Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Rihards Snikus un viņa biedrs – sacensību zirgs King of the Dance – Parīzes paralimpiskajās spēlēs startēja nevainojami. Šoreiz perfekti izdevies viss – gan iesildīšanās, gan starts. Arī laikapstākļi bija lieliski, lai gan Snikus sacensību zirgs gana labi spējot startēt gan svelmē, gan lietū. Rihards savai komandai lūdza, lai pirms starta viņam nesaka, kādus rezultātus uzrādījuši konkurenti. Tas tikai radītu lieku spriedzi.
Latvietis izcīnīja savu pirmo paralimpisko zeltu, aiz sevis atstājot amerikānieti Roksanu Tranellu un itālieti Sāru Morganti. Viņam šo triumfu ir iespēja atkārtot arī sestdienas sacensībās brīvajā stilā.
Šis ir Riharda un King of the Dance lielākais sasniegums. Pirms tam ir bijušas sudraba medaļas paralimpiādē. Viņiem ir lieliska atbalsta komanda, kas palīdz šos sapņus piepildīt. Rihardam dzīve allaž piespēlējusi labus un uzticamus cilvēkus, ar kuriem kopā paveikt lielas lietas. Varbūt tāpēc, ka sākumā tā viņam nodarījis pāri. Kad Rihards ienāca šajā pasaulē, vistuvākie cilvēki no viņa novērsās. Taču vecvecāku mīlestība un ticība paša spēkiem Rihardu padarīja par uzvarētāju. Visādā ziņā.
Riharda Snikus dzīvesstāsts publicēts 2013. gadā žurnālā IEVAS Stāsti nr. 11
Viņa rokasspiediens ir spēcīgs. Stipra, jauna vīrieša rokasspiediens. Riharda Snikus seju rotā smaids, kas atstarojas arī lielajās, tumši brūnajās acīs. Lai gan puisim grūti uz jautājumiem atbildēt vairāk par īsiem jā vai nē, tas neliedz viņam sazināties ar līdzcilvēkiem. Turklāt sazināties daudz, gan atbildes rakstot datorā vai mobilajā telefonā, gan izmantojot ķermeņa valodu.
Vecāki jau sen aizmukuši
Riharda vecmāmiņa Rita atceras, ka puika piedzimis it kā vesels. Taču aptuveni pēc gada noteikta diagnoze – bērnu cerebrālā trieka (BCT). Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste bērnu neiroloģe Baiba Norīte-Lapsiņa skaidro: «Brīdī, kad mazulis piedzimst, nevar noteikt, ka viņam būs bērnu cerebrālā trieka. Kustību traucējumus var redzēt, tikai bērnam attīstoties. BCT ir centrālās nervu sistēmas bojājums, kura rašanās cēloņi ir dažādi. Tā var būt vienkārši apstākļu sakritība.»
«Riharda mamma jau sen aizmukusi un par dēlu neliekas ne zinis,» klusi saka Riharda vectēvs, un viņam pār vaigu norit asara. «Kad puika piedzima, viņi trijatā dzīvoja vienā istabā – manas sievas krustmāte, meita un viņas vīrs. Taču Riharda vecāki drīz vien pašķīrās: bērns – invalīds, vienam negribas uzņemties rūpes, otram arī ne…»
«Tas raksturīgs visā pasaulē: ir vecāki, kas kategoriski atsakās pieņemt diagnozi.
Ja bērnam ir smagi kustību traucējumi, vecāku dzīve mainās uz visu mūžu.
Nav vienkārši uzņemties atbildību par ļoti slimu bērnu. Mēs nevaram pārmest tām mammām, kuras neiztur, jo mūsu valsts nespēj apmaksāt rehabilitāciju,» uzsver Baiba Noriņa-Lapsiņa. «Sākumā vecāki grib ļoti aktīvi darboties ar savu bērnu, jo redz, ka viņš neattīstās. Reizēm vecāki pārcenšas. Mēs, ārsti, viņus tad nedaudz bremzējam, jo bērns var pārgurt. Kad viņš ir aptuveni trīs gadus vecs, daudzi vecāki jau ir psiholoģiski noguruši, bieži vien izšķiras.»
«Jūs turat rokās cilvēku»
Rihardam laimējās, ka par viņu gādāja vecvecāki – Andrejs un Rita. Zēnam vismaz trīs reizes gadā bija jābrauc uz rehabilitācijas centru Vaivari, kur viņš palika divas trīs nedēļas. Tā kā vecvecāki strādāja un viņiem bija arī sava saimniecība, viņi zēnu apciemoja pārsvarā tikai sestdienās.
«Es sēžu pie durvīm un gaidu. Tur jau liela tīrība, pa vidu tādi samta celiņi. Rihards izrāpo un skatās uz mani,» atceras vecmāmiņa Rita. «Tad nezināju – viņš mani pazīst vai ne.» Kārtējā vizītē pie ārsta vecmāmiņa saņēmusies pajautāt: «Dakter, viņš kādreiz staigās? Kas ar viņu būs?»
Ārsts ilgi klusējis, rakstījis tikai savus papīrus. Beigās atbildējis: «Staigās, bet ne tā kā jūs!»
Citā reizē, kad zēnam veica kārtējos izmeklējumus, vecmāmiņa sēdējusi ar mazdēlu palātā, ienācis ārsts. Rihards pierāpojis pie viņa un raustījis aiz virsvalka. Dakteris pagriezies un teicis: «Cik tu smuks puisītis! Bet tu esi arī gudrs.» Ārsts nosūtījis Rihardu pie acu ārsta. Tā bijusi kāda kundze, kas pēc izmeklēšanas noteikusi: «Jūs turat rokās cilvēku!» Un paskaidrojusi savus vārdus – pēc acīm varot noteikt, cik cilvēkam esot prāta. «Tad mēs sākām rēķināties ar to, ka Rihards visu saprot un ka viņš nav nekāds muļķis,» atklāti saka vecmamma.
Pāris gadu pēc Riharda dzimšanas Baldonē izveidoja Bērnu sociālās aprūpes centru. Puisis stāsta, ka braukšana uz aprūpes centru ir viena no viņa pirmajām bērnības atmiņām. Vecvecāki strādāja, tāpēc zēns tur dzīvoja darbdienās.
«Sestdienās mēs viņu varējām ņemt uz mājām. Pēc tam ierobežojumi kļuva stingrāki, vairs nevarēja braukāt šurpu turpu,» atceras vectēvs, kas tolaik bija pasniedzējs Rīgas Tehniskajā universitātē. «Tad mēs nospriedām, ka nav ko viņu tur turēt, kaut gan mums klājās ļoti grūti, jo puika nestaigāja un nerunāja. Ar garīgo attīstību gan nebija problēmas – galva strādāja. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas no Zviedrijas atbrauca Brita Sedestrēma. Bagāta sieva, kurai arī dēls ir ar veselības problēmām. Viņa atveda tādu metāla konstrukciju uz ritentiņiem, ko mēs iesaucām par staiguli. Rihards to stūma un mācījās staigāt.»
Trīsritenis? Nē, divritenis!
Riharda ģimene dzīvo privātmājā klusā Baldones nostūrītī pie meža. Vecmammai Ritai spilgti atmiņā palicis kāds notikums no zēna bērnības:
«Cauri mežam ir ceļš, kas aizved tur, kur mums agrāk bija kartupeļu lauks un pļavas, kur gāju pārsiet govis.» Rihards, turoties pie staigulīša, mācējis staigāt, bet solīšus licis lēni, lēni, tāpēc vecmamma domājusi, ka labāk viņam palikt mājās. Tomēr sacījusi: «Ja tu gribi, vari lēnā garā, turoties pie ratiņiem, nākt. Kad atnāc, uztaisi kādu skaņu, lai es ravējot dzirdu, ka esi atnācis.» Vecmāmiņa aizsteigusies strādāt.
«Pēc brīža dzirdu, ka viens ūjina meža malā. Paskatos – mans puisītis stāv! Tad gan es stāvēju lauka vidū un raudāju.»
Vectēvs iemācīja Rihardam braukt ar velosipēdu. Sākumā viņš esot braucis ar trīsriteni pa gaiteni. «Manai jaunākajai meitai Elīnai uzdāvināja velosipēdu. Nospriedām: kā tad tā – viņai divritenis, bet puikam trīsritenis? Nopirkām velosipēdu ar pieskrūvējamiem atbalsta ritenīšiem,» atceras vectēvs Andrejs.
«Viss jau labi, bet mums pagalmā nav asfalta – kā tie balsta ritenīši ieripo bedrītē, puika apstājas un netiek uz priekšu. Nolēmām, ka balsta ritenīši jāņem nost. Aptuveni nedēļas laikā iemācīju Rihardam braukt. Sākumā varbūt trīs reizes apgāzās, bet – pats galvenais – viņš nenobijās.»
Bērni radīja drošības izjūtu
Kad ar vectēva palīdzību Rihards iemācījās lasīt, viņš mājās izlasīja visas Sprīdīša bibliotēkas grāmatas. Pēcpusdienās zēns devās uz Baldones vidusskolu, kur viņu mācīja skolotāja Iveta Starta – tolaik 2. klases audzinātāja. Viņas audzēkņi neesot gājuši mājās, palikuši un gaidījuši Rihardu.
Viendien bērni skolotājai jautājuši: kāpēc Rihards nenāk uz stundām kopā ar viņiem, ja jau mācās no tām pašām grāmatām?
«Patiesībā man nebija, ko atbildēt. Mani uztrauca tikai tas, ka zēns nerunāja. Bija jāapgūst viņam pajautāt tā, lai viņš varētu atbildēt ar jā vai nē.» Rihards iemācījās rakstīt nedaudz ķeburainā rokrakstā un pēc pusgada pievienojās pārējiem bērniem. «Mēs klasē dabūjām datoru, un Rihards savas atbildes varēja rakstīt,» stāsta skolotāja.
Klase zēnu uzņēmusi ļoti draudzīgi. «Bērni viņam radīja drošības izjūtu. Viņi pavadīja Rihardu uz mājām un palīdzēja, kā varēja. Tā viņi arī kopā vidusskolu pabeidza… Reiz gan dažas meitenes ne tā paskatījās uz Rihardu vai pašķobījās, tāpēc citas meitenes viņu aizstāvēja. Gāja vilna pa gaisu!» smaida skolotāja Starta. «Sākumā vectēvs mazdēlu veda uz skolu un pēc tam brauca pakaļ.
Rihardam nebija lielāka soda, ja ziemas aukstumā nevarēja iedarbināt mašīnu un viņš netika uz skolu.
Bet tad viņš iemācījās braukt ar riteni. Soma uz muguras un pa visiem ziemas sniegiem, pa visiem atkušņiem brauca uz skolu!»
«Redzēju, cik labi pret Rihardu izturas bērni, kā palīdz viņam aiziet uz ēdnīcu, turot zem rokas, ielej zupu viņa šķīvī, tad pagaida, kamēr viņš paēd, lai atvestu atpakaļ uz klasi,» atceras Riharda klases audzinātāja pamatskolā Laura Ziemele. «Bailes manī izraisīja viņa ļoti ātrā braukšana ar velosipēdu. Man šķita, ka zēns tūlīt kaut kur ietrieksies vai kritīs! Neiztika gan arī bez tā…»
Rihardam skolas laikā bijuši vēl dažādi piedzīvojumi. Draugi viņu pamudināja braukt ar snovborda dēli. Rihards ekskursijās vienmēr arī kāpis kalnā, ja citi kāpuši. Ar klasi viņš apceļojis Igauniju, Lietuvu un Somiju.
Mazliet baidījās no zirgiem
Reiz, kad Rihards atradās Vaivaros, vecvecāki kopā ar zēnu iegājuši manēžā, kur cilvēki nodarbojas ar reitterapiju – ar zirga palīdzību atjauno un uzlabo koordināciju. Izmēģinājuši. Rihardam tas esot palīdzējis, norāda vectēvs Andrejs. «Bet – kur mēs, kur Vaivari? Taču mums pastāstīja, ka arī Baldonē esot reitterapeite ar visiem diplomiem. Tā mēs nonācām pie Olgas Šelleres.» Vectēvs atceras, ka arī Riharda mammai patikuši zirgi. Olga Šellere smaida: «Pirmajās reizēs Rihards mazliet baidījās no zirgiem.»
«Sākumā trenere sēdēja man aiz muguras un turēja mani. Kad kļuvu drošāks, trenere zirgu veda pie pavadas, bet es turējos pie sedliem,» atceras Rihards. «Protams, sākumā biju sasprindzis, bet ar laiku jau pie visa pierod un bija gluži patīkami.»
Kad Rihards zirga mugurā jāja jau patstāvīgi, viņš sāka nodarboties ar jāšanas sportu kā vaļasprieku. Puisis uzskata, ka pāreja uz profesionālo jāšanas sportu notikusi pēc brauciena uz Dāniju. «Tur bija jāiziet speciāla komisija, kas novērtē, kādā līmenī katrs jātnieks var startēt. Daudz kas atkarīgs no invaliditātes pakāpes. Tas bija tāds kā atspēriena punkts, kad sāku startēt nevis kā hobija jātnieks, bet gan profesionāls sportists.»
Caur sniegiem līdz Spānijai
«Tagad viņš ir Sportists ar lielo burtu,» uzsver Olga Šellere. Rihards ir Latvijas čempions paralimpiskajā iejādē, piedalījies sacensībās Spānijā, Francijā, Krievijā, Nīderlandē un Dānijā. 2012. gadā viņš pārstāvēja Latviju paralimpiskajās spēlēs Londonā. Tomēr ceļš līdz Londonai nebija viegls.
Lai varētu startēt paralimpiskajās spēlēs, pirms tam jāpiedalās desmit starptautiskās sacensībās gadā, kur jāpelna punkti un jāsasniedz noteikts rezultāts, paskaidro Riharda menedžere Daria Tihomirova. «Gada sākumā mums nebija skaidrs, kam pietiks finansējuma. Bet mūs ļoti atbalstīja Latvijas Jātnieku federācija un Latvijas Paralimpiskā komiteja, arī sponsori. Vispirms uzzinājām, ka Rihards palicis aiz svītras, jo no Eiropas uz Londonu tiek tikai divi labākie individuālajā ieskaitē. Rihards bija trešais… Nezinu iemeslu, bet neilgi pirms spēlēm atnāca ziņa, ka tomēr jābrauc. Nu bija jāatrod zirgs, ar kuru startēt, viss jāsagatavo.» Zirgu Chardonney par baltu velti piešķīra Latvijas Jātnieku federācijas viceprezidents Edgars Treibergs.
Vectēvs atzīst, ka izjūtas, uzzinot, ka Rihards var doties uz Londonu, bijušas oho!, pēc tam – ah. Jo bijis tik daudz darāmā.
«Mēnesis pagāja vienā skriešanā. Es piestrādāju par šoferi, jo zirgs bija Kleistos.»
«Londonā pirms startiem varēja redzēt, ka Rihards uztraucas, strādā ar sevi. Man šķiet, ka tajā brīdī, kad Rihards iet uz laukuma, viņš ir savācies,» ar smaidu stāsta Daria Tihomirova. «Bet pēc tam tribīnes gavilēja, un es arī biju gatava no prieka lēkāt.» Paralimpiskajās spēlēs Rihards izcīnīja ceturto vietu! Puisis atklāj: «Lai tiktu vaļā no stresa, bieži sacensībās es pie sevis klusi dungoju kādu dziesmu. Tas man palīdz nomierināties.»
Daria stāsta par draudzību ar franču komandu. Pirms pāris gadiem decembrī trenere Olga, Daria, Rihards un vēl viena meitene, kas nodarbojas ar jāšanas sportu, – Anna Romašenko – devās uz kārtējām sacensībām Spānijā. «Olga un Anna visu ceļu bez apstājas stūrēja līdz Spānijai.
Kad iebraucām Spānijā, Francijas komanda bija šokā, ka trīs meitenes un viens puisis iekāpj mašīnā, piekabē ieliek zirgu un caur sniegiem atkūlušies uz Spāniju.
Viņi jautāja, vai brauksim uz sacensībām Francijā, bet es skaidroju, ka mums trūkst finansējuma – esam izsmēluši visas iespējamās rezerves. Redzot, kā mēs esam tikuši līdz Spānijai, viņi noorganizēja, lai mēs varam ierasties pie viņiem Francijā.» Tas menedžerei esot vēl nebijis notikums, ka cilvēki ir gatavi tā palīdzēt.
Nav pat aliņu izmaksājis
Jau pieminētā Brita ar draugiem no Zviedrijas reiz esot interesējušies, vai Baldonē ir bērni ar veselības traucējumiem un mūzikas skola. Vectēvs stāsta: «Viņi atveda vijoles, kam krāsainas stīgas. Skolotājs bērniem nerādīja notis, bet gan krāsas, un tā viņi zināja, kura stīga jāspēlē. Rihards pāris gadu arī darbojās šajā ansamblī. Viņš brauca pat uz Zviedriju, piedalījās koncertos.» Ansambli, kurā spēlēja bērni ar īpašām vajadzībām, nosauca augstsirdīgās zviedrietes vārdā – Britta band (Britas grupa).
Vectēvs apgalvo, ka spēlēšana ansamblī Rihardam radīja interesi par mūziku. «Tagad viņš jau vairākus gadus ir vietējais diskžokejs (DJ) – spēlē diskotēkās, privātajās ballītēs, pasākumos stadionā.» Rihards sakrājis naudu un nopircis aparatūru – skandas, pastiprinātājus, gaismas un citus nepieciešamos atribūtus. «Man pret šo nodarbi iebilstams ir tikai tas, ka man tā aparatūra jākrauj mašīnā un jāved kaut kur. Un līdz šai dienai Rihards man nav pat aliņu izmaksājis!» joko vectēvs.
Rihards ir DJ arī Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā Jūrmalā, kur viņš studē. Riharda segvārds ir DJ Richy Rich.
Izcila personība
Riharda dzīve nav bijusi viegla, taču stāsts par viņu ir stāsts par gribasspēku.
«Rihardam ir raksturs, mērķtiecība, neatlaidība, spītība – tā viņš kompensē to, ko daba ir atņēmusi,» secina vectēvs Andrejs.
Rihards Snikus ir DJ, nodarbojas ar jāšanas sportu, studē programmēšanu Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā Jūrmalā, apmeklē tur sporta zāli. Pusaudžu gados baldoniešiem laboja velosipēdus.
Rihards pats gatavo ēst, mizo kartupeļus, pļauj zāli, skalda un krāmē malku. Bērnībā, nevienam nezinot, paņēmis kaltu un ar cirvi sitis pa to, lai pagali dabūtu uz pusēm. «Paskatījos, ka malka stāv un vectēvam tā lieta tik ātri neiet uz priekšu, tāpēc arī izlēmu pamēģināt. Ģimenei ir jāpalīdz,» stāsta puisis.
Vectētiņš uzskata, ka daudzējādā ziņā viss, kas noticis ar Rihardu, ir arī apstākļu sakritība, jo viņi dzīvo Baldonē, kur cits citu pazīst. Tepat pie mājas ir reitterapija. Ir tehnika (dators, mobilais telefons), kas atvieglo sazināšanos. Ir velosipēds, kas atvieglo pārvietošanos.
«Vecākiem jāļauj bērniem ar veselības problēmām cīnīties pašiem pa dzīvi. Kaut gan tas ir grūti un tev sirds asiņo, redzot, kā viņš cīnās,» uzskata ārste Baiba Norīte-Lapsiņa. «Bet ir vecāki, kas bērnus nelaiž ne trīs soļus nost no sevis, visu laiku palīdz. Rezultātā – kad vecāku nav blakus, viņi ir bezspēcīgi kaut ko izdarīt.»
To nevar teikt par Riharda vecvecākiem. Viņi ļāva Rihardam cīnīties.
Ļāva nokrist, lai pēc tam viņš atkal pieceltos! Ja vajadzēja, arī sabāra. Lai gan par to Rihards esot kļuvis dusmīgs, jo nav varējis aizstāvēties, atceras vecaistēvs.
«Vecmammai un vectēvam būšu mūžam pateicīgs. Jau sākot ar to, ka viņi mani uzskata par savu dēlu, un beidzot ar to, ka mani visur vadā, gādā par mani, finansiāli atbalsta,» neslēpj Rihards.
«Vienmēr esmu Rihardu apbrīnojusi. Viņš nekad nav kaunējies par to, kāds ir,» saka Riharda mammas māsa Elīna, kuru Rihards mīļi dēvē par māsu. «Man šķiet, ka viņš ir arī stūrgalvīgs. Lai arī tas, ko mēs viņam sakām, ir pareizi, ja viņš negribēs, to nedarīs. Tas, protams, Rihardam palīdz sasniegt to, ko viņš vēlas. Rihards ir ļoti patstāvīgs, sirsnīgs. Kad ģimenē kādam ir jubileja, viņš vienmēr ir kaut ko sagādājis.»
«Zinu – mani noslēpumi pie viņa ir drošībā,» atklāj puiša labākā draudzene Rendija Kivkucāne. «Rihards nekad neatteiks, ja vajadzēs palīdzību.»
«Veselam bērnam jābrīnās, cik daudz viņš ir sasniedzis,» saka Sandra Krastiņa, Riharda klases audzinātāja vidusskolā. «Es Rihardu neuztveru kā invalīdu. Es viņu uztveru kā sportistu,» uzsver Daria Tihomirova. «Viņš nav pelnījis apbrīnu tikai kā sportists, kas ar grūtībām ir ticis uz zirdziņa, – tas nav par viņu! Rihards ir izcils sportists visās šā vārda nozīmēs. Viņš ir izcila personība bez invaliditātes!»
Rihards stāsta, ka viņam «ir daudz mērķu un sapņu, bet no tiem daudzi nav iespējami». Pašlaik galvenais esot pabeigt koledžu. Rihards apsver domu par autovadīšanas kursiem, jo «ar velosipēdu nekur tālu nevar tikt». Runājot par mērķiem sportā, viņš vēlas piedalīties Riodežaneiro paralimpiskajās spēlēs. Puiša sapnis ir arī attiecības ar meiteni. «Šajā lauciņā man neiet. Saprotu, kāpēc. Bet, kad mani iepazīst tuvāk, nav tik traki, kā izskatās. Tā ka, brīvās meitenes, rakstiet man!»
