«Spēlēju viņam pat tad, ja viņš nesēž zālē…» Aktrisei un Blumberga mūzai Marīnai Janaus šodien 80!

Galvenais – nemelot sev

Marīna Janaus – šarmanta, talantīga, sieviešķīga un ļoti uzticams draugs. Tā viņu raksturo tie, kam laimējies Marīnu iepazīt tuvāk. Pati Marīna nekad nav tiekusies daudz par sevi stāstīt. Tāpat kā viņas ilggadējā teātra draudzene Lilita Ozoliņa, arī Marīnai ir noslēpumainās sievietes aura.

Savas gaitas Dailes teātrī Janaus noslēdza pirms 11 gadiem. «Tagad man ir sajūta, ka esmu spēlējusi viņam pat tad, ja viņš nesēž zālē…» pēc sava vīra Ilmāra Blumberga nāves žurnālam Patiesā Dzīve atzinās aktrise. Vīra zaudējums bija viens no iemesliem, kādēļ šai dzīves nodaļai Marīna pielika punktu. Viņa tā gribējusi.  Taču Janaus aktierspēle iemūžināta arī kino. Nelielā lomā Pelnu sanatorijā, filmās Izlaiduma gads un Mērijas ceļojums.

Marīna Janaus allaž turējusies pie pārliecības – no sabiedriskās aprites vajag aiziet, kad jūti, ka vēl ko vari. Citādi tā būtu melošana sev, un to nu gan viņa nekad nav gribējusi.

Iemīlējās Blumberga skatienā

44 gadus Janaus liktenis bija cieši savijies ar leģendārā Ilmāra Blumberga dzīvi. Viņi bija patiesi interesants un skaists pāris – aktrise un mākslinieks.  

Savu mīlestību Marina satika jau tad, kad bija Dailes teātra 4. studijas audzēkne, bet Ilmārs – jauns mākslinieks, akadēmijas pēdējā kursa students, kurš bija uzaicināts veidot scenogrāfijas. «Tādu viņu ieraudzīju – jaunības sajūsmā par neparasto, vēl nezināmo un vēl sagaidāmo. Varbūt tas bija kā devītais vilnis jūrā, kad acis ieplešas platākas un jūtas pārpludina. Ilmāra skatienā bija liels gaišums un atvērtība, tāds tas saglabājās visu mūžu.

Vai vispirms viņu pamanīju kā vīrieti vai kā radošu garu? Viss bija kopā,»

 sarunā ar žurnālu Santa pirms vairākiem fadiem atminējās Janaus.

Astoņdesmito gadu beigās tapušā filmā Ilmārs un Marina izskanēja jautājums Blumbergam – kas Marīnu varētu saistīt šajās attiecībās, un viņš atbildēja: «Mans ideālisms. Neskatoties uz visu, jušana man liek neizdarīt lielas kļūdas.»

Marīnai un Ilmāram piedzima dēls. Arī viņam deva vārdu Ilmārs. Tā gribēja tēvs. 

Purva ciema idille

Sākumā Marīna un Ilmārs dzīvoja Juglā, pēc pāris gadiem pārcēlās uz Purvciemu, daudzdzīvokļu mājas devīto stāvu, kur māksliniekiem piešķīra mitekli kopā ar darbnīcu. Blumbergs to mīlīgi dēvēja par Purva ciemu. «Drīz pēc dēla piedzimšanas teātrī iestudēja Heses Stepes vilku.

Brīnišķīgo violeto un balto kleitu manai varonei Hermīnei veidoja Ilmārs,» atminas aktrise. «Esmu laimīga, ka visus 44 kopā pavadītos gadus esmu varējusi mūsu tandēmu iespaidot pozitīvi rosinoši.

 Sarunas notika vienmēr – ieskatoties otram acīs,» atceras Janaus.

Blumbergam nepatika lieki pļāpāt. «Strādājot – absolūts klusums. Strādājot – skan mūzika. Skan Vāgners. Mocarts. Mālers. Filips Glāss. Vasks. Arvo Perts. Citreiz – klusums,» atceras Marina.

Venēcijas apburtie

Īpaša Blumbergam un Janaus bija Venēcija. Ilmārs šajā pilsētā bija iemīlējies kopš biennāles 2001. gadā.  

«Viņš vienmēr gribēja, lai tur, kur viņam notiek izstādes, aizbraucu arī es,» atminas Janaus.

Tas nozīmē ilgas kopīgas pastaigas, peldes lagūnā, līdz āda kļūst slidena… Un te Blumbergam labi strādājās.

Blumbergs ir dzīves mākslinieks. Kad žurnāliste Ineta Meimane par to ieminējās Marīnai, viņa atbildēja: «Varbūt nodzīvot dzīvi arī ir māksla? (..)  Dzert sarkanvīnu un priecāties par tā augļaino garšu un brīnišķīgo sarkano toni, kad ārā aiz lielā darbnīcas loga puteņo un viss ir tik balts, ka citu krāsu nevar saskatīt kā tikai balto. Blumbergs man gan reiz teica, ka balts un melns nav krāsas. Tas ir vienkārši balts un melns.»

Nav velti dzīvots

Ilmārs izjuta Marīnas garīgās vilkmes un dāvināja viņai Hermaņa Heses darbu sējumus. «Lasīšanas mānija bija mums abiem. Hese – galda grāmata mums abiem. Markess arī. Umberto Eko. Džoisa Ulisu pirmoreiz lasījām dziļos padomju laikos, kad grāmatas uzradās un gāja no rokas rokā…» tā Marīna.

Kamēr Marīna bijusi komandējumā, abi Ilmāri viņai sagatavojuši pārsteigumu – uztaisīja remontu virtuvē, nomainīja balkona durvis. Un vēl viņš sešos no rīta cēlās un brauca uz Centrāltirgu pirkt Ziemassvētku zosi. Ja ķērās pie putekļsūcēja, tad iztīrīja katru mazāko kaktiņu. «Viņš saprata, ka ir ģimenes galva – jebkurā gadījumā. Arī tāpēc tagad vēl nespēju pielāgoties, pat atļaušos teikt, dzīvei, kā darboties bez Ilmāra,» pēc vīra nāves sacīja Marīna. «Viņš taču uzņēmās absolūtu atbildību par visu. Tas nenozīmē, ka skrēja uz veikalu pirkt kartupeļus, kaut arī to, kad vajadzēja. Teica – es aiziešu, pagaidi. Tagad tā saka dēls.

Viņš jūt, ka man, pēc dabas dzīvelīgai, tagad dzīve slīd no pirkstiem.

Dēls saka – aizbrauksim ar mašīnu un sapirksim tev visu smago, lai nav jānes… Dēls ir jurists, daudz strādā, no tēva mantojis patiesības izjūtu. Profesija lietišķa, bet dvēsele – jūtīga un labestīga, un tas ir galvenais, tad ne tēvs, ne māte nav velti dzīvojuši,» teic aktrise.