Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šogad Stompaku kaujai nav apaļa gadadiena – pagājuši 78 gadi kopš kaujas. Taču Krievijas atkārtotais iebrukums Ukrainā un nu jau gadu ilgstošais smagais karš šos senos notikumus mūsu pašu zemē padara daudz aktuālākus. Vairs nav jātērē laiks, runājot un pārliecinot, par ko tad viņi tur cīnījās, pret ko un vai tad tas vairs ir svarīgi. Pat vēl vairāk – šobrīd vēsturnieks par pretošanās kustību ar faktiem var runāt tā, kā domā, nerēķinoties ar gļēvi politkorektajiem sludinātājiem, kuriem visas puses un izvēles esot vienlīdz cienījamas un godājamas.
1944.–1945. gadā vienus Latvijas okupantus nomainīja otri. Nacistiskās Vācijas karaspēks atkāpās, un Latvijas teritoriju atkārtoti okupēja PSRS. 1917.–1920. gadā Krievijas impērijas teritorijā pēc asiņaina pilsoņu kara varu sagrāba sociāldemokrātu kustības radikālais kreisais spārns – boļševiki. Viņi savu marksismā balstīto mācību par šķiru konfliktu un apspiestās strādnieku šķiras jeb proletariāta atbrīvošanu pārvērta par politisko reliģiju: ticību jaunas vienlīdzīgas bezšķiru sabiedrības – komunisma – izveidošanai. Boļševiki ceļā uz utopiju tādā mērā norobežojās no reālās dzīves, ka radīja pat savdabīgu melu tīmekli – jaunvalodu. Pati Krievija atbilstoši jaunvalodai tika pārdēvēta par Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS). Šo nosaukumu varētu raksturot īsi: četri vārdi – četri meli. Faktiem un realitātei vairs nebija nozīmes – tika prasīts akli ticēt jaunradītajai, gluži teoloģiskajai sistēmai un akli atkārtot tās postulātus, nepieļaujot ne mazākās šaubas.
Šobrīd Krievija, cenšoties atjaunot savu impērisko varenību, ir iebrukusi Ukrainā un apdraud visas apkārtējās valstis.
Krievijā ir radusies jauna bīstama un agresīva ideoloģija – rašisms, kurā sajaucies boļševisms un krievu imperiālisms.
Tajā blakus boļševiku simboliem – sarkanajam karogam ar sirpi un āmuru – rēgojas Maskavas patriarhāta pareizticīgo krusti un ikonas. Faktiem un realitātei atkal nav nozīmes. Rašisma saindētie fanātiķi atkal ir gatavi slepkavot, graut un nīdēt.
Latvijas nacionālo partizānu apvienība
Latgales ziemeļu daļā – Abrenes apriņķī – partizānu darbībai un cīņai pret boļševiku ideoloģiju bija vēsturiskas tradīcijas. 1919. gadā šajā apvidū izveidojās partizānu kustība, no kuras vēlāk izauga Latgales partizānu pulks, kurš kā Latvijas armijas vienība piedalījās Brīvības cīņās. 1938. gada 14. augustā Balvos atklāja pieminekli kritušajiem Latgales partizānu pulka karavīriem, kurš tautā ieguva nosaukumu Balvu Staņislavs. Tā priekšpusē ir uzraksts: «Latgales partizānu pulka kritušiem karavīriem 1919–1920.» Padomju okupācijas laikā pieminekli iznīcināja. 1993. gada 11. novembrī piemineklis tika atjaunots. Tā otrā pusē pievienots papildu uzraksts: «Atjaunots, godinot arī 1940.–1954. gada Latgales nacionālās brīvības cīnītājus.»
1944. gada rudenī, pēc tam, kad Latvijas austrumu daļu bija reokupējusi Sarkanā armija, mežos glābiņu meklēja vīri, kuri nevēlējās karot boļševiku pusē. Daudzi no viņiem bija izvairījušies arī no karošanas vācu armijā. Bijušais Latgales partizānu pulka karavīrs Vilhelms Keišs no Abrenes apriņķa Baltinavas pagasta Surikavas 1943. gadā, sākoties vācu mobilizācijai, savam vecākajam dēlam Jānim skaidri pateica: «Tu nekarosi ne par vāciešiem, ne krieviem, bet tikai par Latvijas brīvību.» Izvairījies no mobilizācijas vācu armijā, Jānis Keišs neaizgāja arī Sarkanajā armijā, bet 1944. gada rudenī devās mežā, kur sāka organizēties latviešu nacionālie partizāni.
1944. gada 2. oktobra naktī vācieši Abrenes apriņķī desantēja 11 vīru lielu diversantu grupu ar kodēto nosaukumu Lapland. To vadīja bijušais apriņķa galvenais agronoms Pēteris Supe (Cinītis) un viņa vietnieks, LU Tautsaimniecības fakultātes students Staņislavs Ločmelis (Dūze). 1944. gada 10. decembrī viņi nodibināja Latvijas Nacionālo partizānu apvienību (LNPA). Dibināšanas brīdī tajā iekļāvās septiņas partizānu grupas ar 123 vīriem. 1945. gada rudenī LNPA apvienoja ap 1000 nacionālo partizānu, un organizācijas pakļautībā atradās partizānu grupas Viļakas, Alūksnes, Valkas, Gulbenes, Cēsu un daļēji arī Madonas apriņķī. Neraugoties uz okupācijas varas pārspēku, LNPA spēja darboties līdz pat 1953. gadam.
P. Supes izstrādātie LNPA statūti noteica: «1§. Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) ir nacionāla latvju tautas militāri politiska organizācija, kas apvieno aktīvos brīvības cīnītājus un darbojas Latvijas okupācijas varai slepeni. [..] 3§. Apvienība atrod savas tiesības, izteiktas Apvienoto Nāciju ietvaros un spēkā esošā Latvijas Satversmē, kādēļ tā ir legāla Latvijas valsts organizācija un var izteikt zināmas latvju tautas daļas brīvo gribu. 4§. Apvienība uzstāda par savu augstāko mērķi cīnīties ar ieročiem rokās un politiski kopā ar latvju tautas lielāko vairumu par neatkarīgās demokrātiskās Latvijas Republikas atjaunošanu.»
Saliņu mītnes
1945. gada janvāra sākumā LNPA partizāni sāka pulcēties Stompaku purvos starp Balviem un Viļaku, uz vairākām purva saliņām izveidojot nometni, kuru bez pārspīlējuma var uzskatīt par lielāko partizānu nometni visā Baltijas reģionā. Tās oficiālais partizānu nosaukums bija Saliņu mītnes, bet tautā tika dēvēta arī par Jauno Berlīni. Nometnē bija uzbūvētas 24 zemnīcas (paredzētas 10–30 cilvēkiem), divi staļļi 30 zirgiem, pārtikas noliktava, maizes ceptuve un baznīca.
Ilgu laiku, skatoties uz bijušo zemnīcu vietām, kuras gada lielāko daļu piepildījās ar ūdeni, radās jautājums, kā tur bija iespējams dzīvot. 2022. gada pavasara arheoloģiskie izrakumi štāba bunkura un štāba apsardzes bunkura vietās atbildēja arī uz šo jautājumu. Jā, arī tolaik bunkuros visu laiku sūcās ūdens. Tāpēc līdztekus ikdienas ieejai abiem bunkuriem bija speciāli iedziļinātā ierakumā izbūvēta loga vieta, kura atradās zemāk par bunkura zemes uzbērumu. Pie tā bunkura iekštelpā grīdā bija padziļinājums, kurā krājās ūdens. To visu laiku uz maiņām kāds no partizāniem smēla ārā.
Nometnē atradās arī baznīcas bunkurs, kurā katru dienu dievkalpojumus noturēja LNPA prezidija priekšsēdētājs, Šķilbēnu pagasta Rekovas Romas katoļu draudzes prāvests Ludvigs Štagars (Pabērzs). Pie baznīcas atradās kapsēta. Tajā bija apglabāti divi 7. februārī kritušie partizāni Jezups Pundurs un Matvejs Logins, kuri gāja bojā, vedot Šķilbēnu baznīcas liturģiskos priekšmetus uz Saliņu mītnēm. Viņu kapa vieta 2. marta kaujas laikā jau bija apsnigusi, un čekisti to pēc kaujas nepamanīja, tādēļ līķi netika izrakti un apgānīti. Šo kapa vietu izdevās atrast tikai 2021. gada novembrī, apsekojot baznīcas atjaunošanas darbus.
Kopumā nometnē uzturējās ap 350 cilvēki, kuru vidū bija arī ap 30 sievietes. Nocietinājumus dziļā sniega dēļ neveidoja, bet paredzēto pozīciju vietās izvietoja baļķus. Pirms nometnes atradās nocietināts priekšpostenis. Tajā pēc kārtas dežurēja viena partizānu grupa, kura kontrolēja iebraucējus un izbraucējus. Bez vadības atļaujas neviens nometni atstāt nedrīkstēja. Bija arī trīs maskēti ārējie posteņi.
Tika izveidota Saliņu mītņu vadība. Par komandantu iecēla faktiski vienīgo virsnieku – bijušo Latvijas armijas leitnantu Broņislavu Slucki (Induli), bet par viņa vietnieku kļuva bijušais Latvijas armijas virsdienesta seržants Viktors Audzevičs (Stenders). Visa nometnes teritorija tika sadalīta divās daļās – Dienvidu sektorā dzīvoja partizāni no Viļakas pagasta, bet Ziemeļu sektorā – partizāni no Šķilbēnu, Baltinavas un Tilžas pagastiem. Par Dienvidu sektora komandantu kļuva Staņislavs Ločmelis (Dūze), bet Ziemeļu sektoru vadīja Antons Stiglovs (Akmeņkalējs).
Kopumā, skatoties uz partizānu vadību Saliņu mītnēs, redzama viena problēma – trūkst kaujās pieredzējušu virsnieku.
No nometnes katru nakti uzdevumos ar zirgu kamanām devās četru līdz sešu partizānu grupas. To uzdevums bija gan pārtikas sagāde, gan kaujas uzdevumi. Partizāni, vairākos gadījumos uzbrūkot no slēpņiem, atbrīvoja arestētos iedzīvotājus, likvidēja sarkanos aktīvistus, kā arī sagūstīja un uz nometni nopratināšanai atveda pretinieka pretizlūkošanas dienesta Smerš pilnvaroto Abrenes apriņķī leitnantu Pikuļevu. Regulārās kustības rezultātā tolaik ceļš uz Saliņu mītnēm esot bijis pat vairāk iebraukāts nekā Balvu – Viļakas šoseja.
Partizānu tiesa
Nometnē darbojās arī īpaši izveidota partizānu tiesa, kas sodīja gūstā saņemtos padomju aktīvistus un aizdomās par spiegošanu aizturētos potenciālos čekas aģentus. Tas bija partizānu kara pats sākums. Ne visi tobrīd pat partizānu rindās spēja saprast cīņas smagumu un nežēlību. Mierā un labklājībā iepriekš dzīvojušajiem cilvēkiem bija grūti pieņemt, ka tavs agrākais labais kaimiņš vai pat radinieks var izrādīties bīstams nodevējs. Kādā brīdī, protestējot B. Sluckis kliedzis uz P. Supi: «Vai tu Dievam nemaz vairs netici!» P. Supe bija spiests sasaukt visas nometnes partizānu sapulci, kurā vairākums partizānu nobalsoja par līdzšinējo P. Supes un partizānu tiesas darbību. B. Sluckis atkāpās no nometnes komandanta amata.
Diemžēl pētniecības gaitā arvien vairāk apstiprinās nežēlīgās darbības loģika. Tā 1952. gadā arestētais un uz 25 gadiem ieslodzījumā notiesātais baltinavietis Broņislavs Boldāns apžēlošanas lūgumā rakstīja, ka viņš slepus darījis daudz laba padomju varai. 1945. gada februārī Boldāns ticis savervēts par aģentu Francev un iesūtīts Saliņu mītnēs, kur gan kā aģents atklāts un ieslodzīts partizānu cietumā, gaidot tiesas spriedumu. Viņam izdevās izbēgt 2. martā, sākoties uzbrukumam nometnei.
Faktiski tuvojošos kauju izglāba tas, ka 28. vai 29. februārī Saliņu mītnēs no Grīvas mežiem ieradās Tilžas partizānu grupa, kuru vadīja kapteinis Melnā bārda ar savu adjutantu Ventiņu. Ilgu laiku arī pētniekiem viņu personība palika nezināma. Šobrīd var pilnīgi droši teikt, ka tas bija leģiona 19. divīzijas virsleitnants Rolands Ozols. Apbalvots ar II un I pakāpes Dzelzs krustiem. Pēdējie dienesta pienākumi – 42. pulka 1. bataljona komandieris. Savukārt viņa adjutants, visticamāk, ir bijis Pauls Grantiņš, spriežot pēc segvārda, iespējams, no Ventspils puses. 1944. gada vasarā 19. divīzijas 42. pulks tiešām atkāpās cauri Tilžas pagastam. Kā viņi abi bija palikuši krievu aizmugurē, mēs laikam neuzzināsim. Taču jau 1945. gada februārī viņi Saliņu mītnēs ierodas kā Tilžas partizānu komandieri. Kaujās pieredzējušais R. Ozols kļuva par Saliņu mītņu militāro komandieri, aizvietojot no amata atkāpušos nometnes komandantu B. Slucki.
Partizāni sniegputenī
Piemineklī Viļakas šosejas malā Stompaku kaujā kritušajiem 28 nacionālajiem partizāniem iekalti visu kritušo vārdi un rindas: «Mums bija jāmirst, lai dzīvotu simti. Nebija lemts toreiz Latvijai zelt. Un pēc kariem kas palikāt dzīvi, būs no jauna jums Latviju celt!»
1945. gada februāra beigās čeka sagūstīja partizānu, kurš nopratināšanā atklāja partizānu nometnes atrašanās vietu, kā arī to, ka nometnē ir vismaz 200 partizāni. Čeka neticēja gūstekņu sniegtajām ziņām par partizānu skaitu, uzskatot, ka nometnē nevar atrasties vairāk par 30–40 cilvēkiem. Acīmredzot pašas čekas partizānu vidū iesūtītie aģenti partizānu pretizlūkošanas un tiesas darbības rezultātā ar ziņām nebija atgriezušies.
Savukārt kādā no reidiem ārpus nometnes sagūstītais Sarkanās armijas pretizlūkošanas dienesta Smerš pilnvarotais Abrenes apriņķī leitnantu Pikuļevs nopratināšanā atklāja, ka sagūstītais partizāns ir atklājis nometnes vietu. Partizānu vadība, būdama pārliecināta par savu spēku, pēkšņu uzbrukumu negaidīja, jo viņu izlūkošana nebija manījusi jaunu ienaidnieka karaspēka vienību ierašanos Abrenes apriņķī. Iespēju, ka čeka uzbruks tikai ar apriņķī esošajiem spēkiem, partizānu vadība neņēma vērā.
Kaujas priekšvakarā abas puses viena par otru zināja, bet nenovērtēja pretinieku un pārvērtēja savus spēkus. Rezultātā nometnei, kurā atradās ap 350 partizāni, uzbruka NKVD karaspēka 143. strēlnieku pulks, pastiprināts ar vietējo bruņoto kolaborantu istrebiķeļu vienībām, – pavisam 483 vīri.
Pārvarēt paniku
Kauja sākās 2. marta rītā plkst. 7.30, kad NKVD karaspēka triecienvienība uzdūrās partizānu ceļa ārējam postenim. Kaujā tika nogalināti abi partizāni Pāvels Pundurs un Dominiks Saidāns. Taču savu viņi bija izpildījuši – kauju sadzirdēja priekšpostenis, kurā tobrīd dežurēja 15 vīru lielā Paegles grupa. Pēc īsas apšaudes, iznesot vienu ievainoto, Paegles grupa atkāpās uz nometni.
Čekas spēki ar sarkanu signālraķeti izsauca mīnmetēju uguni pret Saliņu mītnēm un balsta ložmetēju uguns aizsegā strauji virzījās pāri purvam. Sprāgstot mīnai, pie štāba bunkura gāja bojā arī viens partizānu vadītājiem Jēzups Zontaks (Duncis) un galvā nāvīgi ievainoja vēl vienu no štāba locekļiem Mateušu Slucki. Mīnas sadragāja pāris partizānu ložmetēju, kā rezultātā tika nogalināti un ievainoti vairāki partizāni.
Kāda mīna iekrita zirgu novietnē, nogalinot sešus zirgus.
Ap pulksten deviņiem uzbrucējiem izdevās iešturmēt divus pirmos Priekšsalas bunkurus. Apmēram stundu ilgā kaujā līdz desmitiem krieviem izdevās ieņemt vēl divus bunkurus, pārņemot savā kontrolē visu Priekšsalas centrālo daļu. Ap 30 vīru lielajā Žogotas grupā, pret kuru bija vērsts uzbrucēju galvenais trieciens, sākās panika. Partizāni pameta savas pozīcijas un bēga cauri Bāzes salai tālāk prom purvā. Šajā brīdī kauju faktiski izglāba pieredzējušais virsleitnants R. Ozols, kurš ar savu adjutantu P. Grantiņu, šaujot gaisā no pistolēm, metās ceļā bēgļiem. Spēra, sita un aiz čupras rāva atpakaļ, pavēlot atgriezties pozīcijās. Kādam bēglim R. Ozols iegrūdis pistoles stobru krūtīs un bļāvis: «Atpakaļ! Citādi es pats tevi tepat nošaušu!» Tā paniku izdevās pārvarēt.
Snaiperu uguns
Ap desmitiem kaujā iestājās lūzums, un iniciatīvu pamazām savās rokās sāka pārņemt partizāni. Čeka kaujas atskaitē vēlāk konstatēja, ka 143. strēlnieku pulka 3. bataljona uzbrukumu apstādināja «bandītu raidītā šauteņu un ložmetēju un automātiskā uguns, kas piespieda rotas sagult un ilgstoši atšaudīties». Pēc bijušo partizānu atmiņām, ap šo laiku pēkšņi beidzās arī krievu mīnmetēju uguns, jo uzbrucējiem bija beigusies munīcija.
To redzot, partizānu vadība nolēma pati mēģināt pāriet pretuzbrukumā. Partizāni mēģināja pārkļūt purvam un, apejot krievu kreiso flangu, aplenkt Priekšsalā iekļuvušo pretinieku. Uzbrukumu vadīja partizānu štāba priekšnieka vietnieks S. Ločmelis (Dūze) un partizānu grupas komandieris Jezups Slišāns (Sidrabiņš). Taču purva vidū partizānus apturēja krievu snaiperu uguns. Tika smagi ievainoti abi komandieri un vēl vairāki partizāni, bet pārējie, iznesot no apšaudes zonas ievainotos, atkāpās atpakaļ uz Bāzes salu. Tuvojoties dienas vidum, galvenās cīņas izvērsās starp snaiperiem, kuru dēļ abām pusēm pamazām pieauga zaudējumi.
Lode caur mēteli
Abu pušu pozīcijas nometnes Priekšsalā atradās tikai 70–80 metru attālumā, un ilgākas vai īsākas apšaudes turpinājās ik pēc brīža. NKVD karavīrs Vasilijs Vorobjovs drīz pēc notikušā atcerējās: ierodoties kaujas laukā, ieraudzījis, ka «bandīti ir nogalinājuši un ievainojuši daudzus mūsu karavīrus un virsniekus. Bandītiem bija iepriekš sagatavotas aizsardzības pozīcijas, un viņi mums izrādīja spēcīgu uguns pretestību, nelaižot mūs savas nometnes teritorijā. Bandīti daudzreiz pārgāja pretuzbrukumos, cenšoties mūs aplenkt un iznīcināt.» Savukārt partizānu grupas komandieris Jānis Kozlovskis vēlāk rakstīja, ka «šinī cīņā laikam biju vistuvāk nāvei, jo man, kad sniedzos pēc trofeju ložmetēja, uz pleca pie lāpstiņas labajā pusē izšāva cauri brezenta mētelim un visām drēbēm, labi vēl piededzinot ādu».
Līdz pat vakaram turpinājās pozicionālas kaujas, jo ne viena, ne otra puse vairs nespēja pārlauzt kaujas gaitu savā labā. Līdz ar to Stompaku kaujas pirmā daļa beidzās un līdz ar tumsas iestāšanos ap plkst. 19.30 kaujas troksnis pieklusa. Čekisti gaidīja līdz 3. marta rītam, kad no Rēzeknes vajadzēja ierasties trim 45 mm lielgabaliem un samobilizētajiem vietējiem istrebiķeļu papildspēkiem.
Savukārt partizāni gatavojās izlauzties no Stompaku mežu aplenkuma.
Pirms tam starp štāba un baznīcas bunkuriem tika izrakts kaps, kur, piedaloties visiem no uzdevumiem brīvajiem partizāniem, svinīgi apglabāja 13 kritušos partizānus, kurus izdevās iznest no kaujas lauka.
Bēru ceremoniju vadīja priesteris Ludvigs Štagars. Atvadu runu teica partizānu komandieris Cinītis, kurš īsi pateicās visiem partizāniem, arī kritušajiem, par veiksmīgi aizvadīto kauju.
Izgaisa sniegputenī
Pēc kritušo biedru apbērēšanas partizāni izkārtojās ap puskilometru garā pajūgu un cilvēku kolonnā. Pajūgos veda ievainotos, mantas, ieročus un munīciju. Kolonna, virzoties paralēli Balvu–Viļakas ceļam, uzsāka izlaušanos rietumu virzienā uz Garsterdeles pusi. Pēc vairākkārtējām sadursmēm partizāniem izdevās uztaustīt aplenkuma vājāko vietu un izlauzties. Kopumā no aplenkuma organizēti izgāja 200–250 vīru, arī visi partizānu vadītāji, kuri, pagājuši garām Mūrnieku mājām, pārgāja klajumu un apstājās atpūsties, jo sākās spēcīgs sniegputenis, kurš noslēpa partizānu pēdas. Aplenkumā palikušie partizāni bija palikuši bez vadības un sadalījās sīkās grupās, turpinot lauzties cauri krievu pozīcijām dažādos virzienos, kas pārsvarā arī izdevās.
Krievi, pievilkuši artilēriju, uzbrukumu Saliņu mītnēm atsāka 3. marta rītausmā un tikai tad atklāja, ka partizāni ir nozuduši. Izrādījās, ka aizsprostos stāvošās karaspēka vienības nebija informējušas operācijas vadību par naktī notikušo bandītu izlaušanos, jo rācijas tām nebija, bet sūtīt ziņnešus nakts laikā partizānu pilnajā mežā bija bail. Tā kā naktī sniegputeņa laikā partizānu pēdas bija aizputinātas, krieviem neizdevās konstatēt galveno partizānu spēku izlaušanās virzienu, un kopumā partizāni čekistiem pazuda un izgaisa sniegputenī.
Galvenie partizānu spēki – ap 70 partizānu – virsleitnanta R. Ozola vadībā devās uz Tilžas pagasta Grīvas mežiem. Tur 26. un 28. martā no Stompaku kaujā gūtajiem ievainojumiem mira ievainotie LNPA vadītāja vietnieks Staņislavs Ločmelis (Dūzis) un grupas komandieris Jezups Slišāns (Sidrabiņš). Ievainojumi neesot bijuši pārāk smagi, taču medikamentu nebija, un sākās gangrēna. Abi mirušie tika apglabāti turpat Grīvas mežos nometnes teritorijā.
Kauli ceļa pamatnē
Cīņas turpinājās. Virsleitnants R. Ozols un P. Grantiņš pēc vairākām sekmīgām sadursmēm ar okupantiem krita kaujā 1945. gada 28. aprīlī pie Rugāju pagasta Aparniekiem. LNPA turpināja vadīt Pēteris Supe (Cinītis), kuru 1946. gada 1. aprīlī nogalināja čekas aģents – kaujinieks. Nākamais LNPA vadītājs Antons Circāns (Vārpa) krita kaujā 1947. gada 7. jūlijā, bet pēdējo LNPA vadītāju leitnantu Broņislavu Slucki (Induli) kopā ar sievu Leontīni sagūstīja tikai 1953. gada 15. janvārī.
Pēc Stompaku kaujas čekisti gan nometnē apglabātos partizānus, gan kaujas vietās atrastos aizveda uz Šķilbēniem un izlika atpazīšanai un vietējo iedzīvotāju iebiedēšanai. Pēc dažām dienām tos pārveda uz Viļaku, kur arī izlika atpazīšanai. Kad viena no nošauto partizānu sievām – Egļevas mežniecības grāmatvede L. Augustāne nogalināto cilvēku vidū atpazina savu vīru – viņa spēja sāpēs sakost zobus un to neizrādīt, notraucot sniegu no sava vīra sejas un, papurinot galvu, paejot malā, tā izvairīdamās no čekistu pratināšanas.
Daļu mirušo partizānu sameta bedrēs pie Viļakas katoļu baznīcas žoga, kur 2005. gadā atklāja viņiem veltītu piemiņas vietu.
2020. gadā notika ekspedīcija, cenšoties šo apbedījuma vietu atrast, taču tas neizdevās. Aptaujājot iespējamos aculieciniekus, tika konstatēts, ka apbedījums izpostīts vēlākajos gados, paplašinot ceļu. Kritušo kauli iešķūrēti ceļa grants pamatnē.
Savukārt Viļakā Eržepoles kapos svinīgi apglabāja 18 kritušos NKVD karaspēka karavīrus. Kopumā Eržepoles kapos no 250 apglabātajiem krievu karavīriem aptuveni ceturtā daļa ir kaujās pret nacionālajiem partizāniem kritušie NKVD karaspēka karavīri.
