Sipeniece izstāsta visus pigorus, kas notiek viņas pašas sētā

Ja jūs piedalītos šovā «Balss maskā», zem kādas maskas paslēptos?

Es tomēr gribētu palikt detektīvos. Dziedāt maskā, īpaši tādā, kas sver 25 kilogramus, ir baigi smagais darbs. Taču, ja nebūtu citas izvēles, ņemtu iespējami vieglāko masku.

Jums nav bijusi doma samainīties ar Samantu Tīnu vietām, lai arī varētu pasēdēt blakus Jānim Šipkēvicam?

Man ir lielisks blakussēdētājs Krivenchy – kur vēl foršāku kaimiņu?! Patiesībā viņš ir ļoti interesants sarunbiedrs. Ar Šipkēvicu varu papļāpāt filmēšanas pauzēs. Jo tad, kad sēdi ar ieslēgtām kamerām, nemaz baigi nevari tarkšķēt, visa uzmanība ir skatuvei. Bet pauzītēs izčupojamies pēc sirds patikas.

Jānis tiešām tik daudz zina par katras šovā izskanējušās dziesmas vēsturi vai pirms tam saraksta faktus uz lapiņas?

Pieļauju, ka ar repertuāru pirms tam iepazīstas, bet viņš tiešām visus tos faktus, kurus mums stāsta, zina. Katram cilvēkam ir kāds talants. Jautājums tikai, vai viņš to sevī ir atklājis. Es, piemēram, zinu dziesmu vārdus. Naktī no vietas varu raut vaļā dažādas dziesmas.

Ierakstu laikā lietojat uzmundrinošus dzērienus acu gaišumam?

Diemžēl mums neko nedod.

Paši varējāt iegādāties un paslepus turēt zem galda.

Mēs ar Krivenchy bijām norunājuši pēdējā raidījumā to izdarīt, bet piemirsās. Turklāt TV kameru priekšā nevar to darīt, jo baigi redz. Cilvēkam pašam šķiet, ka viņš kļūst jautrāks un asprātīgāks, bet tā nav. Tāpēc filmējoties ir bīstami lietot grādīgos.

Kamera ir nežēlīga. Pirmkārt, tā cilvēku padara lielāku, otrkārt, paspilgtina visas emocijas.

Esat bijusi pie Krivenchy uz «Pāļa bazaru»?

Protams! Mums bija normāls reitings. Pirms tam Jānim izlūdzos, ka visas glāzes līdz dibenam nedzeršu, jo stipro alkoholu slikti panesu. Man vairāk patīk vīna promiles. Maksimums 12 grādi. Zini, kā ir – savulaik ievas zied, savulaik ābelītes. Stipro dzērienu posmu esmu jau izgājusi.

Kurš šova vadītājs jums patīk labāk – Spuris vai Andžāns?

Abi forši. Viņos ir jaunu cilvēku enerģija, un tas ir galvenais. Abi ir ļoti labi audzināti, no labām ģimenēm nākuši. Sirsnīgi, pieklājīgi. Prieks skatīties!

Esmu dzirdējusi, ka uz masku ballēm jūs vairāk neaicina, jo visus uzreiz atpazīstat.

Jā, sen nevienā maksu ballē neesmu bijusi… Varbūt tiešām šis ir tas iemesls? Bet vispār, kad pēdējo reizi biju masku ballē, tas bija cūcīgi. Mums ar Valteru (Baibas draugs humorists Valters Krauze) pasaka, ka būs ballīte krievu stilā.

Tas bija vēl pirms kara. Valters ieradās treniņtērpā, bet es drēbēs, kā, man šķita, krievietes ģērbjas.

Un izrādās, ka cilvēks, kurš šo pasākumu organizēja, pēdējā brīdī mainīja konceptu – ģērbieties, kā gribat! Mums ar Valteru to nepateica. Aiz kauna visu vakaru turējāmies kopā. Pārējie bija elegantos vasaras lina uzvalkos, bet Valters trenuškās un es – puķainā krekliņkleitā. Nepiedodami!

Kādas maskas jums parasti tika Jaungada pasākumos bērnudārzā?

Sniegpārsliņas man nekad nedeva, un tā ir mana lielā sāpe. Biju vilks, suns, ķirbis, raķete… Vēlāk sapratu, ka sniegpārsliņas ir diezgan garlaicīgs pasākums, jo raksturlomas ir foršākas. Mana pirmā īstā lielā loma bija suns, bez teksta. Izdomāju, ka suns ir ar blusām, un visu izrādi izteiksmīgi nokasījos.

Pirms mēneša svinējāt dzimšanas dienu. Kāda ir bijusi asprātīgākā dāvana, ko esat saņēmusi?

Man ir bijušas sirsnīgas dāvanas. Piemēram, māsa bija kaut kur atradusi neattīstītu filmiņu ar bērnības bildēm, kuras nebiju redzējusi nekad dzīvē. Attīstīja un man uzdāvināja albumiņu ar šīm fotogrāfijām. Tas bija ļoti aizkustinoši. Vēl man palikusi atmiņā dāvana no ziedu salona «Lakstos» saimnieka Valtera. Viņš zina, ka man riebjas 8. marts. Tāpēc uz manu dzimšanas dienu ar kurjeru atsūtīja kasti ar 100 tulpēm, kurām bija jāuzzied 8. martā. Taču tās aizkavējās un ziedēja vēlāk. Bet dāvana bija ļoti gaumīga.

Ja jums dzimšanas dienā uzdāvinātu jahtu, kā to nosauktu?

Jēzus Kungs, Svētā Marija! Jahtu es nekad negribētu. Nemūžam! Jahtas cena vēl ir sūds, bet uzturēt to ir nenormāli dārgi. Tu zini, cik izmaksā īrēt jahtas piestātni? Labāk nezināt! Simtreiz lētāk ir jahtu noīrēt. Uzkāp, nokāp, un miers. Nekādu galvassāpju – kur likt, kā apkopt un apdrošināt. Uzdāvināt jahtu ir tas pats, kas uzdāvināt ceļa rulli.

Vīriešiem mēdz būt 40 gadu krīze. Kad sievietēm ir pusmūža krīze?

Kad tu sāc saprast, ka neko vairs nevar noķert aiz astes. Krunkas ir acīmredzamas, upes izgājušas no krastiem.

Es gan baigi ceru uz plastiskās ķirurģijas palīdzību un visādiem citādiem brīnumlīdzekļiem, jo mūsdienās ir iespēja saģērbties tā, lai tu neizskaties pēc tantes.

Bet katram pusmūža krīze pienāk ļoti individuāli. Skolas salidojumos esmu redzējusi, ka dažas skolasbiedrenes sevi jau ir norakušas, atnāk kaut kādos «Ogres trikotāžas» kostīmos. Lai gan, ja sievietes ap 50 tērpjas rozā treniņtērpā un uz galvas divas balinātas zirgastītes karājas, tas arī tā… Nevar saprast, kurai lielāka krīze iestājusies.

Jums vēl nav?

Nevar jau zināt. Pats to nevari noteikt. Vislabāk no malas var redzēt. Bet ļoti ceru, ka nepienāks brīdis, kad man negribēsies, lai kāds mani fotografē. Nupat biju Botāniskā dārza Tropu mājā, kur mums bija filmēšana. Gaidījām brīdi, kad taurenītis uzsēdīsies man uz pleca. Tā, lai būtu skaisti. Bet tā taureņu mājas meitene saka: «Viņi tā nedara!» Domāju, ai, rau’ viņ’ kociņ’ – filmējam tāpat. Un te pēkšņi ienāk viena sieviete ap gadiem 60–70, tērpusies raibā jaciņā, un tas taurenis ņem un uzsēžas uz jaciņas. Es viņai saku: «Aaaaa, cik skaisti! Es tūlīt jūs nofotografēšu!» Bet viņa šausmās iekliedzās: «Tikai ne seju!» Sākumā domāju – varbūt viņa ir kaut kādā liecinieku aizsardzības programmā, bet tomēr pajautāju: «Kas tad jūsu sejai vainas?» Iedomājies, viņa dzīvo kādu laiciņu ar domu, ka viņai ir veca un nesmuka seja. Bet tā nebūt nav!

Jau vairākus gadus vadāt šovu «Saimnieks meklē sievu». Vai kāds neprecēts un puslīdz sakarīgs saimnieks vēl ir palicis?

Es brīnos, bet ir. Laukos jau ir diezgan daudz brīvu puišu. Redz, mūsdienās tādas foršas meitenes baigi neparakstās uz lauku dzīvi. Apzinās, ka tur būs smags, fizisks darbs. Turklāt, ja vēl puisis ir ar baigajām prasībām, ka viņam vajag smuku, gudru un ļoti čaklu, tad kandidāšu skaits krasi sarūk. Esmu viņiem vairākkārt prasījusi: «Kāpēc tik ilgi čammājaties un neprecaties?» Atbild, ka visas normālās, smukās klasesbiedrenes uzreiz pēc izlaiduma aizbraukušas no ciemata un pateikušas – nekad te vairāk manas kājas nebūs! Vienas devušās peļņā uz ārzemēm, citas iekrampējušās Rīgas birojos, un uz laukiem labākajā gadījumā atbrauc vasarā uz pāris dienām. Bet viņiem jau vajag, lai meitene tur dienu un nakti dzīvo un strādā, ir visus garos, dubļainos rudens vakarus un brien pa aizputinātajiem ziemas ceļiem. Daudzas šādu dzīvi nevēlas.

Pirms desmit gadiem šovā nonāca Magone, kura izvēlējās bijušo cietumnieku Venti. Sekojat līdzi viņas dzīvei šovā «Slavenības. Bez filtra»?

Viņai nesekot ir neiespējami, jo portālu ziņās Magone ir uzreiz aiz Kariņa. Jāatzīst, tās meitenes, kuru satiku pirms desmit gadiem, vairs nav. Ir pavisam cita Magone. Kad viņu satiku pirmo reizi, viņa bija ļoti neparasta. Viņai bija kaut kādi sapņi, kurus viņa tulkoja kā zīmes, dzejnieces dotības, kuras viņai arī tagad vēl ir. Magone bija ļoti tīra, nesabojāta. Tagad dzīve viņu ir apbružājusi. Man šķiet, viņai kāds ļoti nodarījis pāri.

Kāds no saimniekiem jums ir mēģinājis sist kanti?

Tas būtu baigi iedomīgi man teikt, ka jā. Neesmu ko tādu pamanījusi.

Un jūs kādam?

Man ir vairāki saimnieki patikuši kā cilvēki. Redz, es pati diezgan vēlu izgāju pie vīra.

Acīmredzot man bija priekšstats, kādam jāizskatās vīrietim, kādam viņam jābūt. Savā vīrā to visu atradu, un mani meklējumi ar to beidzās. Tici man, es ilgi meklēju. Tāpēc saimnieki kā vīrieši mani neinteresē.

Kuras govs piens ir labāks – brūnās, baltās vai melnās?

Melnraibās. Tās ir vispienīgākās.

Kāpēc kaķis aiz sevis vienmēr aprok sadarīto, bet suns – nekad?

Kā tad ne? Manējie ieslēdz savu četru riteņu piedziņas sistēmu un uzmet pa lapai virsū. Viņi ir ļoti smalki kundziņi, aristokrāti, kuri aiz sevis mēģina sakārtot vidi.

Vienam no jūsu taksīšiem vārds ir Uni, kas igauņu valodā nozīmē sapnis. Kāds skaidrojums ir otra taksīša vārdam Oki?

Mēs vārdu Oki vienkārši piedzinām pie Uni. Zini, kā piedzen fasonu? Ciltsrakstos pirmajam taksītim vārds ir Grāfs Uni, jo vajadzēja vārdu ar G burtu. Otrajam savukārt vārdu vajadzēja ar burtu I, tāpēc viņš ir Imperators Oktiviāns, kas mājās tiek saukts vienkārši par Oki.

Šobrīd jūsu takši kļuvuši par iemīļotākajiem personāžiem instagramā. Cik gultiņu pēdējā gada laikā viņi ir sadīrājuši?

Bez skaita! Es gultiņas vairs nepērku. Savācu izplūkāto sinteponu maisos un nopērku suņu spilvenus, kuri ik pa laikam dabūjami veikalā «Lidl». Tajos sabāžu sinteponu, un miers. Šonedēļ jau divi saplosīti.

No rīta ar bažām dodaties uz lejas stāvu?

Ar interesi un nelielu satraukumu. Jo pārsteigumi var būt dažādi. Ja nav sadīrātas gultas, tad ir sagrauzta TV pults. Mēs esam visu izdarījuši, lai izglābtu vērtīgākās mantas. Pateicoties viņiem, man pie sienām līdz pat griestiem ir plaukti, kur saliktas kurpes. Ja tās tiks atstātas uz grīdas, varu no kurpēm atvadīties. Pavasari gaidot, man kastēs mājās sasētas puķes un garšvielas. Iesēju arī rukolu. Vakar atbraucu no darba un rukola jau bija zemē izvandīta. Nu, ko tad rukola ir noziegusies?

Gultiņas paši pērkat vai tās jums dāvina?

Pateicoties manām Instagram aktivitātēm, viens otrs suņu priekšmetu veikals gultiņas mums uzdāvina, bet būtībā man ir žēl, jo tās ir ļoti labas un dārgas lietas, ko viņi mums dāvina.

Kā spējat savus takšus atpazīt?

Vienam pie kaklasiksnas piekārts sarkans kauliņš, otram – sudraba. Bet arī bez tiem mēs viņus lieliski atpazīstam. Manam vīram ir dvīņu brālis, ar kuru viņi līdz 30 gadiem bija pilnīgi neatšķirami, bet vecāki viņus atšķīra. Tāpat ir mums ar suņiem. Viens pēc rakstura ir bezkaunīgāks, drosmīgāks, vienmēr tesīs pa priekšu, ieskries mežā pakaļ meža dzīvniekam, un tad meklē viņu pusi dienas. Otrs ir prātīgāks, pirms kaut ko dara, apdomāsies, vai viņam tiešām to vajag. Inteliģentāks. Bez vajadzības slapjā krūmā nelīdīs.

Rīgā nupat pirmo reizi viesojās Stenlija kauss. Ja jums uz vienu dienu uzticētu tā glabāšanu, bet no rīta konstatētu, ka daļa kausa ir nograuzta, kā rīkotos?

Šādas kutelīgas situācijas esmu piedzīvojusi tik daudz, ka mani nervi ir norūdīti kā troses.

Reiz piecas minūtes pirms pasākuma uzvaras kauss nogāzās zemē un saplīsa šķembās, un tu stāvi un domā, ko darīt.

Nu, kas ir Stenlija kauss? Tā ir manta. Noteikti sameklētu Dailes teātra butaforijas nodaļas vadītāju un teiktu: «Maksāju jebkuru naudu, uztaisiet ātri kopiju!» Un viņa uztaisītu, tici man!

Ja jūsu suņi pēkšņi sāktu runāt, kas būtu trakākais, ko viņi par jums varētu izstāstīt?

Domāju, viņi ar dažāda rakstura informāciju dotos uz bāriņtiesu vai organizāciju «Glābiet bērnus». Viņvakar abi no manis norāvās. Reāli! Jo aizskrēja pa mežu stirnai līdzi, es viņus saucu un saucu, bet viņi neklausīja. Unītis vēl neko, bet mazais riktīgi norāvās. Pēc notikušā paziņoju viņiem, ka šovakar nedraudzēšos. Un viņi tiešām nenāca man klāt. Ik pa brīdim ap stūri palūrēja, ar acīm jautājot: «Vēl nedrīkst draudzēties?» «Vēl ne!» stingri atcirtu es.

Jums mājās ir lelle Baiba?

Ir. Bērnībā mamma man to nepirka. Uzskatīja, ka tā ir naudas izšķiešana, jo spēlēties ar to tāpat nevar, bet putekļus krāt uz skapjaugšas nav nekāda jēga. Un tad jau pieaugušā vecumā izmantoju radio spēku, stāstot, ka man nekad mūžā nav bijusi lelle Baiba, un, ja kāds ir gatavs no tās šķirties, es ar prieku to iegādātos. Un viena radio klausītāja man šo lelli uzdāvināja.

Kā iet jūsu izdomātajai interneta varonei Ļoļai? Kaut kā pēdējā laikā pieklususi…

Viņa devusies ilgākā radošā atvaļinājumā, jo Ļoļas maska pazuda. Viņa vispār ir pandēmijas mīlestības auglis. Toreiz visapkārt viss bija slikti, tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt. Sapratu, ka kaut kas ir jādara, jo vairot pesimismu nedrīkst. Katru dienu postot, cik maskas ir sliktas, ir stulbi. Sapratu – jāšauj citā virzienā! Skrullējot feisbuka lenti, nejauši ieraudzīju to brīnišķīgo masku. Uzliku to, un Ļoļa uzreiz pie manis atnāca. Sākumā video taisīju iekšējai lietošanai, sūtīju draugiem. Redzot, ka viņus šie video uzjautrina, izdomāju ievietot Instagram. Un tiešām cilvēki ar interesi skatījās, dienā bija pat 10 000 skatījumu. Komentāros teica paldies par humora devu, jo tobrīd tas visvairāk bija nepieciešams. Žēl, protams, ka maska pazuda…

Ar vīru Gati savās lauku mājās Sāremā ogas lasāt, pirms tam iejaucot metāla krūzēs «kokčikus». Kāds ir to sastāvs?

Mums ir atšķirīgas gaumes. Man vasarā visbiežāk krūzē iejaukts «Aperol Spritz», bet vīram savs maisījums. Metāla krūzēs tos taisām, lai neapgāžas. Turklāt stikls var saplīst. Zini, kas tas ir – stikli zālē? Vasarā, kad visi basām kājām staigā? Šausmas!

Kādu pārbaudījumu jums būtu grūtāk izturēt – barošanu ar kūkām vai melnajiem ikriem?

Abi ir diezgan slikti varianti. Bērnībā skatījos krievu spiegu filmas par vāciešiem un to, kā viņi spīdzina partizānus. Vienmēr domāju, ja es būtu padomju armijas partizāns un vācieši mani spīdzinātu, ko es ilgāk varētu izturēt – karstu vai ledainu ūdeni, ko gāž virsū? Abi slikti. Man vispār nepatīk tādas izvēles – vai nu, vai. Gribētu drusciņ kūciņu un drusciņ melnos ikrus. No sākuma ikru maizīti un tad kūku. Negribētu piedzīvot situāciju, ka stūķē kūkas, kamēr tu nobeidzies.

Viens no jūsu iecienītākajiem teicieniem ir: «Rau’ viņ’ kociņ’.» Ko tas īsti nozīmē?

Tas ir tāds latviešu teiciens: «Ejam tālāk! Tas nav svarīgi. Aizmirstam.»

Latviešiem ir daudz jocīgu teicienu. Piemēram, velns pa stenderi vai lai tā būda rūc. Vai – nodzersim tai vecenei to būdu kā sūdu. Nu, kas to izdomājis?

Stāvizrādes jums jau ir bijušas. Nav plānotas arī sēdizrādes?

Kad es sēžu uz skatuves? Nē. Es tomēr gribētu šos skaistos mirkļus piedzīvot stāvot. Īstenībā daudziem vajadzēja skaidrot, ka manos koncertos viņiem nevajadzēs stāvēt kājās, ka stāvēšu tikai es.

Kura ir skaistākā Latvijas brīvdabas estrāde?

Viennozīmīgi Strenču. Tā atrodas pie pašas Gaujas un ir ļoti gaumīga. Ne par lielu, ne par mazu. Skaistas estrādes ir arī Bauskā, Siguldā un Cēsīs.

Jums patīk sava balss?

Nezinu nevienu, kurš var ierakstā mierīgi klausīties savā balsī. Tāpēc, ka iekšēji mēs to dzirdam pavisam citādi. Ciest nevaru savu balsi un vēl vairāk – skatīties uz sevi televīzijā. Mājās ir kategoriski aizliegts mani klausīties radio un skatīties TV ekrānos, kad esmu klāt.

Un rokraksts patīk?

Kas nu man ir smuks, tas nu ir!

Kad pēdējo reizi bijāt vecāku sapulcē?

Pirms pandēmijas. Šķiet, 2019. gadā. Hermīne vēl mācījās sākumskolā, un mammām, kuras bija nosēdējušās mājās un kurām gribējās atnākt uz vecāku sapulcēm izrunāties, neļāvu izplūst. Esmu tieša, un laiks man parasti ir tik, cik ir. Tāpēc vienmēr steidzinu – izrunājam par lietu, nobalsojam par krekliem, un atā! Klases audzinātājas uz mani vienmēr skatījās kā uz glābiņu. Atceros, reiz uz vienu svarīgu sapulci netiku. Aizrakstīju klases audzinātājai, ka nebūšu. Saņēmu īsziņas: «Baiba, es jūs ļoti lūdzu!»

Vecāku čatiņā piedalāties?

Varbūt nekad neesmu bijusi tam pievienota. Vismaz tāda, par kuriem žurnālos raksta, man nav.

Vai mašīnā braucot dziedat?

Nē, es klausos audiogrāmatas. Nupat beidzu klausīties Akuņina-Čhartišvili romānu «Suņa nāve». Esmu ielādējusi maksas audiogrāmatu lietotni, kurā ir daudz vērtīgu grāmatu. Žēl, ka latviešu valodā nav tādu lietotņu, jo tur esot baigā problēma ar autortiesībām, tāpēc grāmatu lasījumus pārsvarā klausos krievu valodā. Latviešu valodā es klausos raidlugas Latvijas Radio 1. Iesaku, tiešām brīnišķīgi darbi.

Man katru dienu lieli gabali ar auto jābrauc – 35 minūtes turp un tikpat atpakaļ.

Šo laiku izmantoju lietderīgi. Ziņas neklausos, jo visu rītu esmu tās atklausījusies. Bet, kad aizbraucu mājās, ātri par karu izrauju cauri Arestoviču un Feiginu «jūtūbā». Tāpēc grāmatas klausos galvas tīrībai, līdzsvaram. Kādreiz tās lasīju, gulēt ejot, un pēc pāris lapām pamodos ar grāmatu uz sejas. Klausoties audiogrāmatas, tā nenotiek.

Sen jau braucat ar elektroauto?

Kopš pērnā gada aprīļa. Patiesībā feina lieta, es domāju, ka būs trakāk.

Ar lādēšanu nav problēmu?

Man mājās ir lādētājs. Es vispār esmu atvērta visam jaunajam. Man patīk modernās tehnoloģijas. Esmu tā, kas lidostās iet gadžetu veikalos un pērk visādus jaunumus, arī visādas tumbas, mikrofonus, gaismas. Man arī patīk tas izaicinājums, kā ar to jāsadzīvo. Piemēram, ar elektroauto man vienmēr ir rūpīgi jāizplāno, kā pārvietošos, kur pa ceļam «uzlādēšos», kāds ātrums man jāizvēlas un citas tādas lietas. Uzskatu, ka cilvēkam jāiet līdzi jaunajām tehnoloģijām, jo tikko tu apstāsies savā attīstībā, kādā brīdī radīsies sajūta esi pārmests pāri bortam.

Evakuācijas somu vēl neesat izkrāmējusi?

Nē, joprojām stāv.

Un joprojām dziedat korī?

Protams. Man šovakar mēģinājums! Skates nāk. Dziesmusvētki nāk.

Jums ir savs tautastērps. Kā to sargājat no kodēm?

Ar kožu līdzekļiem, kas veikalos nopērkami. Tiešām ļoti sargāju, jo tautastērps tomēr ir ļoti dārgs. Pietiek jau, ka vienu detaļu – adītu zeķi – Unītis nočiepa un apraka dārzā. Atradu tikai pēc vairākiem mēnešiem. Tagad viss tiek glabāts aiz desmit atslēgām tā, ka ne Unītis, ne Okītis, ne kodes klāt netiks.

Kāpēc mūsu omītes televizoru ekrānus pēc skatīšanās vienmēr pārsedza ar tamborētām sedziņām?

Visu, kas ir dārgs, vajadzēja apsegt. Zārku jau arī ar sedziņu apsedz, pirms laiž bedrē.

Cik kreļļu jums ir?

Ļoti daudz. Ar to glabāšanu man gan ir problēmas. Ja kaut kas apnīk, atdodu. Šādas tādas sudraba rotas meitām dodu: «Šo gredzenu tu drīksti ņemt, šos auskarus tu drīksti ņemt. Bet šos – nekādā gadījumā!» Bet tas, cik nozīmē daudz, ir nosacīts jēdziens. Nesen biju pie rotu mākslinieces, un ko tādu vēl savā dzīvē nebiju redzējusi. Tur ienākot, vārdam daudz mainās dimensija. Man pat nav vienas desmitās daļas no rotām, kas ir viņai. Uh!

Savulaik raidījumā «Savādi» gan jums lieliski izdevās parodēt politiķes Ingunu Sudrabu un Solvitu Āboltiņu. Kādu personāžu no šā brīža Saeimas būtu vērts atdarināt?

Daudz tādu, ņem kuru gribi! No partijas «Latvija pirmajā vietā» – visus. Piemēram, Grevcova pati par sevi ir parodija. Trakāk vairs nevar būt.

Kura ķermeņa daļa jāsāk sauļot vispirms, lai panāktu vienmērīgu iedegumu?

Vēderu. Kāpēc mugura iedeg, bet vēders – nekad? Mūždien tāds balts. Kājas arī sūdīgi iedeg, tās arī visu laiku jāzieķē ar visādām burkānu eļļām. Būtībā sauļoties nevajadzētu vispār bet… Es dzīvoju Jūrmalā, un vasarā eju uz jūru peldēties. Un man kļūst nelabi, kad ieraugu tos melnos cilvēkus, kuri kopš marta kāpās guļ. Iedomājies, viņi jau no agra rīta ir jūrā un stāv pret sauli, sauļo paduses. Redz, kādas cilvēkiem problēmas? Paduse nav iesauļota! Tas ir komiski, tik slima vēl neesmu.

Ja turpmāk varētu valkāt tikai vienas krāsas apģērbu, kuru krāsu ņemtu?

Melno. Tā ir universāla – pieliec rotas, un aiziet! Der i bērēs, i kāzas.

Bēres esat vadījusi?

Man ir bijuši piedāvājumi, bet neesmu. Viena lieta, kad saki runu kāda tuva cilvēka bērēs, un pret to es izturos ļoti nopietni. Bet svešiem cilvēkiem tomēr vairāk asociējos ar humoru un jokiem, un aiziešana nav smieklīga, pret to jāizturas ar cieņu, tas ir aizgājēja pēdējais pasākums.

Ar Valteru esat bijuši vedēji ne vienās vien kāzās. Ko darāt, kad vedējiem sauc: «Rūgts!»

Sabučojāmies. Kas tad tur liels?

Vai esat Latvijā satikusi cilvēku, kuram nav ne jausmas, kas esat?

Jā! Pilns «purčiks» un Pļavnieki ar tādiem. Ķermenis viņiem atrodas Purvciemā, bet galva dzīvo Maskavā.

Un, ja dusošā princese tikko būtu pamodusies no simts gadu miega, kā jūs viņai paskaidrotu, kas esat?

Teiktu kā Boņuks: «Cyši lobs cylvāks!» (Ļoti labs cilvēks).

Kas jūs spēj šajā dzīvē pa īstam uzjautrināt?

Jebkas. Katru dienu atrodu, par ko uzjautrināties. Man tas ir ļoti vienkārši, jo mūsu suņi tiešām ir smieklīgi. Man šķiet, viņiem ir ļoti laba humora izjūta, un viņi bišķi pielāgojušies mūsmājas dzīvei. Saprot, ka jāizdara kaut kas, lai būtu jautri. Un dara ļoti talantīgi. Laba humora izjūta ir arī manām meitām. Kad sazvanos ar viņām, pārsmejos līdz asarām. Jā, tā nu mums iet!