Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Viens šahists ģimenē – tas jau ir par daudz, reiz teicis Mihails Tāls. Ja šahu pieskaitām sportam, astotais pasaules čempions šahā Tāls laikam gan ir tas sportists, kurš Latvijas un Rīgas vārdu pasaulē ir darījis pazīstamu vairāk nekā Irbe, Verpakovskis, Biedriņš, Lūsis vai jebkurš cits no mūsu sporta slavenībām. Kaut vai tāpēc, ka par čempionu viņš kļuva laikā, kad šaha popularitāte pasaulē bija sasniegusi virsotni, šaha lielmeistari tika uzlūkoti teju kā dievi – un Tāls tobrīd spēlēja dievišķāk par visiem. Bet vienlaikus arī cilvēciskāk. Varētu pat teikt, ka viņš bija viscilvēciskākais no 60. – 80.gadu pasaules čempioniem. Visu savu trauslo mūžu Tāls ziedoja spēlei, labi apzinādamies, ka tā ir tikai spēle, spilgtam mirklim, skaidri saprotot, ka mirklis ir zūdīgs. Varbūt tiešām taisnība Tālam: viens tāds šahista mūžs – tas jau ir par daudz? Viņa sirds neizturēja 56 gadu vecumā.
Šķita, ka Tālam īpaši nerūp ne tas, kā viņš izskatās, ne daudzie tituli, ieskaitot 1960.gadā izcīnīto pasaules čempiona titulu, viņu interesē tikai pati spēle. Viņš parasti nezināja, cik naudas viņam ir kabatā, biļetes un dokumentus neskaitāmas reizes pazaudēja. Kaklasaites Tāls necieta, vilka tās tikai tad, ja apstākļi prasīja, un sasiet tā arī nekad neiemācījās. Ir bijušas reizes, kad viņš vasarā uz tikšanos ar šaha publiku ierodas istabas čībās.
Tālaika labāko padomju automobili Volga, kas viņam tika uzdāvināta pēc pasaules čempiona titula izcīnīšanas, Tāls atdeva brālim, jo ar tehniku neaizrāvās. Šajā ziņā viņa augstākais sasniegums bija bārdas dzenamā mašīna mūža otrajā pusē, tās darbības pēdas bija labi pamanāmas dažādās vietās Tāla sejā. Arī pulksteni Tāls nenēsāja – nepatīkot, ka kaut kas uz rokas tikšķ. Vilcienu nokavēšana viņam bija parasta lieta. Tāla izpratni par transporta uzdevumiem visspilgtāk raksturo viņa mēģinājums ar taksometru noķert lidmašīnu, zinot, ka tā pa ceļam uz trim stundām nosēdīsies starppunktā. Šī pakaļdzīšanās esot beigusies veiksmīgi.
Ģimenes noslēpums
Mihails Tāls piedzima Rīgā 1936. gada 9. novembrī ebreju ārsta ģimenē. Tāla mātes Idas radiniekus liktenis bija izkliedējis pa visu pasauli. Arī viņas vīrs Nehemijs bija radinieks – Ida bija apprecējusi savu brālēnu. Holandes lielmeistars Genna (Genādijs) Sosonko, kurš līdz 1972. gadam bija dzīvojis Ļeņingradā un trenējis Tālu un Viktoru Korčnoju, savās 1992. gadā pēc Tāla nāves uzrakstītajās atmiņās Mans Miša atceras viesošanos pie Tāla Rīgā 60.gados: lielajā centra dzīvoklī tobrīd dzīvoja māte, vecākais brālis Jaša, pats Mihails ar draudzeni, kas 1972. gadā emigrēja no PSRS, Mihaila pirmā sieva Sallija (viņu pirmajā tikšanās reizē Tāls, lai gan viņa labajai rokai bija tikai trīs pirksti, spēlējis Šopēna etīdes) – viņa emigrēja 1980. gadā, un viņu dēls, kas vēlāk emigrēja uz Izraēlu, kur strādāja par zobārstu. Ar dēlu Tāls vēl padomju laikos tikās Amsterdamā Sosonko mājās.
Šādas padomju šahista tikšanās ar dēlu – emigrantu nebija tik nevainīgas, Tāls riskēja ar to, ko reiz jau bija piedzīvojis – aizliegumu izbraukt no PSRS uz gadu vai diviem.
Dienās, kad Tāls uzturējās pie Sosonko, tur vienmēr iegriezās 1957. gadā mirušā Tāla tēva draugs Roberts, kurš 20.gados bija strādājis par taksometra šoferi Parīzē un kara laikā zaudējis ģimeni. Roberts vēroja Tāla spēli, dažreiz izteica viņam kādus izrādījumus vai ieteikumus, un šajās diskusijās Tāla māte Ida vienmēr nostājusies Roberta pusē: «Miša, vai tu vari atbildēt normāli? Neaizmirsti, ka galu galā tas ir tavs tēvs.» Tas bija ģimenes noslēpums, bet Mihails tiešām bijis ļoti līdzīgs onkulim Robertam gan izskata, gan uzvedības manieru ziņā.
Šaha zelta laikmets
Nekāds šaha brīnumbērns Tāls nebija. Pirmos figūru gājienus tēvs viņam ierādīja piecu gadu vecumā, bet dziļāka interese par šahu Mišam parādījās tikai pēc tam, kad reiz bija dabūjis «bērnu matu». Kopā ar ģimeni pēc kara atgriezies Latvijā, Tāls sāka iet šaha pulciņā, 17 gadu vecumā jau kļuva par Latvijas PSR čempionu, bet 21 gada vecumā par PSRS čempionu. 1958.gadā viņš jau bija divreiz uzvarējis PSRS čempionātā, tātad turnīrā, kurā piedalījās gandrīz visi spēcīgākie padomju šahisti, atskaitot pirmo – Mihailu Botviņņiku.
Jēdziens «spēcīgākie padomju šahisti» tolaik nozīmēja gandrīz to pašu ko spēcīgākie šahisti pasaulē. Pagājušā gadsimta 50.gadu beigas jeb Hruščova atkusnis, kad Tāls strauji uzkāpa slavas zenītā, Padomju Savienībā bija šaha zelta laikmets. Teikt, ka šahs tolaik bija populārs, nozīmētu nepateikt neko.
Pie šaha galdiņa ļaudis tolaik sēdēja vairāk nekā šodien sēž sociālajos tīklos.
Šahs bija visas tautas spēle. Gandrīz ikvienā preses izdevumā bija šaha stūtītis, skolās – šaha pulciņi, televīzijā tika analizētas pasaules čempiona titula izcīņas partijas. Interneta tolaik nebija, daudzas izklaides un uzņēmējdarbība padomju cilvēkam bija liegta, tad nu enerģiskākie un urdīgākie prāti, to skaitā daudzi ebreji, pievērsās šaham. Īpaši daudz tas tika spēlēts laikrakstu un žurnālu redakcijās. Dzejnieks Imants Auziņš atceras, ka otra populāra izklaide darba vietās bija galda teniss, bet tas prasīja vairāk vietas. Satīriķis Andrejs Skailis zina stāstīt par 50.gadu beigu humora un satīras žurnālu Dadzis – tajā tika blicots katru dienu, šaham veltot daudz vairāk laika nekā strādāšanai. Vai kāds brīnums, ka 1960.gadā, kad Tāls pēc pasaules čempiona titula izcīnīšanas atgriezās Rīgā no Maskavas, sajūsminātie līdzjutēji uz rokām nesa ne tikai viņu, bet arī automobili, kurā viņš iesēdās?
Variantus redzēja
Taču Tāla straujās un fantastiskās popularitātes iemesls bija ne tikai tas, ka viņš bija izcīnījis pasaules stiprākā šahista titulu, uzvarēdams padomju spēcīgāko šahistu kopš 30.gadu vidus, tehnisko zinātņu kandidātu Mihailu Botviņņiku. Tāls spēlēja pavisam citu šahu. Atšķirībā no klasiskajiem, „pareizajiem”, racionālajiem šahistiem kā Botviņņiks un viņa atdarinātāju plejāde (vēlāk arī tādiem kā Fišers vai Kramņiks), kuri panākumus gūst tāpēc, ka visu prot labāk izdarīt atbilstoši sava laika teorētiskajām atziņām, Tāla domu gājiens bija pilnīgi oriģināls un grūti prognozējams.
Tāls spēlēja „nepareizo” šahu – aizraujošu, dramatisku, riskantu, kombinacionālu.
Šajā ziņā viņš atgādināja 19.gadsimta neoficiālo pasaules čempionu Polu Morfiju un krievu emigrantu Aleksandru Aļehinu, savukārt oriģinalitātes ziņā mazliet līdzīgs viņam ir pasaules elites spēlētājs, bijušais rīdzinieks Aleksejs Širovs. Tāls dāsni upurēja vieglās un smagās figūras, radīdams uz šaha galdiņa tik sarežģītas pozīcijas, ka vairākums viņa pretinieku spēles laikā vienkārši nebija spējīgi izskaitļot variantus un izvēlēties pareizāko – viņi nervozēja, kļūdījās un zaudēja.
Vēlāk, bet it sevišķi pēc datoru parādīšanās (M.Botviņņiks jau 1958. gadā bija izteicies, ka drīz vien skaitļojamā mašīna spēlēs labāk nekā cilvēks), Tāla partiju analīze rādīja, ka daudzas viņa kombinācijas ar figūru upuriem bijušas nekorektas un varēja beigties ar zaudējumu. Taču «dzīvajā» tas viņam nesa uzvaru. Tāls pilnīgi hipnotizēja pretinieku ar saviem negaidītajiem gājieniem, un viņa pielūdzēji mēģināja atdarināt Tāla stilu, protams, ar daudz mazākām sekmēm.
„Tāls bija vienīgais cilvēks manā mūžā, kurš variantus nerēķināja, bet redzēja,” saka viens no visu laiku izcilākajiem šahistiem Garijs Kasparovs.
24 gados kļuvis par pasaules čempionu, Tāls šaha karaļa tronī sabija tikai vienu gadu, jau nākamajā ar blīkšķi zaudēdams Botviņņikam revanša mačā. 1960. gads bija viņa šahista karjeras augstākais punkts, taču gandrīz līdz savai nāvei 1992.gada 28.jūnijā Maskavā Tāls atradās pasaules spēcīgāko šahistu desmitniekā, septiņreiz izcīnīja PSRS čempiona titulu un 1988.gadā kļuva par pirmo neoficiālo pasaules čempionu «blicā» – šaha zibensturnīrā.
Ātrspēle bija Tāla stihija arī vēlākajos gados, kad viņa stils jau bija kļuvis nosvērtāks un viņš pats mēdza teikt, ka «to Tālu», kurš kļuva par pasaules čempionu 1960. gadā, viņš tagad šahā sasistu lupatās.
Autogrāfs – piezīme
Tāls studēja filoloģiju Latvijas Valsts universitātē. Te iegūtās krievu valodas un literatūras skolotāja profesijas dēļ drīz pēc augstskolas absolvēšanas viņam, tolaik jau šaha lielmeistaram, iznāca dot vienu no neparastākajiem autogrāfiem mūžā. Tāls šo gadījumu pats spilgti aprakstījis grāmatas Atdot, lai iegūtu priekšvārdā. Toreiz jaunais absolvents kā pedagoģijas praktikants skolā vadīja savu pirmo stundu mūžā. «Nē, nevis šaha, bet krievu valodas stundu,» piezīmē Tāls.
Uz šo stundu līdzās universitātes un izglītības ministrijas pārstāvjiem bija ieradušies arī daži viņa draugi, lai pavērotu, kā PSRS čempions šahā mācīs sestklasniekiem krievu valodas gramatiku. Tāls tāpēc esot bijis uztraucies vairāk nekā pirms atbildīga šaha turnīra. Klasē ienācis, aiz uztraukuma gandrīz neko apkārt neredzēdams, un pats neatcerējies, kā sasveicinājies ar skolēniem, taču vienu lietu tomēr ievērojis: «Nezinu, profesionāli, vai kā citādi, bet uzreiz pievērsu uzmanību palodzei. Uz tās stāvēja šaha galdiņš. Iesākumā nospriedu, ka skolēni to tur nolikuši ar domu man pieglaimoties.» Taču, rūpīgāk uzmetis aci uz galdiņa esošajai spēles pozīcijai, Tāls sapratis, ka tā tas nav – partija iesākta starpbrīdī, atskanējis zvans, un partija, izsakoties sporta terminoloģijā, ir pārtraukta.
Lielmeistaram jau pa gabalu bijis skaidri redzams, ka pārtrauktajā situācijā gājiens ir baltajiem, un tie var veikt samērā skaidri redzamu kombināciju ar laidņa upuri un matu četros gājienos. «Pie sevis nodomāju, ka skolēni varbūt šo kombināciju nepamanīs, bet starpbrīdī es viņiem to parādīšu, un pie viena tā tiks arī noorganizēts šaha pulciņš – viens no maniem sabiedriskajiem uzdevumiem.»
Taču Tāla cerībām nebija lemts piepildīties. Sācis stundu ar skolēnu zināšanu pārbaudi, viņš izsaucis pie tāfeles vienu meiteni un licis viņai rakstīt teikumu ar iepriekšējā stundā uzdotajām gramatiskajām konstrukcijām. «Tajā brīdī es, runājot šahistu valodā, pieļāvu nopietnu pozicionālu kļūdu – pagriezos ar seju pret tāfeli un ar muguru pret klasi. Šajā pozīcijā es atrados kādas piecpadsmit sekundes.»
Meitenes uzrakstītajā teikumā bija viena kļūda. Kad Tāls atkal pagriezās pret klasi, lai aicinātu skolēnus izlabot meitenes kļūdu, viņa trenētais skatiens vispirms pamanīja, ka atliktājā pozīcijā palodzes notikušas izmaiņas – partneri bija veikuši vairākus gājienus, ne tuvu ne labākās kvalitātes, un uz galdiņa bija «prozaiska galotne ar kvalitātes pārsvaru melnajiem».
Tāls sāka inspekciju. Pieņēmis,ka ar baltajiem spēlē skolēns, kurš sēž tuvāk pie loga, viņš tam jautājis, vai uz tāfeles viss uzrakstīts pareizi. Skolēns atbildējis: «Pareizi.» Tāls: «Kāpēc tu tā domā?» Uz šo jautājumu skolēns devis nevainojamu atbildi: «Tāpēc, ka viņa ir teicamniece.» Saņēmis tādu pašu atbildi no otra iedomātā šahista, Tāls stingri jautājis: «Ko jūs, puiši, nupat darījāt?»
Te nu lielu kļūdu pieļāva abi skolnieki, sākdami taisnoties, ka šahu viņi nav spēlējuši, lai gan par šahu tajā brīdī Tāls vēl nebija jautājis ne vārda.
To nu Tāla lielmeistara sirds vairs nespēja izturēt, un viņš skaļi iesaucās: «Spēlējāt un slikti spēlējāt!» Situācija lika Tālam palūgt abu disciplīnas pārkāpēju dienasgrāmatas. Tās līdz stundas beigām atradās uz skolotāja galda. Kad atskanēja zvans, Tāls nolēma aprobežoties ar mutisku aizrādījumu, ka krievu valodas stundas laikā šahu spēlēt nedrīkst, un atdot dienasgrāmatas to īpašniekiem.
Melnie paņēma dienasgrāmatu uzreiz, bet neveiksmīgais kombinators mulsi stāvēja un mīņājās. Kad jautāju viņam, kas par lietu, viņš izteica negaidītu lūgumu: «Onkuli Miša, vai var palūgt autogrāfu?» Autogrāfu skolēna dienasgrāmatā – neko tādu ne pirms, ne pēc šī gadījuma Tālam nav nācies sniegt. Atkāpties bija par vēlu, un es ierakstīju autogrāfu ar piezīmi – tā tagad glabājas skolas muzejā: Nepamanīja matu četros gājienos krievu valodas stundā.
Spēle ar melnajiem
Atmiņās par Tālu Mans Miša Genna Sosonko atceras viņa parādīšanos šaha olimpā: 50.gadu stingri pozicionālā šaha pasaulē ielauzās jauns cilvēks, faktiski puika, ar dedzīgām melnām acīm un spēles manieri, kas pārsteidza visus.
Kādā Holandes avīzē tajās dienās rakstītais bija raksturīgs visas šaha pasaules reakcijai: „Pasaules klases šahistam tāda spēle, kādu rāda Tāls, ir apbrīnojami bezbēdīga, lai neteiktu, ka izmisīga un bezatbildīga.
Pagaidām veiksme ir viņa sabiedrotais, jo pat vispieredzējušākie un rūdītākie aizsardzības spēlētāji neiztur šo teroru uz šaha galdiņa.
Tāls visupirms tiecas uzbrukt, un viņa partijās vienas vai pat vairāku figūru upuris ir parasta lieta. Viedokļi par šo izmisīgo spēles stilu krasi atšķiras. Vieni tajā nesaskata neko vairāk kā avantūristu, kuram vienkārši veicas, citi – ģēniju, kurš atklāj šaha neizpētītos plašumus.”
Tikpat azartisks Tāls bija arī ārpus šaha tajās sfērās, kas viņu interesēja: sievietes, draugi, bohēma. Būdams ar plašu dvēseli un šaha lielmeistaram neraksturīgi labsirdīgs, sevi taupīt viņš neprata. Tāla parastā deva bija divas, trīs paciņas Kent dienā, nopietnos turnīros šī deva dubultojās. Vīnu Tāls nedzēra, viņam tuvāki bija stiprāki dzērieni: vodka, konjaks, rums.
Genna Sosonko atceras, cik pārsteigts viņu pirmajā tikšanās reizē Amsterdamā bijis bārmenis, kad viņam nācās vienā glāzē saliet pieckārtīgu konjaka devu. 60.gadu beigās Tāls dažus gadus bija aizrāvies ar morfiju un šo netikumu atmeta acīmredzot ar pārcilvēciska gribasspēka palīdzību, kad morfija iegūšana draudēja pārkāpt legalitātes robežas.
Rētas uz pieres Tālis bija iemantojis 1966.gadā kādā Havannas naktsbārā no sitiena ar pudeli pa galvu.
Šahisti, kas viņu pazina, mēdza jokot: „Tālam laikam ir visstiprākā veselība, jo jebkurš cits ar tām kaitēm, kas ir viņam, tik ilgi nebūtu izvilcis.” Lielajā spēlē ar savu veselību Tāls vienmēr spēlēja ar melnajiem. Lai gan jaunībā viņš bija nodarbojies arī ar kustīgākiem sportiem, universitātē bijis futbola komandas vārtsargs un interesi par futbolu saglabāja visu mūžu, stress un plašais vēriens ņēma savu.
Mūža beigās Tāls uz paziņu sveicieniem mēdza atbildēt: „Paldies!” un izbrīnītajiem paskaidrot: „Par to, ka mani pazināt.” 1992. gada 28. jūnijā Maskavas slimnīcā rīdzinieks, kuru Tigrans Petrosjans bija nosaucis par vienīgo viņam zināmo dzīvo šaha ģēniju, zaudēja savu pēdējo cīņu.
