«Sievietes, kas uzlauza sistēmu.» Trīs iedvesmojoši stāsti

Elīna Eidmane: Enerģiju iztērēt var jēgpilni

«Situācijas, kurās esmu uzņēmusies iniciatīvu, nekad nav pagrābtas no zila gaisa. Man šķiet svarīgi sakārtot jautājumu ne tikai savās, bet arī citu cilvēku interesēs, jo abos gadījumos enerģijas daudzumu iztērē vienādi. Nav tā, ka mēs esam maziņi un mūs neviens nedzird,» uzsver uzņēmēja, veikalu tīkla Latvijas pērles radītāja Elīna Eidmane.

Nakts, guļot uz grīdas skaistajās, tikko izremontētajās telpās Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, bija pagājusi, un Elīna, nogurusi un neizgulējusies, braucot pie stūres, kopā ar meitiņu devās mājās. «Šajā brīdī, iespējams, daudzi atvieglojumā nopūstos, bet man no prāta neizgāja pieredzētais,» norāda Elīna, paskaidrojot, kāpēc pirms astoņiem gadiem nolēma vērsties Tiesībsarga birojā ar oficiālu vēstuli. «Slimnīcas observācijas nodaļā nonācām iepriekšējā dienā, jo meitiņai jau vairākas dienas bija slikti un saviem spēkiem vairs netikām galā.

Sākumā novērtēju skaistos sienu gleznojumus un palātu kā viesnīcas numuriņu, taču pēc vairākām stundām, sēžot uz plastmasas krēsla, jutu arvien lielāku nogurumu, un gribēju atlaisties.

Kad medicīnas personāls pieklājīgi paskaidroja, ka vecākiem gulēt te nav paredzēts, noklāju mēteli uz grīdas… un, protams, domas raisījās par to, cik saprātīgi ir tērēti līdzekļi.» Arī Tiesībsargs vēlāk konstatēja, ka «bērna mātei netika radīti pienācīgi apstākļi», norādot, ka šāda situācija ir ne tikai cilvēka cieņu aizskaroša, bet arī neatbilstoša slima bērna interesēm, un aicināja slimnīcu nodrošināt iespēju vecākiem apgulties. Šodien Elīna atceras, ka, pateicoties sabiedrības iesaistei, uzreiz tika saziedota arī nauda daudz ērtākiem krēsliem, un neiztika bez asām diskusijām. «Vieni teica, ka vajag rast risinājumu vecākiem atpūsties, bet otra daļa iebilda: ko tās jaunās māmiņas var čīkstēt?» atceras Elīna, vienlaikus priecājoties par to, ka izdevās sakustināt ledu un veicināt pārmaiņas. Pie Tiesībsarga viņa vērsās arī tad, kad pārdevējas veikalā neļāva viņai ienākt ar bērnu ratiņiem, kam vēlāk sekoja arī aizlieguma zīme uz veikala durvīm. Tiesībsargs, atzinīgi novērtējis Elīnas iniciatīvu cīnīties par tiesību pārkāpumu novēršanu, norādīja uz netiešu un tiešu diskrimināciju dzimuma dēļ, veikala vadību lūdzot izbeigt šo praksi un pārtraukt diskriminējošo attieksmi. Elīna uzskata, ka Latvija ir brīnišķīga vieta, kur dzīvot, taču viņu aizķer «kliedzošas lietas, kad kamols ir kaklā un vajā doma, ka jārīkojas». Pēc viņas vārdiem, neviens ierēdnis vai politiķis nevar pārredzēt visas sfēras un tēmas, un tikai cilvēks, kurš nonācis konkrētajā situācijā, spēj izgaismot problēmu.

Pirms pāris gadiem, sastopoties ar iedzīvotāju nevēlēšanos atbalstīt dienas centra mūžīgajiem bērniem pārveidi Ogrē par grupu māju, Elīna iesniedza portālā manabalss.lv iniciatīvu, lai savāktu atbalstu šā projekta būvniecībai. «Mēs ar šo iniciatīvu radījām milzīgu pozitīvisma vilni – bijām nevis pret cilvēkiem, kuri sašutumā iebilda, bet stāstījām, kāpēc šāda māja ir nepieciešama. Manai grāmatvedei, tuvai draudzenei ir šāds mūžīgais bērns un zinu, par ko ir stāsts. Galu galā visi, kuri bija pret, klusiņām pazuda, un šobrīd projekts tiek realizēts.» Tikpat lielu pozitīvisma vilni Elīna radīja pirms dažiem gadiem, kad viņu saviļņoja sižets televīzijā par Andri Vasko – sistēmas bērnu, kurš visu mūžu bija nodzīvojis bērnunamā un tika uzskatīts par garīgi atpalikušu, līdz ar to viņam bija liegtas izglītošanās iespējas, lai gan izrādījās, ka viņa problēma ir vājdzirdība. Sižetā izskanēja, ka Andrim ir sapnis par konteinera tipa mājiņu, un Elīna nolēma, ka kopā ar atsaucīgiem cilvēkiem varētu piepildīt šo sapni. Šodien viņa smejas, ka ideja bijusi dulla, jo atsaucība bijusi milzīga, bet būvnieka, kas atsauktos projektu realizēt, nav bijis. «Vienu dienu, ēdot pusdienas un domājot, ko man tagad iesākt, pa logu ieraudzīju plakātu ar māju reklāmu. Piezvanot uz norādīto numuru, atsaucās kolosāls puisis Andris Zeps, kurš teica – jā, uzcelsim! Savukārt Andra Vasko darbadevējs Gints Cirvelis palīdzēja ar komunikāciju izbūvi, un beigās mēs visi kopā varējām rīkot skaistu atklāšanas ballīti, kad pie Andra pirmo reizi mūžā nāca ciemiņi.»

Elīna domā, ka iemeslus, kāpēc cilvēki iesaistās vai neiesaistās, iespējams, varētu atrast psihoterapeita kabinetā. «No bērnības atceros, ka mums kaimiņos dzīvoja puika, kuru vecāki katru dienu brutāli piekāva. Visi to zināja, es tolaik biju bērns, bet pieaugot domāju – kāpēc pieaugušie neko nedarīja, kāpēc nereaģēja un bija vienaldzīgi? Ir tādi brīži, kad notiekošo izlaid caur sevi…» Nesen kādam vīrietim, kas lamājis un pazemojis kasierīti pārtikas veikalā, pieprasījusi, lai viņš pārstāj būt vardarbīgs pret šo sievieti, vai arī izsauks policiju. «Arī šī situācija mani aizķēra personīgi, jo man ir astoņi veikali un daudz kolēģu, kas strādā tirdzniecībā. Pēc tam iesaistījās apkārtējie vīrieši, palūdzot viņu doties prom. Man ir ticība, ka viņš nekad vairs neuzdrošināsies tā rīkoties, un tas jau ir daudz!»

Vai viens var pacelt akmeni?

Elīna: «Protams, var! Taču dot var tikai tad, ja tev ir, ko dot, un te nav runa par finansēm. Ja nav enerģijas, esi iztukšots, izsmēlis sevi, tu nevari neko dot. Dot var tad, ja iet pāri malām. Tikai tad!»