uz ko. Varbūt iepriekšējā dienā esi izšķīrusies ar savu puisi, bet tev jārāda, ka tavā dzīvē viss ir lieliski.
Šajā profesijā nevar atslābt. Ja paredzēta fotosesija, nevienu neinteresē, ka tev ir augsta temperatūra, – ej un dari! Grūtākā situācija bija Spānijā. Milzīgs karstums, un man ļoti augsta temperatūra, brīžam pat nesapratu, kas apkārt notiek. Taču diena ir jāiztur, jo pasākumā iesaistīti daudzi citi cilvēki, viss noorganizēts, biļete no Ņujorkas uz Spāniju nopirkta. Bijām četras modeles, un, kamēr fotografēja pārējās, es atgūlos un katru reizi momentāni aizmigu.
Par laimi, neesmu daudz slimojusi. Mums jābūt labai imūnsistēmai, īpaši divas reizes gadā, kad mēnesi pēc kārtas notiek modes šovi. Ir viegli saslimt, jo neesi gulējusi, visu laiku ir skriešana, neesi normāli paēdusi, jo paēst nav laika.
Parasti šo mēnesi izdzīvoju, pateicoties enerģijas dzērieniem. Bet tas ir ļoti neveselīgi.
– Par spīti grūtībām, šajā profesijā esi ilgi. Kas tevi kā magnēts tajā saista?
– Man patīk darba process. Baudu to, ka nav rutīnas, katra diena ir citāda, ar jauniem iespaidiem. Mani fascinē personības, kas darbojas modes biznesā. Katrs dizainers ir tik atšķirīgs. Piemēram, Kelvina Kleina tērpiem ir pareizās, taisnās, vienkāršās līnijas. Viņa studijā viss ir balts, un pat modeles viņam ir viena tipa. Viņš ir tāds pareizs.
Savukārt Marks Džeikobss ir pilnīgi traks. Viņam patīk krāsas, viņa studijā vienmēr skan Lady Gaga mūzika. Džeikobss strādā naktīs, tāpēc arī tērpu pielaikošanas notiek stundās, kad cilvēki parasti jau guļ. Runājot par modeles darbu, to cilvēki parasti neredz: mūsu darbadiena bieži beidzas naktī, bet nākamajā rītā sešos mums jābūt uz strīpas, lai gatavotos šovam. Un nākamā darbadiena atkal beidzas vēlu naktī.
– Pieminēji uzmundrinošos dzērienus, kas sapurina organismu, lai tas var strādāt pārslodzes režīmā, tomēr gana daudz dzirdēts arī par narkotiku lietošanu modeļu vidū. Tas taču nav nejauši – nenobriedušas meitenes, kuras ir tālu prom no ģimenēm, ķeras pie līdzekļiem, kas palīdz mazināt grūti izturamu nogurumu un spriedzi.
– Es tam īsti negribētu piekrist. Stāsti par modelēm un narkotikām nāk no 90. gadiem. Tas ir Naomi Kempbelas, Keitas Mosas laiks, kad visā modes industrijā bija liela vēlme pēc brīvības baudīšanas. Taču kopš tā laika pati industrija ir ļoti mainījusies. Mēs dzīvojam ātrā laikmetā, dizaineri visu laiku pieprasa kaut ko jaunu. Vienu sezonu modes šovus veido viena modele, nākamajā sezonā dizainers jau grib pavisam citu. Tagad tiek izmantotas Instagram modeles, uz žurnālu vākiem arvien biežāk parādās aktrises, dziedātājas, arī slavenību bērni.
Noturīgu karjeru modes pasaulē modelei tagad būvēt ir grūti. Ja vēl lietosi narkotikas, ar tevi neviens neauklēsies, tu vienkārši zaudēsi darbu.
Esmu redzējusi, kā modeles kādā ballītē sadzeras un nākamajā dienā kavē vai vispār neatnāk uz darbu. Viņas industrijā nepaliek. Tādas meitenes nāk un iet, jo neviens klients negrib problēmas. Labāk izvēlēties to, kas uz darbu atnāk, svaigi izgulējusies, un var strādāt.
– Man šķiet, ka modeles darbā grūtākais ir nevis lielā fiziskā slodze, bet spēja tolerēt savas emocijas un tikt galā ar vientulības izjūtu.
– Tā ir, turklāt šajā profesijā nav iespējams justies droši: tu nezini, vai, vienam projektam beidzoties, būs nākamais. Ikdienā ir neskaitāmi braucieni. Šī profesija vispār nav piemērota meitenēm, kam patīk rutīna.
Mēs arī esam tālu prom no savām ģimenēm un lielākoties cita citai esam lielākais atbalsts. Bet notiek arī traģiskas situācijas. Man bija astoņpadsmit gadu, kad atrados modes nedēļā Parīzē un modeļu apartamentus dalīju ar vēl vienu meiteni. Tagad atskatoties, domāju, ka viņai bija depresija. Bet toreiz par šādu slimību neko nezināju.
Meitene tikpat kā neiznāca no savas guļamistabas, un, kad aicināju viņu iziet pastaigāties vai doties paēst, viņa atteicās. Bet vienmēr uz maniem jautājumiem atbildēja, ka viņai viss ir kārtībā. Taču meitene tikpat kā necēlās no gultas. Un tad viņai uz pāris dienām bija jāatgriežas Ņujorkā. Viņa tur izlēca pa logu.
To, ka meitene ir mirusi, man pateica mūsu kopīgajos apartamentos, kur uz dīvāna vēl stāvēja viņas drēbes… Tas ir traģiskākais, ko esmu piedzīvojusi.
Šajā darbā pietrūkst attiecību, draugu, ģimenes. Mēs ārkārtīgi daudz laika pavadām vienas pašas. Ir gari pārlidojumi. Esmu bijusi daudzās pasaules valstīs, taču neko par tām nevaru pastāstīt, jo tur esmu divas dienas, kuras nostrādāju no agra rīta līdz vēlam vakaram, un tad braucu uz nākamo darbu. Tāpat darbs modeļu industrijā nekad nebūs līdzens – te tev ir panākumi un te vairs nav. Minētā meitene bija spoži sākusi savu karjeru un droši vien nevarēja pārdzīvot, ka vairs nebija tik pieprasīta kā agrāk.
Man nekad nav bijis mērķa pierādīt, ka būšu pati labākā. Taču man bija mērķis kaut ko sasniegt. Nevienu brīdi neesmu nožēlojusi, ka kļuvu par modeli. Bet nenoliegšu, ka savulaik man pietrūka cilvēku, kas dotu labus padomus. Tieši šī iemesla dēļ, strādājot modeļu aģentūrā un rīkojot nometnes, ar modeli Karlīnu Cauni savas zināšanas vēlamies nodot jaunajām meitenēm. Mums abām ir liela pieredze, vēlamies būt kā vecākās māsas, kas citām meitenēm parāda modeles dzīvi, stāsta par iespējām, dod padomus. Mūsu mērķis – dot labo un brīdināt arī par situācijām, kurās jābūt piesardzīgām.
– No kā gribat brīdināt jaunās meitenes?
– Cilvēki ir dažādi. Par laimi, esmu tikusi pasargāta, man ir bijusi spēcīga intuīcija, bet… Ir tāds Džefrijs Epšteins, kurš pašlaik ASV apsūdzēts par mazgadīgu meiteņu seksuālu izmantošanu un izvarošanu. Viņš ir manas pirmās modeļu aģentūras Ņujorkā īpašnieka labākais draugs. Izmantojot šo aģentūru, Džefrijs tika pie meitenēm. Tagad skatoties atpakaļ… Džefrijs savulaik man zvanīja vairākas reizes, bet toreiz tas nešķita aizdomīgi.
Man bija sešpadsmit gadu, ko es vispār sapratu!
Viņš, piemēram, man piedāvāja apmaksāt angļu valodas kursus. Bet pirmo gadu regulāri braukāju no Ņujorkas uz Latviju un man bija paredzēts atgriezties mājās. Kāpēc lai es dažas dienas ietu uz kursiem? Vēlāk viņš zvanīja atkal. Es draudzējos ar viņa draudzeni, kas arī bija modele tajā pašā aģentūrā. Džefrijs man piedāvāja ar viņa privāto lidmašīnu nedēļas nogalē braukt atpūsties uz kādas salas. Atteicos, un viņš kļuva tik dusmīgs, ka nometa klausuli. Tikai tad man radās aizdomas, ka nav kaut kas kārtībā, jo – kāpēc viņš tā sadusmojās? Kas zina, kas ar mani būtu noticis uz salas, ja toreiz būtu aizbraukusi? Par šādiem gadījumiem gribu brīdināt jaunās modeles.
– Kā tev vēl bijis par sevi jāpastāv? Dzirdēju, ka tu esi arī tiesājusies.
– Reiz man piedāvāja piedalīties mākslas projektā, kuru fotografēja Karls Lāgerfelds. Vēlāk izrādījās, ka aģentūra man ir melojusi. Manas fotogrāfijas parādījās lielajos skaistumkopšanas tīklu veikalos – uz matu krāsu paciņām, kas modelei paredz pilnīgi citu honorāru. Visvairāk toreiz sāpēja tas, ka aģentūra sameloja. Visu varēja sarunāt un nokārtot citādi. Tobrīd daudzi teica, ka nevajag maitāt attiecības, bet man likās: dažkārt dzīvē jāpastāv par savu taisnību.
– Un savu taisnību izcīnīji?
– Viņi nesamaksāja summu, ko prasīju, bet mēs vienojāmies.
– No modelēm esmu dzirdējusi apgalvojumu, ka par savu darbu viņas maksājušas ar vientulību, tieši darba specifikas dēļ daudzām nav stabilu attiecību. Arī tu reiz biji precējusies, un tava laulība izjuka.
– Biju precējusies četrus gadus. Mans bijušais vīrs man bija kā mājas – mana vienīgā stabilitāte –, jo viss pārējais nemitīgi mainījās. Trīs četras reizes nedēļā lidoju, biju prom darbos. Viņš bija vienīgais cilvēks, pie kā varēju ikdienā atgriezties, protams, ja neskaita ģimeni Latvijā. Bet ar laiku mēs katrs aizgājām uz savu pusi. Viņš sāka strādāt Losandželosā, viņam tur izveidojās savs draugu loks, man Ņujorkā bija savējais.
Laika gaitā arvien biežāk izjutu, ka man trūkst dzimto vietu, vecāku, domāju, ka Latvijā vēlos izveidot savu modeļu aģentūru un organizēt nometnes meitenēm. Mēs abi neviļus aizgājām katrs uz savu pusi. It kā bijām kopā, bet dzīvojām katrs savu dzīvi, pārstājām viens par otru interesēties.
Mums pat nebija, par ko strīdēties, tāpēc bez jebkādiem asumiem izšķīrāmies.
Pašlaik mums ir neitrālas attiecības, viņš gribētu būt draugos, bet es domāju: kāpēc gan?
– Tu negribi pagātni vilkt līdzi.
– Tieši tā, jo katra šķiršanās ir sāpīga, katrai līdzi nāk emocijas, labāk to atstāt pagātnē.
– Un tagad tev ir jaunas attiecības.
– Jau divarpus gadu. Ar Braienu iepazināmies Ņujorkā pēc modes šova. Braiens tobrīd nodarbojās ar apģērbu kompānijas Stampd mārketingu. Mēs norunājām visu vakaru un satikāmies arī nākamajā dienā, taču pēc tam viņam bija jāatgriežas Losandželosā. Braiens man zvanīja katru dienu, kas šķita ekskluzīvi, jo mūsdienās visi pārsvarā tikai sarakstās. Ik pēc divām nedēļām brīvdienās braucām viens pie otra.
Mums bija attāluma attiecības, kas kādu laiku ir labi, ja gribi apkopot domas un izvērtēt iepriekšējās attiecības, taču pienāca brīdis, kad sapratām, ka vēlamies būt kopā. Man bija vieglāk mainīt dzīvesvietu, jo darbs tāpat paredz regulārus lidojumus. Tā es kopš oktobra dzīvoju Losandželosā.
Pašlaik man pasaulē ir trīs ārkārtīgi mīļas vietas: Latvija, Ņujorka un Losandželosa.
Latvija ir mana dzimtene, šeit ir mana mīļā ģimene: vecāki, vecvecāki, brālis. Ņujorka ir manas otrās mājas, kur pārsvarā esmu dzīvojusi kopš sešpadsmit gadu vecuma. Šī pilsēta ir fascinējoša! Šeit sadzīvo tik dažādas kultūras! Daudzi atbraukuši uz Ņujorku vieni un tos svētkus, ko citviet Amerikā svin ģimenes lokā, Ņujorkā svin ar draugiem. Cilvēki šeit ir ārkārtīgi atsaucīgi.
Atceros, kad tikko biju atbraukusi uz Ņujorku, kartes mobilajos telefonos vēl nebija pieejamas, visur pārvietojos ar biezu pilsētas karšu grāmatu. Reiz metro viss vagons pasažieru man mēģināja palīdzēt saprast, kā nokļūt galamērķī. Šķiet, Latvijā tā nekad nebūtu.
Man ļoti patīk arī Ņujorkas dinamika. Taču šī pilsēta nav piemērota bērnu audzināšanai. Izglītība ir ārkārtīgi dārga, medicīna – tāpat. Aizejot Ņujorkā pie ārsta, esi spiesta gaidīt nenormālās rindās. Man ir bijušas situācijas, kad gaidu no diviem dienā (kad ir mans pieraksts pie ārsta) līdz vakaram un tad man pasaka: mēs beidzam darbu, nāciet rīt no rīta! Tāpēc pie ārstiem eju Latvijā – man patīk attieksme un precizitāte. Nu, jā, un tagad mana dzīvesvieta ir Losandželosa.
– Tu pašlaik dzīvo mierīgāku dzīvi, esi atteikusies no modes šoviem.
– Vairs nepiedalos šovos, jo visu laiku nevar skriet maratonu. Vajag atelpu, lai savāktos un dotos tālāk. Šogad nosvinēju trīsdesmit gadu jubileju, un, lai gan par modeli var strādāt visu mūžu, tādā intensitātē un režīmā, kādā to darīju iepriekš, ilgstoši izturēt nevar. Pašlaik strādāju ar žurnāliem, arī kā aģente savā modeļu aģentūrā, darbojos arī pie tā, lai tirgū palaistu savu kosmētikas līniju ādas kopšanai. Man ir arī pāris nekustamo īpašumu, kas ir laba investīcija nākotnei.
– Tu esi tāda prātīga.
– Jā, es domāju par savu nākotni. Vienmēr esmu bijusi prātīga ar naudu, centusies iekrāt, skatīties tālāk nākotnē. Man arī ir ļoti svarīgi nebūt atkarīgai ne no viena. Mammas pieredze parādīja: ir jāspēj sevi nodrošināt, jo tu nekad nevari zināt, kas var notikt nākotnē.
– Arvien vairāk modeļu pasaulē sociālajos tīklos dalās ar ģimenes bildēm, uzsverot, ka cilvēciskās attiecības nekas nevar aizstāt. Vai arī tavā dzīvē pašlaik mainās uzsvari?
– Ne minūti neesmu nožēlojusi, ka visus iepriekšējos gadus veltīju tikai karjerai. Ir bijis tā vērts. Bet pašlaik sāku domāt par ģimeni un bērniem. Esmu gatava jaunam dzīves posmam.
Karjeras dēļ esmu palaidusi garām savu mīļo cilvēku dzimšanas dienas, nozīmīgus notikumus. To šobrīd vēlos izbaudīt. Būt kopā.
