Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tviterī par sevi esi uzrakstījis, ka esi salīdzinoši normāls.
– Tieši tā, jo zinu, ko nozīmē traki. Traki ir tie, kuri dara to pašu, ko es, tikai desmitreiz ātrāk. Piemēram, tas, ko dara mūsu taku ultramaratonisti vai triatlonisti, ir pilnīgs kosmoss. Viņi skrien geparda tempā tumsā pa akmeņainām takām daudzu stundu garumā.
– Saki, tu dzīvē vadies pēc konkrētā brīža sajūtām?
– Man nav raksturīgi par kaut ko baigi iespringt. Arī skriešanā ņemu vērā izjūtas. Man ļoti patīk, ja savas aktīvās izklaides izdodas apvienot ar darbu. Esmu gan pastrādājis, gan pasportojis, gan pabijis dabā. Un, ja vēl bērni bijuši līdzi un to visu piedzīvojuši, tad gandarījums ir pavisam liels. Es dzīvoju, dikti uz priekšu neplānojot nākotni. Plānoju tikai tik, cik feisbuka lietotājam pieklājas, – izraugos foršākos pasākumus un mēģinu tajos piedalīties, ja apstākļi ļauj.
– Kāpēc tu skrien?
– Šobrīd skrienu, lai labi justos. Skriešana ir viss – pats labi jūties, smadzenes funkcionē labāk, ēstgriba uzlabojas, uzlabojas miegs, arī alus pēc skriešanas labāk garšo, kas nemaz nav mazsvarīgi. Man skriešana sākās ar Rīgas maratonu, kad Aigars Nords netieši iesaistīja LNT kolektīvu, savā lielajā skriešanas projektā izveidojot sadarbību ar televīziju. Darbā izveidojām komandu, savācām veselu bariņu skriet gribētāju, un tā tas viss sākās ar pirmo pusmaratonu pēc dažu mēnešu treniņiem. Līdz tam vispār nebiju skrējis, bet kopš 2008. gada tā arī neesmu apstājies.
– Ņemot vērā, ka esi studējis ģeogrāfos, biji dzīvojis izlaidīgi?
– Nē, no kurienes šāds priekšstats par ģeogrāfiem? (Smejas.) Ģeogrāfi vienmēr ir bijuši ļoti aktīvi un sportiski studenti. Daudzi nodarbojas ar orientēšanos, kalnos kāpšanu un tā tālāk. Arī es vienmēr nedaudz esmu sportojis. Savulaik regulāri spēlēju basketbolu, tad bija skvoša un tenisa periods, pēc tam futbols. Arkādija stadionā uz mākslīgā seguma futbolu maucām visu cauru gadu, pat ziemas mēnešos par spīti salam un sniegam. Bet tautas sports lielu uzrāvienu guvis pēdējo gadu laikā. Tagad ir grēks to neizmantot.
Esmu piedalījies neskaitāmos skrējienos, rogainingos un tautas slēpojumos, bet pagājušogad beidzot izmēģināju arī triatlona sprintu čaiņiku klasē, super! Jau pēc peldēšanas biju beigts. Pēc riteņbraukšanas biju vēlreiz beigts, jau pirms skriešanas kājas bija kā ar svinu.
– Bet kāpēc tu skrien jau 12 gadu?
– Tas viss notika pakāpeniski. Sāku ar mazumiņu, kas pārvērtās par hobiju. Nāca pirmais lielais izaicinājums – noskriet pusmaratonu, tad pēc diviem gadiem beidzot arī pirmo maratonu, kam sekoja vēl daudzi citi lielāki vai mazāki izaicinājumi. Piemēram, noskriet maratonu ārzemēs, noskriet to ātrāk par četrām stundām un tā tālāk.
Pēc divreiz noskrietiem Rīgas maratoniem, bija periods, kad katru gadu plānoju divus maratonus ārpus Latvijas – pavasarī un rudenī.
Pirmo ārzemju maratonu skrēju Atēnās, olimpiskajā trasē, smagā distancē, lietū un pretvējā. Centos braukt uz lielajiem maratoniem, skaistām pilsētām – esmu noskrējis maratonus Parīzē, Romā, Madridē, Amsterdamā, Minhenē, Dublinā, Prāgā, Varšavā… Un par katru ir savs stāsts, emocijas, atmiņas. Esmu skrējis arī dažus ultramaratonus.
– Maratonus skrēji uz rezultātu?
– Nē, nē. Kādreiz turējos pie maģiskās četru stundu robežas. Laba līmeņa skrējēji skrien līdz trim stundām, bet tādiem entuziastiem kā es vajag krietni ilgāku laiku. Tagad pēc iespējas vairāk cenšos skriet taku skrējienus un arī ikdienā mēģinu skriet pa mežu vai gar jūru, lai nedauzītu locītavas un muguru.
– Tavā tvitera kontā pamanīju, ka esi atzīmējies Vilka distancei Stirnu bukā, kas ir ultragarais skrējiens.
– Tā ir. Starp citu, divas reizes esmu skrējis leģendārajā skrējienā Rīga–Valmiera. Tiesa, pirmajā reizē izstājos ap 83. kilometru. Skrējiens notika 1. aprīlī. Sākās lietus gāziens, temperatūra nedaudz virs nulles, turklāt jau gāju soļos, jo sāpēja ceļgala saites. Nebija, kur patverties no lietus, izmirku līdz ādai un sāku salt, jo soļojot uzsildīt ķermeni vairs nevarēju. No lielākas hipotermijas mani izglāba pasākuma fotogrāfs Juris Dzenis, kurš, braucot garām, ieraudzīja smuku kadru ar mani, tādu izmirkušu, klibojošu lietū. Pēc lūguma palīdzēt Juris man vēl trīs reizes pārjautāja vai tiešām pārtraukšu cīņu pēc tik daudziem veiktiem kilometriem, bet nebija variantu.
Nākamajā gadā distanci pieveicu, pirmos 65 kilometrus daudzmaz skrēju, bet pēdējos 42 km soļoju. Iešana pa šoseju ir ārprātīgi vienmuļa, taču tas ir labs psiholoģiskās noturības tests. Iedomājies, septiņas stundas tu vienkārši ej pa taisnu šoseju un nekas nenotiek. Skriet tomēr ir daudz interesantāk, jo tad vismaz bilde mainās ātrāk.
– Tu skrien arī emociju dēļ?
– Tādas riktīgas emocijas, tā, ka mute veras vaļā un gribas ieelpot pēc iespējas vairāk, dažas reizes esmu piedzīvojis. Prātā nāk divi gadījumi. Prāgas maratonā bija fantastisks starts vecpilsētā – saule, silts pavasaris un fonā skaļi skan Bedržiha Smetanas simfonija. Pacilātība neaprakstāma, turklāt toreiz skrēju uzreiz pēc bronhīta.
Esot ceļā uz Prāgu, vēl sūtīju e-pastu savai dakterei, lūdzu, lai apskata rentgena rezultātus, vai bronhīts nav aizgājis dziļāk.
Nakšņošanas vietā Vroclavā un vēlāk rīta skrējienā Prāgā knapi noskrēju trīs četrus kilometrus. Maratonu sāku ļoti lēnām, piesardzīgi, ar domu, ka droši varu izstāties, ja nebūs spēka. Pēc 10 kilometriem jutos labi, pēc pusmaratona – tikpat labi, tā noskrēju līdz galam pat bez īpašām grūtībām. Pēc maratona vairs neklepoju ne reizes. Bronhīts bija piebeigts.
Īpašs, protams, bija finišs Valmierā pēc 107 kilometriem. Tur gan emocijas ātri nomainīja izdzīvošanas instinkti – supersmags 200 metru gājiens uz dušām, kur apsēdies un nesaproti, kā novilkt drēbes. Toreiz skrējiens notika tieši pirms Jāņiem, Līgo dienā, un tā ir vienīgā reize, kad neesmu ticis līdz Jāņu ugunskuram. Nogulēju stundas četrpadsmit.
Vēl nāk prātā Tartu slēpošanas maratons, igauņu must be pasākums, kur kopā startē tūkstošiem dalībnieku. Visa šī slēpotāju masa slēpo ārā no Tehvandi stadiona, skaistai mūzikai skanot, kādas desmit paralēlas rindas. Slēpotāji slīd uz priekšu arvien ātrāk un ātrāk pa lēzeno kalnu lejup. Šur tur vēlāk distancē slīdēšana pārvēršas par braucienu lejup ar 60 kilometriem stundā. Abās pusēs ik pa laikam kāds krīt, gāžas, parauj kādu līdzi, ceļas un slēpo tālāk līdz finišam. Endomondo rādīja, ka mans maksimālais ātrums trasē bija 58,8 kilometri stundā.
– Saki, visas tevis pieminētās fiziskās aktivitātes ir izaicinājuma mešana sev pašam?
– Man patīk statistika un kilometru krāšana, bet tas nav kaut kāds pašmērķis. Es noteikti gribētu izmēģināt 12 vai klasisko 24 stundu rogainingu. Man patīk šis orientēšanās sporta paveids komandām ar laika limitu. Ja necīnies par augstām vietām, tā ir feina laika pavadīšana svaigā gaisā ar piedzīvojumu elementiem. Piemēram, sešu stundu rogainingā man ir sanācis noskriet vairāk nekā maratona distanci. Jo sarežģītāks apvidus un kontrolpunkti, jo ātrumi un attālumi mazāki, protams. Laikam, jo vecāks kļūstu, jo mani uzrunā ilgāki un nesteidzīgāki skrējieni.
– Cik kilometru gada laikā savāc?
– Bez riteņbraukšanas aptuveni pusotra tūkstoša kilometru sanāk. Tur ir gan orientēšanās, gan skriešana, gan distanču slēpošana, ja ir ziema.
– Skriešanā meklē arī to, par ko runā citi skrējēji, proti, meditāciju un iespēju atslēgties?
– Meditācijas process var sākties jau pēc dažiem kilometriem. Protams, ja vien nemoka diskomforta sajūta, citādi domāsi tikai par to, kas tevi traucē. Bet, ja viss ir labi, tu elpo foršā ritmā, zini, ka nekur nav jāpaspēj, kādā brīdi pat aizmirsti, ka skrien, aizdomājies par dzīvi, rodas visādas idejas, pat dzejolīši rīmējas. Skrienot procesi galvā notiek citādi. Tas nav kā mājās, kad apsēdies pie datora ar domu, ka tev tagad kaut kas jāizdomā. Pilnīgi otrādi.
– Ko tu par sevi skrienot esi uzzinājis?
– O! Pirmām kārtām to, ka man, tāpat kā ikvienam, ir otrais riebīgais es, kurš vienmēr mēģina pierunāt neiet skriet, bet vēlāk cenšas pierunāt beigt, apstāties.
Ir jau bijuši gadījumi, kad neaizskrienu līdz galam.
Reiz Valmierā skrienot dedzināja barības vadu no iepriekšējā vakarā izdzertās svaigās ābolu sulas. Izstājos pēc pusdistances un pievērsos darba lietām – filmēšanai un intervēšanai finiša zonā. Pirmos gadus skrienot diezgan daudz uzzini par sava organisma izpausmēm un untumiem garajās distancēs. Vēlāk, kad esi guvis pieredzi, vairs neuztraucies par sīkumiem, tikai par svarīgāko.
– Skriešana tev ir palīdzējusi pieņemt lēmumus ikdienā?
– Nē, drīzāk tā man ir palīdzējusi nebaidīties no citiem izaicinājumiem, piemēram, piedalīties slēpošanas sacensībās klasiskajā stilā vai skriet kaut ko garāku par maratonu. Pirms tam dzīvoju ar domu, ka nevaru; kopš skrienu, zinu, ka varu vairāk, nekā domāju. Reizēm cilvēks var to, ko viņš pat nespēj iztēloties.
– Savus bērnus arī iesaisti sportā?
– Speciāli nē. Viņi paši iesaistās. Bērniem tas notiek dabiski. Meita tagad trenējas vieglatlētikā, bet dēls reizēm spēlē florbolu un hokeju, regulāri peld. Abi ir skrējuši arī dažādus skrējienus. Taču ne vienu, ne otru neesmu mudinājis to darīt vai kaut kā apzināti bīdījis. Es vispār uz profesionālo sportu skatos diezgan skeptiski…
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka augstu sasniegumu sports nav veselīga nodarbe.
– Skaidrs. Un kādas ir tavas domas par profesionālajiem sportistiem?
– Labākajiem sportistiem augstā līmenī ir pašdisciplīna, darba ētika un intelekts. To es profesionāļos ļoti novērtēju. Ar katru gadu šīs īpašības kļūst izteiktākas. Savulaik pie tā tik daudz nepiedomāja, bet konkurence visos sporta veidos gadu no gada pieaug, līmenis kāpj, un tam jākāpj līdzi arī sportistiem.
– Ir kāds sportists, kam tu cilvēcīgi gribētu līdzināties?
– Ha, nezinu… Daudz foršu sportistu satikts vairākās desmitgadēs. No pēdējiem satiktajiem prātā nāk Kaspars Stupelis. Vienkāršs un atklāts džeks no Vecpiebalgas. Sporto kā dulls arī ārpus motokrosa – vasarās ļoti labā līmenī mauc MTB mačos, bet ziemās slēpo simtiem kilometru. Iesaistās dažādos sociālajos projektos un pasākumos arī ārpus sporta. Cepuri nost!
– Tev šobrīd dzīvē ir kāds liels mērķis, kuru alksti sasniegt?
– Varbūt uzkāpt kādā virsotnē. Kalnu pārgājienos esmu gājis, bet lielās virsotnēs tā arī neesmu uzrāpies. Kazbeks, Elbruss vai Monblāns jau nav nekāda neiespējamā misija.
Laura statistika
- 25 pusmaratoni
- 16 maratoni
- 6 ultramaratona distances (4 skrējieni, 2 rogainingi)
- 63 km slēpojums
- 17 skrējieni 20–30 km garumā
- 14 skrējieni 30–35 km garumā
