Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Tas skanēja krietni aizraujošāk nekā mani tā brīža darba pienākumi: nest sienu zebrām un sākt dienu, vedot ārā pilnu ķerru ar degunradžu mēsliem, saka Alesandro di Marsio. Lai gan tas izklausās eksotiski un interesanti, siens lien aiz apkakles un līp pie ādas arī tad, ja tas tiek nests zebrām, bet ķerra ir vienlīdz smaga, vienalga, vai tajā būtu celtniecības materiāli vai degunradža kakas. Izvairīties no mušām un putekļiem, kā arī iegūt iespēju strādāt ēnā un baseinā šķita ļoti vilinošs piedāvājums. Turklāt, jūras lauvu trenerus biežāk var redzēt skaistos hidrotērpos, nevis nonēsātos kreklos.
Katram savs raksturs
Pirmajā dienā mani iepazīstināja ar komandas svarīgākajiem dalībniekiem: Samantu un Martu (Dienvidamerikas jūras lauvu (Otaria flavescens) meitenes), Baksteru un Vandu (Kalifornijas jūras lauvu (Zalophus californianus) pāris) un Golfo un Peki jeb Maziņo (Dienvidamerikas kotiku (Arctophoca australis) pāris). Vēl tagad neesmu drošs, vai piekrist šim darbam bija pareizā izvēle. Aiz skaistajiem jūras zīdītāju šoviem slēpjas daudzas lietas, kas mani līdz galam nepārliecina un man joprojām nešķiet pareizas, tomēr zinu, ka nekad neaizmirsīšu savus biedrus, kuri katru dienu man lika smieties. Katram no šiem dzīvniekiem bija savs raksturs. Gluži kā mājdzīvnieku saimnieki zina, ka katrs kaķis un suns ir atšķirīgs, es varu jums apgalvot, ka arī katrs mans kolēģis bija atšķirīgs. Esmu redzējis jūras lauvas, darot daudzas pārsteidzošas lietas, gan labas, gan sliktas.
Apbrīnojams saprāts
Joprojām mani pārsteidz Bakstera mīļums un saprāts dažās peldēšanas reizēs un fotosesijās. Reiz baseinā uz peldi pieteicās kāda grūtniece. Mēs bijām nedaudz uztraukušies un vērojām visu, kas notiek baseinā, vēl rūpīgāk nekā citas reizes. Baksters svēra 160 kilogramu un reizēm mēdza uzgulties cilvēkiem stiprāk, nekā tiem patiktu. «Ja reiz gribi ar mani peldēt un spēlēties, tad peldi! Neiešu te par tevi īpaši uztraukties!» – lūk, tāda šķita Bakstera dzīves uztvere. Zinājām, ka jūras lauvas izmanto ekogrāfu, lai saprastu, kas notiek zem ūdens, bet nedomājām, ka Baksters uztvertos otros sirdspukstus spēs pareizi iztulkot. Visas peldes laikā Baksters bija maigs kā spalviņa. Mēs pat nezinājām, ka šis dzīvnieks var būt tik rūpīgs un uzmanīgs. Savukārt kādu citu reizi viena ģimene vēlējās, lai Baksters nofotografējas ar viņu deviņgadīgo meitiņu, kurai bija smagi attīstības traucējumi. Vecākiem izskaidrojām, ka Baksters reizēm uzšņāc un var nobiedēt bērnu, tomēr viņi nolēma pamēģināt nofotografēties. Meitene izskatījās mierīga un smaidīja. Rūpīgi vērojām visu notiekošo, bet kādā brīdī meitene atbrīvoja roku un, īpaši nekontrolējot kustības, sāka aptaustīt Bakstera seju. Tobrīd jau pazinu Baksteru un zināju, ka viņš mēdz uzrūkt vai kā citādi reaģēt pat par krietni mazākiem pārkāpumiem treniņu laikā. Šajā gadījumā Baksters nepakustināja pat ūsu. Nezinu, cik daudz Baksters saprata no tā, ka šī meitene nespēja līdz galam savaldīt savas kustības, bet šie dzīvnieki ir ļoti inteliģenti, un Bakstera uzvedībai nav cita izskaidrojuma kā vienkārši sapratne par to, ka šī būtne, kas viņam pieskaras, ir atšķirīga no citām.
Bet Baksteram bija arī savas ēnas puses. Bakstera dēļ kādam kolēģim vajadzēja pat apmeklēt slimnīcu. Zooloģiskajā dārzā, tieši blakus jūras lauvu mājai, tikai sarīkota vasaras ieskaņu ballīte. Skaļā mūzika, kas dārdēja līdz pat vēlai nakts stundai, jūras lauvām nepatika. Nākamajā rītā redzējām, ka dzīvnieki ir īgni un nemierīgi. Kad kolēģis tomēr mēģināja pierunāt Baksteru doties uz treniņu, viņš pēc vairākiem nelāgiem rūcieniem pārgāja uz nākamo līmeni un viņam kājā atstāja zobu pēdas. Reizēm problēmas sagādāja arī Bakstera izmērs. Noteiktā šova brīdī viņam vajadzēja izslīdēt starp trenera kājām un ieslīdēt baseinā. Kādā novembra dienā mans kolēģis neatvēra kājas pietiekami plati un kopā ar Baksteru ielidoja baseinā. Jā, dienvidos nav tik auksti kā Latvijā, bet iekrist baseinā novembrī tik un tā nav patīkami, īpaši, ja tevi vēro vairāk nekā trīssimt cilvēku. Publikai, protams, šī neparedzētā šova versija ļoti patika.
Slapja buča uz vaiga
Mans mīļākais dzīvnieks bija Golfo, kura vārdu latviski varētu pārtulkot kā Vieglprātis vai tāds, kurš ir izlaidies un īpaši neuztraucas par darba pienākumiem vai labajām manierēm. Reti esmu saticis kādu, kura vārds tik labi atbilstu viņa būtībai. Pirms stāstīt par Golfo raksturu, aprakstīšu viņa izskatu. Golfo nebija Kalifornijas jūras lauva: slaiks dzīvnieks ar spīdīgiem matiem un smalku, gludu seju, kā to parasti redzam filmās. Golfo bija Dienvidamerikas kotiks: apaļīgāks un druknāks, ar ļoti lielu galvu, plašām acīm un zīmīgu purniņu, kas Golfo lika izskatīties pēc cirka klauna. Golfo kaklu un krūtis sedza arī matu ērkulis, kas, īpaši rīta stundās, nebija diez cik kārtīgs. Tieši garo matu dēļ šo dzīvnieku spāniski dēvē par divspalvaino jūras vilku. Tuvākais salīdzinājums, ko varu atrast, ir spalvaina alus muciņa. Turklāt no rītiem Golfo bija ne tikai izspūris, bet arī nīgrs. Bija skaidrs, ka viņam rīti patiktu vairāk, ja tie sāktos vēlāk. Tā kā arī man ļoti nepatīk rīti, es Golfo sapratu. Tad, kad pamošanās trauma bija pārvarēta ar labām brokastīm, Golfo garastāvoklis mainījās. Viņš kļuva draudzīgs un vēlējās spēlēties. Manas dienas mīļākā daļā bija pelde baseinā ar Golfo, kamēr zooloģiskais dārzs apmeklētājiem vēl bija slēgts. Golfo mīļākā spēle bija mani aizvizināt līdz baseina dibenam, kamēr es turējos pie viņa muguras. Dzīvnieks, kas ārpus baseina, kā jau minēju, izskatījās pēc alus muciņas un pārvietojās diezgan neveikli, ūdenī kļuva par spēka un elegances iemiesojumu.
Šova laikā Golfo vajadzēja pienākt pie trenera, viņu apskaut un uzspiest uz vaiga buču. Par šo darbu Golfo saņēma balvu – zivs gabalu. Atceros, kā pirmajā reizē mani pārsteidza viņa milzīgais, slapjais deguns uz mana vaiga. Atkārtojot to pašu spēli katru dienu, sāku pievērst uzmanību arī citām lietām, piemēram, Golfo elpai, kura nu ļoti oda pēc zivīm. Tā kā Golfo nebija tas veiklākais dzīvnieks, viņa loma šovā bija kalpot par izglītojošo piemēru. Viņš labprāt rādīja apmeklētājiem savas sugas galvenās pazīmes, kā arī to, kā viņu atšķirt no roņa.
Jūras lauvas nav roņi
Jūras lauvas nav roņi, un roņi nav jūras lauvas, lai gan jūras lauvas, roņi un valzirgi pieder kopīgai virsdzimtai Pinnipedia, latviski saukti par airkājiem. Jūras lauvas un kotiki savukārt ir apvienoti Otariidae dzimtā, kas latviski tiek tulkota kā ausroņi. Parastie roņi pieder citai dzimtai. Jūras lauvas un roņus ir ļoti viegli atšķirt. Visvieglākais veids ir paskatīties uz viņu ausīm vai, pareizāk sakot, to esamību. Kā jau to saka mums priekšā dzimtas nosaukums, ausroņiem ir ausis. Lai gan arī roņi labi sadzird visu, kas tiem apkārt notiek, tikai ausorņiem ir ārēji redzamas ausis. Otra atšķirība ir pleznas un to piemērotība staigāšanai. Citi roņi pludmalē var tikai vicināties, bet ausroņi spēj pat izmest kādu loku. Ausroņiem ir labi attīstīti gurni, kas tiem ļauj uzstutēties uz pakaļējām pleznām. Roņiem šī ķermeņa daļa nav attīstīta, un viņi var tikai rāpot. Arī Latvijā var redzēt dažus airkājus – gan zooloģiskajā dārzā, gan reizēm arī jūras krastos. Neteikšu, kas kur ir redzams: vērojiet paši un mēģiniet noteikt, vai jūsu priekšā ir ausronis vai ronis.
Par ausroņiem var saukt 16 dažādas sugas. Ausroņu mātītes un tēviņus ir ļoti viegli atšķirt: tēviņi ir krietni lielāki. Turklāt viņi dzīvo harēmos: vienam tēviņam var būt pat trīsdesmit sievu. Šo sievu un apdzīvoto teritoriju dēļ jūras lauvu tēviņi diezgan bieži mēdz sakauties. Rēķinoties, ka mātīte sver aptuveni trīs reizes mazāk nekā tēviņš, varat iedomāties, cik iespaidīgas viņām var izskatīties šīs cīņas. Ausroņi dzīvo abās pasaules puslodēs – no poliem līdz ekvatoram. Viņi ir sastopami visos okeānos, izņemot Atlantijas. Viņi ēd zivis, kalmārus, pingvīnus un visas citas būtnes, ko vien jūrā var atrast. Lai gan viņi ir spējīgi mednieki, tie nav barības ķēdes virsotnē, un tos labprāt pusdienās notiesā divi lielie jūras plēsēji: lielā baltā haizivs un zobenvalis.
Zem ūdens deguns aizveras
Ausroņu ķermenis pielāgojies ilgajam laikam, ko šie dzīvnieki pavada ūdenī. Viņu rokas un kājas kļuvušas par pleznām, bet viņu – par hidrotērpu, ko veido viens vai divi matu slāņi. Šo slāņu uzdevums ir aizsargāt jūras lauvu ķermeni no slapjuma un aukstuma. It kā ar to vēl nepietiktu, zem šo dzīvnieku ādas slēpjas biezs tauku slānis, kas viņiem palīdz saglabāt siltumu. Ja kādreiz peldoties jums degunā ir ticis ūdens, jūs zināt, cik tas ir nepatīkami. Jūras lauvas arī tam ir pielāgojušies: brīdī, kad dzīvnieks ienirst ūdenī, viņa deguns aizveras. Jūras lauvu acīm ir īpaša iekšēja membrāna, kas, gluži kā spogulis, atstaro zemūdens gaismu un ļauj šiem dzīvniekiem saredzēt arī zem ūdens. Noteikti esat redzējuši, kā ausroņi uz sava deguna žonglē bumbu. Visi ausroņi to var izdarīt, ja tikai to grib. (Golfo, piemēram, to negribēja. Viņam labāk patika gulēt baseina malā un kasīt sev aiz auss.) Ausroņiem šīs spējas ir, pateicoties viņu ūsām. Tās ir atšķirīgas no mūsējām. Lai cik skaistas ūsas cilvēki arī uzaudzētu, viņiem tās nepalīdzēs noturēt uz deguna ne bumbu, ne ko citu. Jūras lauvu ūsās ir 10 reižu vairāk nervu galiņu nekā sauszemes dzīvnieku ūsās, un tās spēj uztver kustības un viļņus zem ūdens. Žonglējot bumbu uz deguna, ausronis ar ūsām uztver tās katru mazāko kustību un uz to reaģē. Dabā šī spēja ausroņiem palīdz medīt zem ūdens arī tad, ja ūdens ir saduļķojies.
- Lai gan ausroņu dzimtai pieder 16 dzīvnieki, viens no tiem, Japānas jūras lauva (Zalophus japonicus), pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados izmira medību un dzīves vietu izzušanas dēļ. Vēl četras sugas – Jaunzēlandes jūras lauvu (Phocarctos hookeri), Galapagu jūras lauvu (Zalophus wollebaeki), Austrālijas jūras lauvu (Neophoca cinerea) un Galapagu kotiku (Arctocephalus galapagoensis) – Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība ir klasificējusi kā izmirstošas. Ziemeļu kotiks (Callorhinus ursinus) tiek uzskatīts par saudzējamu, bet vēl divas sugas – Ziemeļu jūras lauva (Eumetopias jubatus) un Čīles dienvidu kotiks (Arctocephalus philippii) – ir apdraudētas. Galvenais šo dzīvnieku problēmu iemesls – dzīvesvietu zaudēšana, malumedības un vides piesārņojums.
- Vislielākais dzimtas pārstāvis ir Ziemeļu jūras lauva (Eumetopias jubatus). Tēviņi var sasniegt pat 3 metru garumu un var svērt pat veselu tonnu. Mātītes sver tikai 250 kilogramu, bet jaundzimušie – tikai 18–20 kilogramu.
- Pats mazākais ir Galapagu kotiks (Arctocephalus galapagoensis), kura tēviņi sasniedz tikai 1,5 metru garumu un sver 65 kilogramus, bet mātītes tikai 1,2 metru garumu un sver 30 kilogramu – nedaudz vairāk par Ziemeļu jūras lauvas mazuli. Te varam skaidri redzēt, kā dzīvnieki, kas dzīvo salās, evolūcijas ceļā kļūst mazāki, lai pielāgotos savai mazajai dzīvesvietai.
- Lai gan visi jūras lauvas ir labi nirēji, izcilākais no tiem ir Jaunzēlandes jūras lauva (Phocarctos hookeri), kurš var ienirt līdz pat 600 metru dziļumam un pavadīt zem ūdens pat 15 minūtes. Tam seko Galapagu jūras lauva, kas ir reģistrēts 584 metru dziļumā un zem ūdens var pavadīt 10 minūtes, kā arī Ziemeļu jūras lauvas mātītes (par tēviņiem dati nav reģistrēti), kas redzētas 427 metru dziļumā un zem ūdens var uzkavēties 13 minūtes. Salīdzinājumam jums pastāstīšu arī par cilvēku niršanas rekordiem, kas veikti bez niršanas tērpa palīdzības, bet ar smagumiem, kas palīdz nogrimt dziļumā, un palīdzību, lai uznirtu augšup. Maksimālais dziļums, ko šādi sasniedzis vīrietis, ir 214 metru, un zem ūdens viņš pavadīja 11 minūtes un 35 sekundes. Bet kādai sievietei ir izdevies ienirt līdz 160 metru dziļumam un pavadīt zem ūdens 9 minūtes un 2 sekundes. Tiesa, salīdzināt jūras lauvas ar cilvēkiem nav īsti godīgi, jo mums jāiztiek tikai ar to skābekli, kas ir mūsu plaušās, bet jūras lauvas uzkrāj skābekli arī asinīs. Tas viņiem ļauj saplacināt plaušas dziļumā, tādējādi tās pasargājot no bojājumiem. Katrā izelpā jūras lauvas izgrūž tikai 10 procentus no ieelpotā skābekļa, kamēr mēs atbrīvojamies no 70 procentiem. Austrālijas jūras lauvas (Neophoca cinerea) ieniršanas ilgums nekad nepārsniedz 8 minūtes, toties šie dzīvnieki to var veikt 10–11 reižu stundā, kamēr cilvēki – pāris reižu dienā.
- Ja mēs vērtējam spēju attālināties no krasta barības meklējumos, tad Dienvidamerikas jūras lauva var veikt pat 5–6 dienas ilgus ceļojumus un nopeldēt vairāk nekā 600 kilometru pirms atgriešanās uz sauszemes. 14 dienu laikā Gvadelupas kotiks (Arctocephalus townsendi) var aizceļot 444 km attālumā, bet Kalifornijas jūras lauva (Zalophus californianus) var pieveikt 440 km. Tomēr lielākā ceļotāja tituls noteikti pienākas Ziemeļu kotika mātītei, kura gadā tikai 35 dienas pavada uz sauszemes (tēviņš – 45 dienas).
Alesandro di Marcio, tulkojusi Mairita Lūse
