Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nebeidzams ceļš kalnā augšup
Sešās dienās Valters Krauze kopā ar vēl sešām sabiedrībā atpazīstamām personām starpgrēdu kalnu masīvā Centrālāzijā pievārēja gandrīz 90 kilometru. «Tas nav tas pats, kas iet pa taisnu meža ceļu. Šis pārgājiens bija nebeidzams ceļš kalnā augšup vai lejup,» skaidro viņš. Pārgājiena dalībnieku piedzīvojumiem šobrīd ikviens var sekot līdzi TV3 raidījumā Ārpus zonas: Tadžikistānas kalnos.
Krauze bija noskatījies TV žurnālistes Kristīnes Garklāvas organizēto pirmo ekspedīciju, kurā viņa pērn aiz Ziemeļu polārā loka pa leģendāro Karaļa taku veda arī Valtera tuvu draudzeni Baibu Sipenieci-Gavari. «Jautāju Kristīnei: «Kāpēc tad tu mani neaicināji?» Viņa atbildēja, lai mazliet paciešos, līdz vienā dienā man teica: «Ejam!» Es laikam nesapratu, uz ko īsti parakstos,» tagad vaļsirdīgi atzīstas Krauze.
Lejā no kalna nošļūkt ar lavīnu
«Jau pirmajā pusstundā sāku saprast, ko patiesībā nozīmē šis pārgājiens. (..) Otrajā dienā man tika teikts – ja nu gadījumā es rauju stopkrānu, tad šī ir beidzamā vieta, kur to varu izdarīt. Jo turpmākajās četrās dienās mēs būsim ārpus civilizācijas. Tad lejā no kalna varēs nošļūkt tikai kopā ar lavīnu,» nosmej Krauze. Sapurinot sevī spītu un sīkstumu, Valters pārgājienu turpinājis, sasniedzot finiša taisni.
«Tad, kad man bija ļoti, ļoti grūti, pie sevis sarunājos ar mājiniekiem – gan dzīviem, gan aizgājušiem.
Kad šķita, ka vairs nevaru, pusstundu padomāju un tad tupināju iet. Tas ir stāsts par saņemšanos. Manī bija liela neērtības sajūta par to – nu kā tas būs, ja es kādā brīdī visiem teikšu, ka vienkārši to nedarīšu. Mēs pēc tam satiktos lidostā, visi būtu nogājuši šo ceļu, tikai es ne.
Tas laikam man būtu pēdējo desmit gadu lielākais kauns,» atminas viņš.
Apstāties neļāva iekšējais lepnums
«Biju sev apsolījis, ka ar savu nevarēšanu, nepārliecinātību un pukstēšanu neaizskaršu citus, liekot viņiem justies par to slikti. Es čīkstēju tikai tad, kad citi to nedzirdēja,» pasmaida Valters, kuram uz priekšu tikt kalnos palīdzējis arī apkārtējo sniegtais atbalsts. «Jau pašā pirmajā dienā Fiņķis paņēma lielākos smagumus no manas somas. Vēlāk tās saturs tika sadalīts pa apkārtējo somām, līdz ar to es faktiski gāju bez liela svara. Man ļoti noveicās ar visiem šiem cilvēkiem, kas bija pretimnākoši,» priecājas Valters.
Bija iedomājies to drusku citādāk
«Ja godīgi, šo pārgājienu biju iedomājies drusku citādāku.
Biju iztēlojies, ka tas būs stāsts par draudzību, dabu un sportu.
Realitātē tas bija sports, sports un vēlreiz sports,» tā Valters.
Pirms došanās ekspedīcijā visiem tās dalībniekiem tika veikta veselības pārbaude un dota iespēja uztrenēt fizisko varēšanu, apmeklējot sporta klubu. «Šo iespēju pilnā apmērā gan neizmantoju. Tas bija mans gurdenums un pārliecība – vai tad nu būs tā, ka kalnos galīgi neko nevarēšu izdarīt,» atminas viņš.
Pēc piedzīvotā viņš citus no šādas avantūras gan negrasās atrunāt. «Nevienam neteikšu: «Nedariet un nemēģiniet!» Tieši pretēji. Teikšu: «Dariet un mēģiniet, taču novērtējiet realitāti un savas spējas.».»
Vaicāts, ko no kalnos veiktā turpina praktizēt, atgriežoties mājās, Krauze atbild:
«Esmu atsācis ziemas peldes.
Darīju to visu pagājušo gadu, tā arī neslimojot nevienu reizi. Tagad to turpinu. Ar siguldiešiem esmu apņēmies doties peldēt katru svētdienu.»
Vairāk lasi žurnālā Privātā Dzīve!
