Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Savās mājās Liepājas pusē – Virgas pagasta Stiebriņos – Dzintra tagad organizē pajūgu braukšanas sacensības, popularizē šo sporta veidu Priekules novadā un citur Latvijā, trenē jaunos sportistus un trenējas pati. Tāpat Stiebriņos izveidota reitterapijas taka, labprāt tiek uzņemti ciemiņi, kam ir iespēja vērot paraugdemonstrējumus, piedalīties izjādēs ar zirgiem un ponijiem. Azartu uzvarēt viņa joprojām nav zaudējusi. Dzintras audzēkņi regulāri un ar labiem rezultātiem startē Baltijas mēroga sacensībās gan zirgu, gan poniju vienjūgos un divjūgos.
Rīdziniece un arī lauciniece
«Es augu bez tēva, bijām ar mammu divas vien. Laiku, kad dzīvoju vēl kopā ar tēti, neatceros. Man bija ļoti maz gadu, kad vecāki izšķīrās. Tikai pēc fotogrāfijām varu tēvu vizualizēt. Nekad dzīvē neesmu viņu meklējusi, man liekas, ka tā ir mākslīgi uzpūsta problēma: vajadzība meklēt to bioloģisko vecāku, kam savā laikā neesi bijis vajadzīgs. Tā ir nepateicība pret cilvēku, kas tevi uzaudzinājis un ar tevi bijis diendienā kopā, ieguldījis tevī sirdi un dvēseli.
Mamma bija ļoti skaista sieviete, pievilcīga, bet diezgan asa. Bija vīrieši, kas pēc šķiršanās gribēja ar viņu veidot attiecības. Par vienu mamma prasīja manas domas. Bet man viņš nepatika – tāds lišķīgs, saldu mēlīti. Varbūt, ka mammai nevajadzēja ņemt vērā manu viedokli. Pēc tam viņa teica, ka visu savu dzīvi man veltījusi. Es atbildēju – bet, mamm, es tev to neprasīju!
Kad mans dēls Uģis gatavojās taisīt savu ciltskoku, uzliku par pienākumu noskaidrot arī kaut ko par to pusi, kas ir Moldāvijā.
No turienes man melnie mati, temperaments. Manam tēvam tur bija liela ģimene. Zinu, ka man ir kādas sešas māsīcas. Teicu dēlam – man vīnogas ļoti garšo, ja atradīsi radus, braukšu kopā ar tevi.
Bērnībā biju rīdziniece, kura visas nedēļas nogales un brīvlaikus pavadīja laukos pie Vaiņodes. Mums ar mammu bija ļoti izteikta kārtība. Viņai bija maiņu darbs, un tas nozīmēja trīs dzīves modeļus. Kad ir rīta maiņa, vakarus pavadām kopā. Ja ir nakts maiņa, es palieku viena mājās pa nakti. Ja ir vakara maiņa, atnāku no skolas, mammas nav, viņa atnāk tikai tad, kad es jau guļu. Un man ir jāguļ. Nedrīkst lasīt grāmatas, kaut man ļoti patika.
Bet piektdienas vakaros pulksten 23.11 ar vilcienu Rīga–Klaipēda braucam uz Vaiņodi. Trijos naktī esam galā. Tad vai nu ejam kājām pie vecāsmātes, vai pārguļam stacijā un braucam astoņos ar autobusu. Pie vecāsmātes ir jāstrādā. Jādara konkrēti katram gadalaikam atbilstoši darbi, nekādas slaistīšanās. Svētdienā pa dienu braucam atkal mājās. Sapratu, ka tāda ir kārtība. Ja ir darbs, tad tas ir jāizdara. Nekādu diskusiju. Bez stingrības to nevar panākt. Mamma pati bija ļoti apzinīga, strādīga un kārtīga. Svarīgi, lai bērnam visu laiku acu priekšā būtu pozitīvais piemērs, kas tanī brīdī varbūt nemaz neliekas pievilcīgs.»
Pašai savs suns!
«Mana vislielākā mīlestība bija zirgi – jau no četru, piecu gadu vecuma, kad vecaistēvs mani uzsēdināja tam mugurā. Viņš nomira, kad man bija vienpadsmit gadu. Taču vecaistēvs man ir iedevis daudz pamatvērtību. Atceros divus gadījumus. Čiepst kaut kas stallī pie griestiem. Man tik ļoti interesēja, kas tur čiepst, ka paņēmu grābekli un nogrūdu ligzdu lejā.
Vecaistēvs nelasīja morāli, nerāja, vien pateica – nu viņi ir pagalam, un neko vairs nevar izdarīt. Protams, man šausmīgi sāpēja sirds.
Viņš paskaidroja – tu jau nevarēji zināt, bet tagad zini un vairs tā nedarīsi. Reiz es izskrēju labības laukam cauri tāpēc, ka tā taisnāks ceļš, un vecaistēvs tā pateica, ka man vēl tagad pēdas deg: «Tagad būs par kādu riecientiņu mazāk maizītes, jo tu viņu samini ar kājām.»
Vectēvs nomira, bet vecāmāte bija nedzirdīga, un tad nu izzināju pasauli un dabu viena. Protams, man patika dzīvnieki. Tur bija sunītis – kā jau visās lauku mājās. Vienu pavasari kaimiņu suņi viņu nokoda savstarpējās cīņās. Es to tik ļoti pārdzīvoju! Vecaimātei bija brālis, Sibīriju izgājis leģionārs. Ļoti skarbs vecis. Es no viņa drusku baidījos. Bet tieši tas skarbais vecis, kad man bija vienpadsmit gadu, uzdāvināja man pusotru mēnesi vecu kucēnu. Viņu sauca Diks Dingo. Loģiski, ka kucēnu vedu uz laukiem. Atceros, kā vilcienā ar viņu braucu.
Bet kucēns nebija parasts. Krievu laikā iekšlietu struktūrās bija speciāla suņu audzētava. Kārtība paredzēja: kad piedzimst kārtējais metiens, kucītes atstāj vaislai vai likvidē. Darbā izmantoja tikai puikas, jo viņi nav atkarīgi no garastāvokļa maiņām. Kāds bija tādu kucīti aizvedis sev uz mājām, kur tā bija izaugusi un sapārojusies ar kaimiņu vilku parasto – stāvas ausis, melna mugura, pelēkas kājas. Izskatās skaists, bet nav šķirnes suns. Mans onkulis dzīvoja šiem cilvēkiem blakus un, kad piedzima kucēni, man uzdāvināja vienu no tiem.
Klasesbiedres tēvs bija instruktors, kas apmāca dienesta suņus. Viņai tika vācu aitusuns, ko šķirnes uzlabošanai atveda no Vācijas, un ar to gāja pie tēva uz nodarbībām. Es divas, trīs reizes nedēļā devos viņai līdzi uz nodarbībām – sēdēju pie žoga un skatījos. Aizbraukusi uz laukiem visu, ko varēju, mācīju savam sunim. Kā viņš pārdzīvoja, kad pēc brīvdienām braucu atpakaļ uz Rīgu… Kā viņš kauca, kā viņš gaudoja! Kad gribēju aizvest suni uz Rīgu, mans galvenais arguments mammai bija: «Es taču tev neprasu zirgu!»
Mamma visu mūžu, trīsdesmit gadu, nostrādāja zeķu fabrikā Aurora par maiņas strādnieci – zeķu adītāju. Māja, kurā dzīvojām, bija kādreizējā Auroras īpašnieka privātmāja. Mēs dzīvojām bēniņos – astoņu kvadrātmetru kalpones istabiņā. Četri metri normāli griesti un divi uz katru pusi – pažobele. Koridorā bija izlietne, tualete atradās vienu stāvu zemāk. Uz augšu veda vītņveida metāla kāpnes. Kad atvedu suni, pirmajā reizē viņš augšā uzkāpa, bet lejā nākamajā rītā nevarēju dabūt, lai gan bija ļoti paklausīgs.
Tagad jau es saprotu, ka tas bija vājprāts – astoņos kvadrātmetros turēt lielu vācu aitusuni. Bet raksturs man jau tolaik bija stingrs, un es mammu pierunāju. Vienpadsmit gadu visi zināja – ja es kur braucu, suns man būs līdzi. Viņš bija vienkārši fantastisks, nenovērtējams! Ļoti stabila nervu sistēma. Ļoti gudrs. Nedomāju, ka man padsmit gados bija īpašs pedagoga talants. Lai gan, ja sacensībās jutu, ka mans suns strādā sliktāk nekā treniņā, un izdarīju secinājumu, ka tas ir skatītāju dēļ, es viņu gāju mācīt uz ielas, starp cilvēkiem. Fiksēju: problēma ir tā, ka viņam novērš uzmanību. Tanī laikā sacensībās bijām labākie.»
Saruna sīpolu dobē
«Bērnībā es gribēju nodarboties ar dažādiem sporta veidiem, bet mamma to pārāk neatbalstīja. Viņa ļoti gribēja, lai spēlēju akordeonu. Mazliet pamēģināju basketbolu, volejbolu, galda tenisu, kādu laiku ar tūrismu aizrāvos, jo jāizmēģina ir viss kaut kas, un tikai tad tu zini, kas ir tavs. Bet daudz lēkāt arī nevajag! Airēšanas slalomā nonācu nejauši. Pierīgas kolhozā Mārupe kopā ar draudzenēm gājām strādāt, lai nopelnītu naudu. Rāvējām sīpolus. Blakus dobē citas tādas pašas meitenes apsprieda vienu puisi, kurš ne tikai dejo, bet arī airē. Izrādījās, arī viņas airē, un tas esot baigi forši. Varot kādreiz atbraukt paskatīties. Aizbraucām, un tā sāku trenēties.
Manā ilglaicīgajā trenera darbā tas ir kā likums – tu uzrunā kādu, viņš atnāk un līdzi atved kādu citu. Un tieši tas kāds cits ir tas, kurš paliek trenēties.
1974. gadā man bija sešpadsmit gadu, liela galva, un mamma neko daudz vairs nevarēja pateikt. Sagadījās, ka tad, kad es uz to brīnišķīgo kolektīvu Ādažos aizgāju, tas jau sāka jukt ārā. Pirms tam nodarbojos ar suņiem un biju pieradusi, ka darbojos mērķtiecīgi. To man mamma ieaudzināja – katrs darbs ir jāpadara kārtīgi. Nomainīju treneri, kuram bija Latvijā lielākais kolektīvs, vislabāk nodrošinātie treniņapstākļi, un divus gadus strādāju pie «īstā trenera». Viņš bija izlases vecākais treneris, vārdā nesaukšu. Paralēli trenējos militarizētajā daudzcīņā, kur bija fiziskās sagatavotības treneris Moisejevs. Varēju abus salīdzināt. Moisejevs trenēja ar prātu, lika saprast katra vingrinājuma jēgu, kamēr otrs grūda virsū slodzi neatkarīgi no vecuma un fiziskajām īpatnībām. Loģiski, sāka rasties domstarpības. Tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ izlēmu aiziet.
Bija 1980. gads, kad arī apprecējos un pārcēlos uz Liepāju. Tad jau biju Latvijas PSR izlasē. Pēc lēmuma aiziet no Rīgas mani visi tā kā norakstīja. Liepājā nebija augsts līmenis, bet pašam sevi ir grūti trenēt. Treneris ir tas, kas tev uzliek mērķus, motivē, dod padomu un palīdz. Labs treneris māk audzēkni pacelt un tad sākt laist aizvien garākā pavadiņā – tur kontroli un dod padomus attālināti, palīdz ar padomu, bet audzēknis ir spējīgs funkcionēt neatkarīgi.»
Sportiste un trenere vienlaikus
«Vīrs Zigurds Blūms bija elektriķis ar labu algu, un viņš teica, ka man nevajag strādāt algotu darbu. Es tā nevarēju! Sāku vadīt airēšanas pulciņu Liepājas Pionieru namā, trenēju puišus un meitenes, un trenējos pati. Neapšaubāmi, ka audzēkņi man palīdzēja. Kad esi viens pats, skaties televizoru, lai gan zini, ka jānoskrien desmit kilometri. Atšķir treniņu dienasgrāmatu un skaties, ka jau trīs dienas neesi neko darījis. Ja ir audzēkņi, tad tu zini, ka viņi pulksten piecos pēcpusdienā gaidīs pie stadiona vārtiem, un nevari neiet! Kad kāds sāka čīkstēt, ka šodien negribas skriet, teicu, ka tā neies krastā, lai gan pašai arī baigi negribējās skriet.
Vēlāk viņi man teica, ka visgrūtākais bijis laiks, kad biju stāvoklī, jo tad sēdēju uz palodzes un tikai teicu, kas jādara.
Pēc pāris gadiem jau kļuvu par labāko jaunatnes treneri Latvijā. Es biju ļoti stingra. Bet mums arī bija rezultāti. Pēc septiņiem gadiem divas trešdaļas Latvijas izlases bija mani audzēkņi. Liepājā labāko sportistu apbalvošanā nominantos vienlaikus biju gan kā trenere, gan kā sportiste, daudzos krēslos vēl mani audzēkņi sēdēja. Tie bija zelta laiki airēšanas slalomam Liepājā.
1989. gadā Latvija vēl nebija atzīta, bet mēs jau atteicāmies no PSRS izlases, un vienīgais, ko varēju piedāvāt saviem audzēkņiem, bija braukt RAF busiņā uz sacensībām pa Eiropu. Tobrīd mērķis jau bija olimpiskās spēles.
Daudzi saka – o, jūs izbraukājāt ārzemes! Ziniet, deviņdesmit deviņi procenti cilvēku, ja viņiem vajadzētu braukt tādos apstākļos, kā mēs braucām, pateiktu – mums tas nav vajadzīgs. Tas bija pārpratumiem pilns laiks. Uz Lietuvas un Polijas jeb bijušās PSRS robežas bija situācijas, kad mani ar policiju veda atpakaļ, klikšķināja ieroču aizslēgus, gatavi šaut…
Tas bija smagi arī finansiāli. Ņēmām visu līdzi. Ar vīru izgatavojām laivas. Lai būtu, par ko iztikt, vienmēr ņēmām vienu, divas līdzi, lai pārdotu. Savu personisko laivu drīksti tirgot, bet, ja brauc trīs gadus un katru reizi tirgo… Francijā mani ekonomiskā policija paņēma pie dziesmas. Mani nosūdzēja zināma laivu ražotājfirma, jo mūsējās laivas maksāja par trešdaļu lētāk. Pēc tam aizgāju pie firmas īpašnieka, un mums divus gadus bija sadarbība – viņš pārdeva manas laivas ar uzcenojumu tālāk.
Citu reizi braucam uz Dienvidslāviju, mums solīts, ka ēdināšanu nodrošinās, pirmo reizi nepaņēmām neko līdzi. Tur neviens neko nezina, tas, kurš solīja, nav atbraucis. Ejam dārzos zagt zaļus ābolus. Izrādās, vienam tomēr līdzi konservu bundža, citam nedaudz naudas – nopirkām veikalā divus maizes kukuļus un desmit cilvēki to sadalījām, apēdām. Man normāls svars ir 59–60 kilogrami, bet toreiz pirms starta svēru 54 kilogramus. Man bija sajūta, ka esmu trauku lupatiņa, izkarināta dārzā uz striķa. Nav jau spēka, esi badā.»
Rūgtums olimpiādē
«Ja desmit cilvēki kāpj kalnā, kāds ir tas, kurš kāpj pa priekšu. Jāskatās zem kājām. Bet, kad esi uzkāpis augšā, paskaties atpakaļ – tur neviena nav. Tā man bija ar Barselonas olimpiskajām spēlēm. Es biju izlases vecākā trenere. Mani jaunie puikas ar jaunatnes izlases treneri bija aizgājuši naudas pelnīšanā. Tas bija laiks, kad varēja ļoti lēti dabūt un dārgi pārdot. Viena daļa no viņiem savu biznesu uz to arī pacēla. Treniņiem vairs, protams, nebija ne laika, ne vietas.
Barselonas olimpiskajās spēlēs airēšana tika iekļauta pēdējā brīdī, tāpēc nebija noteiktu kritēriju, lai uz tām tiktu. Citas valstis varēja katrā laivu klasē ņemt līdzi trīs dalībniekus. Mums piešķīra kvotas. Visi metās uz LOK presēt Baltiņa kungu, ka katram vajag vietas. Sākumā airēšanai bija viena. Es biju izteikta līdere, mana kandidatūra dalībai olimpiskajās spēlēs netika apspriesta. Mums izlasei visu laiku bija kritēriji. Es godīgi pati pildīju kritērijus, ko biju uzlikusi. Bet tad izprasīja vēl vienu vietu uz Barselonu. Uz to kandidēja divi cilvēki – viens vēl puišelis, Aldis Kļaviņš no Valmieras, otra bija Biruta Ķemere ar milzīgu pieredzi. Divu dienu laikā bija jādod atbilde. Un tad es pateicu – olimpiskās spēles nav ne bērnudārzam, ne pensionāriem. Līdz ar to ieguvu uzreiz divus ienaidniekus. Aizbraucu es viena.
Olimpiskajās spēlēs vajag sacensību pieredzi. Tur salūst pat ļoti pieredzējuši cilvēki.
Ļoti svarīga ir psiholoģiskā noturība. Ja kādam nervi netur, tā ir viņa problēma. Tas ir tāpat kā kāpt kalnā. Jo esi augstāk, jo spice ir stāvāka, kāpiens ir bīstamāks un grūtāks. Jo tev to kroņu ir vairāk, jo smagāk spiež. Jo ilgāk esi pirmais, jo citi vairāk grib vinnēt. Katrs grib pierādīt, ka tavs laiks ir pagājis. Olimpiādē ir ļoti nopietna psiholoģiskā cīņa. Trenera darbs šādās situācijās ir atrast paņēmienu, kā sportistu no komas stāvokļa izvest ārā.
Man sava trenera nebija, bet visur bija jāraksta, kas ir treneris, un es rakstīju savu vīru Zigurdu Blūmu, tāpēc viņš arī brauca līdzi uz olimpiskajām spēlēm Atlantā. Uzskatu, ka viņš to godam nopelnīja tajos sešpadsmit gados, ko bijām kopā. Viņš pa naktīm līmēja laivas, taisīja mašīnas. Man bija aizmugure, uz ko varēju paļauties.
Man ir par daudz enerģijas. Es varu pārdegt pirms starta. Labāk jūtos, ja pēdējā brīdī atskrienu. Ja man vajag gaidīt, tad ir skaidrs, ka savārīšu ziepes. Tas man ļoti traucēja, bija grūti gan Barselonā, gan Atlantā, jo īstenībā biju viena pati un nebija, ar ko parunāties. Atlantā gan bija līdzi tajā brīdī jau mans audzēknis Aldis Kļaviņš. Viņam starts bija nākamajā dienā. Ja gribu, lai viņš labi nostartē, nevaru ar savām problēmām gruzīt.
Kad 80. gadu beigās pirmoreiz bijām ārzemēs, sapratu, ka mēs nodarbojamies ar pilnīgi citu sporta veidu. Izrādās, bija atgadījies kuriozs ar noteikumiem: tulks no angļu valodas bija iztulkojis nepareizu vārtu kārtiņu augstumu. Ja kārtiņa ir līdz ar ūdeni, tas nozīmē, ka jāiziet cauri ar visu divmetrīgo laivas korpusu. Ja uzsit ar laivas galu, tie ir desmit soda punkti. Mēģinājām izbraukt līdz ar ūdeni, pat speciālu tehniku izstrādājām, kā laivu pakaļgalu gremdēt. Es te biju topa zvaigzne, viss bija vinnēts, bet pasaulē visi brauca pavisam citādi, ar citu trajektoriju. Tas ir tāpat, kā jūs visu laiku jātu ar zirgu atmuguriski un pēkšņi izrādītos, ka jājāj ar seju braukšanas virzienā.
Mēs astoņus gadus attīstām tādu braukšanas tehniku, jo kāds neiztulkoja pareizi vienu vārdiņu!
Pārlauzt tehniku bija grūti. Ar prātu jau tu to dari, bet gadu gadiem iestrādājies beznosacījuma reflekss. Atlantā varbūt varēju būt desmitniekā, taču vienā vietā nostrādāja tas beznosacījuma reflekss, un mani pat neinteresē, kurā vietā paliku.
Es nezinu, vai māku zaudēt. Neteiktu, ka manī bija dusmas. Drīzāk sarūgtinājums. Olimpiskās spēles – tā ir milzīga mašinērija. Katram ir savs limits. Ja krūzīte ir tik liela, vairāk tajā neieliesi. Tu jau nezini, kāds ir tavs limits. Tu dari, dari, dari, esi tuvu tam, lai gūtu gandarījumu, bet to neizdodas iegūt. Sanāk čiks… Tāpēc es ļoti labi varu iedomāties, kā jūtas tie, kas ir līdzīgā situācijā, jo zinu, cik viņi ir daudz izdarījuši. Neviens nevar aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm tāpat vien. Kad redzu, ka mūsdienās tos sportistus, kas aizbrauc uz olimpiādi un neiegūst pirmās vietas, sauc par ekskursantiem, uztveru to dziļi personiski un attiecinu arī uz sevi. Man gribas teikt: mīļie cilvēki – izpildiet kritērijus, un tad parunājiet! Jebkurš sportists jau ir pārāks par daudziem ar to vien, ka ticis uz olimpiskajām spēlēm. Iedomājieties, cik daudzi nevar tos kritērijus izpildīt un palikuši aiz svītras! Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.»
Tagad Dzintra pievērsusies zirgiem un pajūgu braukšanai, par ko pateicība pienākas dzīvesdraugam Guntim Priedem. Diemžēl viņš pavisam nesen aizgāja aizsaulē. «Man vienmēr laimējies īstajā brīdī satikt īstos cilvēkus. Labus cilvēkus, kuri manu dzīvi ir iegrozījuši pareizajā virzienā,» tā saka Dzintra un salīdzina sportu ar dzīvi: «Tu piedzimsti – izej uz starta. Tad tev ir visādi notikumi – laiks, kad esi trasē. Finišs – tā ir mūža nogale. Vai nu esi kaut ko sasniedzis, vai ne. Starpība ir tikai tā, ka dzīvi dzīvojam vienu reizi, bet sportā ir iespēja izdzīvot ļoti daudzas dzīves. Jebkuras sacensības ir kā kontroldarbs, padarītā darba pārbaudījums, pēc kura jāizdara secinājumi. Pēc olimpiskajām spēlēm manī bija sarūgtinājums, es neguvu gandarījumu par savu ieguldīto darbu. Bet nevar gribēt, lai viss, ko dari, sniegtu gandarījumu. Tas nekas, dzīve turpinās!»
