Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
1
-
0
-
12
-
1
-
0
-
0
-
Tēva lomā Renārs ir jau nedaudz vairāk par gadu, turklāt pirmais bērniņš ir meitiņa. Vai viņš ir kļuvis emocionālāks? «Noteikti,» atzīst bijušais basketbolists. «Lai arī es jau pēc dabas vienmēr esmu bijis emocionāls. Tas laikam man mantojumā no mammas, kura ir ļoti emocionāla un jūtīga sieviete. Mani uzaudzināja mamma un vecmāmiņa, tāpēc kaut kādā ziņā esmu tāds sievišķīgs. Un meitiņas nākšana pasaulē ir pavairojusi šīs manas emocionālās šūnas.»
– Vai būtu citādi, ja tas būtu puika?
– Domāju, ka noteikti būtu citādi, bet, kā tieši, nevaru spriest, nav man tādas pieredzes.
Brīdī, kad sieva pateica, ka gaida bērniņu, man nebija pat divu domu, es jutu, ka būs meita!
Bet es jūtos ļoti lepns tieši par meitu! Un interesanti – brīdī, kad sieva pateica, ka gaida bērniņu, man nebija pat divu domu, es jutu, ka būs meita! Nezinu, kas tas īsti bija, intuīcija, sirdsbalss, bet, jā, mana nojauta apstiprinājās arī sonogrāfijā.
Jā, turklāt liels pārsteigums bija tas, cik nozīmīgs bērniņa gaidīšanas laiks izrādījās tieši man. Pilnīgi jāsaka tā, kā parasti sievietes par to runā: tas bija tik skaisti, es to izbaudīju! Mēs abi izbaudījām. Tas laiks bija vitāls, juteklisks un harmonisks. Gaidību laikā divas reizes apprecējāmies – vienreiz ar vedējiem, otrreiz ar draugiem. Braucām ceļojumos, uz koncertiem, medusmēnesī apbraukājām visu Itāliju – tas bija mūsu sapnis.
Par pārējo gan man nebija nekādu nojautu – dzīvi ar bērnu joprojām iepazīstu procesā. Vispār ar teoriju un praktisko pieredzi ir interesanti – kad gaidījām mazo, gājām topošo vecāku kursos, runājāmies ar draugiem, kuriem jau bija bērni, un visur mums kāds kaut ko stāstīja, ieteica, no kaut kā brīdināja. Mēs kā sūklis visu uzņēmām sevī, uzklausījām, bet – kā lai pasaka – tajā mirklī, kad mazā piedzima, visa šī uzsūktā informācija izlija un aiztecēja prom. Acīmredzot, lai dotu vietu mūsu pašu pieredzei, kas tik tikko sāka veidoties.
Pirmoreiz apprecējos 23 gadu vecumā, pirms tam bijām draudzējušies jau piecus gadus. Bērnu mums nebija. Bet tas ir pagājis, varu pateikt tikai to, ka esmu pateicīgs par visu, kas noticis manā dzīvē. Tagad mana karstākā vēlēšanās ir nodzīvot ar Ievu līdz mūža galam, izaudzināt meitu, novecot kopā. Un ceru, ka nekad nesniegšu interviju, kurā man būs jāsaka kaut kas pretējs. Esam ar sievu to pārrunājuši, ka negribam piedzīvot tādu krīzi, no kuras netiekam ārā. Mēs cīnīsimies.
– Varbūt tev ir kāds padoms šajā jomā?
– Banāli, bet – visu vajag izrunāt. Arī nepatīkamo, kaut ļoti negribas otru sāpināt. Jo, ja reiz tādas domas galvā radušās, tās nekur nepazudīs tāpat vien.
– Vai nu gluži visu var teikt? Piemēram, vai vajag sievai teikt: man šorīt iepatikās kāda sieviete uz ielas?
– Nē, protams. Lai gan… Jāskatās pēc situācijas. Ja bija vienkārši simpātiska sieviete, tas pieder pie lietas, ka vīrietis skatās, priecājas un viņam patīk. Bet, ja par kādu sievieti sāc domāt biežāk, nekā pieklātos, tas jau ir bīstams signāls. Es nekad nesapratīšu vīriešus, kuri dzīvo slepenu dubulto dzīvi. Esmu godīgs šajā ziņā, es tiešām to pateiktu.
Visu interviju ar Renāru Zeltiņu lasiet žurnāla IEVA jaunākajā numurā!
