«Straumes» producents Matīss Kaža: Izrādās, šādas sajūtas var sniegt arī uzvara kultūrā

Tikšanās vietu Matīss pārceļ vairākas reizes, un pēc sūtītajām īsziņām noprotams, ka viņš ir nemitīgā pārskrējienā starp dažādām Rīgas vietām, taču galarezultātā vakarpusē tiekamies viņa «Trickster Pictures» studijā, kur pirms mūsu sarunas Matīss ir paspējis sniegt arī interviju LTV raidījumam, jo nākamajā dienā viņš jau atkal uz vairākām dienām lido prom. Pēc mūsu sarunas astoņos vakarā vēl ieplānota tikšanās ar Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem, kuriem Matīss lasa lekcijas, bet vakarā kopā ar viņiem iecerēts kinoseanss un filmas analīze. 

– Vai Straume tevi nes vai tu peldi?
– Kā kuru dienu. Dažkārt notikumi notiek paši no sevis, dažkārt tie jāvirza. 

– Kad zvanīju tev, pacēli telefonu, vēl pirms atskanēja signāls. Tas nozīmē, ka telefons tev rokās ir visu laiku?
– Nē, tā šoreiz gadījās. Tā kā teātrī pašlaik notiek mēģinājumi, ir arī brīži, kad vispār neceļu un pēc tam atzvanu.  

– Lasīju, ka tu guļot pa trim četrām stundām naktī un sapņojot izgulēties – gluži kā Kapibara filmā Straume. Tādā režīmā strādājot, nevar izdegt?
– Var. Bet pagaidām sanāk turēties. Apjoms, protams, ir ļoti liels! Cita lieta – vai visi darbi izdodas vienlīdz augstā kvalitātē, kādi tie būtu, ja es fokusētos tikai uz vienu lietu. Domāju, ka atbilde ir – nē. Pie pašreizējā darba apjoma sanāk arī kaut ko aizmirst, un tad pēkšņi atceries – bāc, to vajadzēja izdarīt jau pirms divām dienām!

Lai cik mīļš mums būtu mūsu kaķītis, nevar visu laiku domāt tikai par kaķi.

Taču ar Straumes kampaņu esam finiša taisnē, arī izrāde būs gatava, un tad būs brīvāks laiks, varēšu pievērsties arī citiem projektiem.

– Izspēlē, lūdzu, divus scenārijus – pafantazē, kāda būs tava turpmākā dzīve, ja filma Straume iegūs Oskaru, un kāda tā būs, ja neiegūs, lai gan arī Oskara nominācija Latvijas kino mērogā, protams, ir visu laiku augstākais sasniegums!
– Fundamentālā līmenī nekas nemainīsies, jo tāpat mēs turpinām darbu pie nākamā projekta. Varbūt tajā vakarā kaut kas mainīsies… Varbūt tiksim iekšā kādā ballītē. Tā ir – ar Oskaru rokās ir lielāka iespēja. (Smejas.) Domāju, ka režisoram uzvaras gadījumā būs vēl vairāk piedāvājumu no Holivudas studijām. Nokļūt līdz Oskaram filmai ir panākums, ar kuru patiešām ir jālepojas, bet tas nenozīmē, ka tas ir galapunkts. Tā ir viena no pieturām, un, lai cik mīļš mums būtu mūsu kaķītis, nevar visu laiku domāt tikai par kaķi. Lai sanāktu arī citi ne mazāk jaudīgi projekti, tiem arī jāpievērš daudz uzmanības. Nevar arī gaidīt, ka katram projektam būs tik milzīgi panākumi – lai tas notiktu, pareizi jāsastājas daudzām kārtīm. Mēs paši vēl neesam kārtīgi izanalizējuši, kāpēc tā ir noticis. Lai gan, protams, ir arī daudz racionālu pamatojumu – domāju, ka mēs tam varēsim pieķerties un visu, kas noticis, apkopot tad, kad balvu sezona būs beigusies. Jo šobrīd notikumu ir tik daudz un viss tik strauji virzās uz priekšu! Katru dienu mums jābūt notikumu plūsmā, jāturpina mārketinga, izplatīšanas, visu notikumu procesu secība.

– Tavuprāt, vai Straume tev pavērs jaunas durvis?
– To mēs redzēsim. Visādas iespējas būs! Bet nevajag arī visiem piedāvājumiem teikt jā. Jāiemācās izvērtēt un saprast, kas tev tiešām ir vajadzīgs. Katrā ziņā šī filma man ir pavērusi skatu uz iepriekš nezināmu kinoindustrijas daļu, kurā daudz kas ir atkarīgs no pareizajām kārtīm – kā tās sakrīt īstajā laikā – un tā, cik jaudīgs ir mārketinga aparāts.

Producentam jābūt tam, kurš cenšas noturēt šo kuģi virs ūdens, uzsverot, ka viss būs labi.

Ļoti daudz diktē pareizie kontakti, lobijs. Tas nav stāsts tikai par maku – lai gan naudai ir ļoti liela nozīme, viss apkārt tai var būt pat nozīmīgāks.

– Vai tu neesi noguris?
– Šodien esmu, jo lielākā grūtība ir atrast laiku, sakoncentrēties uz vienu darbību un izdarīt līdz galam, nevis paralēli darīt piecas. Man ir sajūta, ka es paviršāk taisu izrādi, tik ļoti tajā neiedziļinos, lai arī, protams, cenšos veltīt tai gana daudz laika, lai galarezultāts būtu kvalitatīvs. Taču, tā kā mans fokuss ir izkliedēts, man vairāk jāpaļaujas uz aktieriem, kustību māksliniekiem un pārējo komandu, jācer, ka viņi izdarīs vairāk, nekā no viņiem prasa. Bet, manuprāt, tas ir viens no laba režisora kritērijiem – ka izvēlies sev tādu komandu, kur katrs savā jomā ir daudz labāks nekā tu. Šo principu es ļoti cenšos ievērot, un tad, pat ja man nākas pārfokusēties uz kaut ko citu, komanda ir tik jaudīga, ka var sasniegt labu rezultātu.

– Taviem vārdiem runājot, tu nēsā dažādas cepures – esi gan režisors, gan scenārists, gan producents, bet šobrīd, šķiet, producenta darbam velti visvairāk laika… Ja tev būtu jāizvēlas tikai viena cepure?
– Tad es izvēlētos režiju! Jo tā ir visinteresantākā. Vismokošākā ir scenārija rakstīšana. Bet arī producēšanai ir ļoti liels šarms.

– Esmu dzirdējusi, ka producenta spējas tev esot visspēcīgākās. Kā tev pašam šķiet?
– Nezinu. Varbūt. Producēšana ir laimes spēle. Paveicas, ja visi elementi sakrīt, ja sanāk dabūt projektam finansējumu, visdažādāko atbalstu un labu komandu. Ir projekti, kuros – tieši otrādi! – viss brūk, un producentam jābūt tam, kurš cenšas noturēt šo kuģi virs ūdens, uzsverot, ka viss būs labi. Spēlfilmās var pēkšņi nobrukt lokācijas vieta, kāds aktieris aizņemtības dēļ nevar tikt, un tev jādomā, kā risināt dažādas praktiskas problēmas, kas filmējot diendienā rodas. Producēšana ir dažādu kompromisu meklēšana un problēmsituāciju risināšana. Animācijā šo problēmu ir nedaudz mazāk, jo viss process tiek veidots datorā un neesam tik atkarīgi no apstākļiem.

– Tu jau 2020. gadā intervijā teici: «Mūsdienu latviešu kino, manuprāt, spēcīgākais jaunais talants ir Gints Zilbalodis. Viņam ir liels potenciāls Latvijas animāciju ar trekniem burtiem ierakstīt pasaules kartē.» Tagad – pēc pieciem gadiem – šie vārdi skan visai pravietiski, ne?
– Nu redzi! Kaut ko es saredzēju. Labi, ka piepildījās!

– Kas, tavuprāt, producentu padara par labu producentu?
– Kuratora domāšana, spēja saprast, kā šis projekts varētu attīstīties, kādi elementi varētu palīdzēt, kā to kontekstualizēt dažādās vietās, iegūstot finansējumu, kā to piedāvāt auditorijai un sabiedrībai kopumā. Reizē nepieciešama arī spēja radoši iesaistīties, pieņemt radošus lēmumus, arī izpratne par visiem filmas ražošanas posmiem, ikvienas profesijas atbildību un spēju katram piepalīdzēt, ja nepieciešams. Un, protams, ir nepieciešama biznesa domāšana.

Gintam Zilbalodim top vēl viena animācijas filma, bet līdz tai gadi četri vēl būs jāpagaida… 

Mazas valsts kino nav raksturīgi, ka varētu sanākt baigais biznesa projekts. Straume tādā ziņā ir izņēmums, jo finanšu rādītāji salīdzinoši būs labi. Pasaulē šo filmu ir noskatījušies vairāk nekā 3,5 miljoni skatītāju, savukārt ieņēmumi jeb tā sauktie gross box office rezultāti šobrīd ir virs 20 miljoniem eiro, no kuriem daļa, protams, aizies izplatītājiem, kinoteātriem utt. Nezinu, kad nauda nonāks līdz mums, un arī tad tā tiks dalīta starp kopproducentiem. Hierarija un ūdenkritums ir milzīgs! Taču šī ir industrijas līmeņa veiksme. Nu, jā, vēl labs producents nepakļaujas standarta praksēm, bet meklē nestandarta risinājumus.

– Piemēram, kā tu meklēji nestandarta risinājumus?
– Straumē viss bija nestandarta! Būdams spēlfilmu un dokumentālo filmu režisors un producents, pirmo reizi strādāju ar animāciju. Es vispār neko īsti no animācijas filmu ražošanas procesiem nesapratu, izņemot to, ka 1. kursā biju paņēmis vienu animācijas kursu un vismaz sapratu animācijas pamatelementus – kā tiek veidota kustība un kustību atkārtošanās. Bet kopumā tas viss man bija kaut kas pilnīgi jauns! Lēkt tajā visā iekšā, protams, bija risks, bet ir visādi veidi, kā var palīdzēt projektam tālākajā dzīvē eksistēt, nospiežot uz pareizajām pogām pareizajā laikā, lai pietuvinātos pozitīvai atbildei, kuru gaidi. Producēšanā, režijā un mākslā kopumā jārēķinās, ka 90 procentos gadījumu atbilde būs nē, bet tajos 10 procentos gadījumu, kad saņem atbildi jā, ir jāmāk nospēlēt. Esmu padomus prasījis pieredzējušajai animācijas producentei Sabīnei Andersonei, ļoti daudz esmu mācījies no Straumes producenta Rona Diānsa, viņš ir ļoti pieredzējis Francijas animācijas producents.

– Pavisam drīz pirmizrādi svinēs tava jaunā izrāde Nacionālais kanāls Nacionālajā teātrī. Izrādes pieteikumā saskatīju atsauces uz eidžismu – tāpat kā filmā Substance. 
– Eidžisms varbūt te pat mazāk izcelts, vairāk tas, ka cilvēku, kas ir uz nervu sabrukuma robežas, pataisa par to, kas viņš nav. Nelaimīgi sakritis, ka vājprāts Amerikā, Trampam pārņemot varu, sabalsojas ar izrādi, kurā apskatīta mediju vide, kas cilvēku var gan izmantot, gan iznīcināt, padarīt gan par pravieti, gan korporatīvās ideoloģijas sludinātāju. Šis gabals teātrī ir tapis ar satīrisku melnu humora izjūtu, kas, manuprāt, piestāv konkrētajam laikam. 

Tajā līmenī pakāst ir ārkārtīgi cieņpilni.

– Kādi jauni projekti tev vēl ir padomā? Zinu, ka aprīlī iecerēta filmas uzņemšana…
– Kopā ar aktrisi Ivetu Poli uzņemsim eksperimentālu filmu Amerikā – road movie par aktrises četrdesmitgadnieces ceļu pie iztēlotā mīļotā vīrieša, izdomātās mīlestības Leksa Frīdmana (populārs amerikāņu datorzinātnieks un raid­ieraksta vadītājs – aut.) personā. Bet īstenībā – ceļu pašai pie sevis. Un pie jauna skatījuma uz savu dzīvi – kāda tā ir bijusi, kāda tā varētu būt. Tā savā ziņā būs komēdija, bet tur būs daudz patiesu tēmu, un Iveta ir gatava diezgan daudz par sevi pastāstīt, jo viņa spēlēs sevi. Tiks izmantoti dažādi kinematogrāfiski triki, kas, iespējams, izmainīs realitāti. Vēl es producēju Lindas Oltes otro filmu ar nosaukumu Bērns – drīzumā sāksies filmēšana. Un Gintam Zilbalodim top vēl viena animācijas filma, bet līdz tai gadi četri vēl būs jāpagaida… 

– Ieminējies, ka Iveta Pole dosies pie iztēlotās mīlestības. Kas ir neprātīgākais, ko pats esi darījis mīlestības vārdā?
– Nezinu, ko tādu traku būtu darījis… Bet, ja uzreiz nevaru atcerēties, tas nozīmē, ka neko tik traku nesmu darījis.

– Šajā lielajā skrējienā tev vispār atliek laika privātajai dzīvei?
– Ļoti nosacīti! (Smejas.) Mana privātā dzīve ir tik, cik aiziet mājās pagulēt kādu laiku, piecelties un turpināt darboties. (Smejas.) Šobrīd neatliek laika…

– Izpētot tavu profesionālo darbu sarakstu, mani pārsteidz, ka tev nav pat trīsdesmit gadu! Kā pats vērtē līdz šim paveikto?
– Nu redzēs, kā man tas liksies pēc laika. Šobrīd šķiet, ka daudz vēl jāizdara. Jo var paskatīties arī no šāda skatpunkta – cik filmu Ingmars Bergmans bija uzņēmis līdz četrdesmit gadu vecumam? Tad manis paveiktais vairs neizskatītos tik iespaidīgi. 

– Tikko teici, ka daudz vēl jāizdara. Bet vai, piemēram, nodibināt ģimeni būtu tavs sapnis?
– Tagad es par to vispār nedomāju! (Smejas.) Jo mums šobrīd durvis ir vaļā turpināt Latvijas kino izaugsmi un ceļu starptautiskajā arēnā, lai mūs pamanītu. Tā pacilātības sajūta, kas sabiedrībā valdīja pēc Zelta globusa balvas saņemšanas, ir ļoti iedvesmojoša, jo, izrādās, šīs sajūtas var sniegt ne tikai uzvara sportā, bet arī kultūrā. Tas ir kaut kas jauns, ko nebiju gaidījis. 

– Skatos, ka plauktā rindojas balva pie balvas, arī Zelta globusa statuete – tā pati, kas Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā stāvēja aiz stikla. Vai pēc sarunas varēšu to paturēt rokās?
– Varēsi, varēsi! (Smejas.) Šis ir Ginta Zelta globuss. Es savējo vēl tikai dabūšu. Interesanti, ka braukšu uz Oskara balvu pasniegšanas ceremoniju, bet Losandželosā dabūšu Zelta globusu. (Smejas.) Sanāk visai smieklīgi. Taču producentiem ir jāiziet procedūra, kurā tiek pārbaudīts, vai viņu ieguldījums ir bijis tik liels, lai viņi varētu kvalificēties Zelta globusam. Saņemot apstiprinājumu, pie tā tikšu ne tikai es, bet arī pārējie filmas producenti no Beļģijas un Francijas. 

– Ja nedabūsiet Oskaru, vai nebūs sajūta, ka šajā balvu plauktiņā kaut kā trūkst?
– Bet mēs varam paskatīties uz šo iespējamo scenāriju citādi – būs, uz ko tiekties! Ja šoreiz nedabūsim, varēsim priecāties, ka tik tālu tikām. Tajā līmenī pakāst ir ārkārtīgi cieņpilni, turklāt animācijas filmai no Latvijas tikt labākās starptautiskās filmas piecniekā ir neticami labs rezultāts. Ja dabūsim Oskaru, tad varēsim to tikai vēl kaut kad atkārtot. 

– Ja tev noņemtu visas tās cepures un birkas, ka esi scenārists, režisors, producents, kas paliktu pāri?
– Nu, tāds savdabīgs cilvēks. (Smejas.) Domāju, ka man ir gana interesants pasaules redzējums, un tāpēc jau man var visas šīs birkas piekarināt. Savu pieredzi varu ielikt scenārijos, epizodēs kino vai uz skatuves.

– Tātad visās dokumentālajās, spēlfilmās un izrādēs ir kaut kāds stāsts par tevi pašu?
– Noteikti! Vai par kādu manu personības aspektu. No tā jau nav iespējams izvairīties. Piemēram, dokumentālājā filmā Klejotāji… Es to uztaisīju, kad biju četrus gadus dzīvojis ASV, un šī filma ir par jauniešiem, kas ir tādā kā starpstāvoklī, bez mājām un dzīvo dažādās vietās. Vai arī filma Vienu biļeti, lūdzu! – es pats arī esmu kaislīgs teātra fans, un tur ir ielikta mana mīlestība pret mākslu. Filmā Neona pavasaris – jaunības eskeipisms, filmā atspoguļoju daudzu draugu un citu cilvēku, ar kuriem tajā laikā uzturēju kontaktus, aktuālās problēmas un situācijas, kurās viņi nonāca. Ūdens garša – tajā ir viss tas kovidlaika ārprāts, kad nesaproti, kam ticēt, kam neticēt. Tika pieņemti absurdi lēmumi visās frontēs, un mēs filmā to aplūkojam caur satīras prizmu.

Mamma vienmēr uzsver, ka man vairāk laika jāatrod saviem projektiem, nevis tikai citu filmu producēšanai.

Tā pati izrāde Maigā vara – es ieliku ļoti daudz no tā, ar ko esmu saskāries kino vidē. Tik daudzi nesaprot jauno pasaules stāvokli pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un to, ka uz mākslas vidi vairs nevar skatīties tāpat kā iepriekš, it īpaši mūsu reģiona kontekstā. Un tam, kam tu dod iespēj nonākt starmešu gaismā, ir liela nozīme.

Un kāpēc tu to dari. Izrāde ir par fundamentālām izvēlēm, kas mums ir jāpieņem, un es domāju, ka Rietumeiropā uz karu skatās citādi un joprojām notiek kultūras darījumi ar Krieviju – tiek pārdotas filmas uz Krieviju, un cilvēki gūst pelņu no tā. Un tad ir jādomā – kāpēc? Vai tāpēc, ka tas ir bizness un man ir vienalga – došu filmu ikvienam, kas dod piķi, vai arī tāpēc, ka ir neziņa, jo trūkst konteksta, cilvēki neizjūt problēmu tā, kā izjūtam mēs… 

– Esi teicis, ka tava hiperproduktivitāte varētu būt cīņa ar bailēm, ka tavā dzīvē nekas cits, izņemot kino, varētu nenotikt. Joprojām šī cīņa?
– Domāju, ka šī sajūta joprojām ir aktuāla, bet šobrīd esmu tajā hiperproduktivitātes straumē, un to īsti nevar apturēt. Nebūs tā, ka aizbraukšu tagad uz desmit dienām uz Islandi padzīvot būdiņā bez interneta pieslēguma un lasīšu 16. gadsimta britu dzeju.

Cenšos nepārdzīvot, ja kāds ne pārāk glaimojoši uzraksta vai izsakās par manu darbu.

Tā nenotiks! (Smejas.) Jā, zinu, ka vajag arī atpūsties, un domāju, ka šovasar nevienu jaunu darbu neņemšu un kaut kur pazudīšu. Vēl bez atpūtas cilvēkam vajag atrast gana daudz domāšanas telpas, lai iedvesmotos jaunām idejām. Bet, ja tu visu laiku esi procesā un veic sīkas darbības, risini sīkas problēmas, tad tam laika nepietiek.

– Vai tu vēl studē doktorantūrā?
– Jā, Latvijas Kultūras akadēmijas profesionās doktorantūras programmā Mākslas. Nezinu, vai varēšu apgalvot, ka esmu tur kaut ko fundamentāli jaunu iemācījies, bet svarīgi arī tas, ka studijas ir arī profesionāļu pieredzes apmaiņa. 

– Tava mamma Una Celma ir režisore, tētis Juris Kaža – žurnālists. Kuri viņu dotie padomi tev visvairāk palikuši atmiņā? 
– Mamma vienmēr uzsver, ka man vairāk laika jāatrod saviem projektiem, nevis tikai citu filmu producēšanai. Un es cenšos to arī darīt, jo tā ir taisnība. Manam tētim, kā jau cilvēkam, kurš uzaudzis Amerikā un brīvajā Eiropā, vienmēr bijis diezgan vienalga, ko citi par viņu domā vai raksta, kas mūsu reģionā dzīvojošajiem ir diezgan neraksturīgi. Viņam vienmēr bijusi veselīga attieksme, nepakļaujoties ārējam viedoklim. Man pašam tas izdodas kā kuru reizi, taču pārsvarā izdodas. Cenšos nepārdzīvot, ja kāds ne pārāk glaimojoši uzraksta vai izsakās par manu darbu. 

– Kurš paša radītais darbs tev patīk vislabāk?
– Ir divas filmas, kuras nāk prātā… Iespējams, tām nav korelācijas ar kvalitāti, un, visticamāk, tās nav manas labākās filmas, bet pašam tās šķiet tuvākās. Viena no tām ir Vienu biļeti, lūdzu! Jo tā ir pirmā filma, un tas vienmēr ir īpaši, turklāt man ir ļoti daudz atmiņu par tās tapšanas laiku. Pirmo darbu veidojot, tu vēl neko nezini, neproti, bet notiek tik daudz radoša! Otra filma ir Kino un mēs, kuru veidojām kovidlaikā – tas bija tik čomisks un jautrs pasākums! Reizi gadā sanāk to atkal paskatīties, un vienmēr ar smaidu atceros šo projektu. 

– Tu esi triju valstu – Latvijas, Zviedrijas un ASV – pilsonis. Vai tu varētu dzīvot kaut kur citur?
– Jā! Es nezinu, vai dzīvošu, bet varētu – jo kino ir joma, kur robežas nepastāv. Studiju laikā jau esmu dzīvojis Amerikā. Šobrīd esmu tur, kur man ir, ko darīt. Tāpēc esmu šeit!

Pieturzīmes

•  Dzimis 1995. gada 31. augustā Stokholmā Zviedrijā.
•  Kino režiju studējis Ņujorkas Universitātes Tiša Mākslas skolā, izglītību papildinājis Amerikas Kino institūta konservatorijā Losandželosā.
•  Debijas pilnmetrāžas dokumentālo filmu Vienu biļeti, lūdzu! izveidojis, mācoties 2. kursā Ņujorkā. Filma ieguvusi Lielā Kristapa nomināciju kā Labākā debijas filma. 
•  Režisors dokumentālajai filmai Klejotāji un spēlfilmām Kino un mēs, vesternam Wild East. Kur vedīs ceļš, Ūdens garša un Neona pavasaris.
•  Par izrādi Maigā vara 2023./2024. gada sezonā saņēmis Spēlmaņu nakts balvu kā Gada jaunais skatuves mākslinieks.
•  Producents tādām filmām kā Sausi slīkstot, Māsas, Vecāks par simts gadiem, 1960. gada meitenes u. c.
•  Scenārija līdzautors un producents filmai Straume, kas saņēmusi dažnedažādas balvas visā pasaulē, arī prestižo Zelta globusu.