Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Pieturzīmes
- Skolas psiholoģe British Kings College.
- Cilmes šūnu bankas Biobanka vadītāja.
- Mammu atbalsta platformas Esmamma izveidotāja.
- Mammu psiholoģe un mentore.
- Raksta grāmatu par mātes ceļu.
- Piecu bērnu mamma. Beātei (jūtūberei Beta Beidz) ir 24 gadi, Stellai 12, Rūdolfam 10, Ričardam 5, Rodžeram 3 gadi.
- 45 gadus veca.
Aiva: Savā ziņā šajā šovā tavās rokās tiešām ir cilvēku likteņi. Arī tavs jā vai nē var būt izšķirīgais, lai kādam ļautu vai neļautu īstenot savu dzīves sapni. Kā tu pieņem šos lēmumus?
Inga: Eju uz reanimatologa Pētera Kļavas lekcijām, un vienā no tām viņam jautāja: «Kā jūs zināt, kad jābeidz reanimēt?» Pētera atbilde bija: «Tās ir Dieva rokas, kad tās beidz, tad beidz.» Man arī šovā nav cita kritērija, vien just un ieklausīties tajā, ko jūtu. Bet tas tik un tā ir komandas lēmums.
Teikšu godīgi, sākumā man šķita, ka psihoterapija nav savienojama ar šovu.
Taču es no sirds centos nenodarīt pāri cilvēkiem, kuri tur atver savus slēptākos noslēpumus, – lai viņiem pēc tam nav jānožēlo, jo televīzijai un internetam ir laba atmiņa, tie atceras visu. Bet pašlaik mums no šova ir bijis tik daudz prieka un iedvesmas! Man šī ir pirmā pieredze šovā, un es negaidīju, ka tas būs tik sirsnīgi – dalībnieki ir sadraudzējušies, cits citu atbalsta. Bija sieviete, kas ieradusies no citas valsts, un pārējie dalībnieki viņu atbalstīja pat ar naktsmītni.
– Šovā tika prasīta milzīga atklātība gan dzīvesstāstos, gan ar to, ka jāparāda publiski ne vien kails ķermenis, bet ķermenis, par kuru cilvēks kaunas. Kas visvairāk pārsteidza tevi?
– Pirms pati sāku mācīties psihoterapiju, likās – man ir tik smags dzīvesstāsts! Uzzinot citu stāstus, jau sen esmu sapratusi, ka mans ir pavisam normāls. Taču šovā tie ir tik skaudri! Es nezinu, vai būtu tik stipra, kādi ir daži no šiem dalībniekiem. Un tāda drosme! Brīžiem vēru ciet acis, jo negaidīju tādu atklātību un kailumu visās nozīmēs. Es par to daudz domāju. Bet dalībniekiem tas ir tāds mirklis – vai nu tu lec ūdenī, vai paliec tur, kur esi bijis gadiem. Viena meitene man teica: «Es jau tāpat staigāju kā mironis. Tad izģērbties un, iespējams, sākt dzīvot, ir viegli.»
– Uz cik lielu atklātību esi gatava tu pati?
– Pašlaik dzīvoju dzīvi, kura man ļoti patīk, bet ir bijuši grūtāki laiki, kad sākts no nulles, bijušas šķiršanās. Ja atklātība nesāpina citus cilvēkus, es varu būt atklāta.
Mana lielā meita ir dabūjusi pa ādu no dzeltenās preses, es zinu, kā ir, kad bērns raud, un saprotu, cik akurātiem jābūt ar to, kas publiski parādās internetā.
Ikdienā strādāju ar bērniem, un gan viņiem, gan saviem pusaudžiem mājās mācu: simtreiz padomā, pirms sūti kādu bildi vai ko raksti. Jo tas viss var nākt atpakaļ. Pusaudži vēl dzīvo vienam mirklim, kad liekas pilnīgi nevainīgi nobildēties puskailam un kādam to nosūtīt.
– Tava meita Beāte ir jauniešu vidū populārā jūtūbere Beta Beidz un ir pārsteigusi ar savu vaļsirdību par intīmām tēmām. Kā juties tu, skatoties video, kur tava meita atklāti runā par spirāles ievietošanu un seksa niansēm?
– Atceros, kā Betu bērnībā vedu uz skolu, un cik bieži viņa jau tad izturējās citādi, nekā varētu gaidīt. Esmu pieradusi pie Beātes, un mani tas nepārsteidz. Viņa ir pirmais bērns, kas man bija dots agrā jaunībā, un nezinu, vai viņai nācis par labu, ka mamma bija tik jauna.
– Pieci bērni – tas ir nopietns lēmums. Kā jūs to izlēmāt?
– Man bērni atnāk, kad es vīrieti ļoti mīlu. Man nebija plāna. Es satiku divas lielas dzīves mīlestības, un bērni vienkārši nāca. Esmu jaunībā dzīvojusi ļoti dziļos laukos, kur var sajust dabas ritējumu, un arī tas man tagad ļauj dziļāk ieklausīties sevī. Vienkārši jutu, ka viss mans organisms grib bērnu.
Pirmais vīrietis man teica: mēs vēl neesam gatavi, tagad nē! Bet es gribēju bērnu! Un, kā pateicu to skaļi, tā bērns atnāca.
Jo stiprāk es esmu mīlējusi vīrieti, jo ātrāk ieradās bērni. Arī manam otram vīrietim, kuram ārsti bija teikuši, ka – pēc medicīniskajām analīzēm – vispār bērnu nevar būt. Taču es viņu ļoti mīlēju, un notika brīnums.
– Tādos gadījumos gan, piedod, parasti rodas ciniski jautājumi par to, vai tas tiešām ir šā vīrieša bērns.
– Protams. Mēs to izdzīvojām. Tas tika pārbaudīts. Jā, man bija sāpīgi, jo es jau zināju, un uz mirkli bija skumīgi, ka man netic. Taču, zinot vīriešu pasauli, ir normāli, ka viņš grib pārbaudīt, īpaši nobriedis vīrietis, kuram mediķi saka, ka tas nav iespējams.
– Bērni ir dāvana, bet prasa rūpes. Beta ir pieaugusi, taču pārējie bērni ir vecumā no 3 līdz 12 gadiem, viņiem vēl ļoti vajag mammu. Kā tu visu paspēj?
– Man dzīvē jau no bērnības ļoti daudz devis sports. Bērnībā man bija iedzimtas sirds problēmas, bija liekais svars. Kad skrēju, vaigi kļuva sarkani un sirsniņa netika līdzi, un ārsti kategoriski aizliedza sportot. Es pat skolā kādu laiku gāju Bērnu slimnīcā – padomju laikos tur bija skola tiem, kas daudz slimo, un es slimnīcā dzīvoju mēnešiem. Tomēr vietējais sporta skolotājs manam tēvam reiz pateica, ka, lai izārstētos, tieši otrādi, jāsāk kustēties!
Tad es pati sāku sportot – skriešana, vieglatlētika, jāšana. Un ar sirdi man vairs nav bijis problēmu. Tagad man ir pirts, auksts ūdens, rūdīšanās, visu ziemu logs vaļā, un arī bērni ir rūdīti. Vienīgi ar Betu ir citādi – es jaunībā daudz ko nesapratu, nebiju klātesoša un apzinīga mamma, pie katra nieka devu temperatūru pazeminošas zāles, un viņa bieži slimoja.
Man arī pašai ir bijis posms, kad viens aiz otra pēc četrdesmit gadu vecuma bija piedzimuši divi maziņie un nebija spēka pat ēst. Bet ēst vajadzēja! Tad nācās lūgt palīdzību. Un tā vienmēr atradās.
Sports ir mans spēka resurss. Protams, divi pusaudži mājās daudz ko padara paši. Un vēl – svarīgākā ir kvalitāte, ne kvantitāte. Kad atnāku no darba un visi grib uzmanību, es paņemu vienu bērnu rokās un pasēžu, tad viņš uzlādējas un aizskrien; pēc tam ņemu nākamo…Vēl man ļoti svarīgs vīrietis dzīvē, un svarīgi, ka viņš manī saredz sievieti, nevis tikai mammu.
– Reiz tu domāji, ka tev ir smags dzīvesstāsts. Kādi bijuši tavas dzīves pārbaudījumi?
– Visu bērnību augu blakus ļoti slimai mammai. Tas bija smagi, un man bija jākļūst par mammu savai mammai. Ļoti ātri sapratu, ka jāpaļaujas pašai uz sevi. Skriešana varbūt bija arī ceļš, kā es muku no problēmām mājās. Es nebaidījos smaga darba, tā bija mana realitāte, laukos dzīvojot, pat nezināju, ka eksistē cita dzīve. Nāku no diezgan dziļiem laukiem Jumpravas pagastā, un skolas laikā strādāju fermā, slaucu govis, ravēju hektāriem bietes.
Atceros, kūtī bija tāds netīrs, mušām aplipis logs, un tas bija mans spogulis.
Skatījos skaistus žurnālus un apzinājos, ka tā nekad nebūs mana dzīve. Vēlāk viss mainījās, no gaisa sāka krist visādas dāvanas, un esmu piedzīvojuši žilbinošus mirkļus, pieczvaigžņu viesnīcas un visu, ko var nauda iedot. Tad man likās – vai tas notiek ar mani? Es taču esmu tā meitene tajā kūtī! Vai nav notikusi kļūda? Es zinu, kā izdzīvot gan vienos, gan otros apstākļos. Man tikai nekad nav bijusi vēlme nēsāt zeltu vai dārglietas, man pat ir alerģija no zelta. Kā man teica viena gudra sieviete – meitiņ, tas tāpēc, ka tu esi karstāka par zeltu! Zelts uz tevis kūst.
Bet bērnībā es tiešām sildīju kājas govju pļekās. Esmu pat iekritusi un izpeldējusies vircā. Kad slaucu govis, nācās celties ļoti agri, un motivācija bija, ka neviens cits to neizdarīs. Bija jāpalīdz omītei, mamma slimoja. Man bija 10, 12, 13 gadi, bet jāiet un jādara, un nebija domas zvanīt uz bērnu tiesību tālruņiem. Pirms skolas izslaucu govis, noskrēju krosiņu, pēc tam skolas solā žāvājos. Taču tas devis gan fizisku, gan morālu rūdījumu. Es pat neapzināti biju iemācījusies meditēt – savā prātā varēju atrasties, kur gribu. Man vienmēr bijusi spēcīga iztēle – atceros, ka ar brāli uz grīdas spēlējāmies ar mušu kājām, jo nekā cita nebija, un mums tie varēja būt roboti vai jebkas cits.
Pirms dažām dienām bija bēres manai omītei. Viņa nodzīvoja 96 gadus, zaudējusi dēlu, kas aizgāja bojā Padomju armijā, pārdzīvojusi karu un koncentrācijas nometni. Omīte uzskatīja, ka tik garu mūžu nodzīvoja tāpēc, ka dzīvē daudz piedzīvojusi badu. Arī tad, kad ēdiens bija pieejams, viņa dzīvoja ļoti pieticīgi, tā bija viņas veselības atslēga: «Esmu pateicīga par to mazo šķēlīti, kas man ir!» To iedomājoties, es nokaunos, jo mana dzīve tiešām nav grūta.
– Tu biji meitene tālajos laukos, kura slauca govis un rītos skrēja. Kurš bija tas lūzuma brīdis, kad dzīve mainījās?
– Es apkārt redzēju daudz alkohola un iznīcības. Manī bija iemīlējies traktorists Koļa, un es kādreiz domāju – kā dzīve būtu izvērtusies, ja es ar viņu apprecētos un paliktu laukos? Tur tā bija vienīgā iespēja apprecēties. Bet dzīve mainījās, kad sāku mācīties Rīgā. Mani izvilka izglītība, es ļoti gribēju mācīties. Rītos braucu ar pirmo vilcienu, vakaros vēlu atpakaļ.
– Tu studēji, bet tev jau tajā laikā bija maza meitiņa?
– Man ļoti paveicās ar vīramāti, kura ļoti daudz palīdzējusi. Es visā mūžā varu teikt tikai labākos vārdus par vīramātēm.
– Tev nācies jau divas reizes šķirties. Kādu vīrieti tad tu vēlies redzēt sev blakus?
– Es esmu mainījusies. Kādreiz likās, ka esmu ar mieru ziedoties vīrietim, taču tagad man svarīgi, lai mēs abi esam pašpietiekami. Bet tas atnāk ar laiku. Vispār man ir tendence uz vīriešiem ar sarežģītu raksturu. Patīk spēcīgas personības, man ir interesanti izprast viņu psiholoģiju. Taču ar sarežģītajiem zvirbuļiem nav viegli kopā ne dzīvot, ne audzināt bērnus, sevišķi, ja pa vidu ir atkarības, un es ar to esmu saskārusies.
Tā bija mana mācību stunda, un tāpēc man ir nācies šķirties no savu bērnu tēviem.
Vīrietis, kurš man ir blakus tagad, ir pašpietiekams un ļauj tādai būt man. Šobrīd neesmu gatava par viņu stāstīt vairāk. Viena no manām darba vietām ir starptautiskā skola, un arī mans vīrietis nāk no līdzīgas vides, viņš ir cittautietis. Tēvi maniem bērniem nav nekur pazuduši, viņiem turpinās attiecības, lai arī ikdienā bērni pārsvarā dzīvo pie manis.
Beta piedzima ļoti agrā jaunībā, un ar šo vīrieti es kopā nedzīvoju ne mirkli. Kad pēc ilgāka laika man izveidojās jaunas attiecības, mans vīrietis pilnībā pieņēma meitiņu, par ko esmu ļoti pateicīga, un mums kopā piedzima vēl divi bērni. Viņš bija tolaik slavens sportists. Pēc tam bija vēl viena mīlestība, no kuras man ir vēl divi bērni. Arī ar šo vīrieti esam izšķīrušies, un tagad man ir citas attiecības. Es dzīvoju kopā ar bērniem, un mans vīrietis var nākt ciemos, bet, kad dzīvoju pie viņa, mani bērni arī ciemojas pie viņa, un mēs kopā pavadām brīvo laiku.
Kādreiz biju gatava būt piedeva vīrietim, taču tagad nespēju to iedomāties. Es nevarētu būt Melānija Trampa.
Bet esmu bijusi Melānija, man ir skaidrs, kā tas garšo, un es redzu viņas sejā, kas ar viņu notiek.
– Psiholoģijai tu pievērsies tad, kad pati sāki meklēt psiholoģisko palīdzību?
– Jā, atrados krustcelēs, jo mans toreizējais vīrietis un bērnu tēvs bija nonācis lielās atkarībās, un es ārstēju līdzatkarību. Biju pazaudējusi robežu un saplūdusi ar viņu. Tā, ka viņš dzer, un man reibst, viņam ir slikti, un man ir slikti. Tik ļoti es ļāvos ietekmēties. Psihoterapija man ļoti palīdzēja. Gadiem gāju terapijā, un tad mana psihoterapeite teica, ka man pašai jāsāk kaut ko mācīties. Pašlaik esmu psiholoģe un turpinu mācīties, lai iegūtu psihoterapeites licenci.
Esmu izbaudījusi, kā ir dzīvot vidē, kur cilvēki nedomā par naudu. Bet es redzēju arī otru pusi – kāds posts nāk līdzi, kad naudu izmanto nepareizi. Tās pašas atkarības, tāpēc nekad dzīvē neesmu daudz lietojusi alkoholu, maksimums, kādreiz glāzi vīna. Man ir ļoti svarīgi tas, kā es jūtos, un tas, ka varu pateikt, kā jūtos. Kādreiz man bija jātēlo smaids, par mani runāja – ā, tā Inga, kas vienmēr smaida! Psihoterapeite teica: «Zini, kad tu beigsi visu laiku smaidīt, tad tu būsi īsta.» Es atkal domāju: «Bet visiem patīk, ka es smaidu!» Biju tajā mākslīgajā sarkanajā paklājā un nezināju, ka ir tāda brīvība nesmaidīt. Brīvība atzīt – es šodien esmu kļūdījusies, šodien sastrīdējos, šodien esmu nogurusi.
– Tu arī saki, ka sev ir jāuzticas.
– Jā, jāieklausās un sev jāuzticas. Mana dzīvība vismaz divas reizes ir izglābta ar to, ka ieklausījos sevī. Kad man bija padsimt gadu, laukos gāju pa vientuļu ceļu un sadzirdēju, ka aiz muguras kāds skrien. Ar pakausi jutu, ka viņš skrien man pakaļ. Atskatos – vīrietis ar gaišiem matiem, es tādu cilvēku nepazīstu. Un sāku skriet, cik varēju! Te mans sports noderēja, un es aizskrēju. Pēc pāris dienām televīzijā rādīja, ka policija meklē šo vīrieti par izvarošanu un meitenes noslepkavošanu!
Vēl man ir dzemdību stāsts. Ceturtās dzemdības man ilga 15 minūtes, bet piektās apturēja manu lepnību, ka es te tā viegli padzemdēšu. Man bija pāri četrdesmit, atrados riska grupā, un dakterīte teica: «Brauc uz Dzemdību namu, kad gribi, tevi uzņems, jo tev termiņš pāri.» Vienā vakarā saku savam vīrietim – es laikam braukšu, tu paliec ar bērniem. Nav ne sāpju, nekā, tikai sajūta. Iekāpu mašīnā un pati braucu. Dzemdību namā man prasa – jums taču nekā nav, ko jūs te darāt?
Bet tomēr pārbaudīja, un pēc desmit minūtēm mani jau gatavoja operācijai, ķeizargriezienam! Jo bērns jau dzima un sāka smakt, bet es neko nejutu!
Paldies Dievam, ka uzticējos savai intuīcijai. Tagad man mājās žiperīgs trīsgadnieks. Gan mans jaunākais bērns, gan vecākais bijuši tuvu tam, ka viņu varētu nebūt. Beta arī atnāca it kā nelaikā, man bija 19, kad paliku stāvoklī. Bet es pieņēmu pareizo lēmumu. Es daudz esmu garīgi attīstījusies caur bērniem. Nav jābrauc uz Indiju, to pašu piedzīvo mamma mājās – meditācijas, kalpošana. Caur mammas lomu mēs neko nepazaudējam. Mamma ir tā katedrāle. Esmu bērnus vedusi uz baznīcām, un tur pat tie skaļākie apklust. Tas ir mans ideāls, attīstīt savu katedrāles sajūtu, lai bērni manā klātbūtnē sajūt mieru un patvērumu. Tāds ir mans ceļš – caur bērnības govju kūti uz katedrāli.
– Interesanti, ka tu vadi arī cilmes šūnu banku. Vai tas ir stāsts par nākotnes medicīnu, kad varēsim bojātus orgānus atjaunot ar jaunām šūnām?
– Man piedāvāja to vadīt, un es piekritu. Tā tiešām ir nākotnes medicīna – iespēja saglabāt nabassaites asinis un audus nākotnei, kad ar to varēs darīt visu ko, arī ārstēt brālīšus un māsiņas no autisma. Pasaulē tas viss jau notiek. Šīs šūnas ir tik jaunas un gudras, ka pēc ievadīšanas pašas prot organismā atrast vajadzīgo vietu un paveikt, kas jāpaveic.
Mani ļoti interesē izglītība un medicīna, un es visu laiku esmu ar vienu kāju tur, ar otru te. Man ir daudz ideju par nākotnes klīniku. Jau tagad mēs DNS līmenī varam izpētīt, uz kādām slimībām bērnam nākotnē būs nosliece un ko tur var darīt. Un principā varēsim nomainīt jebkuru slimu orgānu.
Draudzenes ir teikušas, ka viņām labsirdīgi skauž mana attieksme pret dzīvi, – lai cik grūti, es zinu, ka tas ir tikai dzīves posms, pēc kura atkal būs labi. Jo es jau esmu bijusi šajās šūpolēs – augšā, lejā, augšā. Uzskatu, ka grūtības ir papildu izglītība. Es arī saviem bērniem novēlu tādas grūtības, no kurām viņi nesalūst, bet daudz iemācās un turpina dzīvi jaunā kvalitātē. Bez grūtībām nav attīstības.
