«Sievietēs pirmās pamanu acis un ceļgalus…» Paukštello par smiekliem, asarām un sievietēm

Pagājuši tieši 50 gadi, kopš iznākusi filma Mans draugs nenopietns cilvēks. Ja tagad uzņemtu turpinājumu, kas pa šo laiku būtu noticis ar jūsu varoni?

Gribētos ticēt, ka abi viņa puikas jau būtu izauguši lieli, viņam būtu ne vien kāds mazbērns, bet pat kāds mazmazbērns. Starp citu, pasen man šos puikas palaimējās satikt. Viens ir saistīts ar golfu – ir menedžeris, bet otrs – mēbeļu meistars. Tāpat kā maniem dēliem, arī viņiem ir pusotra gada starpība. Labi atceros viņu māmiņu, kas bija inženiere vefā. Atceros arī vecmāmiņu, jo bieži bija klāt filmēšanas laukumā. Kad puikām par vecmāmiņu bija jāsauc aktrise Dzidra Ritenberga, viņi teica: «Tā uzreiz nevaram, jo tur sēž mūsu īstā vecmāmiņa.»

Jums pašam ir tāds draugs nenopietns cilvēks?

Man šķiet, es pats esmu diezgan nenopietns.

Un arī Jānis Streičs tāds ir, jo mana loma filmā bija viņa radīts tēls. Viņš daudz ko scenārijam piedomāja klāt. Kaut vai to, ka galvenais varonis halturē kapos.

Filmā bija leģendāra pasaka par kaiju, kas beidzās dīvaini – kaija nosprāga. Kas ir šī skarbā joka autors?

Streičs. No manis filmā ir izteiciens: «Tavas mātes štuceris!» Tas nācis no manas bērnības. Mana māsa ar savu līgavaini gāja, rokās sadevušies, bet māte ar kaimiņienēm pieskrēja pie loga skatīties. Dzirdēju, kā viņas runāja: «Re, kur iet! Tūlīt bučosies! Tas ir Helmis – viņas štuceris!»

 

 

Ja kaut ko no septiņdesmitajiem varētu pārcelt uz mūsdienām, ko jūs būtu paņēmis līdzi?

Var jau būt, ka reizēm cenzūrai nemaz nebija ne vainas, jo māksla bija kvalitatīvāka. Ja bija galīgs mēsls, to rādīt neļāva. Taču kopumā tie bija traki laiki, traka iekārta – tajā atgriezties negribētu. Mode gan bija baigi labā, parādījās pirmās kļošenes. Man speciāli filmai tika uzšūts jauns džinsa kostīms – ļoti smuks. Pirms filmēšanās Streičs man to iedeva un teica: «Jāni, pavalkā to divus mēnešus, lai neizskatās galīgi svaigs!» Un tad es kā gulbis džinsa kostīmā pa Rīgu staigāju.

Tagad jau kļošenes atkal ir modē. Jums ir?

Nav gan. Skatos uz saviem puikām – mūsdienās mode kļuvusi daudz demokrātiskāka. Vairs nav tik interesanti. Mums bija ne tikai kļošenes, bet arī kurpes ar spiciem purngaliem un augstiem papēžiem. Skolas laikā dejojām modernās dejas. Murjāņu sporta ģimnāzijā nobērām grīdu ar borskābi – lai labāk slīd. Skolotāja sestdienu deju vakaros piekodināja – jāizdancina visas meitenes! Laidām ar visām gan fokstrotu, gan rumbu un tango, un tikai pēdējā dejā gājām pie tās īstās. Gadījās, ka pa divi trīs pie vienas.

Tagad prasu dēlam: «Ko jūs savās ballītēs darāt?» Viņš saka: «Runājam!»

Kad beidzamo reizi tā kārtīgi izdejojāties?

Nu jau tas ir mazliet pačabējis. Taču agrāk teātrī mums bija foršas balles. Citur jau nesanāk, jo aktieru vide ir diezgan noslēgta. Kā nesen mēģinājumā teica Mihails Gruzdovs – pasaule par aktieri zina vairāk nekā viņš – par pasauli.  Nesen gan man mazliet sanāca padejot. Tagad koncertējam kopā ar Vari Vētru, un viņš ir ļoti koleģiāls. Man dejas laikā mazliet paslīdēja kāja, un mēs ar Anitu Grūbi nonācām uz grīdas. To redzot, Varis ar savu deju partneri arī krita gar zemi – kompānijas pēc. Viņš pēc teica: «Tāda izdevība! Bija interesanti.» Varim vispār ir ļoti labs humors. 

Jūs izskatāties manāmi slaidāks, tagad no salātiem vien pārtiekat?

Vēl neesmu savā labākajā formā, bet drīz būšu. Kamēr man bija ķibeles ar kāju, daudz kustēties nevarēju. Dažus mēnešus dzīvoju gultas režīmā. Tad arī svars pieauga. Taču tūliņ sāksies siltāks laiks, atsākšu nūjot.

Kāds ir ekskluzīvākais gardums, ar ko sevi palutināt?

Harijam Spanovskim tie bija ikri, bet man – lasis.

Reiz vienā lielā pasākumā nolēmu lasi atēsties. Izdomāju: ēdīšu tikai to, bet maizi – pavisam bišķiņ.

Tāpat nesanāca! Man arī patīk kas vienkāršāks – siļķe. Uz saldumiem gan neesmu kritis, bet garšo Gotiņas un halva.

Kas Latvijā ir populārāks – jūsu dziesma Cielaviņa vai torte ar šādu nosaukumu?

Grūts jautājums! Tā ir vienīgā torte, kas man pa īstam garšo, uz šo šniti padomju laikos bija arī torte Draudzība. Bet ar dziesmu Cielaviņa savulaik uzvarēju Mikrofona aptauju. Biju otrais aktieris, kuram izdevās kas tāds – tad jau laikam dziesma arī ir ļoti populāra. Kādā koncertā Maestro Raimonds Pauls man prasīja: «Atkal savu Cielaviņu dziedāsi?» Saku – ja nedziedāšu Cielaviņu, būs tā, it kā Paukštello vispār nebūtu dziedājis.

 

 

Cielaviņa tiešām skrien pretī tik neparasti viegli kā jūsu dziesmā?  

Protams! Manā lauku īpašumā ir lapene, un tur cielaviņa bija uzvijusi ligzdu. Viņa patiešām no mums nemaz nebaidījās – skrēja pretī, jo neviens viņu tur netramdīja.

Par ko jums ir ne silts, ne auksts?

Par to, kurš ar kuru guļ. Līdz 80. gadu vidum par to galīgi neko nezināju, jo man ārpus teātra bija pašam sava dzīve, kā man šķita, diezgan harmoniska. Pēc tam sapratu, ka kaut kas man tomēr ir jāzina, jo citādi mani tur par pajoliņu. Biežāk gan es vienkārši teicu, ka kaut ko zinu, kaut gan patiesībā nezināju ne velna.  

Kurš apģērba gabals jūsu skapī aizķēries visilgāk?

Man ir viena 12 gadus veca vestīte no laikiem, kad spēlēju izrādē Vestsaidas stāsts. Vēl man ir trīs mazītiņi metāla gabaliņi no mana 80. gadu kostīma izrādē Jāzeps un viņa brāļi.  Stāv kastītē kopā ar bildi no izrādes, rožukroni un vecā Smiļģa teātra skatuves dēlīti. Varbūt tas bija vandālisms, taču mēs vienai kulisei atārdījām gabaliņu samta un paņēmām pa dēlītim.

No kurienes jums tik glauns uzvārds – Paukštello?

Lietuvā mani sauc par Jonas Paukštelis, tulkojumā – putniņš. Mans tēvs bija Paukštela. Viņš piedzima netālu no Viļņas laikā, kad tā piederēja Polijai. Viņš bija polis, bet padomju laikos tas diez ko labi nebija. Tāpēc pasē bija ierakstīts – baltkrievs, bet viņa māte bija lietuviete. Kā tā galotne mūsu uzvārdam uzradās, nemaz nezinu. Maniem brāļiem un māsām jau bija uzvārds ar o galā.

Ar tādu uzvārdu jau Holivudā varēja spēlēt! Par to jaunībā nesapņojāt?

Nekad neesmu bijis tik naivs. Reiz kāds režisors teātrī izteicās – viņam vajagot tādus kā Džeks Nikolsons. Es atbildēju: «Nu, tad pasauciet viņu! Paskatīsimies, vai viņš brauks pie jums spēlēt. Viss, kas ar mani noticis, jau ir kā Holivuda.

 

Parasts lauku puisis, kas sākumā domāja, ka būs sporta skolotājs, tad studēja Ekonomikas fakultātē, bet tika Dailes teātrī.

 

Vai tā nav liela veiksme?       

Bet varbūt Latvija ir zaudējusi lielisku skolotāju?

Vienu brīdi biju skatuves runas pedagogs aktieru kursam, kurā bija Rēzija Kalniņa un Agnese Zeltiņa. Biju labs skolotājs līdz brīdim, kad vajadzēja likt atzīmes. Es to nevarēju, un pēc pusgada aizgāju prom. Teicu – varu studentam pateikt, kā viņam pietrūkst, bet ielikt atzīmi – neparko! Reiz mani palūdza vienā bērnu vokālā konkursa žūrijā aizvietot Jāni Streiču, un tur bija tas pats. Tā kā žūrijā bija vēl citi vērtētāji un es neko izjaukt nevarēju, tad

mierīgu sirdi liku meitenēm desmit, bet puikām – deviņi.

Ja vien nevajadzētu vērtēt ar atzīmi, no manis varbūt būtu sanācis diezgan normāls skolotājs. Jo arī tad, kad man pašam vēl nebija bērnu, man ar viņiem bija dikti labs kontakts – man ir diezgan laba humora izjūta, un es visas lielās patiesības varu pateikt caur joku.

Vēl no jums būtu sanācis labs mācītājs. Neesat par to domājis?

Es biju mācītājs filmās Rūdolfa mantojums un Pa ceļam aizejot. Man ļoti patīk baznīcas, bet no kanceles runāt nevaru. Mācītājam jābūt ar aktiera piesitienu, taču aktierim kancelē nav, ko darīt. Mana kancele ir skatuve. 

Kura teātrī bijusi jūsu sīkākā lomiņa?

Kad teātrī biju kādus četrus piecus gadus, man vienā izrādē iedeva oficianta lomu. Vienā reizē bija jāiznāk smuki frakā un jānoliek trauki uz galdiņa. Bez vārdiem. Tas ir normāli. Pat lieliem aktieriem tā ir bijis. Izrādē Pēdējā barjera tāda loma bija Harijam Liepiņam – tikai iziet uz skatuves, lai it kā sagaidītu savu dēlu. Tam ir zināms šarms: iznākt uz skatuves un neteikt neko.

Kas jūs uz skatuves var izsist no sliedēm?

Aktieris Andris Bērziņš uz skatuves var raudāt – patiesi un uz sitiena.

Ja es raudu uz skatuves pa īstam, es vairs nevaru parunāt. Vēl trakāk ir, ja sāku pa īstam smieties.

Kādas trīs četras reizes man bijuši tādi histēriski smiekli, ka jāiet nost no skatuves.

Skatītāji izrādes laikā jūs nemēdz izbesīt? 

Nē, jo mani pat netraucē tas, ka skatītājs izrādes vidū pieceļas un aiziet prom. Varbūt cilvēks ir vienkārši noguris?

Sievietes bieži vīriešus ar varu ņem līdzi uz teātri.

Viņām patīk klausīties nopietno dzeju, viņas ir emocionālākas, bet vecim gribas izklaidi. Kā lai viņš nenogurst? Reiz skatījos uz vīrieti, kas sēdēja uz klapītes – papildvietā. Knābāja, knābāja, līdz nogāzās zemē.

Jūs pirms gada esot sācis apgūt datorprasmes. Jau esat IT guru līmenī?

Esmu tādā līmenī, ka man ir savs e-pasts. Ja kaut ko no turienes vajag dabūt ārā, paprasu sievai vai puikām. Internets mani absolūti neinteresē, labāk eju uz mežu sēnes lasīt.  Saka – internetā varot filmas skatīties. Man nevajag. Labāk lasīt labu literatūru, tas ir daudz vērtīgāk. Savam Jancim nemaz neļāvu sēsties pie datora, kamēr viņš neiemācījās rakstīt un lasīt. 

Jūsu tētim bija 55, kad piedzimāt jūs. Jums – 50, kad piedzima jūsu dēli. Tik nopietna loma, ka tik ilgi vajadzēja gatavoties?

Pat nezinu. Bet skaidrs, ka tādā vecumā tu to baigi novērtē. Nekādas krīzes man nebija, vienkārši apzinājos, ka gribu bērnus. Kad piedzima Jānis, braucu no koncerta – biju netālu no Tukuma apļa, spīdēja pirmā rīta saule, un es vienkārši zināju, ka šajā brīdī ir piedzimis mans dēls. Mistika. Pēc dažām minūtēm man piezvanīja sievasmāte un pateica, ka tas ir noticis. Otra dēla piedzimšanu redzēju, jo biju klāt. Kad man deva pārgriezt nabassaiti, teicu: «Kā? Bet viņam taču sāpēs!» Taču šīs sajūtas, kad piedzimst bērniņš, ir tik stipras – tās nevar salīdzināt ne ar ko.

Kā zēnu izaudzināt par īstu vīru?

Vienkārši jādzīvo tā, lai ar savu piemēru viņam kaut ko parādītu.  Kādā vasarā pirms Jāņiem man vēl sāpēja kāja un es sēdēju mūsu lauku īpašumā un mans toreiz vēl 14 gadus vecais puika pirmo reizi paņēma trimmeri un sāka pļaut zāli. Tās nebija nekādas kuslas kustības!

Maniem puikām iekšā viss ir, galvenais – lai ir griba darboties.

Kāpēc pasakas parasti beidzas ar kāzām? Vai tad ar to nevajadzētu sākt?

Tas tāpēc, ka visas problēmas sākas pēc tam. Pasakās nav kā Romeo un Džuljetā, kur beigas patiešām ir beigas. Tālāk ir ne gluži rutīna, bet gan dzīves veidošana.

Ko sievietē pamanāt pirmo?

Ja man būtu tāda vara, es ļautu sievietēm staigāt ar kailām krūtīm. Tāpat kā sievietes ir ļoti dažādas, arī piena mākoņi ir dažādi un ļoti skaisti. Tajos ir kaut kas maģisks. Parasti pirmās pamanu acis un ceļgalus.

 

 

Kura ir jūsu iemīļotākā dungojamā dziesmiņa?

Skolas laikā apguvu dažādas padomju laikos obligātās dziesmas, kuras vēl aizvien mēdzu dungot, un Aija Dzērve tad brīnās – kas tās tādas?

Kad apvienosies Mūžīgais unisons?

2002. gadā jau bijām apvienojušies. Šodien tas būtu atkarīgs no vairākiem apstākļiem. Mans noteikums būtu – lai šajā grupā esam tikai mēs četri un režisors, bet neviens cits no malas tur iekšā nemaisās. Ja kādam stāv blakus un baksta un tāda tendence ir, nekas labs nesanāks.

Jums mēdz būt pēcsvētku depresija?

Mani skumjākie svētki ir Jāņi. Cik skaisti ir Ziemassvētki, tik Jāņi ir bēdīgi. Pēc tiem viss dabas leknums iet uz otru pusi. Visas tējas jau salasītas, zāle jāpļauj. Vēl grūtāks periods man ir, kad kokiem nobirst lapas, ir tumšs un vēl nav uzsnidzis sniegs. Viss nelāgais ar mani notiek oktobrī un novembrī. Taču pedagogi man iemācīja vērot pasauli un katru dienu sev pastāstīt, ko labu esmu ieraudzījis. Man ir tāds vecums, kad varu arī mazliet paālēties. Dažreiz agri no rītiem savā hūtē sēžu skvēriņā, vēroju cilvēkus un saku: «Lai jums veiksmīga diena!» 90 procenti sieviešu pēc šiem vārdiem atplaukst. Vīrieši gan tikai kādi 10 procenti.

Jums fanes vēstules vēl raksta?

Pateicoties nepelnīti zākājošām publikācijām, kas presē nonāca pēc tam, kad parādījos uz kruķiem, pirms kāda laika saņēmu diezgan daudz vēstuļu. Varis Vētra publiski izteicās – lai mani uzmundrinātu, jāraksta vēstules. Un rakstīja arī, it kā es jau būtu nodzēries, iekritis depresijā un sataisījies mirt. Dažas vēstules gan bija fantastiskas. Agrāk nekad nebiju ielaidies tādā piedzīvojumā, bet toreiz pat atbildēju. Bija viena sieviete, kas klausījusies manis lasītās lekcijas Kristīgajā Radio, viņai ir ģimene, un viss ir kārtībā, bet tās vēstules bija tādas – zinot, ka nekas tālāk jau nebūs.

Pirms pieciem gadiem iznāca jūsu biogrāfija. Kādu nodaļu pa šo laiku tai pierakstītu klāt?

Nekas daudz nav mainījies, tikai mani puikas ir izauguši. Kad tikko biju iznācis no slimnīcas un knapi varēju kustēties, mans vecākais dēls Jancis, kas mācās Rīgas Doma kora skolā, uz Dailes teātra skatuves manā vietā nodziedāja Cielaviņu. Togad viņš no apaļīga zēna pēkšņi vienas vasaras laikā bija pārvērties par slaidu jaunekli – izskatījās gluži kā es Murjāņu ģimnāzijas gados. Domāju, ka mani puikas savu nodaļu uzrakstīs paši. Es tagad varbūt vēl pierakstītu to, ka attiecības ir ļoti jālolo. Ja ābele un ķirsītis ir ieauguši viens otram blakus, viņi visu laiku jākopj, apkārt tā zeme jārušina.