Vairums ansambļa Modo solisti atceras ar uzvārdu Madrite. Redzējām slaiko skaistuli zilajā ekrānā, skandējot Raimonda Paula Ubagu dziesmu mūziklā Māsa Kerija vai kopā ar Mirdzu Zīveri un Sandru Ozolīti diskojot kādā no Zigmara Liepiņa hitiem, dzirdējām šo sulīgo balsi radio. Jau septiņdesmito gadu beigās viņa kļuva par Grobiņu, izejot par sievu pie ļoti talantīga basketbolista. Šis uzvārds pasē tā arī palicis, jo Itālijā laulājoties neesot pieņemts mainīt uzvārdus, turklāt kā Margarita Grobiņa viņa jau bija iekarojusi reputāciju Modēnas apkaimes muzikālajā dzīvē.
2009. gadā Margarita uzvarēja muzikālajā konkursā Kastelfranko pilsētā, izcīnot galveno balvu – mēnesi garu skaistu ceļojumu uz Dienvidameriku. Pēc uzvaras dziedātāja kļuva par šī konkursa žūrijas locekli, uz sarīkojumu sabrauc dalībnieki no daudzām valstīm, un repertuārā noteikti jābūt kādai itāļu dziesmai.
Tagad konkursā piedalās jaunieši, bet Margarita toreiz žūrijai nodziedāja dziesmu Mr. Paganini no slavenās Ellas Ficdžeraldas repertuāra. Gadiem ejot, Margaritu arvien vairāk valdzina džezs, viens no sarežģītākajiem mūzikas žanriem.
Citi lasa
Labāk patika estrāde
Par savu bērnību rīdziniece Margarita negrib daudz runāt. «Visi mani pazīst ar uzvārdu Grobiņa, lai tā arī paliek,» viņa uzsver, pastāstot, ka tēvs Andrejs strādāja par inženieri Zinātņu akadēmijā un itin labi dziedāja, esot bijis pat korists operteātrī un līdz mūža beigām gatavs uzdziedāt savu klasisko romanču repertuāru. «Man dziedāšana laikam nāk no mammas Tamāras mammas, kura pirms Otrā pasaules kara dziedāja solo Pareizticīgo katedrālē, viņai bija koloratūrsoprāns.» Margaritai nav laimējies satikt vecmāmiņu, kura nomira no tuberkulozes 1939. gadā, jo viņa piedzima 17 gadu vēlāk.
Skolā Margarita spēlēja septiņstīgu ģitāru, dziedāja kluba ansamblī, līdz, kļuvusi pilngadīga, iestājās J. Mediņa Mūzikas vidusskolas vokālajā nodaļā – reizē ar Inesi Galanti. Mācīties gan iznāca tikai gadu, jo Margaritu pieņēma darbā Rīgas Estrādes orķestrī, kurš septiņdesmito gadu sākumā jau bija atvadījies no mākslinieciskā vadītāja Raimonda Paula un iepriekšējo sparu tā arī neatguva. «Estrāde man vienmēr bija vairāk pie sirds, bet Mediņos uzzināja, ka dziedu orķestrī. Tad man lika izvēlēties – vai nu klasika, vai estrāde, un es izvēlējos pēdējo.»
Dziedāšanā varēja daudz ko mācīties no solistiem Margaritas Vilcānes un Ojāra Grinberga, taču pēc pusgada REO pajuka. Par laimi, Margaritu jau bija pamanījis komponists Aleksandrs Kublinskis. Uzaicināja uz savu ansambli, kas darbojās zvejnieku kolhozā Uzvara. «Tas bija interesantākais periods manā dzīvē.
Es jau biju gatava soliste, mani nevajadzēja mācīt.
Strādāju kopā ar Ivetu Lovnieci, kas vēlāk aizgāja uz Radio meiteņu ansambli, mēs dziedājām duetus, dažas dziesmas ierakstījām. Tagad varbūt nāk smiekli par disko, bet Kublinskis bija ļoti labs melodiķis, komponēja ne tā, kā visi.»
Ansambli Jūrmalas balsis koncertos pa Latviju pavadīja režisors Oļģerts Dunkers vai aktrise Lilita Ozoliņa. Varbūt viņa bija tā, kas Margaritu ieteica Gunāram Cilinskim, kad filmā Ezera sonāte bija nepieciešama skaista meitene Rūdolfa murgainā sapņa ainai. Dažu sekunžu garās epizodes filmēšana toreiz aizņēma visu dienu, un laiks jaunībā visiem skrien vēja spārniem.
Kublinska ansamblis piedalījās Padomju Savienības festivālos, izcīnīja augstas vietas konkursos. Margaritai prātā kāds priekšnesums Igaunijā divdesmit minūšu garumā, kad komponists saviem audzēkņiem licis arī runāt, čukstēt, dziedāt bez vārdiem – īsts eksperiments, un rezultātā trešā vieta! Tapa arī stundu ilga koncertfilma Dzied Jūrmalas balsis, par kuru gan ne ziņas, ne miņas. Un, kad pirms vairākiem gadiem Latvijas mūziķi sapulcējās labdarības koncertā, lai vāktu līdzekļus Aleksandra Kublinska atlabšanai pēc insulta, piedalījās arī Margarita, juzdamās pateicību parādā komponistam.
Jūrmalas balsīs viņa kļuva par Madriti – par jaunās solistes izredzēto kļuva ģitārists Jurijs Madrits, viņš spēlēja kārtīgu rokmūziku ansamblī ar nosaukumu Opus komjauniešu kafejnīcā Allegro, kas bija slavena ar saviem džeza mūzikas vakariem. «Man bija savi koncerti, viņam – savi. Ar Juri mums tajos laikos gāja labi, nekad nebūtu šķīrušies, bet viņš ļoti gribēja braukt uz Ameriku, kur jau dzīvoja brālis. Taču man Latvija bija ļoti mīļa.
Tā mēs divus gadus nodzīvojām, draudzīgi izšķīrāmies, un viņš aizbrauca.
Es arī vienmēr izdaru to, ko man ļoti sagribas. Juris vēl tagad spēlē, ir labs ģitārists, reizēm sarakstāmies Instagram,» un Margarita uzskaita septiņdesmito gadu slavenos mūziķus, ar kuriem iznācis strādāt kopā REO un Radio orķestrī. Par katru no šīm leģendām varētu grāmatu uzrakstīt: Gunārs Rozenbergs, Egils Straume, Gunārs Freidenfelds, Raimonds Raubiško, Ivars Birkāns un citi.
Par leģendām saucami arī Maestro grupas Modo mūziķi – basists Boriss Bannihs, dziedātājs Vladimirs Sisojevs, kas vairākus gadus Rīgā rīkoja savulaik slaveno mūziķu un dziedātāju salidojumus. Sirsnīgas attiecības Margaritai bija arī ar Modo ģitāristu Māri Beļicki: «Viņš manā sirdī palicis ne tikai kā kolēģis, bet arī kā draugs.
Kad viņš izlēca pa logu, bērēs mēs visi ārprātīgi raudājām, jo Māris bija viens no talantīgākajiem ģitāristiem, kādu esmu dzirdējusi.
Viņš bija jūtīgs, smalkas dvēseles cilvēks, un talants jau atstāj iespaidu uz visu pārējo dzīvi.»
Margarita lielākoties dziedāja ansamblī ar Mirdzu Zīveri un Sandru Ozolīti. Bija arī dueti ar Viktoru Lapčenoku. Koncertēja pat Vācijā, un tur ierakstītais meiteņu trio dziedātais Dinamo roks kanālā You Tube katram raisīs smaidu.
Gurķi audzē pati
Kad ansamblī kā iebraucamajā vietā regulāri sāka mainīties mūziķi, Zigmars Liepiņš atvadījās no Modo dalībniekiem un izveidoja jaunu sastāvu Opus, kur zvaigznes bija tikai divas – Mirdza Zīvere un Imants Vanzovičs. Madrite sāka strādāt Rīgas estrādes koncertapvienībā, dziedāja restorānos, regulāri saņemot diplomus iestādes rīkotajos solistu konkursos.
Tad viņa jau bija no jauna precējusies. «Rolands tolaik bija skaistākais Latvijas vīrietis, varētu pat nokrist bezsamaņā no viņa skaistuma. Turklāt ļoti talantīgs. Viņš bija redzējis mani koncertos, ilgi un dikti ar puķēm skrēja – kādus divus gadus. Apprecējāmies 1979. gadā, mūsu kāzās bija visa Rolanda basketbola komanda un gandrīz viss Modo, – kopā nodzīvojām astoņpadsmit gadus.»
Rolands Grobiņš bija slavenā Valda Valtera vienaudzis, ar panākumiem spēlēja ASK un VEF, viņu iekļāva pat PSRS izlasē, tomēr basketbolam dažādu apstākļu dēļ tika pielikts punkts. Margarita kļuva par galveno pelnītāju ģimenē, bet Rolands mainīja nodarbes citu pēc citas.
«Izdarīja pāris muļķību, kuru dēļ notika tā, kā notika,» Margarita vēlas ar lasītājām dalīties savā pieredzē. «Sievietēm iesaku būt uzmanīgām un neuzticēties simtprocentīgi, jo gadās cilvēki, kuri to izmanto.
Tā sanāca, ka es aizbraucu uz Itāliju, vīrs viens palika Latvijā un izdarīja tādu brīnumu, ka pieprasīju šķiršanos.
Biju tāda muļķe, ka uzticēju viņam visu, ko nevajadzēja dot…» Minu – vai tiešām māju pārdeva? Izrādās – jā! Grobiņi cēla privātmāju Langstiņos, turklāt vīrs par savu darījumu noklusējis krietnu laiku. Kaut ko tādu Margarita piedot nevarēja… Izraudzījušies tik lielisku vietu, jau bijis izrakts dīķis, māja gandrīz gatava, bet tagad būve pārvērtusies graustā, neviens tur nedzīvo.
«Toreiz domāju, ka atgriezīšos Latvijā, man būs māja, savs dārzs.» Sapnis piepildījies citur, jo tagad Margaritai ir trešdaļa no lielas mājas ar atsevišķu ieeju, ir skaists dārzs, kurā aug avenes, jāņogas, upenes, ābeles un plūme. «Kad teicu Zigmaram Liepiņam, ka viņam smuka siltumnīca, bet man te arī ir dārziņš, viņš atbildēja – jums jau tur, Itālijā, mietu var iespraust zemē un viņam izplauks lapas!
Dziedātājai vairāk patīk puķes, taču iestādījusi arī tomātus un piparus – podos kā krūmiņus. Nācies iesēt arī gurķus, kurus itāļi, izrādās, neēd. Veikalos tirgo milzīgus, sēklainus, negaršīgus gurķus, bet Margaritai izaug maziņi un kraukšķīgi. Lai remdētu nostalģiju, viņa gatavo rasolu, uzcep kotletes, šad tad saštovē skābos kāpostus, par kuriem itāļi šausminās. Viņiem smird arī mūsu šprotes un kūpinātas ribiņas, par ko dziedātāja pasmejas: «Man garšo arī itāļu ēdieni, bet dažreiz patīk ēst kā Rīgā. Reiz viesus mēģināju pacienāt ar kūpinātu desiņu, bet viņi atteicās.»
Top jauni ieraksti
Margarita dzīvo netālu no Modēnas pilsētas, blakus Apenīnu kalniem, kā viņa saka – Itālijas zābaciņā tieši pa vidu, un ļoti pietrūkstot jūras, līdz kurai jābrauc stundu uz vienu vai pusotru stundu uz otru pusi. Zem dzīvokļa enerģiskā dziedātāja pati savām rokām iekārtojusi ierakstu studiju, kur var rīkot mēģinājumus, droši dziedāt un spēlēt.
Pirms pandēmijas Grobiņai bija pašai savs džeza ansamblis, ar kuru uzstājās apkaimes pilsētiņās un miestiņos.
Itālijā pieņemts, ka pašvaldība neskopojas un maksā mūziķiem, lai viņi nedēļas nogalēs sniegtu bezmaksas koncertus visiem iedzīvotājiem un tūristiem. Skaista tradīcija, kas turpinās gandrīz cauru gadu, izņemot aukstos mēnešus ap gadu miju. Notiek arī lieli festivāli ar dažādu stilu dalībniekiem, mākslas un modes izstādēm, dažādām nodarbēm apmeklētājiem. «Pie mums jau katra pilsēta ir kā dekorācijas, katrai sava baznīca, placis, kur novietot skatuvi.»
Margaritai ir kolēģe, ar kuru kopā dziedātāja vadīja karaokes seansus kafejnīcās, protams, uzdziedādama arī pati. Tagad visas skatuves ir apklusušas, un Grobiņa ar ilgām gaida, kad atkal varēs likt lietā savu balsi, kas gadiem ejot kļuvusi sulīgāka, nezaudējot augstās notis.
«Tagad dziesmiņas tādas paklusas,» uzskata dziedātāja, kas nesen ieskaņojusi kādreiz populārās dziesmas Leonora autora Grigorija Hirša-Zilbera jaunu dziesmu Kad skumji dzied – veltījumu Margaritai Vilcānei skaistajā jubilejā – un attālināti arī duetu ar Žoržu Siksnu. Ļoti žēl, ka jādzied vienam no otra tik tālu: «Ja mēs būtu blakus uz skatuves, ko esam daudz darījuši! Ar Žoržu esam ne tikai Latviju izbraukuši, bet arī koncertos Vācijā bijuši.
Kad skaties otram acīs – ir pavisam cita sajūta…
Tagad es dziedu savā studijā, viņš – Latvijā, un savienot divas balsis ir ļoti grūti.» Dueta iedziedātā dziesma ir traģiski bojā gājušā komponista, skaņu režisora, bērnu ansambļa Dzeguzīte koncertmeistara Anda Salenieka darbs, ko viņš Margaritai kasetes veidā uzdāvināja pirms vairāk nekā 30 gadiem. Toreiz dziesmu Daugava iedziedāja aktieri kādā Valda Staburaga bērnu iestudējumā, un nesen Grobiņai radās ideja šo visu aizmirsto melodiju atdzīvināt. Citādi tā būtu gājusi zudībā, tāpat kā pārējais Salenieka veikums.
Jā, ātri aizmirstam savus talantus, un Margarita ir ļoti priecīga, ka, par laimi, viņai atbalstītāju netrūkst – kolēģi gatavi veidot aranžējumus, iespēlēt instrumentālās partijas. Viņa jūsmo par ģitārista Vjačeslava Mitrohina aranžējumiem, Harija Baša klavierspēli. Ļoti darbīgs mūzikā ir Zilbers: «Visu laiku kaut ko raksta, kaut ko sūta! Ierakstīju arī viņa dziesmu krievu valodā, ir jau patīkami, ja tev visu laiku kāds komponē.»
Koncerti jāklausās naktī
Krieviski, latviski, itāliski, protams, angliski, arī vāciski un spāniski gatava dziedāt Margarita. Viņas repertuārs bija ļoti daudzveidīgs arī tad, kad dziedāja viesnīcas Latvija varietē programmā, uzstājās viesnīcā Daugava, restorānos Ruse, Jūras pērle, Kaburgs. No malas šķiet, ka tas ir viegli un patīkami, bet patiesībā dziedāšana ir smags darbs. Aizņemti vakari, negulētas naktis, mēģinājumi un koncerti, līdz nekam citam dzīvē laika vairs neatliek.
Taču Grobiņa uzskata, ka viņai ar privāto dzīvi paveicies, jo ir taču solistes, kam tā arī neizdodas apprecēties vai pēc kāzām sadzīvot ar vīru, jo visu laiku jābūt prom no mājas. Margarita šajā sakarā piemin savu draudzeni Noru Bumbieri, ar kuru kopā strādāja restorāna Lido varietē. «Man likās, ka viņai ir ļoti labs raksturs. Nora bija ļoti jautra, dziedāja fantastiski, tāda balss dzimst vienreiz pa simts gadiem. Duetā ar Viktoru skanēja lieliski. Ar mīļotajiem cilvēkiem uz skatuves vieglāk sadarboties, saprasties no skatiena vien, man arī tā ir bijis.»
«Var iemīlēt cilvēku par to vien, ka viņš ir muzikants, jo mums ir pavisam cita uztvere – varam iemīlēties divās sekundēs, dzirdot, cik brīnišķīgi spēlē.»
Margarita atzīst, ka pati ar pielūdzēju bariem palepoties nevar, kas, no vienas puses, bija ērti, jo pēc koncertiem Filharmonijā cauri klausītāju pūlim mājās varēja doties mierīgi – uz ielas neviens pakaļ neskrēja.
Kā tad viņa nokļuva Itālijā? Astoņdesmito gadu beigās, lēnām veroties dzelzs priekškaram, radās uzņēmīgi ļaudis, kas sāka Latvijas talantus eksportēt uz ārzemēm. Edmunds Kaševskis izveidoja rokbaletu Akcija, Margarita šajā programmā dziedāja. Trupa uzstājās Sopotas festivālā Polijā, kur Kaševskis iepazinās ar itāļu mūziķiem un menedžeriem, sākās sadarbība. Par Austrumeiropas un Baltijas māksliniekiem bija liela interese, un, kaut gan iznāca strādāt arī naktsklubos, Grobiņa ar šo pieredzi jutās ļoti apmierināta.
«Itālijas naktsklubiem nav nekāda sakara ar kaut kādu nepareizu dzīvesveidu.
Šejieniešiem patīk pavadīt laiku ārpus mājas naktī, jo vienkārši pa dienu ir pārāk karsti.
Te nevar aizbraukt uz jūriņu divos pusdienlaikā, kā es kādreiz uz Jūrmalu, te dienas vidū visi sēž pie ieslēgta kondicioniera. Desmitos vakarā beidzot var iziet no mājas un pastaigāties. Arī es ilgi pie tā nevarēju pierast, bet tāda ir dzīves īstenība – plus četrdesmit grādos var palikt slikti ar sirdi. Un kā tie plus četrdesmit jūnijā šeit sākas, tā turpinās līdz oktobrim.»
Labākie gadi vēl priekšā
«Aizbraucu, kad vēl pastāvēja Padomju Savienība – 1990. gadā. Nepiedzīvoju talonus, repšikus, visu vēroju no tālienes, jo nebija telefonu, lai piezvanītu. Sarunas bija speciāli jāpasūta, jāgaida savienojums. Tagadējām Rīgas ielām dažreiz nezinu jaunos nosaukumus. Reiz apmaldījos Purvciemā, nevarēju atrast Mēbeļu namu, kurš kļuvis maziņš un sīciņš blakus no jauna saceltajiem debesskrāpjiem apkārt.»
Arī Margarita mainījusies. Ne tikai man ansambļa Modo soliste atmiņā palikusi kā slaika tumšmate, bet nu ieraugu blondīni. «Diemžēl ar laiku tumšie mati vairs nav tumši, un tad var eksperimentēt. Tā kļuvu blonda. Man ģimenē visi bija blondi, es vienīgā tumšmataina. Esmu jau nosauļojusies, gaišiem matiem iedegums ļoti labi piestāv,» ar smaidu atbild Margarita. «Arī mans vīrs ir blonds, zilām acīm, gara auguma. Kad aizbraucām uz Rīgu, neviens viņu neuztvēra kā itāli, bet gan latvieti.»
Aleksandrs Kafarra iemīlējās ne tikai skaistajā sievietē, bet arī viņas balsī.
«Kad esmu uz skatuves, man patīk, kā izskatos, kā dziedu, un citiem arī patīk. Viņš nesa man puķes, vai dieniņ, man no rīta līdz vakaram bija pilnas vāzes!» Kad beidzās vāzes, ziedus nācās likt burkās. Vīrietis bija uzstājīgs un savu panāca. Neviens no Margaritas radiem uz kāzām gan nevarēja atbraukt, jo visiem kabatas bija tukšas. Kāzu ceļojumā pāris devās uz Latviju, ko dziedātāja centusies apciemot, cik bieži vien iespējams.
Nu viņi ir precējušies jau 23 gadus. Aleksandram nav nekāda sakara ar mūziku, viņš ir bankas direktors, gudrs, prātīgs un apdomīgs cilvēks. Taču Margarita nav kļuvusi par mājsaimnieci. Nogurusi dziedāt, nolēma mainīt profesiju: iestājās Padujas Universitātē, sāka strādāt par Ferrari un Maserati automobiļu kvalitātes kontrolieri. «Bija ļoti interesanti, jo šīs luksusa mašīnas katra bija citādāka. Bija arī ar zelta kloķiem, domātas arābiem, kā bruņu mašīnas – ar tik biezām durvīm, kas pat lielgabalu izturētu. Auto, kas spīdēja un laistījās, pieveda ar pacēlāju īpašā angārā, motoru nedrīkstēja darbināt. Tad es apstaigāju apkārt, pārbaudīju, vai nav kādas švīkas, vai ir pilna komplektācija. Parakstīju dokumentus, pirms tās veda uz visām pasaules malām. Latvijā arī veikalā redzēju vienu Maserati, kuras dokumenti bija parakstīti ar manu roku. Desmit gadus nemaz nedziedāju, un arī negribējās! Bet tad pienāca laiks, kad tik ļoti sagribējās dziedāt, ka uztaisīju studiju.»
2008. gadā Margaritai atsākās mēģinājumi, salidojumi, festivāli. Viņa ar lepnumu stāsta par studijas aparatūru, saviem labajiem mikrofoniem. Pandēmijas laikā, protams, tur lielākoties valda klusums.
«Nedrīkstējām pat no mājas iet ārā, daudzus mēnešus nosēdējām kā cietumā.
Atsāku pat adīt, jaunībā man ļoti patika to darīt, džemperus adīju, ne tikai cepures. Vīrs gan katru dienu brauc uz darbu, jo banku jau nevar tā vienkārši aizvērt.»
Jau trīs gadus Margarita vairs neceļas sešos, lai dotos uz darbu, bet rosās pa māju un dārzu, kamēr mūzikas dzīvē klusums. Pa kopdzīves gadiem viņa ar Aleksandru ne reizi nav tā nopietni sastrīdējusies. Savu bērnu nav, bet pāris uzņēmies rūpes par kādu puisīti Nigērijā. Tā darot daudzi itāļi – ar īpaša fonda starpniecību pārskaita naudu Āfrikas bērniem, kuriem viens eiro nozīmē pārtiku veselai nedēļai.
Divpadsmitgadīgais zēns Margaritu diemžēl nekad nesauks par mammu, jo abas puses saglabā anonimitāti, taču dziedātāja uzskata, ka viņai ir bērniņš, un vēlāk turpinās maksāt par puisīša izglītību.
«Zinu, ka kaut kur viens cilvēciņš man saka paldies.» Viņa lepojas arī ar savu krustmeitu Natāliju Dreimani Latvijā: «Ja gribat pabraukt ar zirgu, pavadāt bērniņus, brauciet pie manas krustmeitiņas. Savukārt manai māsai Liānai Apinei ir kazas. Viņa slauc pienu, taisa sieru, ved uz bioveikaliem – katram savs darbiņš.»
Par Latvijā paveiktajiem Margaritas darbiem atgādina dziesmu ieraksti internetā. Diemžēl pie Raimonda Paula dziesmas Vīrietis labākajos gados ieraksta viņas uzvārds nav minēts, kaut tieši Margarita šo hitu toreiz iedziedāja kopā ar Mirdzu Zīveri. Arī Sandra Ozolīte, kas jau sen mīt Amerikā. Abas regulāri sazinās, arī ar citiem kolēģiem Grobiņa uztur kontaktus, ir dzīvespriecīga un enerģiska, jūtas jauna un uzskata, ka vēl ļoti daudz darāmā.
«Man ir muzikālā izglītība, pie manis nāca daudz cilvēku, kam vajadzīgi padomi dziedāšanā, jācer, ka tas atsāksies. Gribas paceļot – vēl neesmu bijusi Amerikā, gribētos redzēt Jaunzēlandi, bet Eiropu gan esmu izbraukājusi krustām šķērsām. Patīk atpūsties Kanāriju salās pie siltā okeāna un tepat pa Itāliju kopā ar vīru ceļot. Esmu ļoti sportiska, katru rītu braucu ar riteni 16 kilometrus pa īpaši ierīkotu celiņu. Vienalga, vai lietus, vai krusa, vai saule, katru dienu man ir staigāšana vai velosipēds. Atmetu smēķēšanu, ko vajadzēja izdarīt daudz agrāk. Ja vīna glāze šad tad palīdz garastāvoklim, tad cigarete – nekad!»
«Visiem novēlu laimīgu būšanu, daudz ko redzēt, ne par ko neapvainoties un visiem piedot – tas ir ļoti svarīgi, jo pēc tam kļūst viegli ap sirdi.»
Tad jau lieki jautāt, kuri ir tie labākie gadi sievietei – Margaritai Grobiņai tie noteikti vēl tikai priekšā!