Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Tas notika 2014. gada 8.jūnijā. Tas bija koncerts, kurā es biju vismazāk gatavs tam, kas ar mani notiks. Tas viss laiks bija pilnīgs ārprāts un skaistums vienlaicīgi,» ar ļoti personisku ierakstu nesen «Instagram» dalījies mūziķis Jānis Šipkēvics.
«Bruka iecerētais, šķīda ārā pārliecības, juka «Instrumenti» un manas attiecības,
bet uz tā visa fona, ka jau vienmēr, krīzes tev piespēlē nebijušas atklāsmes. Un drosmi izdarīt to, kam nekad nevarēji saņemties,» atminas mūziķis. «Tādos brīžos mēs mēdzam pēkšņi nenoraustīties izlēkt ar izpletni, sirsnīgi piedzerties, uztetovēt trīs zilas strīpiņas, nogriezt nullīti, pateikt kaut ko tieši beidzot. Un es kaut ko no šī un visu ko citu tai laikā sadarīju. Bet tam visam blakus arī iebridu riktīgi neparastos muzikālos ūdeņos,» atklāts ir viņš.
«Es gāju tur, kur jutos pavisam neveikli,
mēģināju vienkārši kaut kur doties, lai noturētos virs ūdens un turpinātu būt.
Es biju gatavs pamest bailes no improvizētas mūzikas, daudz vairāk uzdrošinājos atļauties darīt ar klavierēm, ar savu balsi. Atļāvos brīvāk tuvoties mūzikas radīšanai. Vispār uzdrošinājos savus vienmēr, manuprāt, samocītos komponējumus uzlūkot kā kaut ko iespējami vērtīgu. Jo man nebija izvēles – tas bija vienīgais, kas man bija palicis, vienīgais, kas bija tāds pa īstam mans,» raksta Jānis.
«Varbūt vēl man bija palicis mans ķermenis – bet ar to arī tai laikā bija ļoti jokaini,
es piedzīvoju tādu kā izlīšanu ārā no pierastās miesas,
es biju biedējoši izkāpis ārā no sava iepriekšējā «es» un no savas pagātnes arī. Un tā bija arī laikam tā slavenā veģetatīvā distonija visam pa virsu, bet tas bija arī vienlaikus kaut kas ļoti, ļoti skaists,» tā desmit gadus senās sajūtas apraksta Šipkēvics.
