Stīvais no Jumpravas: Pagaidām vēl turamies!

Koncerta afišā rakstīts, ka grupa Jumprava izveidota 1984. gadā un nākamgad tai apritēs četrdesmit gadu. Es, protams, neesmu tā labākā matemātiķe, bet kaut kas tur īsti neštimmē.

Droši vien tā ir kļūda, jo jubileja mums ir šogad. Laikam afišu veidojis cilvēks, kurš nav baigi labais skaitītājs.

Tajā arī minēts, ka grupas pamatsastāvā esat kopš dibināšanas brīža.

Arī tā ir kļūda. Mēs ar Aigaru Graubu pievienojāmies aptuveni pusotra gada vēlāk.

Vismaz vieta – Mežaparka Lielā estrāde – norādīta pareizi?

Jā, tur viss korekti.

Līdz koncertam palicis pavisam nedaudz. Nervozējat?

Īpaši ne. Es nekad neuztraucos. Citi saka, ka tas nav labi, bet man nav lampu drudža.

Visām dziesmām vārdus atceraties no galvas?

Nu, tās, kurās man kaut kas jāpiedzied, atceros gan. Neņemu uz skatuves līdzi špikerus, kuros ieskatīties. Nav jau arī tā, ka mēs 40 gadus no vietas mauktu vienas un tās pašas dziesmas – nāk klāt jaunas, kaut kas tiek pārveidots. Informācijas ir daudz, bet kaut kā vēl tieku galā.

Ar ko mūs pārsteigsiet? Būs pirotehnikas šovs, leksiet skatītājos?

Nevar jau zināt, varbūt kādam arī uznāks dullums mesties publikā. To parasti uzzinām īsi pirms kāpšanas uz skatuves.

Cik garš būs koncerts?

Aptuveni divas stundas.

Varēsiet tik ilgi nostāvēt pie sintezatora?

Pagaidām ar Ašmani vēl turamies. Grupas 50. jubilejā, iespējams, jau būs jāliek beņķis.

Viegli jau nav tik ilgu laiku praktiski nekustīgi stāvēt, varbūt laiks iestudēt kaut kādas dejas fonā, lai varētu kājas izkustināt?

Vienā no dziesmām mēs ar Graubu dejojam. Pirmo reizi šo deju izpildījām, kad mums bija koncerts arēnā, mēģināsim to atkārtot arī sestdien.

Kad Jumpravai bija 30. jubileja, uz afišām šis cipars bija atveidots kā garīgais simbols – Om zīme. Uz 35 gadiem – XO kā konjakam. Tagad esat pierakstījuši romiešu cipariem XL, ko daudzi nolasa kā apģērba izmēru. Kāpēc tā jāsarežģī?

Neslēpšu, esmu karotājs pret jubileju svinēšanu. Manuprāt, kaut kas tāds var notikt tikai Latvijā, jo visi nemitīgi atzīmē jubilejas. Tā kļuvusi par modes lietu, menedžmentam šķiet, ka tas ir baigi forši. Es tajā nesaskatu nekādu foršumu. Manā skatījumā grupai jātaisa koncerts vai koncertturneja un jādod tai nosaukums. Gluži kā izrādei vai grāmatai. Vai tad Rolling Stones saka, ka rīko koncertu par godu 60. pastāvēšanas jubilejai? Un tad gaida, kad būs 65 un 70 gadi, lai varētu atkal uzstāties. Tas ir absurds!

Latviešiem vienkārši patīk nemitīgi kaut ko svinēt. Tāda mentalitāte.

Es to visu saprotu, bet tā pārņemtība mani besī ārā.

Gribu teikt ikvienam muzikantam, kas šo lasīs: «Beidziet šo jubileju svinēšanu!» Jo tas jau kļūst smieklīgi.

Jums ir paveicies – visus grupā vēl var vizuāli atpazīt. Kā uzturat sevi formā?

Galīgi un pilnīgi nekā. Kad Čērčilam savulaik prasīja, kā viņam izdevies nodzīvot tik ilgu mūžu, viņš atbildēja: «Tāpēc, ka nekad mūžā neesmu nodarbojies ar sportu.» Arī es diemžēl vai par laimi nesportoju. Esmu pārāk slinks. Laikam gēni mani notur vajadzīgajā kondīcijā.

Kurš Jumpravā ir vecākais?

Ainārs Ašmanis.

Un gudrākais?

Protams, es.

Kas vispār ir jumprava?

Ciemats Ogres rajonā.

Es domāju, ka jumprava ir jaunava.

Otrs skaidrojums ir, ka tā ir kaut kāda dižciltīga mamzele vai jaunkundze, kas vecajos laikos dzīvoja pilīs. Tā vismaz es saprotu.

Skaidrs. Grupas nosaukums tātad ir par godu ciemam?

Protams! Jo tajā laikā, kad šis nosaukums tika iegūts, nevarēja grupas saukt, kā ienāk prātā. Bija Emīla Melngaiļa Tautas mākslas centrs, kur sēdēja vīrs, kurš teica – tas der, bet šis galīgi ne.

Kā tad tika akceptēts jūsu grupas Vitamīns nosaukums, kurš, cik zinu, tika izdomāts, sēžot zem slimnīcas jumta?

Mūsdienās, protams, par to var padomāt dažādi, bet tajā laikā mēs par citiem vitamīniem neko nezinājām – man tad bija kādi 15 gadi. Tas bija slimnīcas kultūras nama ansamblis, un visiem šis nosaukums šķita atbilstošs.

Kā ievingrināt balsi pirms koncerta?

Nekā. Un tas ir slikti. Pat Graubam un Grāvim, kuriem vairāk jādzied, nav nekādu rituālu. Grāvis šad un tad varbūt arī pabļaustās kaut ko maķenīt, bet tas arī viss.

Kur ir palikušas diskotēkas?

Laikam izgājušas no modes. Nav arī deju. Es, piemēram, agrāk strādāju Valmieras kultūras nama deju orķestrī un katru sestdienu, svētdienu tiem, kuriem pāri 30, spēlēju dejas. Vēlāk to nomainīja diskotēkas, bet nu arī tās mirušas.

Cik saprotu, arī klubi pamazām iet uz grunti. Laikam mūsdienās jauniešiem visa dzīve ir telefonā.

Jumpravā vairākums dalībnieku ir Aigari. Kāpēc nav tapusi neviena dziesma, kas veltīta Aigariem?

Tā ir nolaidība. Starp citu, internetā izlasīju, ka vētra, kas nupat plosījās Latvijā, esot saukusies Aigars. Sākumā domāju, ka man rādās, bet Grāvis to arī kaut kur bija izlasījis.

Ainārs Ašmanis droši vien katru gadu panikā gaida 31. augustu, kad jāsveic vesels bars Aigaru?

Mums nav mode sumināt nedz jubilejās, nedz vārdadienās. Maksimums, ko varam, – aizsūtīt īsziņu vai piezvanīt, bet citreiz arī tas izpaliek. Tādi mēs esam dīvaini.

Lasīju, ka Ašmanim zīlniece esot izzīlējusi, ka jātaisa grupa, jo tā gūs milzu panākumus. Jūs ticat zīlniecēm?

Ne visai. Pats nekad pie viņām neesmu gājis, bet esmu bijis pie diviem astrologiem, kuri Latvijā skaitās vieni no labākajiem. Tur man sastāstīja dažādas brīnumainas lietas, kas mani sagaida nākotnē. No tā nav piepildījies tieši nekas. Pat ne uz to pusi. Tajā pašā laikā Ašais ir pārņemts ar astroloģiju, viņam ir saikne ar kosmosu.

Aigars Grauba uz koncertiem vienmēr uzcērtas zvaigžņotos džemperos. Viņš ir lielākā zvaigzne jūsu grupā?

Nenoliedzami. Viņš šo simbolu sen jau ir atradis un piesavinājies, un pats ražo gan džemperīšus, gan krekliņus.

Ko jūs nekad nevilktu uz skatuves mugurā?

Diez vai es gribētu vilkt ļoti raibas un ārkārtīgi krāšņas drēbes.

Uz jubilejas koncertu nebija doma nocelt no antresola veco ādas jaku un bikses?

Mana ādas jaka tā izdila, ka visa odere bija lupatās, atdevu to rokkafejnīcai. Ādas bikses man nav bijušas. Mums bija Rūķīša šūtas melnas dermatīna bikses, jo ādu nevarēja dabūt. Tās mēs vilkām tikai uz skatuves. Drausmīgs materiāls.

Tagad varētu ielīst tā laika drēbēs?

Pilnīgi izslēgts. Lai arī cik izmisīgi es vilktu vēderu uz iekšu, nekas nesanāktu.

Ja piespiedu kārtā telefona zvanam jums vajadzētu likt Jumpravas dziesmu, kura tā būtu?

Tas ir mājiens, lai nosaucu savu iemīļoto dziesmu?

Nē. Telefona signālam cilvēki ne vienmēr izvēlas mīļas melodijas, bieži vien liek skaņu, kuru labi var sadzirdēt.

Nu, tad tas būtu dziesmas Lielais notikums sākums, jo tur ir bungu breiks, un Grāvis kaut ko histēriski bļauj. Apkārtējie noteikti būtu sajūsmā, kad man kāds zvanītu.

Agrāk visiem jumpraviešiem bija iespaidīgas matu rotas, bet tagad tikai Grauba palicis uzticīgs garajiem matiem.

Tas būtu šausmīgi – padzīvojuši vīrieši ar sirmiem un gariem matiem, kas saņemti vēl astītē.

Bet Grauba nav sirms! Vai viņš krāso matus?

Nē, viņš ir pārāk slinks, lai to darītu. Viņš vienkārši nesirmo. Tas ir apbrīnojami, bet fakts.

Kāpēc liela daļa mūziķu nevalkā laulības gredzenu?

Tāpēc, ka liela daļa ir izšķīrušies. Kurš tad viņus var izturēt?!

Cik rupjš jūs varat būt?

Es zinu visus tos sliktos vārdus, bet reti izmantoju. Nav vajadzības.

Kuru dziesmu izdzirdot automātiski pārslēdzat radiostaciju?

Es varu pateikt, ko nekad neieslēdzu, – tas ir šlāgerkanāls. Tas žanrs man ne visai. Pamatā man automašīnā skan LR1, kur uzzinu daudz interesanta.

Piemēram? Kā realizēt kabačus?

Bija viens feins raidījums par saules paneļiem. Man šī tēma ir aktuāla, tāpēc ar interesi noklausījos un liku aiz auss.

Zemessardzē vēl neesat iestājies?

Manā vecumā tur neņem.

Armijā vismaz esat dienējis?

Nē, arī tas man gājis secen. Man izdevās dabūt balto lapu.

Trako mājā pavadīju nepilnas trīs nedēļas.

Sestdienās un svētdienās laida atvaļinājumā uz mājām, tāpēc bija baigi jauki. Man arī paveicās, ka citiem bija jārij zāles, bet es biju novērošanā.

Kā dzēsāt no biogrāfijas faktu, ka esat bijis uzskaitē psihenē?

Tajā laikā dokumenti vēl nebija datorizēti. Lapu no trako mājas nosūtīja poliklīnikai, kuru ielīmēja manā kartiņā. Kad gāju pie ārsta, paņēmu kartiņu, iegāju tualetē un ar žileti glīti izgriezu to lapu ārā. Mājās pieglabāju, ja nu tā būs atkal nepieciešama.

Cik garš esat?

193 centimetri.

Tad tāpēc uz skatuves esat nolikts stāvēt kaut kur dziļumā?

Nē, vienkārši tā iegājies. Agrāk, kad bungas spēlēju, vispār biju pašā aizmugurē.

Savulaik kandidējāt Valmieras pašvaldības vēlēšanās. Kāpēc neizdevās politiķa karjera?

Un paldies Dievam, ka tā. Toreiz gan mūsu partija nenopelnīja tik daudz plusu, lai kaut kur tiktu.

Ko jūs kā kandidāts solījāt valmieriešiem?

Laimi, labklājību un katram savu dzīvokli.

Jūs viegli pavedināt?

Agrāk, kad biju brīvs cilvēks, varēja gadīties viss kaut kas. Bet tagad esmu laimīgs savās attiecībās un mani pavedināt nav iespējams. Bez variantiem.

Vai slaveno filmu, kas nosaukta jūsu uzvārdā, esat redzējis?

Protams. Neteiksim, ka biju stāvā sajūsmā, jo fantastiku ne visai cienu, bet intereses pēc paskatījos.

Kas jums vairāk iet pie sirds – krēsla vai rītausma?

Agrāk biju pūce, absolūts vakara cilvēks, bet beidzamos gadus jūtu, ka strauji dodos cīruļa virzienā un ceļos ar vistām. Neērti jau teikt, bet vakarā jau pēc desmitiem taisos iet gulēt.

Ja varētu atgriezties pagātnē uz vienu dienu, kura tā būtu?

Tā varētu būt diena, kad mēs ar Jumpravu braucām uz Rietumberlīni. Tas bija mūsu pirmais Rietumu brauciens. Mēs bijām tik lielu gaidu pilni par šo lielo notikumu, ka tās izjūtas joprojām atceros. Mūs publika uzņēma labi, cilvēki bija ārkārtīgi atsaucīgi, visas mūsu ekspektācijas piepildījās. Tas bija patīkams kultūršoks.

Kāpēc pases bildēs cilvēki izskatās kā noziedznieki?

Jo pasu galdā fotogrāfijas tiek taisītas tieši tā, kā to darīt nedrīkst – ne tur ir apgaismojums, ne fotogrāfs. Sēdi pie galda, pagriez galvu un tevi – pakš, pakš – nobliež, kā pagadās. Agrāk cilvēki gāja pie profesionāla fotogrāfa, bija kaut nelielas izredzes iegūt smuku bildi.

Turklāt pases bildēs nedrīkst arī smaidīt.

To es vēl varu saprast, jo tas nav mūsu dabiskais stāvoklis, pārsvarā jau cilvēki ir nopietni. Kad stāv pretī robežsargam, taču nesmaida no vienas auss līdz otrai. Domās vēl, ka debils esi.

Tieši pirms 30 gadiem intervijā žurnālam Atmoda Atpūtai uz jautājumu – kāds ir tavs moto, atbildējāt: «Moto tagad visiem ir viens – izdzīvot, jo situācija ir nožēlojama.» Kaut kas ir mainījies šo gadu laikā?

Noteikti. 90. gadu sākums bija baigi bezcerīgs laiks, šausmīgs. Ja man tagad būtu jāatbild uz šo pašu jautājumu, teiktu, ka mans moto ir: «Ir pienācis laiks būt laimīgam!»