«Sievietes, kas uzlauza sistēmu.» Trīs iedvesmojoši stāsti

Sondra Zaļupe: Kurš tad, ja ne es!?

«Katru reizi, kad man ir bijusi nepieciešama ārstēšana, atkal bijis jāizurbj caurums sistēmā, lai palīdzētu ne tikai sev, bet arī citiem,» norāda Sondra Zaļupe, biedrības Priekam Prieks vadītāja un biedrības Soli priekšā melanomai mārketinga projektu vadītāja un kultūras projektu producente.

«Ir neaptverama sajūta dzīvot valstī, kur esi atkarīgs no līdzcilvēkiem,» savulaik teica Sondra. Šodien cīņā par jaunākā medikamenta iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā viņu dzen arī vēlme pašai būt soli priekšā melanoma. «Ja man gadījumā kādreiz to vajadzēs, vai tiešām atkal būs jārīko ziedošanas koncerts? Esmu gatava darīt visu iespējamo, lai pacienti, saņemot diagnozi, varētu uzreiz doties uzreiz ārstēties, nevis kļūt par melanomas seju, staigāt pa intervijām un lūgt sabiedrības palīdzību. Lai neviens nekad nenonāktu tādā situācijā, kādā nokļuvu es pirms pieciem gadiem, kad man publiski bija mazliet jānomirst, jāizģērbjas tiešā un pārnestā nozīmē, lai lūgtu ziedojumus.» Tāpēc kopā ar Olgu Valciņu, melanomas pacientu biedrības līdzdibinātāju, viņas ir gatavas regulāri tikties ar Veselības ministriju, Nacionālo veselības dienestu un citām institūcijām, lai, Sondras vārdiem runājot, maisītu gaisu, lai ātrāk pavirzītu procesus uz priekšu, vākt parakstus portālā manabalss.lv, lai iesniegtu Saeimā daudzu tūkstošu cilvēku parakstītu iniciatīvu. Radīt sociālo drāmu, ja nepieciešams.

Melanoma, kuru trešajā stadijā Sondrai atklāja grūtniecības laikā, ir slimība, kas vēl līdz 2011. gadam Latvijā nebija ārstējama, tāpēc Sondra pat neiebilst kolēģes melnajam humoram: «Tev paveicās, ka nesaslimi ātrāk! – jo, pēc oficiālās statistikas datiem, Latvijā nav melanomas pacientu, kas būtu izdzīvojuši ilgāk par desmit gadiem, un arī Sondra sevi sauc par izdzīvotāju. Viņai divreiz nācās prasīt ziedot.lv palīdzību, lai iegūtu tik ļoti dzīvībai svarīgos medikamentus. Neviens no tiem nebija iekļauts maģiskajā sarakstā, kā Sondra dēvē kompensējamo zāļu sarakstu, un viņa joprojām ir ļoti pateicīga visiem cilvēkiem, kuri toreiz palīdzēja. Tābrīža apmulsumu par saņemto milzīgo atbalstu viņas draudzene nokomentēja ar vārdiem: »Nav nekā aizkustinošāka par jaunu mirstošu sievieti.» 

Sondra pasmaida – humors ir bijis glābējs šajā pārdzīvojumu pilnajā ceļā.

Tolaik viņas ārstēšanai bija nepieciešami ap 80 000 eiro, un, pateicoties bijušajiem kolēģiem, Lielajā ģildē tika sarīkots pirmais labdarības koncerts Es nākšu, lai tu dzīvotu. Pēdējo piecu gadu laikā viņa ir pieredzējusi divas operācijas, ilgstošu medikamentozu terapiju, ļoti smagu ārstēšanās periodu, tostarp Vācijā un Igaunijā. Jau gads, kopš Sondra nelieto medikamentus. «Es, protams, dodos uz regulārām pārbaudēm, un, ja man kāds jautā, vai esmu vesela, atbildu – šodien jā, bet nezinu, kā jutīšos, kad iznāks šis žurnāls. Mans melanomas stāsts nav beidzies – es nezinu, kā šī slimība var attīstīties, kā medikamenti iedarbojas ilgtermiņā, kādu iespaidu ķīmija un skenēšana atstāj, taču labi, ka medicīna attīstās. Esmu ļoti gandarīta, ja varu palīdzēt emocionāli, ar padomu, daudziem noder mana un citu pacientu pieredze, materiāli, bukleti, biedrības mājas lapa. Ir prieks par ikvienu, kurš aizgājis pie dermatologa pārbaudīt aizdomīgu dzimumzīmi un paspējis atklāt melanomu vai kādu citu ādas veidojumu sākumstadijā. Tādos brīžos gribas teikt – tu esi saņēmis ļoti skaistu vēstuli no augšas. Un tad arī mans stāsts kļūst vērtīgāks,» norāda Sondra.

Februāra sākumā, kad valsts budžeta portfelis tika nodots izskatīšanai Saeimā, Sondra kopā ar citiem Onkoalianses pārstāvjiem stāvēja pie Saeimas, lai finanšu ministram simboliski pasniegtu onkoloģijas budžeta portfeli, norādot uz to, ka no plānotā un nepieciešamā budžeta ir paredzēts piešķirt tikai trešdaļu. «Man cilvēki prasa, kāpēc ceļos sešos no rīta, lai astoņos stāvētu aukstumā, bet – kurš cits, ja ne es!? Galu galā tas man šķiet jēgpilnākais, ko es tajā dienā varu izdarīt. Tā ir mana beidzamā gada lielākā atklāsme, ka nevaru strādāt darbu bez pievienotās vērtības. Esmu mēģinājusi atgriezties mārketingā, taču, manuprāt, es dzenu vadītājus izmisumā, izputinu uzņēmumus, cenšoties tos aizvilkt uz labdarību, jo spēju domāt tikai par to, kā uzņēmumu vai produktu likt lietā, lai palīdzētu kādam. Tāpēc pagājušā gada vasarā pieņēmu lēmumu aiziet no darba,» atklāj Sondra. Viņa ar kolēģi izveidojusi biedrību Priekam Prieks, līdz šim cīnījusies par izdzīvošanu, bet tagad vēlas pacīnīties par kaut ko skaistu, vērtīgu un paliekošu mūsu videi. «Šobrīd ar grafiti mākslinieku Viesturu Holenderu strādājam vienā komandā ar Reini Pozņaku, tviterkonvoja aizsācēju, un tūlīt tiks krāsota trīsdesmit trešā automašīna Ukrainas aizsargiem, taču biedrības galvenais mērķis ir atbalstīt grūtībās nonākušos bērnus un jauniešus, piedāvājot viņiem saprotamu ielu mākslu ar SprayArt jeb aerosola krāsu nodarbībām un aktivitātēm.»

Vai viens var pacelt akmeni?

Sondra: «Ikviens var uzrakstīt vēstuli, iesniegt to vai sākt runāt par problēmu. Nav visiem jāstrādā biedrībās vai jāstāv pie Saeimas. Protams, var nākt palīgā velt to akmeni, bet var arī noorganizēt siltu zupu tiem, kuri veļ, var atbalstīt, daloties ar informāciju un finansiāli, vai atrast citu veidu, kā būt noderīgam.»

Nākamā lapa