Smiļģa sievietes – mīļotās un mīļākās

Kurš vīrietis nevēlētos būt elegantu un fascinējošu dāmu sabiedrībā? Smiļģa mūzas – sievietes, kas iedvesmoja, žilbināja un atstāja nospiedumus leģendārākā latviešu teātra režisora dzīvē un darbos. Bet tās, kuras vairījušās no prožektoru gaismām, lai paliek noslēpumā…

Hedviga Smiļģe (1867–1953)

Kurzemes meitene Hedviga Reinfelde apprecējās ar lietuviešu izcelsmes puisi Jonu Smilgi jeb Jāni Smiļģi. Īsi pēc tam, 1886. gada 23. novembrī, pasaulē nāca pāra pirmdzimtais – Eduards, kas vēlāk kļūs par aktieri, izcilu teātra mākslinieku, Dailes teātra dibinātāju, suģestējošu režisoru, darba zirgu, kurš no sava teātra kolektīva gaida tādu pašu atdošanos darbam. Pat vairāk – sevis laušanu un spīdzināšanu bez ierunām, pārsniedzot apzināto spēku robežas. Viņu cienīja, no viņa bijās, viņam neuzdrīkstējās iebilst ne pušplēsta vārda.

Šāds Smiļģis bija ārpusē. Tiklīdz spēra kaut soli ārpus sava fantāzijām un taustāmām dekorācijām rotātā nama Hāgenskalnā, kā pats to dēvēja. Kopš 1976. gada Smiļģa māja Āgenskalnā ir Teātra muzejs.

Parasti sakām – tēva mājas. Smiļģa gadījumā – mātes mājas. Taisnības labad gan jāprecizē, ka par mātes mājām tās tapa, Hedvigai kļūstot par atraitni. Eduardam tobrīd bija 19 gadu, viņš kļuva par vienīgo pelnītāju ģimenē. Līdz tam ģimenē neapšaubāma autoritāte bija tēvs.

Smiļģis māti bezgala mīlēja un raudzījās uz viņu kā uz dievišķu un dievināmu būtni. Uzrunāja uz jūs. Hedviga bija sieviete, pret kuru šķietami skarbais vīrs izturējās ar cieņu un bijību līdz viņas mūža galam, kaut pašam tajā laikā jau bija sirmums matos, virkne darba cienītāju un tādu pašu bijātāju. No kroga pārnākdams, izdzirdot tumšajā mājas pagalmā dusmīgi dārdošo mātes balsi, iesmilkstējās kā sabijies suns un klusiņām iespruka pa durvīm. Māte visus dēla viesus sagaidīja lepni paceltu galvu, baltu, krāšņu priekšautu apvilkusi. Hedviga Smiļģe bija stingra, principiāla. Ir noteikumi. Tos nepārkāpt.

Lai gan māte ar dēla sasniegumiem teātrī ārkārtīgi lepojās, viņa nebija apmeklējusi nevienu Smiļģa izrādi. Nekad.

Teātra pētnieki to skaidro ar nespēju samierināties ar meitas Anitas nāvi, kura aizgāja mūžībā pavisam jauna – 22 gadu vecumā gripas epidēmijas laikā. Arī otra dēla vairs nav – Eduarda un Anitas brālis Jānis pazuda bez vēsts kara gados.

Pat aiz ārēji cietas čaulas mātes mīlestība ir neaptverami liela. Hedviga visu mūžu valkāja medaljoniņu, kurā bija meitas fotoattēls.

Knībis jeb Berta Āboliņa (1891–1969)

Par skatuves vadlīnijām Smiļģis pasludināja skaidrību, vienkāršību un kaislību. Vai tādas pašas bija arī personiskajā dzīvē?

Sufliere Berta bija Eduarda pirmā mīlestība, sieva, divu brīnišķīgu dēlu, Eduarda un Zigurda, mamma. Pārteikšanās rezultātā – vārda knābis vietā pasakot knībis – tikusi pie iesaukas, kas Bertai sekojusi visu atlikušo mūžu.

Knībis teātrī bija pirms Smiļģa. Suflēja jau no 16 gadu vecuma. Strādājusi arī Nacionālajā teātrī. Pati par sevi teikusi: «Es biju jauna, dzīvespriecīga, jautra.» Jau sākotnēji smalkā jaunkundze simpatizēja kolēģiem vīriešiem, vēlāk kļūstot par mīlas pielūgsmes iemiesojumu vairākiem no viņiem. Ballītēs Berta allaž bija vairāku pavadoņu ielenkta. Arī Smiļģis kļuva par Bertas apjūsmotāju.

Viņš iemīlējās tā, ka parasti priekšplānā esošais 30 gadus jaunais vīrietis bija gatavs sāncensībai, kļūstot līdzvērtīgs citiem pielūdzējiem.

Vēlākos gados – zemodamies lūdzās piedošanu, lai daiļā dāma grēkāzi pieņemtu atpakaļ siltajos apskāvienos. Katru vīrieti, kurš ar Bertu pārmija laipnākus vārdus, Smiļģis uzskatīja par sāncensi. Reiz viņš nejauši redzēja, ka Berta sarunājas ar kādu Nacionālā teātra aktieri. Tā šo lietu nevarēdams atstāt, devās vest pārrunas ar iztēloto sāncensi, pēcāk mājās Bertai sarīkodams greizsirdības scēnu. Pēc tam izlūdzās piedošanu vēstulē: «Mīlulīt, piedod, piedod man, ko es tev pāri darīju, manu zelta mīlulīt. Ak tu! Manu mazo laimīti…»

Lai arī abu mīla uzplauka Pirmā pasaules kara laikā, nelabvēlīgos apstākļos, kad cita varēja sapņot tik vien kā par kleitu un kurpēm bez ielāpiem, Berta saņēma no Smiļģa dārgas dāvanas – kažoku un briljanta gredzenu. Tas nenozīmē, ka viņi dzīvoja bagāti. Nebūt ne. Dzīves šķērsgriezumā naudas vairāk trūka, nekā pietika.

Berta ir vienīgā, kurai Eduards jelkad rakstīja tik piesātinātas mīlas vēstules: «Skūpstu Tevi, manu mīļo zelta Lušukiņ! Zelta kastīte, ilgojos Tevi redzēt katru acumirkli, dienu un nakti un just Tevi, manu mīļo Bertiņ.» Vēstules Bertai ir cukuroti saldiem mīļvārdiņiem pilnas, vairākkārt tiek lūgta piedošana un izteikta ilgošanās. Nākamie gadi paralēli jūsmai bija strīdu un greizsirdības pilni.

Vīrietis savu mīļoto krāpa. Alka piedošanu. Lūdza Bertas roku.

Paklausot kolēģu ieteikumiem, tikai mēnesi pirms pirmdzimtā dēla ierašanās pasaulē Berta tomēr ar viņu apprecējās.

Cik ugunīgi abu stāsts iedegās un aizsvilās, tik blāvi apdzisa ikdienas rutīnas pienākumos. Sadzīvei Smiļģis nederēja. Sākotnēji Knībis uzņēmās organizatoriskos pienākumus, piemēram, sagādāja vīramātei malku. Vēlāk jutās labāk, Smiļģim ar savu klātbūtni nepiedaloties sadzīves jautājumos. Berta nolēma šķirties. Pēc faktiskās šķiršanās 1924. gadā Berta ar bērniem, māti un aukli aizbrauca uz Lielupes vasarnīcu. Smiļģis viņus bieži apciemoja, aicināja atgriezties savā mājā. Berta gandrīz jau būtu piekritusi – bērnu dēļ, tomēr pārdomāja un noīrēja divistabu dzīvokli Rīgā.

Viņa, kas savulaik bija jautra un dzīvespriecīga kā čalojošs strautiņš, nespēja turēt dzīves smagumu uz saviem trauslajiem sievietes pleciem un ļāvās vīna glāzei.

Bijušie laulātie turpināja sadarboties, jo bija jāaudzina abu bērni. Smiļģis godam pildīja tēva pienākumu, gan palīdzot finansiāli, gan ar kopīgi pavadītu laiku. Berta vēstulēs stāstīja par puikām, praktiskām sadzīves lietām, vairākkārt lūdza palīdzību dzīvokļa īres maksas segšanai. Arī vairākus gadus pēc šķiršanās vēstulēs Smiļģi uzrunāja mīļi: Lušukiņ! Smiļģīti! Un parakstījās: Luškiņš.

Kad puikas kļuva par padsmitniekiem, viņi ziemās sāka dzīvot pie Hedvigas. Smiļģis uzrakstīja bijušajai mīļotajai pa sirsnīgai vēstulītei arī vecumdienās. Un kopīgi piedzīvoja dzīves traģiskāko scenāriju – abus dēlus kara laikā zaudēja. Vecākais dēls krita, bet jaunākais pazuda bez vēsts.

Felicita Ertnere (1891–1975)

Smiļģa labā roka. Dailes teātra kustību pedagoģe, vēlāk arī režisore. Partnere mūža darbā. Partnere arī dzīvē.

«Kad atbraucu no Pēterpils, tad es domāju, ka varēšu – ka kaut kad tur radīsies tādi līdzekļi –, ka varēšu veidot tādu institūtu, kur veidot tādus veselīgus, harmoniskus garā un miesā cilvēkus. Bet šis mērķis jau man paputēja, kā es saskāros ar Eduardu Smiļģi un iegrimu Dailes teātrī…» teikusi Ertnere. Viņi satikās, kad Felicitai bija 29, bet Eduardam – 34 gadi.

Felicitas atmiņas par iepazīšanos ar Smiļģi ir romantisku noskaņu caurvītas: «Mana pirmā tikšanās ar Smiļģi bija dīvaina, bet noteikti laimīga. Tas bija viens no laimīgākajiem brīžiem manā mūžā. Smiļģis zināja, ka esmu studējusi Pēterpilī ritmiku un kustību mākslu. Un viņš domāja, ka kustība un ritms ir visas teātra mākslas pamatā, viņš ļoti mīlēja dinamiku izrādē, tāpēc uzaicināja mani uz teātri. Smiļģis tajā laikā bija gan teātra mākslinieciskais vadītājs, gan režisors, gan aktieris. [..] Tur, viņa pieputējušā kabinetā, kas vienlaikus kalpoja par Smiļģa ģērbtuvi, 1920. gada decembrī notika mūsu pirmā ļoti laimīgā saruna.

Pirmais iespaids par Smiļģi gan bija visai jocīgs: viņš bija ģērbies aitādas puskažociņā, jo teātri nevarēja piekurināt, kājās viņam bija gari, dzelteni zābaki, un ar savu melno, kuplo bārdu viņš atgādināja romantisku laupītāju virsaiti.»

Dailes teātrī Ertnere nostrādāja visu atlikušo mūžu. Viņa bija aktieru labais gariņš.

Kvalitāti prasoša, bet smalkjūtīga un pacietīga. Nemanāma, bet sajūtama. Vērotāja ar neparastu takta izjūtu. Pretsvars vētrainajam režisoram. Prata Smiļģi apstrādāt tā, ka viņas idejas kļuva par viņa paša iztēlotām.

Smiļģis bieži pasniedza citu idejas un piedzīvojumus par savu pieredzi esam. Līdz noticēja, ka tas noticis ar viņu. Ertnere stāstījusi, ka Smiļģī nebija ne piles ikdienišķas garlaicības. Vārdos jaušamas nepārprotamas paralēles ar viņu ārpus Dailes emocionālo attiecību dzīvi: «Viņa īpatnība bija tā, ka viņš komplektējās no galējiem pretpoliem. Viņš varēja būt trauksmains kā vētra un bezgala kluss un lirisks. Šie galējie pretpoli viņā vienmēr cīnījās. [..] Dažreiz šie pretpoli harmoniski vienojās, dažreiz šķīla ugunis un pērkonus. [..] Smiļģis nekad negribēja iegrimt ikdienišķumā.»

Ertnere dzemdējusi Smiļģim meitu. Par spīti tik privātiem apstākļiem, Smiļģis Ertneri visu mūžu uzrunāja uz jūs. Tā viņš uzrunāja arī aktrises. Pat tās, kas pabijušas mīļākās lomā. Šādi nopelnīt labākas lomas gan aktrisēm neizdevās.

Smiļģis kategoriski nodalīja darba un privātos jautājumus un savas jūtas kolektīva priekšā neparādīja.

Ertnere bija jūtīga un melanholiska būtne, kas mīlēja mieru, lauku klusumu un nesteidzīgu dzīves ritmu. Kaut tika sāpināta gan darbā, gan attiecībās, nekad nesaņēmās pārtraukt saikni ar kolēģi un meitas tēvu. Vairākkārt vēlējās runāt par saviem dvēseles pārdzīvojumiem, bet bija tik pārcilvēciski taktiska, ka klusēja gadiem, lai neapgrūtinātu savu draugu ar liekām klapatām, kuru esot bijis jau pietiekami: «Redzat, man nav vairs ne fiziska, ne garīga spēka – un pats galvenais: nav darba prieka. Un cēlonis tam visam – esmu pazaudējusi ticību mūsu kopīgai sadarbībai. Visus šos gadus esmu pat verdziski sekojusi Jūsu gribai, domādama, ka radošam darbam jāizēdas cauri visādiem netīrumu mutuļiem, lai tiktu pie vienkāršības, skaidrības.» Ertnere rakstīja Smiļģim smeldzīgas vēstules, tomēr viņš nebija Felicitas lielā mīla.

Tādu Ertnere bija jau izdzīvojusi. Savu privāto dzīvi viņa sargāja no ļaužu runām. Pat meitas esamību sākotnēji prata no kolēģiem paturēt noslēpumā.

Stipra sieviete, kura Smiļģim ļāva pietuvoties tikai līdz pašas uzstādītai robežai.

«Ko lai dara, ka Dievs mūs radījis tik pretējiem raksturiem! Manī viss kas notiek lēni, pakāpeniski un dziļi. Baidos par Jums teikt – negribu pāri nodarīt. Domāju, Jūsu kaislību mutuļi ir par lieliem un plašiem priekš manis. Man tāda sajūta, it kā es pazudīšu Jūsu kaislību jūrā.»

Ārpus teātra ar Smiļģi tika uzturētas draudzīgas un atbildīgas attiecības – Smiļģis bija Felicitas brāļa Kārļa bērnu krusttēvs. Un par meitu rūpējās. Meitiņa Anniņa rakstīja Smiļģim vēstulītes, aicināja ciemos kopā ar viņu ķiršus ēst. Arī Ertnere, apzinādamās, ka nav radīti kopdzīvei, pret Smiļģi sāka izjust mātišķas rūpes: «Tagad, beidzamā laikā, manas jūtas pret Jums ir pārvērtušās – it kā mātes mīlestībā – gādībā (ne miesīgā, bet garīgā). Mana vēlēšanās, lai Jūs augtu un augtu par garīgi stipru – vīrišķīgu personību, par lielu radošu mākslinieku.» Tas, ko Ertnere vēlējās, – strādāt. Būt blakus un atbalstīt jaudīgu talantu.

Iespējams, bez viņas Smiļģis ar savu vērienu nebūtu ticis galā. Ar liesmām būtu nodedzinājis talantus, kurus Ertnere iedzīvināja, iedrošināja.

Teātrī Smiļģis bija debesis un elle, bet Ertnere – zeme.

Emīlija Viesture (1891–1947)

Savulaik visiemīļotākā un nodarbinātākā Dailes teātra aktrise. Kolēģu saukta par Viesturīti. Palikusi atmiņās ar mīļumu, maigumu, valdzinājumu un koķetēriju. Skatītāju vērtējumā kā sievišķības etalons. Apveltīta ar zemu un maigi dūdojošu balsi. Smiļģis teicis: «Tāda kā Viesture nav neviena!» Viņas dēļ Felicita teikusi Eduardam: «Man bezgala sāp Jūsu «grēciņi».» Emīlijai un Eduardam bija romāns.

Emīlija Dēmute, Marijas un Jāņa Dēmutu meita, piedzima Nītaures pagasta Jauntīlēnos, bet 1892. gadā ģimene pārcēlās uz Rīgu. Meitene sākumā mācījās Sv. Pāvila baznīcas skolā, Latviešu labdarības meiteņu skolā, bet vēlāk – Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. Pēc tās beigšanas strādāja par skolotāju, paralēli apgūstot aktiermeistarību J. Dubura un Zeltmata vadītajos Latvju dramatiskajos kursos. 1911. gadā ar segvārdu Viesture pirmo reizi piedalījās atklātā kursu audzēkņu izrādē Jelgavas Latviešu biedrībā. 1914. gadā Viesture sāka strādāt Jaunajā Rīgas teātrī, tajā pašā gadā arī apprecoties ar aktiermākslas kursabiedru Antonu Ģēveli.

Uzvedumu programmiņās Emīlija turpināja lietot segvārdu, jo viņai bija jāslēpj sava piedalīšanās tajos, lai par to neuzzinātu skolā, kurā viņa strādāja. Skolotājai neklājās spēlēt uz skatuves, bet maizes darbu Emīlija zaudēt nedrīkstēja.

Turklāt Emīlijas māte bija kategoriski pret aktrises karjeru, uzskatīdama to par pieaugušu cilvēku ķēmošanos.

Pie izvēlētā skatuves uzvārda bija tā pierasts, ka pēc vairākiem gadiem – 1927. gadā – Emīlija un Antons to pieņēma par savas ģimenes oficiālo uzvārdu.

Pēc bēgļu gaitām Kaukāzā Viesture ar vīru atgriezās Latvijā un spēlēja teātri Liepājā un Nacionālajā teātrī. Kādu dienu Emīliju uzrunāja Smiļģis, kas bija atgriezies no Krievijas, lielu nodomu spārnots – radīt teātri, kas runātu savā, vēl neredzētā mākslas valodā. Viņš atcerējās Emīliju no kopdarbības laika Jaunajā Rīgas teātrī un ticēja viņas piemērotībai Dailes teātrim. Smiļģis sapņoja, ka tas aizvedīs skatītājus ilūziju pasaulē, kurā valdīs vienīgi māksla. Aktieriem būšot jāatsakās no dabīgās spēlēšanas un jāmeklē īpaša poēzijas valoda kustībās, žestos un mīmikā. Tas būšot stāsts par dzīvi kā glezna, kā mūzika.

Emīlija piekrita mesties avantūrā un kļuva par Dailes teātra aktrisi. Viņa bija padevīga un paklausīga kā plastilīns, neticamā tempā pārtransformēdama Zeltmata kursos apgūto dabīgo aktierspēli Smiļģa neikdienišķi teatrālajā. Un guva atsaucību.

Viņa bija pietiekami drosmīga, lai iebilstu dižajai personībai – Smiļģim. Atklāti izteica savu viedokli.

Atbildot uz aizvainojošiem izteikumiem, spēja viegli pazoboties pretī. 1943. gada Rutku Tēva teātra anekdošu apkopojumā ir arī šāda: «Mēģinājums Dailes teātrī. Eduards Smiļģis režisē un šķendējas ar primadonnu Emīliju Viesturi. – Ja jūs tā spēlēsiet, tad publika skries laukā no zāles! Viesture padomā. Tad saka mierinoši: – Neuztraucieties, Smiļģa kungs. Kad jūs spēlēsiet, tā tūlīt skries atpakaļ.»

Dailes teātrī Emīlija spēlējusi Laimdotu Raiņa Ugunī un naktī, Dezdemonu Šekspīra Otello, Džuljetu Šekspīra Romeo un Džuljetā, Zani Raiņa Pūt, vējiņi!, Esmeraldu Igo Parīzes Dievmātes katedrālē. Dīvas cienīgas lomas! Smiļģis bija viņas partneris – Lāčplēsis, Otello, Uldis… Bet par dīvu atklāti neatzina nevienu. Smiļģim primadonnu nebija.

Viesture bija viena no Bērnu un jaunatnes teātra veidotājām. Darbojusies arī režijā. Protams, ne Dailes teātrī.  Kur valdīja karalis, karalienēm vietas nebija.

Viestures karjerā bija gan kāpumi, gan kritumi. Bet Dailes teātris bija viņas sirds teātris. Arī neesot uz tā skatuves, viņa dzīvoja līdzi sava teātra veiksmēm un neveiksmēm. Studiju brauciena laikā Maskavā saņēma no Eduarda uzmundrinošu vēstuli, kurā viņš mudina Emīliju skatīties daudz izrāžu un atvest labākās lugas uz Rīgu. Emīlija Krievijā gāja uz izrādēm, apmeklēja mēģinājumus Vahtangova teātrī un klausījās režisora Leonīda Baratova lekcijas.

Sapņoja režisēt izrādes pati. Bet Smiļģis atteica.

Pat Ertnere, kas ilggadējos darbos sevi bija pierādījusi kā augstas klases profesionāle, nebija tikusi pie režijas, kaut to vēlējās. Smiļģis vilka vezumu viens pats, sakot, ka tas nekur nederētu, ja vairāki režisori vilktu teātri katrs uz savu pusi. Smiļģis nepieņēma, ka citu uzvesti iestudējumi Dailes teātrim varētu nākt tikai par labu.       

Lilija Štengele (1891–1958)

Uz Smiļģa skolnieces, aktrises Mudītes Šneideres jautājumu, vai Smiļģis kādu sievieti savā dzīvē ir mīlējis, vecākās teātra kolēģes atbildējušas: «Varbūt… Liliju Štengeli? Bet varbūt arī ne…»

Štengele bija Smiļģa mīļotā. Siržu valdzinātāja. Aktrise, kura nebūdama klasiski skaistākā, ar savu starojumu apbūra pat daiļā dzimuma kolēģes. Spēja saprasties ar saviem cienītājiem katra dzimtajā valodā, kas deva papildu bonusu. Lilija prata krievu, vācu, angļu un franču valodu.

Štengele nespēlēja vadošās, daiļo aktrišu kārotās lomas. Bet – publika viņu mīlēja, prese cildināja.

Allaž tika pamanīti viņas modīgie tērpi un uzteikts franciskais šarms. Kā nu ne – Lilija bija gudra un izglītota aktrise, vadīja daudzas studiju stundas muzejos un lieliski orientējās laikmeta stilos un kostīmos. Laikrakstos rakstīja, ka rudeņos, kad saule no mums aizgriežas, uz skatuves zeltī Lilijas Štengeles saule.

Štengele piedzima Zemgalē, Vilces muižā. Bērnībā ganīja zosis, bet sirdī mita sapņi par teātri. Pēc ģimnāzijas beigšanas Lilija strādāja par skolotāju mazā Ķēču skoliņā Nītaures apkaimē. Rakstnieks Pāvils Gruzna atceras, ka jaunā skolotāja bijusi kā brīnumaina amazone ar gariem plīvojošiem zelta matiem, kas jāj pa Nītauri uz zirga un apbur kā bērnus, tā pieaugušos.

18 gadu vecumā apburošā meitene iestājās Jaunajā Rīgas teātrī. Savu talantu pierādījusi, dažādas lomas izspēlējusi, saņēma stipendiju mācībām Gižicka teātra skolā, kur mācības notika krievu valodā. Pēcāk Lilija jau spēja runāt krieviski bez akcenta un tika uzaicināta spēlēt Krievu teātrī. Lilija uzstājās Odesas, Rostovas, Tiflisas un citos Dienvidkrievijas teātros, saņēma uzaicinājumu darboties Maskavas un Pēterpils vadošajos teātros. Lilija uzaicinājumus noraidīja un devās uz Turciju, kur pavadīja divus gadus. Pēc tam – pabija Vīnē un Berlīnē.

Ārzemju posms Štengeles biogrāfijā ir noslēpumos tīts, par to viņa nestāstīja.

Klīda pat leģenda, ka Štengele bija precējusies ar turku bagātnieku. Dokumentu, kas to pierādītu, nav.

Lilija atgriezās Latvijā pēc deviņiem prombūtnes gadiem 1923. gadā, Rīgas Krievu drāmas teātra vadības aicināta. Spēlēja arī Nacionālajā teātrī, kurš tolaik darbojās Raiņa vadībā. Par modes dāmu pasludinātajai aktrisei nepiemita glamūra augstprātība – viņa labprāt ar viesizrādēm apceļoja arī Latvijas mazākās lauku skatuves.

Lai gan ar Smiļģi Lilija bija pazīstama jau sen, kad uz Jaunā Rīgas teātra skatuves viņš spēlēja Lāčplēsi, bet Lilija dziedāja un dejoja Aizkraukļa pils raganās, jūtas uzplauka vien 30. gadu sākumā, kad Štengeli uzaicināja spēlēt Dailes teātrī. Viņai bija 40, bet viņam – 45.

Eduards bija tik aizgrābts ar daiļo būtni, ka kopēja pat viņas grima mākslu. Štengele ar iecienītajiem violetajiem toņiem mācēja tā nogrimēt seju un rokas, ka tās šķitušas kā izgaismotas, caurspīdīgas.

Smiļģis centās atdarināt brīnumaino dāmas mākslu uz savas sejas – notriepās lillā, vaigus zīmēja koši aveņsārtus.

Arī mieru un harmoniju mīlnieki guva līdzīgi – Lilija lūgšanās, ērģeļu skaņās, dievgalda svētbrīdī; Eduards – Sāpju Dievmātes katedrālē. Smiļģim pat bija sava atslēga, lai tur iekļūtu arī vēlākajās nakts stundās. Reizēm, kājām ejot no teātra uz mājām, viņš aizkavējās baznīcā uz visu nakti, bet no rīta devās atpakaļ uz teātri. Pirms kādas izrādes Eduards uzdāvināja Lilijai sudraba krustiņu. Savukārt viņa tam – krustiņu uz Pazudušā dēla pirmizrādi, kur viņš spēlēja Krustiņu.

Mīlnieki desmit gadus rakstīja viens otram skaistas vēstules. Lilija uzrunāja Smiļģi ar «Daiļais Smiļģi!, Daiļais, maigais!, Zeltiņ!» Sarakstījās arī ar Smiļģa dēlu Zigurdu – angļu valodā. 1992. gadā no Štengeles un Smiļģa vēstulēm Lilija Dzene Latvijas Radioteātrī pat izveidojusi koncertuzvedumu Balta roze un sudraba krusts, kurā piedalījās Elza Radziņa un Harijs Liepiņš. Tāpat kā krusts, arī Smiļģa mīļākais zieds – roze, bija vēl viens abus vienojošs simbols.

Pāris ilgojās viens pēc otra, bet oficiāli likteņus nesavienoja.

Lilijas vēstules liecina, ka izjutusi siltuma un rūpju trūkumu. Viņa Smiļģim raksta, ka gribētu būt stāds viņa dārzā – maza liepiņa vai tūjiņa, vai ķirsītis. Laipnais dārznieks to uzlūkotu, aprasinātu, bet viņa – tikai sētmalas stādiņš, kam jājūt pateicība pret saimnieku, ka nav izravējis un ļauj aiz sētas augt. Visdrīzāk iemesls meklējams faktā, ko Smiļģis reiz atklājis sievai Bertai – teātris viņam ir pirmajā vietā.

Jāteic gan, ka rūpju trūkums ir subjektīvs jēdziens. Acīmredzot tās ir vairāk emocionālas rūpes un siltums, kā pietrūkst, jo par taustāmu gādību Smiļģis ir pat uzteicams: kopš tēva nāves ir finansiāli uzturējis gan māti un māsu, gan vēlāk bijušo sievu Bertu un viņas ģimeni, gan atbalstījis dēlus un meitu, gan palīdzējis Lilijas brālim dažādās situācijās, māju Mežaparkā Lilijai palīdzējis plānot un būvēt, zemenes un tomātus sūtījis, lai palīdzētu izdzīvot laikā, kad aktrise strādāja Liepājā. Uz turieni Štengeli nosūtīja 1940. gadā – kā nevēlamu padomju varai. Smiļģis kopa un apglabāja Lilijas māti, kamēr Štengele bija emigrācijā. Arī Lilijai, tāpat kā Eduardam, māte bija svēts tēls.

Attiecībās ielija vēl kāda rūgtuma lāse – Lilija vairākus gadus dzīvoja un spēlēja lomas ārzemēs. Smiļģis bija greizsirdīgs. Uz pagātni. Uz laiku, kas pavadīts ārzemēs, veltot laiku citiem vīriešiem. Tas vainagojās ar viņas ieteikumu ar saviem velniem tikt galā pašam: «Ja man būs nepieciešams šķīstīties, es atradīšu vietu un Vienu, kam savus grēkus sūdzēt un lūgt glābiņu. Tavi spēki tur ir par vājiem. Tāpat manējie, lai glābtu Tevi no paša izdomātā ārprāta. Pie manis glābiņa nemeklē, es nedz Tavus grēkus un ārprātu nevaru dzirdēt, nedz arī Tev savus sūdzēt.»

Materiāla tapšanā izmantotas grāmatas:  Mudīte Šneidere Eduards Smiļģis Trejgalv’s, Rita Rotkale, Agra Straupeniece Ar skatienu pāri horizontam.

Pateicība E. Smiļģa Teātra muzeja ekspertei Agrai Straupeniecei un Rakstniecības un mūzikas muzejam