Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
35
-
0
-
0
-
9
-
0
-
3
-
0
-
Intervija publicēta žurnāla «Annas Psiholoģija» 2020. gada pirmajā numurā.
– Vai, šogad saņemot Normunda Naumaņa Gada balvu mākslas kritikā, izjutāt zvaigžņu stundu?
– Tādas lielākas un mazākas zvaigžņu stundas jau ir bijušas arī iepriekš, piemēram, saņemot Čaka balvu (2017. gadā par grāmatu «Kosmopolītu» lieta un Aleksandrs Čaks – aut.), Baltijas asamblejas balvu mākslā. Bet šī balva man bija ļoti svarīga.
Es, protams, augstu vērtēju Normunda Naumaņa talantu un viņa devumu uzskatu par nozīmīgu latviešu teātra kritikā. Taču mūsu attiecības nebija viennozīmīgas, un nekādā gadījumā nevarētu teikt, ka mēs bijām draugi. Šad tad mūsu starpā bija sarunas, bet bija arī periodi, kad mēs vairāk vai mazāk cīnījāmies, aizstāvot katrs savu, atšķirīgo viedokli.
Tā kā šo balvu dibinājuši Normunda Naumaņa draugi un piekritēji, domāju, ka man jau tā nespīd nekādā gadījumā.
Mārtiņa Meiera gudri un artistiski organizētais pasākums mani atbrīvoja, tāpēc atļāvos mazu nekaunību. Kad man uzdeva jautājumu, par ko vēl līdz ar teātri gribētu rakstīt, teicu: par savu beidzamo gadu aizraušanos – basketbolu. Un, ja es gadījumā saņemtu šo balvu, aizbrauktu uz Dalasu noskatīties spēli, kurā spēlē Porziņģis. Pēc šī zāle burtiski uzsprāga, un man pašai likās, ka vakars ir izdevies.
Kad tiešām saņēmu balvu, biju ārkārtīgi pārsteigta un, protams, ļoti iepriecināta. Gandarījumu sagādāja cilvēku pozitīvā reakcija. Ja skatītāji domā, ka es šo balvu esmu pelnījusi, tas nozīmē, ka manis rakstīto lasa, un tas ir ļoti nozīmīgs atzinums katram kritiķim. Man pašai liekas, ka pagājušais gads man zināmā mērā patiešām ir bijis radošs.
Tovakar mani ļoti aizkustināja Normunda Naumaņa mamma, kura mani sirsnīgi apsveica.
– Lasīju, ka jūsu mamma ir bijusi vienīgais cilvēks, no kura emocionālā ziņā esat bijusi atkarīga. Vai, balvu saņemot, domājāt – mammai tas būtu paticis?
– Mamma uzskatīja, ka mana filoloģes izglītība atļauj strādāt par pedagoģi un ka skolotājas darbs ir ļoti cienījams. Es arī pēc augstskolas beigšanas vienu gadu nostrādāju par skolotāju Limbažu vidusskolā, vēlāk – kopš 90. gadu sākuma – strādāju Latvijas Universitātē.
Kad pievērsos kritikai, viņai šķita, ka kritizēt citus nav tā auglīgākā nodarbošanās. Bet šī balva tomēr ir zināms panākumu apliecinājums, un domāju, ka mamma būtu priecājusies. Tāpat kā priecājies būtu tētis, varbūt pat vairāk.
– Jūsu brālis dārzā pie mājas Talsos, kur dzīvojāt, bija iestādījis antonovkas, un mamma tad teikusi: «Katram bērnam būs sava antonovka. Kā viņš dzīvos, tā koks augs.» Ja runājam līdzībās, kā augušas šīs ābeles?
– Vairākas reizes gadā braucu uz Talsiem, uz kapiem, un tas dārziņš ir izpostīts, ābeles nozāģētas, šobrīd tur ir gluda vieta. Tā ka var teikt, ka paredzējums jeb vēlme, lai ābeles tur augtu, nav īstenojies. Kad eju garām tukšajai vietai, mani pārņem zināma melanholija.
– Naumaņa nakts pasākumā izskanēja šāda frāze: «Kritiķi veido retu īpašību buķete.» Jūs esat erudīta, un jums piemīt stāstnieces talants, kādu vēl no retajām īpašībām jūs nosauktu?
– Par stāstnieces talantu – paldies, tas man šķiet liels kompliments. Bet tas tā īsti atraisījies tikai beidzamo desmit, piecpadsmit gadu laikā… Neraugoties uz manu pieredzi, ir sajūta, ka joprojām turpinu attīstīties. Kritiķim neapšaubāmi ir vajadzīgs mugurkauls – nebaidīties no sava viedokļa, nebaidīties iebilst autoritātēm. Atceros vienu no pirmajām reizēm, kad 80. gadu sākumā nokritizēju tolaik visu pielūgto režisoru Alfrēdu Jaunušanu par izrādi Ugunī, kas nebija īpaši veiksmīga.
Toreiz otrā rītā man bija sajūta, ka esmu kļuvusi par cilvēku ar pilnīgi citu pieredzi.
Tā sajūta nebija ne gandarījums, ne prieks par atļaušanos nokritizēt. Drīzāk, ka ir pārkāpts kaut kāds slieksnis. Mani pat pārņēma zināma nomāktība, jo sapratu, ka nākotnē, ja gribēšu teikt to, ko domāju, man ko kritisku nāksies rakstīt vēl un vēl. Bet, rakstot pirmās publikācijas, ārkārtīga nozīme ir cilvēkam, ar kuru jauns kritiķis sadarbojas. Man par tādu cilvēku, kas vienmēr atbalsta, kļuva Anda Burtniece, kura strādāja Literatūrā un Mākslā. Viņa pati vienmēr rakstīja to, ko domā, nerēķinoties ar to, ko teiks autoritātes.
Vēl, protams, kritiķim ir nepieciešama profesionalitāte. Ko tas nozīmē? Tā ir spēja uztvert izrādes konstrukciju un sekot tai, nevis savu iepriekš izdomātu konstrukciju likt virsū izrādei. Iemācīties noķert režisora domu var tikai ar gadiem. Kādus pirmos piecus gadus to tikai mācījos.
– Izklausās pēc izmeklētāja, kas šķetina vaļā noziegumu…
– Tieši tā. Tāpat kā jaunām māsiņām jāiemācās špricēt, jaunam kritiķim jāiemācās redzēt. Man pašai ir filoloģes izglītība, un teātra kritikā esmu autodidakte – visu iemācījusies pati.
Milzīga nozīme manā attīstībā bija tam, ka 90. gadu sākumā Universitātē sāku strādāt ar topošajiem kritiķiem. Gatavojot lekcijas ārzemju un krievu teātra vēsturē, izņēmu cauri visus materiālus no sākuma līdz mūsdienām. Ja šāda vajadzība nebūtu bijusi, varbūt ar mani būtu sliktāk.
Bet manā izaugsmē milzīga nozīme ir arī manai meitai Zanei (teātra kritiķe Zane Radzobe – aut.), kurai ir ļoti laba izglītība, kas iegūta Kultūras akadēmijā, kā arī viņa ir studējusi Ņujorkā pie pasaulslaveniem pedagogiem kā Fulbraita stipendiāte. Zane zina daudzas svešvalodas, redzējusi daudz izrāžu pasaules teātros, un viņa nemitīgi rūpējas par to, lai es arī neatpaliktu no procesa. Viņa man palīdz negulēt uz veciem taukiem – dod lasīt grāmatas, spiež lasīt rakstus, kas attiecas ne tikai uz teātri, bet arī uz kino un mūsdienu pasaules domāšanu, uz jaunajām tehnikām.
Viņa man liek skatīties filmas, šovus. Un pēc kāda laika es saprotu, kāpēc man tas viss ir bijis vajadzīgs.
Nesen tviterī lasīju, ka kāds bija nicinoši izteicies par paaudzi, kas ir dzimusi un veidojusies padomju laikā, to raksturojot apmēram ar šādiem vārdiem: «Mūsu dzīve nekļūs labāka, kamēr viņi nenosprāgs.» No vienas puses, varu piekrist šādam izteicienam, no otras – nevaru. Ir manas un vecāku paaudžu tā sauktās inteliģences vidū arī tādi, kuri lielā mērā palikuši pie padomju laika zināšanām un pasaules izpratnes. Bet ir cilvēki, un pie tiem es pieskaitu arī sevi, kas, sevi aiz ausīm turēdami, paši ir tikuši laukā no to laiku ierobežotajiem viedokļiem, no uzskata, ka tev jau viss ir zināms. Tāpēc, atgriežoties pie izteiciena – kaut viņi nosprāgtu –, tas gan ir, gan nav patiesība.
– Jūsu ģimenē ir tas laimīgais gadījums, ka meita ir arī jūsu domubiedre. Starp jums abām notiekot vētrainas diskusijas. Kurš šajā divkaujā uzvar?
– Bez Zanes es nebūtu tāda kritiķe, kāda esmu šobrīd. Mūsu komunikācija attiecībā uz profesijas jautājumiem tiešām mēdz būt arī diezgan vētraina, iežūžojoša paglāstīšana pie mums nenotiek. Man skaidri un gaiši tiek norādīts, kuros punktos esmu bijusi aprobežota un neko neesmu sapratusi. Pat ja tā ir taisnība, kaut daļēja, nav tak viegli uzreiz tam piekrist. Reizēm mēs abas apklustam uz kādu brīdi un pēc tam atkal turpinām diskusiju.
Tas, ka mēs abas bijām nominētas Kritikas gada balvai, man bija milzīgs prieks. Mēs nesacenšamies viena ar otru, mēs sacenšamies viena par otru un organiski priecājamies, ja kāda no mums gūst atzinību. Ļoti skaistām sievietēm varbūt ir citādi. Esmu dzirdējusi, ka viņas kļūs ļoti nervozas, kad viņu meitas izaug un kļūst par jaunām un vēl skaistākām sievietēm nekā mātes. Tad notiek sāncensība starp māti un meitu. Tas nav mans gadījums.
– Runājot par skaistumu, vai jūs tīri sievišķīgi esat apskaudusi kādu skaistu aktrisi?
– Skanēs jau šausmīgi, bet manas aktīvās darbības laikā Latvijā tādas super un pārdabiski skaistas aktrises vispār nav bijušas. Jā, ļoti talantīgas, izkoptas, šarmantas, glītas, bet ne dievišķīgi skaistas. Izņemot vienu. Un tā ir Indra Briķe jaunībā, kad viņa spēlēja Liepājas teātrī.
Man visspilgtāk acu priekšā ir viņas spēle izrādē Ernani. Viņa bija tik skaista un spēlēja tik talantīgi, ka man kaklā bija kamols un asaras acīs. Tā ar mani notiek mirkļos, kad redzu kaut ko ārkārtīgi skaistu – vai nu dabā, vai mūzikā. Nezinu gan, kā būtu bijis, ja viņa būtu tikai skaista un nebūtu talantīga. Bet apskaudusi gan neesmu nevienu.
– Jums noteikti ir savi mīluļi starp aktieriem un režisoriem. Kā jūs distancējaties no subjektīvās patikšanas vai arī nepatikas pret kādu?
– Pat ja man ar kādu teātra mākslinieku izraisās strīds vai man nav paticis, ko viņš izdarījis uz skatuves vai personiskajā dzīvē vai arī aizskāris mani, es nekad viņu nekritizēšu vairāk, nekā viņš būtu pelnījis. Tieši otrādi – es viņu vairāk uzslavēšu.
Jo man liekas, ka vispretīgāk ir izmantot kritiku kaut kādu personīgu attiecību kārtošanai.
Domāju, ka man ir normālas attiecības ar aktieriem un režisoriem. Vienīgais izņēmums ir režisors Vladislavs Nastavševs, kurš mani personīgi ir apvainojis un par kura izrādēm nekad vairs nerakstīšu. Kaut arī viena no manām vislabākajām recenzijām bija tieši par viņa iestudēto izrādi Asins kāzas.
Kā distancēties? Kaut kā jau šķiet – ja tas tev patīk, tad tas arī ir labs. Nu kā var pateikt, ka Hermanis kā režisors ir slikts? Nevar. Tajā pašā laikā neteikšu, ka apbrīnoju viņu kā personību un ka viņš ir mana vadzvaigzne intelektuālā ziņā. Bet katra viņa iestudētā izrāde man ir notikums, kam, pēc manām izjūtām, Latvijā līdzīga nav. Ja nu kādreiz tāds būs Elmārs Seņkovs.
– Kategoriskums ar gadiem mazinās?
– Mans kategoriskums ir mazinājies, un es neuzskatu, ka manas recenzijas būtu kategoriskas. Bet man principā patīk cilvēki, kas raksta kategoriski. Piemēram, Zane. Ir vajadzīgas slotas, kas tīri izslauka visu, un dažkārt kategoriski viedokļi ir vajadzīgi, kad kāds izcils mākslinieks ir pieļāvis kompromisu un viņa atbalstītāji to noklusē vai par to neraksta.
Kādā grāmatā lasīju tādu izteicienu: «Ir izrādes, ar kurām teātris piedzimst, un ir izrādes, ar kurām teātris nomirst.»
Ja ir tādas izrādes, ar kurām teātris nomirst, nedrīkst to neredzēt.
Bet jauns kritiķis ir pārliecināts, ka viņa viedoklis var kaut ko mainīt teātra pasaulē, līdz ar to arī mainīt skatītāju vērtības un gaumi. Ar gadiem redzi, ka kritiķa viedoklis nemaina neko.
– Vai jūs kādā izrādē esat arī aizmigusi?
– Jā, ir gadījies. Arī Džilindžera beidzamajā izrādē Neiespējamā misija bija daži pilnīgi neizturami brīži. Bet guļošos nesitīsim. Kādreiz gadās aizmigt arī diezgan labās izrādēs. Un tas ir saistīts ar to, ka izrādē visas ainas un dialogi ir vienā toņkārtā, nav kāpumu un kritumu. Tas tīri fizioloģiski iemidzina. Izrādei ir vajadzīgs spraigs temporitms.
– Cik lielā mērā jūs esat paškritiska pati pret sevi?
– Domāju, ka esmu diezgan paškritiska, ja runāju par darbu pedagoģijā un teātra kritikā. Piemēram. Šajā semestrī strādāju ar teātra zinātnes maģistrantiem – radošiem, intelektuāli aktīviem jauniem cilvēkiem. Novembrī kādā sava iemīļotā kursa Sudraba laikmets literatūrā un mākslā lekcijā jutu – neaiziet. Kaut arī biju īpaši gatavojusies, varbūt pārgatavojusies. Nevarēju koncentrēties, uzdabūt sevi vajadzīgajā izjūtā, likās – runāju tukšus vārdus.
Mani pārņēma sajūta, ka studentu vietā es ietu ārā.
Nomāktībā, pašpārmetumos pavadīju visu vakaru un vēl nākamo dienu. Kad pēc divām dienām gāju uz nākamo lekciju, durvis auditorijai, kas parasti stāv vaļā, bija ciet. Bija grūti mēģināt vērt durvis – ja nu neviens nav atnācis un tās ir slēgtas… Tā, par laimi, nebija. Vienīgais, kā no pašpārmetumiem tikt laukā, ir pēc iespējas ātrāk veiksmīgi nolasīt nākamo lekciju vai arī uzrakstīt nākamo rakstu, ja iepriekšējais šķiet neizdevies.
– Depresīvas izjūtas jums arī ir pazīstamas?
– Ir, bet reti. Reizēm šķiet, ka neko nav vērts darīt. Kāpēc lasīt kaut ko, kāpēc rakstīt kaut ko, kāpēc iet kaut kur? Tā ir grūti izstāstāma, bet ārkārtīgi nomācoša sajūta. Jo šis kāpēc? mēdz pārņemt jau no paša rīta. Gandrīz vai līdz jautājumam, kāpēc dzīvot. Turklāt šāds stāvoklis visbiežāk mēdz būt bez redzama iemesla. Tas nav ilgs, tikai dažkārt uz visu dienu. Bet otrā rītā viss liekas atkal tik interesants, domā, ko vēl paspēt, ko izdarīt, ko izlasīt, uzrakstīt, apskatīt, kur aizbraukt.
Jā, vienā dienā neinteresē nekas, otrā dienā – pilnīgi viss. Pat nevaru pateikt, kāpēc. Varbūt Annas Psiholoģijai ir kāds skaidrojums?
– Savā grāmatā Uz skatuves un aiz kulisēm rakstāt: «Skolā jutos nedaudz atraidīta, otrās šķiras cilvēks. Iedzīvojos kompleksā, kas izpaudās kā trauksmaina, aizdomīguma pilna attieksme pret cilvēkiem.» Kā jums šķiet – kāpēc neierakstījāties klases meiteņu pulciņā?
– Mūsu Talsu vidusskola bija ļoti laba, ar stingriem un labiem pasniedzējiem. Tomēr daži skolotāji pret dažiem skolēniem izturējās izteikti pozitīvāk nekā pret citiem. Man bija labas atzīmes, bet publiski uzslavas saņēmu reti. Arī daudzu meiteņu un zēnu dievinātajam klases audzinātājam Jānim Lapsam, kurš mācīja ķīmiju, bija savs šaurs – četru, piecu cilvēku – loks, ar kuriem un par kuriem viņš draudzīgi jokojās, pasmējās. Es pie tiem nepiederēju.
Toreiz kolektīvā bija arī vairāki cilvēki, kuri nebija Jāņa Lapsas uzmanības lokā, bet caur kvēlu draudzēšanos ar izredzētajiem jutās labāk. Vai es to nepratu vai negribēju, vairs neatceros… Bet man patika kolektīvs, kas izveidojās bērnu sporta skolā, kurā spēlēju basketbolu. Savas pusaudža pozitīvās emocijas un vēlmi būt pieņemtai realizēju tur.
Tagad varu ar rēnu smaidu to visu atcerēties. Vai ar zināmu gandarījumu, ka tie, kas bija izredzēti skolā, jau sen ir pensijā, bet es vēl aktīvi darbojos dzīvē un profesijā. Taču parvecumu man negribas runāt.
– Lai nu kā, bet šogad jūs svinat apaļu jubileju.
– Jā, varu atzīties, pret šo tēmu izturos zināmā mērā slimīgi. Un nevis tāpēc, ka gribētu tēlot jaunu meiteni, bet tāpēc, ka mūsu sabiedrībā pret cilvēkiem cienījamos gados izturas bez cieņas, ar aizspriedumiem, uzskata, ka tie ir norakstāmi, ka vairs ne kaut ko var, ne prot un ka viņiem vispār jānoiet no dzīves skatuves. Bet mani dzīve joprojām ļoti interesē.
Taču jautājumu par vecumu gribētu nobeigt tā: pirmkārt, vecums nav slimība, otrkārt – katrs cilvēks noveco citādi.
– Esat atzinusies, ka jūs joprojām interesē dažādas dīvainas lietas, kuras neesat dzīvē pamēģinājusi. Piedalīšanās Jāņa Skuteļa šovā bija viena no tādām. Vai vēl esat izmēģinājusi kaut ko, jūsuprāt, dīvainu?
– Esmu piedalījusies vēl vienā sarunu šovā, uz kuru mani diskutēt par basketbolu uzaicināja Armands Puče. Bet šī piedalīšanās man tādu gandarījumu nesagādāja, jo domāju, ka esmu uzaicināta kā vairāk vai mazāk līdzvērtīga sarunu biedre par basketbolu, bet izrādījās, ka man raidījumā tikai vajadzēja atšaudīties ar asprātībām. Biju gatava pateikt arī ko nopietnu, taču man neizdevās.
– Lasot par jūsu dzimtu, savilku paralēles ar jūsu vecmāmiņu – kaislīgu sēņotāju. Kad acis vairs nerādīja, viņa gājusi sēņot basām kājām, lai ar tām varētu sataustīt sēnes. Man šķiet, ka jums ir raksturīga līdzīga aizrautība it visā, kas sagādā prieku.
– Visvairāk tomēr esmu mantojusi no savas mammas. Neatlaidību, darbspējas, pienākuma izjūtu, atbildību par cilvēkiem, kas apkārt. Dažkārt man ir raksturīga pārmērīga savu emociju atklāšanā. To es kādreiz pārdzīvoju.
Daži cilvēki, kad lietojuši diezgan daudz kausu šampanieša, kļūst vai nu īgni, vai dusmīgi vai vēlas noskaidrot attiecības, pateikt, ko domā par otru. Mani šādos gadījumos pārņem mīlestība pret visu pasauli. Gribas visus apskaut, pateikt, kā viņus mīlu, atvērt dvēseli. Bet, lai strādātu pedagoģijā un teātra kritikā, dažkārt jāspēj pieņemt masku. Ka tevi nekas neuztrauc un neievaino un ka tu tikai dari savu darbu un nekas tevi personīgi neskar. Šo es joprojām mācos un neiemācos.
Es neko nevaru noslēpt, man viss ir ierakstīts sejā.
– Pirms piecpadsmit gadiem iegādājāties dzīvokli Kuivižos ar skatu uz jūru un dārzu. Kā jūs dēvētu šo vietu – par miera ostu, iedvesmas bāku?
– Varbūt tāpēc, ka esmu dzimusi mazpilsētā – Talsos –, man Kuivižos ļoti patīk. Jau tuvojoties Kuivižiem, mani pārņem māju izjūta. Savukārt, kad ar autobusu atgriežos Rīgā, jau tuvojoties Juglai, vienmēr izjūtu zināmu smagumu. Rīgā jūtos izraustīta. Tāpēc, lai kaut ko lielāku uzrakstītu – kā tagad, piemēram, par Čaku –, vajadzīga vismaz nedēļa, kad tevi neviens nerausta.
Un, protams, man patīk strādāt dārzā. Bet, ja jūs zinātu, cik tas mūsu zemes gabaliņš ir slikts! Kā jau netālu no jūras, tur sakrājas daudz ūdens, ir plāns melnzemes slānis un tas katru gadu jāmēslo, kas ne vienmēr iespējams, jo tos sagādāt nemaz nav tik viegli. Tad izaug, piemēram, tikai trīs centimetrus gari burkāni. Par šiem burkāniem man nav prieka, bet man ir prieks, piemēram, par dālijām, kas te aug ļoti labi. Tagad es savam dārzam desmit ballu sistēmā liktu četras. Gandrīz apmierinoši.
– Kāda jums šķiet izdevusies diena?
– Dienas mēdz būt dažādas. Bet Kuivižu diena ir izdevusies, ja izdodas kaut ko uzrakstīt, pavasarī pastrādāt dārzā līdz spēku izsīkumam, palasīt kādu detektīvu. Lielu gandarījumu man sagādā izdevusies lekcija. Izdevusies diena man vienmēr lielākoties saistās ar veiksmēm darbā. Vēl man svarīgi zināt, ka Zanei viss ir labi. Bet nu jau ceturto gadu mana izklaide ir basketbola spēļu skatīšanās.
– Kristaps Porziņģis joprojām ir jūsu favorīts?
– Protams. Bet viņam šobrīd iet grūti.
Mājās par basketbolu nedrīkstu runāt, jo Zane, kuru tas neinteresē, manu pārņemtību ar šo sporta veidu uzskata par slimīgu.
Laikam pirmo reizi mūžā saprotu, ko nozīmē fanošana par kādu. Varbūt tā tiešām ir zināma atkarība no kāda cilvēka panākumiem. Man ārkārtīgi patīk viņa kustības, kā viņš danko, met trīnīšus, kā orientējas laukumā.
– Ne par vienu aktieri tā neesat fanojusi?
– Nē. Es pat domāju, ka Kristaps Porziņģis varētu būt ļoti labs filmu aktieris. Viņš ļoti labi nes savu tēlu.
– Kā jums šķiet – kas šobrīd notiek ar teātri Latvijā? Jūsu sarūgtinājumi un iepriecinājumi?
– Tas nebūs nekas jauns, bet mani iepriecina Jaunais Rīgas teātris un Hermaņa izrādes. Arī divi viņa iestudējumi ar studentiem ir uzmanības vērti, un daži topošie aktieri man šķiet ļoti interesantas personības.
Nevar zināt, kas tālāk notiks ar režisoru Seņkovu.
Jo Latvijas apstākļos aiziet no štata vietas teātrī… es ļoti atvainojos, bet nezinu nevienu gadījumu, kad tas būtu beidzies ar uzvaru.
Es ļoti bažījos par viņu, jo viņš ir ārkārtīgi talantīgs mākslinieks. Uzskatu, ka Nacionālajam teātrim vajadzēja darīt pilnīgu visu, lai viņu noturētu. Manuprāt, šī teātra tagadējo augsto statusu radījuši trīs personības – direktors Ojārs Rubenis, mākslinieks Elmārs Seņkovs un literārās daļas vadītāja Ieva Struka. Kā ies Nacionālajam teātrim bez Rubeņa un Seņkova, vēl ir jautājums. Labas idejas ir daudziem režisoriem, bet ne visi spēj tās realizēt.
Kas mani sarūgtina? Nevar zināt, kas notiks ar Dailes teātri. Tik liels kuģis bez vadības var nogrimt. Diemžēl nezinu, kas pēdējos divos gados notiek Valmieras teātrī. Ir tikai informācija, ka tur ir ļoti talantīga jaunā aktieru paaudze, kuru audzina Indra Roga. Ja tiks atjaunota iespēja kritiķiem aizbraukt uz Valmieru un noskatīties izrādes, varēšu pateikt ko vairāk.
– Kuras izrādes jūs iesakāt nepalaist garām?
– Cilvēkus ļoti interesē un man arī ļoti patīk Intara Rešetina izrāde Dēls, kura ir izpārdota. Visai labi patīk arī Rolanda Atkočūna iestudētās izrādes Iemīlējies Šekspīrs 2. cēliens. Pirmais cēliens ir ļoti smagnējs, bet otrais, pateicoties Ievai Segliņai un Dainim Grūbem, labi aiziet. Vēl iesaku Salemas raganas Dailes teātrī. Ja kāds vēl nav redzējis, tad Pūt, vējiņi! Nacionālajā teātrī un, protams, pilnīgi visu, ko rāda Jaunajā Rīgas teātrī.
– Kādas jums šķiet latviešu publikas izpausmes teātrī?
– Neteikšu, ka mani tas kaitina, bet man vienmēr jāsmejas, kad publika lec kājās izrāžu finālā, vienalga, vai izrāde bijusi ļoti laba, laba vai viduvēja. Un tad es redzu, ka aktieri no skatuves redz, kā reaģē kritiķu rinda.
Ir arī izrādes, kurās ar prieku ceļos kopā ar citiem skatītājiem. Piemēram, izrādē Baltais helikopters to darīju no sirds.
Latviešu publika ir ārkārtīgi pieklājīga. Ja latviešu publika izturētos atbilstoši tam, ko tā domā un jūt, varbūt mums būtu mazāk sliktu izrāžu. Jo latviešu publika aplaudē vienmēr. Bet varbūt vienmēr atskanošie aplausi beigās iemidzina, un tad aktieriem šķiet, ka varbūt tik slikti nav. Es, piemēram, neuzskatu, ka ir nepieklājīgi iet ārā no sliktas izrādes. Ja izrāde ir ļoti slikta, drīkst iet ārā, pat nesagaidot pirmā cēliena beigas. Uz aktieriem šāda reakcija iedarbojas desmitreiz stiprāk nekā viskritiskākais kritiķa raksts. To nevar nepamanīt.
– Jūs esat profesionāli atzīta un varat justies gandarīta kritikas jomā, bet vai esat bijusi un esat laimīga savā sievietes dzīvē?
– Par savu likteni arī šajā ziņā žēloties nevaru.
