Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pasaku varone Odrija
Kad Odrija Hepbērna ieradās Holivudā, viņa ļoti atšķīrās no dīvām, kas bija parādījušās pirms viņas. Tā nebija kaimiņu meitene Dorisa Deja vai seksapīla iemiesojums Merilina Monro. Pat viņas vārds un uzvārds nesākās ar vienādiem burtiem! Odrija bija citāda arī vizuāli – trausla, eleganta, atbruņojoši patiesa un apburoša. Hepbērna bija pārtapšanas pasaku varone. Viņas lielākajās lomās notika tēla vizuāla transformācija: no princeses Romas brīvdienās viņa kļuva par parastu meiteni ar īsiem matiem un nevaldāmu vēlmi ievest Gregoriju Peku sienā ar motorolleru. Filmā Mana skaistā lēdija viņa transformējās no puķu pārdevējas par īstu lēdiju, un tieši te kopā ar viņu mēs iemācāmies, ka lēdija ir domāšana un runas veids, nevis izskats. Filmā Brokastis Tifanijā Odrija no sabiedrības dāmas pārvērtās par patiesu un trauslu būtni, kura atļaujas riskēt un ļaujas bīstamākajam ceļojumam – mīlestībai. Visi viņas ekrāna tēli ir veiksmīgi, viņas ielasmeitas – elegantas un nevainīgas, karalienes – dziļas un gudras.
Citi lasa
Odrija un spēks
Odrijas bērni viņu sauca par Dzelzs dūri samta cimdā. Odrijas dēls Šons Hepbērns Ferers 2020. gada filmā Odrija. Vairāk nekā ikona saka: «Filmas radīja priekšstatu par Odriju kā trauslu sievieti, kā būtni, kurai nepieciešama aizsardzība. Patiesība bija citāda.
Viņa un Elizabete Teilore bija pirmās sievietes, kas nopelnīja miljonu dolāru laikā, kad sievietes nevarēja atvērt bankas kontu bez vīra paraksta.
Viņa prata pastāvēt par sevi. Tāda viņa bija izveidojusies, pateicoties karam, baletam un savai mātei.»
Kara laikā Odrijas māte pieslējās nacistiem un publicēja presē slavinošus rakstus par Hitleru. Tēvs kopā ar Hitlera atbalstītājiem devās uz Lielbritāniju. Tikmēr Odrija piegādāja pretošanās kustības dalībniekiem zīmītes, vāca naudu un uzstājās ar priekšnesumiem, lai viņus izklaidētu. Katru dienu, arī vissliktākajos laikapstākļos, viņa gāja uz pilsētas laukumu un lēca ar lecamauklu. Saņemot zīmīti, viņa tai uzlēca virsū, tad izlikās, ka atsējusies kurpju aukla, zīmīti ielika kurpē un aiznesa pretošanās kustības kareivjiem.
Odrija Hepbērna intervijā min:
«Mēs redzējām, kā uz ielas tika nobloķēti gājēji, jauni vīrieši nostādīti pie sienas un nošauti, un tad iela atkal atbloķēta, lai varam doties tālāk savās gaitās.
Nekas, ko saka par nacistiem, nav pārāk šausmīgs vai neticams, ticiet visam! Tas ir daudz sliktāk par jebko, kas jums varētu ienākt prātā.»
Ilgu laiku Odrija bija spiesta iztikt no miltiem, kurus iegūst, samaļot tulpju sīpolus. Dienu pēc Odrijas 16. dzimšanas dienas vācieši beidzot padevās, un no Sarkanā Krusta palīgu rokām Odrija saņēma ēdienu, siltumu un palīdzību, bet pats galvenais – šokolādi. «Kad apēdu gabaliņu šokolādes, es sapratu, ka sākas jauna, īstā dzīve.» Odrija turpina: «Cilvēkiem ar grūtu bērnību ir jāpieņem lēmums, vai viņi žēlosies un cīnīsies ar dzīvi vai pieņems to tādu, kāda tā ir. Ļoti skaists ir citāts no pianista Artura Rubinšteina grāmatas Mana jaunība: «Cilvēki vienmēr izdomā nosacījumus laimei. Es mīlu dzīvi bez nosacījumiem.»»
Tomēr, kad jau daudz vēlāk Annas Frankas vecāki piedāvāja Odrijai spēlēt Annu Franku filmā, Odrija atteicās, jo saprata, ka nespēs holokausta laiku pārdzīvot vēlreiz.
Tas, ko Odrija prata – sasniegt vēlamo bez drāmas, atstājot viegluma un elegances iespaidu, paļauties tikai uz saviem spēkiem un darbspējām un spītīgi turēties pie sava priekšstata par skaistumu un gaumi. Grāmatas Brokastis Tifanijā autors Trūmens Kapote galvenajai – Holijas Golaitlijas – lomai bija iecerējis Merilinu Monro (iedomājieties, cik citāda būtu šī filma!) un aprakstīja Odrijas tēlojumu ar «man gribējās vemt.»
Pēc filmas noskatīšanās Paramount vadītājs Mārtins Rekins teica: «Man patīk filma, draugi, bet tā dziesma jums jālidina ārā!» Mūzikas kritiķi Odrijas balss diapazonu aprakstīja kā peli, kas iesprostota zem spilvena. Par spīti visam minētajam, Henrijam Mančīni un Odrijai Hepbērnai izdevās radīt izcilo dziesmu Moon River, kas ieguva ASV Kinoakadēmijas balvu un divas Grammy balvas. 2004. gadā Amerikas Filmu institūts Moon River nosauca par ceturto neaizmirstamāko dziesmu Holivudas vēsturē pēc Over the Rainbow, As Time Goes By un Singin’ in the Rain.
Odrijai ne vienmēr bija jācīnās vienai. Pēc filmas Romas brīvdienas noskatīšanās Gregorijs Peks, ieraugot plakātu, kurā viņa vārds bija četras reizes lielāks par Odrijas, bija palūdzis, lai Odrijas vārdu liek tikpat lielu kā viņa. «Odrija būs liela zvaigzne, un, ja plakāts tiks atstāts šādi, es izskatīšos pēc kretīna.»
Odrija un skaistums
Ir mīts, ka Odrija esot padarījusi par leģendu jauno modes mākslinieku Ibēru Živanšī. Tas gan nav līdz galam patiess, jo viņi abi, divi mākslinieki, viens otru papildinot, radīja jaunu, Odrijas stilu. Odrija minēja: «Mēs ar Ibēru esam ļoti līdzīgi, mums patīk un mūs sāpina vienas un tās pašas lietas. Viņa tērpos ir pilnīga tīrība, tajos nav nekā lieka, tomēr allaž ir kāds mazs elements, kas liecina par Ibēra humora izjūtu.»
Hepbērna iepazinās ar Živanšī 1953. gadā, kad Odrijai bija tikai 22 gadi. Živanšī, sapratis, ka pie viņa ieradīsies tolaik daudz slavenākā Katrīna Hepbērna, nebija gatavs veltīt daudz uzmanības mazajai, trauslajai meitenītei. Ibērs piedāvāja Odrijai piemērīt kādus no jau esošajiem modeļiem – viņam nebija ne laika, ne vēlēšanās speciāli viņai zīmēt jaunus tērpus. Tomēr jaunā, nepieredzējusī Odrija vakariņu laikā nošarmēja Živanšī un pierunāja radīt vismaz pāris tērpu viņas lomai filmā Sabrina. Par šīs filmas tērpiem māksliniece Edīte Heda saņēma Oskaru, un, ak, viņa aizmirsa pieminēt Živanšī! Par Oskaru un filmas tērpu īsto autoru lēna un klusa cīņa turpinājās daudzus gadus.
Savukārt Hepbērna turpmāk nolēma strādāt tikai ar Ibēru. Viņiem izveidojās cieša draudzība un sadarbība, kas ilga aptuveni 40 gadu. Odrija esot teikusi: «Živanšī tērpos jūtos es pati. Viņš ir vairāk nekā mākslinieks, viņš rada personību.»
Odrijas dejotājas pagātne un lokanais ķermenis papildināja jebkuru tērpu, bet iedzimtā aristokrātija palīdzēja to iznest, nevis likt tērpam nest sevi – šī kombinācija radīja jaunu priekšstatu par eleganci.
Režisors Billijs Vailders teica: «Daudzas viesmīles bija kļuvušas par kinozvaigznēm, tāpēc tā, kurai bija manieres, kura bija gājusi skolā, prata rakstīt, varbūt pat spēlēja klavieres, ienesa atsvaidzinošas vēsmas.» Odrijas šarms neaprobežojās tikai ar viņas izskatu vien. Visi, kas Odriju satika, bija vienisprātis: viņa izturējās tā, it kā jūs būtu vienīgais cilvēks pasaulē.
«Viņa ir viena no mums,» Karaliene Māte pēc tikšanās ar Odriju esot teikusi savai meitai Elizabetei.
Viņa bija tik skaista, kādi mēdz būt cilvēki, kas nezina, ka tādi ir.
Ne miņas no augstprātības. Hepbērnai piemita brīnišķīga spēja smieties par sevi, tā atbruņoja visus. Modes eksperti saka: viņas kā stila ikonas ilglaicība saistīta ar to, ka viņa nekad nemainīja veiksmīgi atrasto stilu – tīras līnijas, vienkāršus, bet drosmīgus aksesuārus un minimālistisku krāsu paleti.
Atturība un elegance, kā arī tas, ka viņa neizturējās pret sevi pārlieku nopietni, izveidoja ko iepriekš neredzētu. Odrija teikusi saviem bērniem: «Es uztveru nopietni to, ko daru, bet neuztveru nopietni sevi.» Odrija Hepbērna bija sieviete, kas nevis pavedināja, bet lika sevī iemīlēties.
Odrija un mīlestība
Es neatceros, kur esmu lasījusi, ka skaistām sievietēm seko laimes solījums, kas ļoti reti realizējas. Odrijas lomās visas viņas varones atrada mīlestību, atrada kādu, uz kuru var paļauties, kādu, kas viņas saprot un atbalsta.
Odrijas vecāki izšķīrās, kad viņai bija seši gadi. Tēvs, kam viņa bija ļoti pieķērusies, kaislīgi pievienojās nacistiem un pazuda no viņu kopīgās ikdienas pavisam. Māte paskaidroja, ka tēvs ir devies ceļojumā un, šķiet, vairs neatgriezīsies.
«Domāju, ka mana māte nekad nepārstās raudāt. Viņa šņukstēja dienām un naktīm blakus istabā. Vienīgais, ko es varēju darīt, – vienkārši būt viņai blakus. Kopš pirmās dienas, kad viņš pazuda, man ļoti pietrūka tēva. Tas bija pirmais lielais trieciens manā dzīvē, kas atstāja nopietnas pēdas turpmākajos notikumos,» teikusi Odrija Hepbērna.
Odrija meklēja vīriešos tēvišķību. Aktieris Mels Ferers, ar kuru viņa iepazinās Gregorija Peka rīkotajā kokteiļu vakarā, palīdzēja viņai karjerā. Mels izturējās tēvišķi pret trauslo Odriju, un tas ir saprotams, jo viņš bija 12 gadus vecāks. Viņi kopā strādāja pie mūzikla Undīne Brodvejā. Starp viņiem izveidojās attiecības, un pavisam drīz – 1954. gada 25. septembrī – abi apprecējās. Par spīti baumām un spekulācijām par abu nesaderību, pāris nodzīvoja laulībā 14 gadus. «Mans tēvs bija prasīgs cilvēks,» atzīst abu dēls Šons. «Māte meklēja tēva figūru, un pirmo desmitgadi viņi dzīvoja laimīgi. Pēc šķiršanās atlikušo mūžu viņš pavadīja, nožēlojot attiecību zaudēšanu.»
Odrija savukārt teica: «Es paliku šajās attiecībās, cik ilgi vien spēju, tieši bērna dēļ. Arī respektējot laulību un cilvēku, kuru reiz mīlēju. Mēs parasti ceram: ja kādu mīli, tad attiecībās viss izdosies vai atrisināsies. Tomēr, kā zināms, ne vienmēr tā ir taisnība.»
«Jau no bērnības esmu mīlējusi mazuļus un vienmēr iztēlojos, ka man būs daudz bērnu.
Tas bijis manas dzīves galvenais motīvs. Manas izvēles ir veidojis priekšstats, ka ģimene ir visa pamatā. Kad biju maza, es ļoti skaidri sapratu, ka bērnam ārkārtīgi būtiska ir tēva klātbūtne. Es biju izmisusi, nezinādama, kur ir mans tēvs. Ja būtu varējusi vismaz dažreiz viņu satikt un zinājusi, ka viņš mani mīl, būtu jutusies daudz drošāka. Tāpēc es izmisīgi darīju visu, lai maniem bērniem šādas izjūtas nebūtu jāpiedzīvo.»
Odrija saprata, ka paniski baidās būt pamesta, tāpēc nolēma uzmeklēt tēvu. 25 gadus pēc abu pēdējās tikšanās, meklējot Sarkanā Krusta ierakstos, viņa beidzot atrada tēvu un satika. Tomēr tikšanās bija atsvešināta un vēsa – tā sagādāja vilšanos. Odrija saprata, ka tas, ko viņa bija cerējusi emocionāli sagaidīt no tēva, nenotiks. Ar laiku viņa nolēma tēvam piedot, nevainot un negaidīt viņa atvainošanos. Tomēr šis notikums Odriju padarīja trauslu un par sevi nepārliecinātu attiecībās ar vīriešiem.
Odrija un psihiatrs Andrea Doti iepazinās kruīzā, kurā viņus uzaicināja kopīgi draugi. 1969. gada 18. janvārī viņi apprecējās, un pēc gada ģimenē piedzima mazais Luka. Sākotnēji Odrija bija ļoti laimīga. Viņa palīdzēja vīram jaukt zāles, dzīvoja viņa dzīvi – Odrija vēlējās būt tikai sava vīra sieva un bērnu māte. Abi dzīvoja laimīgi neuzkrītošā mājā Itālijā, Romā. Tomēr Andrea bija vētrains brunču mednieks. Kāds itāļu paparaci viņu bija nofotografējis vismaz ar 200 sievietēm.
Odrija bija izmisumā. Viņas vienīgais publiskais komentārs par šo bija: «Ārsti rūpējas par visiem citiem, izņemot savu ģimeni.»
Odrija vēlējās ideālu ģimeni. 1974. gadā viņa piedzīvoja spontāno abortu, ko sauca par savas dzīves vistraumatiskāko pieredzi. Par spīti visam, viņa palika laulībā ar Andrea Doti līdz 1982. gadam, kad tā izplēnēja pilnībā.
No 1980. gada Hepbērna bija attiecībās ar nīderlandiešu aktieri Robertu Voldersu, aktrises Merles Oberonas atraitni. Viņš bija nolēmis izsolīt Merles dārglietas un iegūto naudu atdot labdarībai. Tieši šajā izsolē Roberts un Odrija iepazinās. Odrija: «Mēs abi bijām ļoti, ļoti nelaimīgi. Un mēs runājām par to. Es biju savas dzīves sliktākajā posmā – savas laulības izskaņā.»
1989. gadā Odrija abu deviņus kopā pavadītos gadus nosauca par savas dzīves laimīgāko posmu. «Viņš ir brīnišķīgs cilvēks, aizrautīgs un uzticams. Man nekad nav bijis jāuztraucas, ka es varētu pazaudēt viņa mīlestību. Viņš man to apliecina visos iespējamajos veidos.» Odrija bija satikusi savu princi.
Odrija. Laipnība un empātija
Šķiet, Kianu Rīvss ir teicis, ka nevēlas dzīvot pasaulē, kurā laipnība tiek uztverta kā vājums. Bet Odrija spēja realizēt laipnību, empātiju un cilvēcību ar patiesumu, vieglumu un nodarboties ar labdarību bez pārākuma izteiksmes sejā. Viņa atļāvās būt laba un darīt labu.
Teksts, kas ļoti patika Odrijai un tika lasīts viņas bērēs, nav viņas radīts. Kad Odrijai lūdza atklāt viņas skaistuma noslēpumu, aktrise vienmēr citēja amerikāņu komiķi Semu Levensonu:
«Lai jūsu lūpas būtu skaistas, sakiet labus vārdus. Lai acis būtu jaukas, meklējiet labo cilvēkos.
Lai jūsu augums būtu slaids, dalieties ēdienā ar trūcīgajiem. Lai jūsu mati būtu skaisti, ļaujiet bērniem ar tiem rotaļāties vismaz reizi dienā.»
1 Lietus Spānijā paliek galvenokārt līdzenumā ir mēles mežģis, ar kuru var
izlabot plato a, kas piemīt kokniju dialektam.
