«Sievietes, kas uzlauza sistēmu.» Trīs iedvesmojoši stāsti

Solvita Olsena: Man patīk «iekosties» un gūt rezultātu

«Ja redzu, ka kaut kas notiek tā, kā tam nebūtu jānotiek, un redzu iespēju palīdzēt, un man ir laiks, tad es darbojos, lai panāktu progresu un varētu dzīvot labāk,» atzīst zvērināta advokāte, veselības tiesību eksperte asociētā profesore Solvita Olsena.

«Īstenībā tas ko, daru šobrīd, ir tikai turpinājums tam, ko mācījos no saviem vecākiem un darīju skolas laikā, kopš 4. klases organizējot dažādas aktivitātes skolā, bet vidusskolā darbojoties kopā ar aktīviem jauniešiem Latvijas Televīzijā,» norāda Solvita, piebilstot – ja reiz esi pamēģinājis piedalīties sabiedrībai svarīgās aktivitātēs un mainījis procesus, tad ir vēlme to darīt arī turpmāk. Lai gan ar pacientu tiesību aizstāvību Solvita nenodarbojas jau gandrīz desmit gadu, viņas un domubiedru 2001. gada dibinātā Pacientu tiesību biroja (kurā strādāja līdz 2004. gadam) paveiktais atstājis neizdzēšamas pēdas.

Pati atzīst, ka daudz panākts pacientu tiesību jomā, taču piebilst, ka «mēs tomēr būtu varējuši iet ātrāk». Pacientu tiesību aizstāves statuss viņai joprojām skrien pa priekšu, lai gan jau sen viņa darbojas kā praktizējoša juriste, bet kopš 2015. gada – kā zvērināta advokāte un paralēli jau daudzus gadus strādā kā asociētā profesore Latvijas augstskolās. Nenoliedzami, viņas tvēriens ir milzīgs, pieeja jautājumam – kompleksa, visticamāk, pateicoties, daudzpusējai izglītībai un darba pieredzei jeb, kā viņa pati pasmaida: «Man patīk dinamiska dzīvošana, tāpēc ik pēc septiņiem gadiem pamainu darbības virzienu, saglabājot spēcīgas pēdas no iepriekšējiem!» Viņas izglītības amplitūda stiepjas no studijām ģeogrāfos, tad medicīnas studijas Latvijas Medicīnas akadēmijā, turpinot studijas rezidentūrā psihoterapijā un paralēli mācoties arī seksoloģiju un seksopatoloģiju. Un vēl studijas neklātienē Juridiskajā fakultātē, vēlāk iegūstot arī doktora grādu jurisprudencē. Strādājusi gan slimnīcā par sanitāri un māsu, gan veiksmīgi darbojusies uzņēmējdarbībā, ražojot speciālos spilvenus zīdaiņiem un sēžammaisus, tomēr vislabāk viņa ir zināma ar skaļajām lietām, ko paveikusi sabiedrības labā.

Kā juriste Talsu traģēdijas lietās viņa panāca, ka Latvijas tiesību sistēmā tiek atzīts – cilvēkam var nodarīt morālo kaitējumu, un cietušie par nodarītajām ciešanām var saņemt atlīdzību.

«Mums izdevās pārlauzt sistēmu un parādīt, kā Latvijas likums aizsargā, lai gan sākumā gājām, pamatojoties tikai uz Satversmes 92. pantu.» Kopš divtūkstošo gadu sākuma viņa ļoti daudz strādājusi arī seksuāli reproduktīvo tiesību aizstāvībā, ir Papardes zieds biedre, bijusi tās valdē un padomē un aizstāvējusi sievietes un sieviešu tiesības Saeimā, Eiropas Komisijā, ANO institūcijās. Viņa ir panākusi taisnīgus spriedumus arī savās privātajās lietās – gan par bērna tiesībām uz vecāku klātbūtni slimnīcā, gan karoga piespiedu lietošanas atcelšanu privātpersonām. Pati skaidro, ka abās situācijās apzināti un mērķtiecīgi izmantojusi iespēju, sagaidījusi X stundu pašas dzīvē, lai mainītu pastāvošo kārtību. «Cīnoties par sava bērna tiesībām, es to darīju visu bērnu labā, savukārt karoga lietā, saņemot sodu un aizejot līdz Satversmes tiesai, man bija iespēja paust arī mana tēva nostāju, ka brīvi cilvēki savu patriotismu izrāda brīvā kārtā. Panācu, ka atceļ tiesību normu, kas paredzēja privātpersonu sodīšanu par karoga nelietošanu.»

Savu lielāko ilgtermiņa ieguldījumu viņa redz darbā ar studentiem, palīdzot viņiem izprast, ka pacients ir cilvēks, kas jāciena, jārespektē un jāaizsargā. «Teorētiskā tiesību aprakstīšana ir svarīga, bet tas nemaina negatīvo pacientu pieredzi, saskaroties ar mediķiem, kas nezina pacientu tiesības, tāpēc svarīgi panākt jauno ārstu uzvedības maiņu.» Vēršoties Saeimā, Ministru kabinetā un Veselības ministrijā, norādot uz rupju likumpārkāpumu, pēc trīs gadus ilga darba 2021. gadā viņai izdevās panākt, pašas vārdiem runājot, maksas rezidentu verdzības izbeigšanu. «Padsmit gadus Latvijā pastāvēja sistēma, ka daudzi jaunie ārsti ne tikai maksāja par savām studijām, bet arī strādāja pilnu darba laiku slimnīcā bez maksas – bez algas un sociālas aizsardzības,» stāsta Solvita, gandarīta par panākto. Šobrīd procesā esot vēl viens liels darbs jauno ārstu aizsardzībai. «Visas lietas ir ilgstošas – tiek risinātas vairākus gadus, taču man patīk iekosties, nelaist vaļā…» pasmaida Solvita. Lai to darītu, viņai nepieciešams balanss, un domas nomierināt palīdz dažādie hobiji – laivu braucieni, pārgājieni, braucieni ar velosipēdiem, dziedāšana korī, klasiskās mūzikas un māksla baudīšana.

Kopš 2019. gada beigām viņa ir arī Eiropas Padomes Spīdzināšanas un necilvēcīgas izturēšanās novēršanas komitejas locekle. Tā esot iespēja strādāt Eiropas līmenī un virzīt pārmaiņas, mazinot degradatīvo darbību ne tikai ieslodzījumu vietās, bet arī psihiatrijas slimnīcās un sociālās aprūpes iestādēs. Nākotnē viņa ir nolēmusi ieguldīt spēkus, risinot jautājumu par cieņpilnām vecumdienām, – ne tikai par paliatīvo aprūpi, bet arī tiesībām cieņpilni nomirt. «Visi jautājumi, kurus risinu, lielā mērā saistīti ar to, kas arī mani pašu uztrauc.»

Vai viens var pacelt akmeni?

Solvita: «Viens nav nekāds karotājs, taču viens var atrast divus citus un kopā to akmeni celt. Viens var iesniegt prasību tiesā. Viens var sākt, lai citi varētu pievienoties vēlāk. Taču galvenais – jāzina, ko tu gribi sasniegt, kā to varētu sasniegt, un ir jāgrib doties pa šo ceļu, uzņemoties grūtības. Bez šiem trim komponentiem sanāk tikai tukša runāšana.»

Nākamā lapa