Rīga +7°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Retu reizi, bet ir bijis, ka dziedāt ir ļoti grūti. Mārtiņa Freimaņa bērēs knapi saņēmos, mana vedējtēva Valda Trēziņa bērēs tāpat… Aivara Brīzes bērēs arī, man toreiz bija jādzied Kad saule riet…, un
es neatceros, kā nodziedāju, viss kā miglā… Kā var saņemties tādās reizēs?
Es tiešām nezinu, kā to varu, varbūt vienkārši pieredze palīdz, » sarunā ar žurnālu Ievas Stāsti saka Olga Rajecka.
Taču viņas mūžā bijusi arī tāda reize, kad padziedāt nav varējusi nemaz…
«Tas bija pandēmijas laikā, jau pusgadu neko nedrīkstēja rīkot, nekur iet, nenotika ne koncerti, nekas. Šķiet, tā bija Pūpolsvētdiena, kad vēsā pavasarī Skultes tirgū uz nelielās estrādītes sniedzām koncertu.
Mans čemodāns atvērts stāvēja pie skatuves, un, kurš gribēja, varēja ielikt kādu ziedojumu.
Tas bija tik saviļņojoši… Cilvēki nesa ziedus, siltas zeķes, medus burciņas, olas, kartupeļu maisus, visādus produktus… Un tad skatos – pavisam lēnām nāk viena tantīte, stipri salīkusi, uz spieķīša balstīdamās, un ieliek tajā čemodānā piecus eiro… Viss! Es nespēju vairs padziedāt nemaz, nemaz. Mājupceļā bija jāraud,» atzīstas Rajecka.
Sarunu ar Olgu lasi žurnālā «Ievas Stāsti» un digitālajā žurnālā «Santa+»!
