Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
«Man vienmēr bijis ļoti daudz zilumu, neparasti daudz. Par dažiem zināju, kur tie iegūti, bet pārsvarā tomēr ne. Es gan biju kustīga kā ūdenszāle – nekad nevarēju nosēdēt mierā. Cik vien sevi atceros, vienmēr esmu sportojusi, dejojusi tautiskās dejas, tāpēc zilumu parādīšanās vismaz teorētiski nebija nekas brīnumains. Arī brūces man vienmēr asiņojušas stiprāk nekā citiem bērniem. Regulāri asiņoja deguns un, ja sākās asiņošana, tā turpinājās vairākas stundas – tad man, ļoti kustīgam un enerģiskam bērnam, vajadzēja mierīgi gulēt gultā ar degunā sabāztiem tamponiem.
Īpaši spilgti atceros vienu epizodi – vecāki marinēja gurķus, un man bija uzdevums izmazgāt trīslitru burkas. Tās bija saliktas vannā, cita citai blakus un, mazgājot vienu no tām, burkai pēkšņi izlūza gabals, un savainoja man roku,» atceras Sandra. «Stikla gabals bija skāris vēnu, asiņu bija tik daudz, kā dažkārt mēdz rādīt šausmu filmās. Visa vanna bija sarkana! Tētis, protams, bija ļoti satraucies, kaut centās man to neizrādīt. Viņš rūpīgi pielipināja atpakaļ nogriezto ādas gabaliņu, roku stingri nosaitēja, un gaidījām, kad asiņošana beigsies… Tikai tāpēc, ka tētis rīkojās ātri un zinoši, rēta ir tik maziņa.»
Sandra atceras – tētis par katru brūci dusmojies.
«Tagad saprotu, ka aiz šīm tēta dusmām slēpās milzīgs satraukums un bailes par mani.»
Asiņošanas epizodes sekojušas cita pēc citas, un pie tām jau bijis pierasts. Vienīgi, kad sākušās pirmās mēnešreizes, Sandra pa īstam nobijusies: «Tās ilga sešpadsmit dienu, un pēc tām man bija ļoti izteikta anēmija – nevarēju piecelties no gultas, bija sajūta, ka esmu nemitīgā reibonī. Turklāt – vienas mēnešreizes beidzās, un drīz jau bija jāsākas nākamajām. Bija sajūta, ka vienkārši izsīkstu.
Atceros – gāju uz peldēšanas nodarbībām, un pēc kārtējā treniņa draudzene aiz rokas mani vilka malā, jo pašai izpeldēt vairs nebija spēka. Pat zobus vajadzēja tīrīt ļoti uzmanīgi, jo varēja sākt asiņot smaganas, un tas būtu uz ilgu.» Tā kā konkrēta diagnoze nebija noteikta, vienīgais, ko izrakstījuši ārsti, – dzelzs preparātus. «Taču tie īpašu labumu nedeva. Tikai vēlāk, kad jau studēju medicīnu, sapratu – dzelzs uzsūkšanās organismā nebija nekas labs.»
Trūkst asins recēšanas faktora
Zinot, ka līdzīgas veselības problēmas ģimenē bijušas no paaudzes paaudzē – vecmāmiņai, tētim, māsai, māsīcai –, Sandra pārāk nav uztraukusies, jo kādā brīdī asiņošana taču beidzas un arī zilumi pāriet.
«Līdz pat augstskolai to uztvēru vienkārši kā mūsu ģimenes īpatnību.»
«Kad mācījos Stradiņa universitātes 4. kursā, mums bija lekciju cikls hematoloģijā pie profesores Sandras Lejnieces. Pati neuzdrošinājos neko vaicāt, bet grupas biedres sāka ar profesori runāt par maniem simptomiem.» Izprašņājot sīkāk, profesore sacīja – viņa gandrīz simtprocentīgi varot pateikt, ka Sandrai un citiem no viņas ģimenes ir tā dēvētais Villebranda sindroms, kad asinīs trūkst viena no 13 asins recēšanas faktoriem. To noteikti vajagot pārbaudīt!
«Mēs visi trīs – tētis, māsa un es – dabūjām nosūtījumu no ģimenes ārsta un devāmies uz asins analīzēm. Rezultāti liecināja – mums visiem apstiprināts Villebranda slimības 1. tips, kas ir vieglāks nekā citi. Tas nozīmē, ka pēc sasitumiem nav komplikāciju, piemēram, asinsizplūduma locītavā. Zilums ir tikai zemādā, ar laiku tas uzsūcas un pāriet.
Uzzinājām arī, kādas zāles vajadzīgas. Ja nu nepieciešams veikt kādu operāciju vai, piemēram, doties pie zobārsta, jāinjicē šis medikaments, un sešas stundas pēc tam asinis recēs tāpat kā citiem cilvēkiem,» stāsta Sandra.
Kad Sandra sākusi par slimību interesēties, uzzinājusi arī dažādus citus knifus, kā ar to sadzīvot labāk. Piemēram, ja gadās noberzumi, iegriezums pirkstā, nevar vienkārši uzlīmēt plāksteri, bet traumētā vieta obligāti stingri jānosaitē. «Iespējams, kādam no malas stāstītais izklausās briesmīgāk, nekā ir patiesībā.
Mūsu ģimenē nav pieņemts čīkstēt un žēloties, līdz ar to ar savu slimību sadzīvoju normāli, kaut man ir izteikta mazasinība.
Un, protams, visu laiku ir arī zilumi. Ja esmu ģērbusies šortos vai īsākos svārkos, nepazīstamie uz mani skatās ar interesi un izbrīnu. Zilumi, kas ir uz kājām, veidojas, ja kaut kur mazliet piesitos, tie ir lieli un diezgan patumši. Un, ja uz kājām ir kādi četrdesmit tādi zilumi, tos pilnīgi noteikti nevar nepamanīt… Mani arī nevar, piemēram, stingrāk paņemt aiz rokas, uzreiz parādās zilumi.» stāsta Sandra.
«Deviņus mēnešus diendienā raudāju.»
«Māsai piedzima dvīņi – abas meitenes nu jau ir pieaugušas –, tāpēc cerēju, ka arī man, kad reiz gaidīšu bērniņu, viss būs kārtībā. Ar lielu prieku uztvēru ziņu, ka esmu stāvoklī. Man, tāpat kā māsai, bija gaidāmi dvīņi – meitenītes. Tik ļoti gaidīju bērniņus…» Sandra bija uzskaitē Stradiņa slimnīcā, divas reizes mēnesī brauca uz konsultācijām, regulāri nodeva analīzes, lai kontrolētu mazasinību, un punktuāli ievēroja visu, ko ārsti lika.
«Stāstīju – mūsu ģimenē nav pieņemts žēloties. Ja arī kaut kas nav labi, tas tiek paturēts pie sevis, neviens to neuzzina. Varbūt tā arī bija mana lielākā kļūda… Pēdējās nedēļās man bija aizdomas, ka man ir tā dēvētā preeklampsija: tūska, paaugstināts asinsspiediens. Sevišķi izteikta tūska bija uz kājām un arī asinsspiediens bija stipri paaugstināts, kaut parasti ir pazemināts.
Zinādama, cik man trausli asinsvadi, pēdējā vizītē vēl pajautāju, vai paaugstināts asinsspiediens nav risks, ka atslāņosies placenta. Daktere asinsspiediena izmaiņas neuztvēra kā risku.
Domāju – mani vajadzēja atstāt slimnīcā un novērot. Diemžēl… Trīsdesmit astotajā nedēļā pamodos ar sāpēm vēderā un nevarēju saprast, vai tiešām sākušās dzemdības. Jau pa ceļam uz slimnīcu jutu, ka man kļūst ļoti slikti, bet nodaļā ik pa laikam zaudēju samaņu. Protams, ārsti tūlīt veda uz operāciju zāli, centās darīt visu iespējamo, bet… Vizīte pie dakteres man bija trešdienā, bet svētdienā jau zaudēju savu pirmo bērniņu. Pēc divām dienām otru.»
Notikušais Sandrai bija milzīgs trieciens. Viņa dusmojās un vainoja sevi, savu ķermeni, ka tas pievīlis. Arī dakterus, visu pasauli.
«Pirmo laiku – aptuveni astoņus deviņus mēnešus – dienām ilgi raudāju. Man šķiet, vispār bez mitas. Nespēju strādāt, man bija vienalga, kas ar mani notiks tālāk, kāda būs mana turpmākā dzīve. Es vienkārši gribēju nomirt. Pat nezinu, kā viss būtu beidzies, ja blakus nebūtu mans vīrs Andris, kurš vienmēr ir mans lielākais atbalsts,» atzīstas Sandra. Lai pārdzīvotu zaudējumu un ar to samierinātos, viņa vairākus gadus apmeklēja psihoterapeitu.
«Kopš notikušā pagājuši daudzi gadi, šķiet – esmu tikusi tam pāri. Tikai… Pirms tam viegli tvēru dzīvi, likās – lai kas notiktu, viss taču būs labi, bet meitiņu zaudēšana mani piezemēja. Vairs nespēju tā īsti priecāties. Bet tagad esmu laimīga, ja debesīs redzu krāsas, un šis skats mani kaut nedaudz saviļņo,» atzīstas Sandra.
Meitiņas apglabātas ģimenes kapos, un nesen par zaudētajām māsiņām Sandra izstāstījusi arī dēlam Matīsam, kuram ir astoņi gadi.
Sešgadīgajai Luīzei gan par zvaigžņu māsiņām stāstīšot mazliet vēlāk – kad abi vecāki jutīs, ka meitiņa ir tam gatava.
Cīņa par bērniem
Sandra saka: lielā zaudējuma dēļ Matīss un Luīze ir vēlie bērniņi, un cīņa par viņiem arī nav bijusi viegla. «Divus trīs gadus pēc meitiņu zaudēšanas man ļoti bieži un stipri sāka sāpēt vēders. Biju dažādās slimnīcās, taču tur neko neatklāja. Kad sāpes kļuva biežākas, man ieteica aiziet uz konsultāciju pie ginekologa Ginta Treija. Viņš sacīja, ka man, visticamāk, ir endometrioze un esmu neauglīga. Tobrīd par bērniem nemaz nedomāju – baidījos, bet stiprās sāpes gan negribēju ilgāk ciest. Risinājums bija laparoskopiska operācija,» atceras Sandra.
Lai operācija vispār notiktu, Sandrai nācās pastāvēt par savām tiesībām.
Operācijai bijis gan ģimenes ārsta un hematologa nosūtījums, gan arī nodrošināts nepieciešamais medikaments, taču operācijai vajadzēja vēl vienu medikamentu – viena tā ampula maksāja 500 latu. «Jau iestājos slimnīcā, bet man pēkšņi paziņoja, ka nevarēšot operēt – slimnīca nevarot samaksāt tādu naudu par medikamentu, bet pašai maksāt neļāva, jo teorētiski to vajadzēja nodrošināt valstij. Uzrakstīju vēstuli slimnīcas vadībai, un galu galā slimnīca nepieciešamos līdzekļus tomēr atrada.»
Operācija apstiprināja daktera Treija aizdomas par endometriozi. Lai to likvidētu, sekoja hormonu injekcijas vēderā, kā arī mākslīgi izraisīta menopauze, kas ilga pusgadu. «Tiklīdz injekcijas tika pārtrauktas, sapratu – jūtos kaut kā savādi. Veicu grūtniecības testu un uzzināju – gaidu bērniņu.» Šo grūtniecību Sandra dēvē par savu bailīgo periodu. «Uz katru ķermeņa kustību, sajūtu, sāpēm, reaģēju ar bailēm. Tas bija ļoti sarežģīts laiks. Atkal biju uzskaitē Stradiņa slimnīcā. Šoreiz risks bija nedaudz mazāks, jo gaidīju vienu bērnu. Taču uztraukums tāpēc nebija mazāks,» atceras Sandra.
Bija paredzēts, ka Sandras dēliņam jānāk pasaulē ar plānotu ķeizargriezienu. Taču atkal – gluži tāpat kā pirmajā reizē – naktī sākās sāpes un kontrakcijas.
Tika pieņemts lēmums Sandru operēt, cik ātri vien iespējams, bet… diemžēl ne viss gāja tik gludi, kā gribētos. Operācija vispārējā narkozē izdevās veiksmīga, ar bērniņu viss bija kārtībā. Taču atklājās, ka Sandra smagāk nekā citi pārcieš narkozi. «Lai narkozes laikā mākslīgi elpinātu pacientu, injicē miorelaksantu – medikamentu, kas atslābina muskuļus. Bet man no tā ir komplikācijas – tūlīt pēc operācijas man ļoti sāp muskuļi, bet nākamajā dienā ķermenis kļūst paralizēts, es vispār nevaru pakustēties.
Taču tad to vēl nezināju. Naktī pēc dzemdībām guļu, viena kāja saliekta, otra taisna. Miegā gribu saliekto kāju iztaisnot, bet nevaru. Gribu saliekt iztaisnoto kāju un atkal – nevaru! Gribu izstiept roku – nesanāk! Visu nakti nekustīgi nogulēju. Sajūta bija briesmīga, nezināju, kas notiek. Pirmā doma bija – insults.» Galu galā tika noskaidrots, kāpēc radušās šīs komplikācijas, un, par laimi, pēc pusotras dienas viss pats no sevis pārgāja.
«Kad pēc diviem gadiem laidu pasaulē meitiņu, jau biju gudrāka – zināju, ka šādas komplikācijas būs, un tās uztvēru daudz mierīgāk. Tad jau zināju, ka nespēšu piecelties no gultas, un man blakus visu laiku bija vīrs. Kā vienmēr…»
Sandra piebilst: «Kad piedzima bērniņi, kurus ļoti gaidījām, nebija gluži tā, ka uzreiz ieslēdzās prātam neaptverama mātes mīlestība, drīzāk – rūpes. Vēlme aizsargāt, pasargāt, rūpēties. Pirmo mīlestības uzplūdu izjutu pēc kādiem trim mēnešiem. Varu teikt – mīlestība aug līdz ar bērniem. Tu vienkārši esi laimīga, ka viņi ir, laimīga par katru viņu paveikto lietu,» saka Sandra.
Stiprā aizmugure
Daudz kas Sandras dzīvē būtu bijis citādi, ja ne viņas balsts, draugs un dzīvesbiedrs Andris. «Iepazināmies 2005. gada 1. janvārī naktsklubā Kabata. Ar draudzenēm turp reizi nedēļā devāmies kā uz aerobiku. Tā kā bijām medicīnas studentes, kam daudz jāmācās, desmitos pēc mana dejošanas mēģinājuma gājām uz klubu, bet jau divpadsmitos devāmies mājās.»
Tumsā Sandra pamanījusi Andra gaišās džinsa bikses un teikusi draudzenēm: «Re, cik smuki tās bikses dejo.» Pēc brīža bikses uzlūgušas dejot Sandru.
«Pirmais, ko izjutu, satiekoties ar Andri, bija cieņa. Nezinu, kā citādi raksturot viņa uzvedību, runas veidu. Viņš pret mani izturējās ar lielu cieņu, un man tas ļoti patika.
Pēc tam mūsu attiecības veidojās ļoti ātri un ļoti ciešas. Jau pavisam drīz noskaidrojām, ka mēs vienādi domājam, ka mūsu intereses ir līdzīgas. Arī tagad – ja tikai padomāju, cik daudz man ir pienākumu, cik daudz ikdienā daru un cik daudz jāpaspēj! Bez viņa tas nebūtu iespējams.»
Sandra nenoliedz, ka attiecībās bijuši arī grūti brīži, piemēram, pēc Matīsa un Luīzes piedzimšanas. «Laikam bijām pieraduši pie dzīves divatā un iemācīties pārdalīt uzmanību bērniem nebija viegli. «Lai radušos strīdus risinātu, apsēdāmies viens otram pretī, parunājām un apsolījāmies – lai kas otrā nepatiktu, kaitinātu, neko neteiksim otram, lai neattīstās konflikts. Tas, starp citu, ļoti palīdz,» saka Sandra. Visvairāk savā vīrā viņa novērtē atbalstu, līdzdalību visā, ko dara. Un cieņu. Joprojām.
Sandra Rīgas Stradiņa universitātē vada Sporta ārstu rezidentūras programmu, ir Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente, sporta ārste Juglas sporta skolā, strādā pašas izveidotajā Sporta laboratorijā. Vēl viņa ir Latvijas Paralimpiskās komitejas (LPK) sporta ārste – gan ārstē, gan arī pārbauda mūsu paralimpiešu veselības stāvokli un adaptāciju fiziskai slodzei. Cilvēkiem ar invaliditāti, kuri vēlas sportot dažādos sporta veidos, arī novērtē fiziskās mazspējas pakāpi.
Sandra izvirzīta arī darbam Eiropas Sporta medicīnas medicīnas zinātniskajā komisijā. Pirms dažiem gadiem Latvijas Paralimpiskā komiteja aizsūtīja Sandru uz starptautiska līmeņa mācībām Šveicē, un pēc eksāmenu nokārtošanas viņa kļuva par starptautisko klasifikatori paralimpiskajā sportā.
«Visa mana dzīve ir viens vienīgs grafiks un plāns.»
«Paralēli darba pienākumiem, protams, jāpaspēj arī pietiekami daudz laika veltīt bērniem. Divas reizes nedēļā vedu viņus uz nodarbībām – bērni dejo tautasdejas. Taču viss ir izdarāms! Ja sāku uzskaitīt savus pienākumus, šķiet – tas nav iespējams. Bet, kad ķeros pie darba, redzu – viss ir iespējams. Varbūt tik daudz varu izdarīt tāpēc, ka vienlaikus spēju darīt vairākas lietas. Nenoliegšu, man bieži ir sajūta, ka eju kā pa naža asmeni – paspēšu vai ne. Parasti tomēr paspēju,» smejas Sandra.
Darbs ar cilvēkiem, kas vēlas sportot, uzlabot veselību, Sandrai sniedz prieku. «Sporta ārsta profesiju izvēlējos tāpēc, ka cilvēki, ar kuriem jāstrādā, ir sportisti – tātad motivēti. Viņi kaut ko vēlas, un tā jau ir puse no ārstēšanas panākumiem. No otras puses – man patīk strādāt ar cilvēkiem, kas vienkārši vēlas sportot. Strādājot redzu – ir daudz jaunu, veselu un sportisku cilvēku. Un ir daudz vecu, slimu, kam jādzer daudz zāļu. Vienīgais, no kā man bail, – kļūt profesionāli lepnai, visu zinošai. Tāpēc man arvien patīk mācīties ko jaunu,» uzsver Sandra. Un vēl viņai patīk cilvēkiem ar īpašām vajadzībām palīdzēt sasniegt savus mērķus sportā – lielākus vai mazākus.
«Savā specialitātē redzu iespēju uzķert daudzas slimības un nepieļaut, lai šie jaunie un sportiskie reiz kļūst slimi.»
Sirdspriekam Sandra kopā ar vīru dejo tautasdejas: «Kopš 1998. gada dejoju Ačkupā, bet pirms vairākiem gadiem sākām dejot Līgo vidējā sastāvā. Mēģinājumi ir reizi nedēļā, ik pa laikam notiek arī koncerti. Ikdienā visu laiku runāju, cilvēkiem daudz ko no sevis dodu. Bet dejošanā varu nerunāt, tikai darīt, atgūt emocijas.»
«Dzīvot man palīdz doma, kuru man bērnībā bieži atkārtoja tētis: neviens nav labāks par tevi, bet neviens nav arī sliktāks par tevi. Šī dzīves gudrība man daudzkārt ir palīdzējusi. Tāpat arī mans moto: nevajag sev noteikt nekādas robežas – viss ir iespējams. Un vēl viena svarīga lieta, ko man iemācīja vecāki, – lietas jāizdara līdz galam. Ja šodien nevari vai nesanāk, dari rīt!»
