Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Smalkā dvīņu būšana
Kaspars un Kristaps Zariņi šķiet gluži kā divas ūdens lāses – pat briļļu modeli abi izvēlas līdzīgu. Tādēļ viņus jauc gan sveši, gan tuvi cilvēki. Turklāt brāļi darbojas mākslas jomā. Taču katram ir savs raksturs, sava dzīve.
Kaspars saka – Kristaps ir vecākais brālis, jo šajā pasaulē ieradies septiņas minūtes ātrāk. Savu līdzību viņi nekad savā labā nav izmantojuši.
Pat bērnībā ne. «Mācījāmies Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā un skolotājus nemānījām. Mums bija lielāka slodze nekā daudziem citiem bērnam – bija jāzīmē, jāglezno, jāapmeklē visādas nodarbības.
Mums bija sava noslēgtā pasaulīte, jo nedraudzējāmies ar sētas bērniem. Bijām divi un aizņemti ar sevi,» teic Kaspars.
Vaicāts, vai tiesa, ka dvīņiem piemīt brīnumaina spēja just otru, pat esot dažādos kontinentos, Kaspars saka – tik spēcīgas šīs izjūtas gan neesot, tomēr prātā palicis kāds gadījums no bērnības. «Man izgrieza aklo zarnu. Nākamajā gadā tajā pašā laikā arī brālim tika izgriezta aklā zarna. Tāda interesanta sakritība,» atminas mākslinieks.
Kaspars ar ģimeni dzīvo Vecāķos, Kristaps – Jūrmalā un jau labu laiku dzimšanas dienu kopā nesvin. Kaspars vispār nemēdzot rīkot lielas svinības, un šajā dienā bija kopā ar ģimeni. «Bijām kopā ar mazbērniņiem un sievu. Parūpējos par viesiem un pagatavoju viņiem ko garšīgu, jo tas man pašam sagādā prieku. Vislielākā dāvana ir pati dzīve – kad vari redzēt pasauli, būt mierā ar sevi. Tas jau nemaz nav tik viegli, ne velti mūsdienās cilvēki krīt depresijā. Arī tāpēc, ka daudzus neapmierina darbs, ko dara. Man laimējies – ir darbs, kas ļoti patīk, un ģimene, kas atbalsta,» spriež viņš.
Vecākais brālis – ar priekšnieka gēnu
Brāļiem gan nav jāmeklē iemesls, lai satiktos. Viņi regulāri tiekas Mākslas akadēmijā, kas ir abu darba vieta. Kaspars ir mācībspēks, brālis – rektors. Kaspars saka – viņam tādu ambīciju – vadīt akadēmiju – nekad neesot bijis. «Mani no Kristapa atšķir tas, ka nekad neesmu vēlējies būt priekšnieks. Administratīvais darbs savā ziņā laupa brīvību,» uzskata viņš.
Kristaps Zariņš Latvijas Mākslas akadēmijas rektora amatā tika ievēlēts 2017. gada 28. jūnijā, un tūlīt būs jau apritējuši pieci gadi. Vaicāts, vai plāno kandidēt uz otro termiņu, Kristaps žurnālam «Privātā Dzīve» saka: «Es labprāt turpinātu iesākto darbu, lai ar Latvijas Mākslas akadēmijas kolektīva atbalstu sasniegtu augstskolas izvirzītos mērķus un nostiprinātu sava iesāktā virzību.» Viņš stāsta – šajos piecos gados nozīmīgs mērķis bija izveidot līdzvērtīgu sadarbību ar labākajām Eiropas mākslas augstskolām, tas radītu iespēju absolventiem attīstīt starptautisku karjeru. «Apzinos, ka augsti mērķi prasa laiku, bet šajos piecos gados, pateicoties mūsu kolektīva darbīgajam noskaņojumam, ir izdevies sākt labas iestrādes,» gandarīts ir rektors.
Viņš atzīmē, ka notiks darbs «EU4Art Alianse». Tā ir ir starptautiska mākslas augstskolu apvienība, kuras mērķis ir stiprināt vizuālās mākslas studiju programmas Eiropas Savienības dalībvalstīs. LMA partneri ir Romas, Drēzdenes un Budapeštas Mākslas akadēmijas ar ievērojamu Eiropas līdzekļu finansējumu. Sadarbībā ar AS «Latvijas meži» izveidota arī stipendiju programma, kurā absolventi var saņemt finansiālu atbalstu turpmākai sava talanta attīstīšanai.
Zariņš uzsver – līdzīgi kā citās augstskolās arī LMA finansējums ietekmē to, vai tiks sasniegti izcili rezultāti: «Attīstot starptautiskās saites, aizvien aktuālāks kļūst izlīdzinājums starp partneraugstskolu un mākslas akadēmijas pasniedzēju un darbinieku atalgojumu. Latvijas Mākslas akadēmijai ir jālīdzinās mākslas skudru pūznim, kurā skan latviešu un citas Eiropas valodas.»
Viņš aizrautīgi stāsta, ka šo gadu laikā izdevies arī attīstīt LMA ēku Kalpaka bulvārī. Vēl viens mērķis esot labiekārtot bijušo Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ēku, kas tagad pieder akadēmijai. Pērn Ministru kabinets LMA šim mērķim piešķīra 6 200 085 eiro. «Vēlamies, lai tā kļūtu par labu bāzi akadēmijas studentu integrācijai Eiropas mākslas izglītības telpā,» par jauno izaicinājumu stāsta Kristaps.
Kaspars parāda jaunākos darbus
Arī māksliniekam Kasparam Zariņam šis ir nozīmīgs laiks – līdz 11. jūnijam skatāma viņa jaunāko darbu izstāde «Sestā maņa» galerijā «Daugava». Kaspars saka – intuīcija esot viens no viņa galvenajiem instrumentiem mākslā. «Ir lietas, kuras nesaprotam ar prātu, bet saprotam ar sirdi. Arī sirds ir smadzenes. Ir dzīves pragmātiskā puse, kur valda pieklājības un dzīves likumi. Mākslā likumi neeksistē, jo tos tu izstrādā pats,» teic viņš.
Lai gan jaunākie darbi tapuši pandēmijā, tie neatspoguļo šo trauksmaino periodu, arī karš viņa darbos neparadās – Jēzus tērps Ukrainas karoga krāsās gleznā «Svētais vakarēdiens» esot tikai sakritība. «Es nerisinu reliģiskas un politiskas problēmas. Mans «Svētā vakarēdiena» galds simbolizē diskusiju par dzīvi, galvenajām vērtībām, nodevību un mīlestību, cilvēka psiholoģiju un savstarpējās attiecības.»
Vaicāts, ko nekad mākslā nedarītu, Zariņš atbild: «Lai būtu labs mākslinieks, tu nedrīksti izpatikt skatītājam. Jāglezno tas, ko uzskati par vērtīgāko un svarīgāko. Otrs likums – tu nedrīksti simtprocentīgi atkārtot kāda mākslinieka daiļradi un paņēmienus. Treškārt, jāprot izaicināt sevi un nevar baidīties izkāpt no komforta zonas. Lielākā māksla ir būt pašam neatkarīgi no tā, ko kāds par to domā.»
Latviešus uzrunā klasiķi
Kaspars Zariņš atzīst – jautājums par to, kas tad īsti ir un nav māksla, cilāts visos laikos, ne tikai šodien, kad daudziem nav saprotams Brektes murālis vai «Skuja Braden» darbi Venēcijas biennālē. «Drīzāk tas ir jautājums par to, cik sagatavoti ir cilvēki, lai skatītu šāda veida mākslu. Pārpratumi rodas, jo skatītāji mākslas jomā nav pietiekami informēti un izglītoti. «Skuja Braden» gadījumā atspoguļots kailums, bet tas taču mākslā ir bijis vienmēr, jau kopš Vilendorfas Venēras un arī Mikelandželo Dāvida, kurš tur stāv ar saviem krāšņumiem. Jautājums ir, vai mēs to pieņemam vai ne?» teic Kaspars.
Gleznotājs uzskata – Austrumeiropā un arī Latvijā cilvēki ir konservatīvāki un mazāk zinoši mākslas jomā. «Dodoties ārzemju ceļojumos, latvieši drīzāk izbaudīs slēpošanu, kafejnīcas un citas izklaides vietas, nevis dosies uz mākslas galerijām un muzejiem iepazīt jaunākās pasaules aktualitātes. Latviešus uzrunā tādu klasiķu darbi kā Vilhelms Purvītis un Janis Rozentāls, kuri viņiem ir tuvi un saprotami. Vietējais skatītājs radis pie tradicionālās mākslas. Turklāt Rīgā jau nav nemaz tik daudz galeriju, kur ieraudzīt jaunā laikmeta darbus.»
